Naturalizācijas pārvaldes priekšniece Eiženija Aldermane:

Runa konferencē “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību — 2001” Rīgā 2001. gada 28. maijā.

Šī ir viena no konferencēm, kura ietilpst konferenču sērijā, kas notikušas šajā pavasarī. Šajās konferencēs esam centušies atskatīties uz 1997.—1998. gada pētījumu un salīdzināt to ar jauno pētījumu “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību 2000—2001”, kurš sastāv no četrām daļām.

• Pirmā daļa, ar kuru jūs jau esat iepazinušies, ir “Iedzīvotāju aptauja”. Ir aptaujāts vienāds Latvijas pilsoņu un nepilsoņu skaits, attiecīgi 1004 pilsoņi un 1005 nepilsoņi. Ja salīdzinām ar 1997.—1998.gada pētījumu, tad var konstatēt, ka liela daļa tēmu atkārtojas. Bija svarīgi un interesanti redzēt dinamiku atsevišķos jautājumos, īpaši tādos kā valoda, izglītība, arī iedzīvotājs un valsts; tad nāca pilnīgi jaunas tēmas, piemēram, interesanta ir sadaļa par sabiedrības integrāciju. Tiesa, īsa aptauja tika organizēta, kad valsts programmas koncepcija “Sabiedrības integrācija Latvijā” tika apspriesta sabiedrībā. Šajā aptaujā aptuveni 70% respondentu atbildēja, ka programma ir nepieciešama; to pierāda arī šodien analizējamā lielā aptauja, tikai procentuāli valsts programmu atbalstošo iedzīvotāju skaits ir vēl lielāks.

• Otrā pētījuma daļa tika organizēta Ventspilī. Šajā aptaujā mēs gribējām redzēt, kāda ir situācija vienā no lielākajām pilsētām, lai pēc tam iegūto informāciju kā precedentu varētu izmantot visas Latvijas lielās pilsētas.

• Trešais posms — “Jaunpilsoņu aptauja”. Šīs aptaujas rezultātus, teikšu godīgi, gaidījām ar saasinātu interesi un arī ar satraukumu, it īpaši tāpēc, ka šī aptauja notika laikā pirms pašvaldību vēlēšanām, vēlēšanu laikā un pēc pašvaldību vēlēšanām, tātad sākās marta vidū un beidzās aprīļa sākumdaļā. Jautājums bija — kāds ir un kāds nākotnē varētu būt mūsu jaunpilsonis? Par jaunpilsoņiem mēs dēvējam Latvijas iedzīvotājus, kuri ir ieguvuši Latvijas pilsonību, naturalizējoties laika posmā no 1995.gada 1.februāra līdz šodienai; to skaits ir aptuveni 42 000. Par to neizteikšos plašāk, jo B.Zepas kundze, Baltijas sociālo zinātņu institūta direktore, prezentēs tieši šo pētījuma daļu, bet es vienīgi vēlētos uzsvērt to, ka pierādījās jau sen paustais Naturalizācijas pārvaldes viedoklis. Un konkrēti — tie ir cilvēki, kuri izšķīrušies par to, ka viņi dzīvos Latvijas valstī, ka Latvijā ir viņu bērnu nākotne un ka šeit ritēs viņu darba mūžs. Pētījums pierāda, ka tā ir viena no Latvijas sabiedrības pašām aktīvākajām un progresīvākajām daļām, un par ko gan te brīnīties? Šie cilvēki ir iepazinuši Latvijas vēsturi, zina Latvijas Satversmi, viņi samērā brīvi komunikē latviešu valodā, un tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc viņiem ir pozitīva attieksme pret valstī notiekošajiem procesiem.

• Ceturtā mūsu pētījuma daļa tiks prezentēta augusta otrajā pusē, un tā ir masu saziņas līdzekļu analīze salīdzinājumā ar to masu saziņas līdzekļu analīzi, kura tika veikta 1997. un 1998.gadā.

Mēs runājam par pilsonisko līdzdalību gan šai pētījumā, gan daudzos semināros un konferencēs. No augstām tribīnēm vārdus “sabiedrības integrācija” dzirdam vai katru dienu; par to runā valsts visaugstākās amatpersonas, masu saziņas līdzekļu pārstāvji, politiķi, un šos vārdus var dzirdēt katrā auditorijā, kur uzstājas ar šo tēmu saistīti cilvēki. Ko saprot ar pilsonisko līdzdalību eksperti, kuri ir strādājuši gan pie valsts programmas “Sabiedrības integrācija Latvijā”, gan pie pētījuma “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”? Jēdzieni “pilsoniskā sabiedrība” un “pilsoniskā līdzdalība” tiek skaidroti kā Latvijas sabiedrības nākotni veidojoši pamatelementi, kas paredz pozitīvas izmaiņas iedzīvotāju attieksmē pret valsti un citam pret citu. Tas ir attieksmes jautājums! Ventspilī notikušajā konferencē T. Deklausa kungs, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks, atgādināja visiem: “Attieksme rada attieksmi!” Un gan šis pētījums, gan valsts programma ir ciešā saistībā ar šo tēzi. Tātad attieksme — mūsu attieksme, mana attieksme un katra jūsu individuālā attieksme gan pret valsti, gan pret citu tautību iedzīvotājiem, gan pret pārstāvjiem no dažādām sociālajām grupām… Attieksmei ir atbalss, un tā var dot vai nu pozitīvu, vai arī ļoti negatīvu pretreakciju. Programmas un pētījuma autori uzsvēruši arī to, ka pilsoniskā sabiedrība balstās uz kopīgām pamatvērtībām. Kādas ir šīs pamatvērtības? Tās ir neatkarīga, demokrātiska Latvijas valsts; lojalitāte pret Latvijas valsti; apziņa, ka ikviena indivīda nākotne ir cieši saistīta ar Latvijas valsts nākotni, tās stabilitāti un drošību; tā ir gatavība pieņemt latviešu valodu kā valsts valodu, kā arī cieņa pret latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu un kultūru.

Nesen iznāca neliela ļoti interesanti vizuāli noformēta brošūra “Desmit jautājumi par sabiedrības integrāciju Latvijā”, kas tika izdota trīs valodās. Tā var patikt vai nepatikt, iespējams, var iebilst pret atsevišķu viedokļu traktējumu, bet skaidrs ir viens — tas ir pirmais mēģinājums ikvienam cilvēkam pieejamā valodā runāt par to, kas ir sabiedrības integrācija, ko cilvēks var iegūt vai zaudēt integrācijas procesā. Materiālā ir mēģināts atbildēt uz jautājumu, vai integrācija apdraud vai neapdraud latviešu valodu, tās kultūru, kā arī ir mēģināts prognozēt, ko var iegūt vai zaudēt mazākumtautības. Bet visinteresantākais, iespējams, ir pēdējais jautājums: “Ko es varu darīt, lai sabiedrības integrācijas process Latvijā ritētu veiksmīgi?” Autori ir mēģinājuši atgādināt, ka integrācija ir veseluma veidošanās no sastāvdaļām, tām savstarpēji savienojoties un vienai otru papildinot, tas ir uzsvērts gan šai brošūrā, gan valsts programmā.

Intriģējošs ir jautājums, vai sabiedrības integrācija jau notiek un vai tā vispār ir vajadzīga. Vai ir vajadzīga īpaša valsts programma? Ziniet, reizumis arī katrs no mums, kas esam strādājuši ar šo tēmu jau vairākus gadus, esam uzdevuši sev retorisku jautājumu — vai tā nav cīņa ar vējdzirnavām, vai tas nav tāds darbs, kas nesīs augļus pēc zināma laika? Pēc konferencēm, kas ir notikušas Latvijā, ar gandarījumu varu teikt, ka sabiedrības integrācija Latvijā notiek, neraugoties uz to, ka vēl arvien LR Saeimā nav pieņemts likums “Par sabiedrības integrācijas fondu” (jācer, ka visdrīzākajā laikā tas pozitīvi atrisināsies), neraugoties uz to, ka droši vien vēl ne katrā no ministrijām ir attiecīga daļa vai darbinieks, kas savas kompetences ietvaros strādā ar sabiedrības integrācijas jautājumiem. Sabiedrības integrācija notiek vistuvāk cilvēkam: pašvaldībās, kā arī ar sabiedrības integrācijas jautājumiem ļoti intensīvi strādā nevalstiskās organizācijas.

Nedaudz par konferencēm Daugavpilī un Ventspilī.

Daugavpilī mēs runājām par mazo pilsētu problēmām un lauku rajonu problēmām. Runājot par pilsoniskās sabiedrības veidošanos, par sabiedrības integrāciju, ir pilnīgi citi akcenti Latvijas lauku rajonos un lielajās pilsētās. Latvijas lauku rajonos galvenās ir ekonomiskās un sociālās problēmas, informācijas trūkums, bet lielajās pilsētās ir ļoti liels nepilsoņu un cittautiešu skaits, kuru galvenā problēma ir nepietiekamās valsts valodas zināšanas, bet līdz ar to rodas virkne citu problēmu. Tomēr ir daudzas administratīvās teritorijas, kur darbs kūsāt kūsā. Daugavpils konferencē es ar milzīgu ieinteresētību klausījos Alūksnes rajona padomes izpilddirektores G. Ļuļes ziņojumu par to, kā ar šiem jautājumiem strādā Alūksnes rajonā, interesanti priekšlikumi tika saņemti no Ludzas rajona, Rēzeknes rajona, no Ogres pilsētas un citām mazajām pilsētām un lauku rajoniem. Tur bija ko dzirdēt!

Ventspils konference pārsteidza ar ieinteresētību. Pirmo reizi par sabiedrības integrācijas jautājumiem nopietni ieinteresējās Rīga. Ventspils konferencē piedalījās visu sešu Rīgas rajonu un priekšpilsētu izpilddirektori ar Rīgas domes izpilddirektoru M. Tralmaku priekšgalā. Tas liecina par to, ka arī Rīga ir sākusi domāt par sabiedrības integrācijas jautājumiem un par pilsoniskās sabiedrības veidošanu. Mēs iepazinām Ventspils pieredzi, kas, es domāju, ir ļoti interesanta. Ar jaunām ierosmēm nāca Daugavpils, Rēzekne, Liepāja, Jelgava un Jūrmala. Diemžēl pagaidām nedzirdējām Rīgas pieredzi, bet pārstāvniecība bija ļoti cerīga. Skaidrs ir viens: cik liela ir pilsētas tēvu ieinteresētība par šiem jautājumiem, tā arī šie procesi notiek. Ja mēs šodien Rīgā uz ielas tās iedzīvotājiem pajautātu, kas ir pilsoniskā līdzdalība, kas ir sabiedrības integrācija, ko viņi zina par valsts programmu “Sabiedrības integrācija Latvijā”, es gandrīz esmu pārliecināta, ka labi ja katrs ceturtais vai piektais cilvēks varētu atbildēt uz šiem jautājumiem. Ja to pašu pajautātu Ventspilī, tad ir pilnīgi skaidrs, ka katrs otrais, iespējams, zinātu atbildi. Un atkal mēs nonākam pie tēzes, ka attieksme rada attieksmi. Ko vēl pierādīja abas šīs konferences? To, ka integrācijas process ir decentralizēts, un šai procesā ļoti liela nozīme ir trim sadarbības partneriem: valstij, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām.

Kādu es pati redzu modeli, kā produktīvi nākotnē varētu strādāt valsts programma “Sabiedrības integrācija Latvijā”?

Pirmkārt, pamatnostādnes ir valsts programmā, tātad koordinācija neapšaubāmi ir nepieciešama no valsts puses; ir jābūt noteiktai valsts iestāžu atbildībai par šo procesu, katrā ministrijā, kuras kompetencē ir sabiedrības integrācijas jautājumi, kā tas ir ierakstīts koncepcijā, ir jābūt darbiniekiem vai vismaz vienam darbiniekam, kas koordinē šo procesu; valstij ir jānodrošina valsts budžeta līdzekļu līdzdalība un piesaiste programmas īstenošanā.

Otrkārt, viena no pašām svarīgākajām ir pašvaldību loma, pašvaldības ir vietas, kur reāli notiek pilsoniskās sabiedrības veidošanās process, jo pašvaldības iedzīvotājiem ir vistuvāk, iedzīvotājs tām uzticas vairāk.

Un trešais, ļoti svarīgais posms ir nevalstiskās organizācijas, kuras bauda vislielāko iedzīvotāju uzticību.

Un tikai visu šo triju partneru mērķtiecīga sadarbība, vienalga kurā no administratīvajām teritorijām tas notiks, būs zināms garants, ka tie uzdevumi, kuri izvirzīti valsts programmā, ja runājam par sabiedrības integrāciju, būs veiksmīgi.

Pavisam nesen, kad mēs prezentējām pētījuma pirmo daļu, es izteicu šādu domu — ja mēs nepratīsim atrast dialogu ar to iedzīvotāju daļu, kura šobrīd vēl svārstās, ja mēs nepratīsim viņus uzrunāt, ja mēs, tie, kas valstī atbild par nozīmīgiem procesiem, nepratīsim viņus uzaicināt uz dialogu, tad mēs varam viņus zaudēt. Pēc tam internetā, “Delfi” portālā, es pamatīgi dabūju pa ādu: “Aldermane, kā Jūs kā valsts iestādes darbiniece varat teikt, ka šos cilvēkus var zaudēt vai nezaudēt?” Es to apliecinu arī šodien. Mēs varam zaudēt tos cilvēkus, kas ir ceļā uz pilsonisku sabiedrību, bet pagaidām ir svārstīgi un tāpēc ar viņiem var manipulēt. Mūsu pētījums pierāda, ka 20% nepilsoņu tuvākajā laikā vēlas kļūt par Latvijas valsts pilsoņiem un vēl 20% tuvāko divu trīs gadu laikā, vēl 40% saka: nē, mēs dzīvosim ar nepilsoņa pasi. Bet es runāju par šiem pirmajiem 40%, kuri jau ir spēruši soli uz priekšu, viņi ir labdabīgi izstiepuši roku; un gan valsts, gan pašvaldību darbiniekiem, gan nevalstisko organizāciju pārstāvjiem atkarībā no tā, cik viņi ir tālredzīgi, cik viņiem ir svarīga Latvija kā droša un tiesiska valsts, ir izvēle — pieņemt vai nepieņemt šo izstiepto roku. Atkarībā no mūsu izvēles šo iedzīvotāju daļu varam vai nu iesaistīt pilsoniskās sabiedrības veidošanā, vai zaudēt kā sadarbības partnerus. Ja dialoga ar šiem cilvēkiem nebūs, kas būs šī cilvēku kopa? Un tas jau var būt jautājums, uz kuru man šodien pat negribas atbildēt.

Ļoti svarīgs ir jautājums, par kuru mēs noteikti debatēsim rīt, — jaunatnes loma. Šeit varbūt man nav par to īpaši jārunā, es ceru, ka rīt darba grupā par to runās lektori, kas tam īpaši gatavojušies. Bet jautājums nav viennozīmīgs. Pierādās, ka ir progresīva jaunatnes daļa, bet pierādās, ka ir arī jaunatnes daļa, kura nejūt piederību Latvijas valstij. Jautājums ir: kas notiek ar šiem jauniešiem, kas viņus ietekmē — ģimene, skola, iela? Ko mēs tālāk darīsim? Ventspilī izskanēja tāda doma: “Mēs konferencēs un sanāksmēs ļoti bieži runājam par sekām, bet neredzam iemeslus.” Varbūt domāsim, kā atkāpties līdz pamatiem, lai arī atkāpšanās līdz pamatiem ir sarežģīta un tas ir grūts ceļš. Ko nozīmē atkāpties līdz pamatam? Tas nozīmē atzīt savas kļūdas un domāt, kā tās labot, un pēc tam iet uz augšu soli pa solim. Tātad rīt darba grupās strādāsim tā, lai valsts un pašvaldību pārstāvji situāciju neredzētu tikai no sava skatu torņa, bet prastu ieklausīties citu sociālo grupu, citu tautību cilvēku viedokļos, priekšlikumos un domās. Es jūs aicinu uz ļoti aktīvu diskusiju un ceru, ka mūsu konference būs auglīga.

Nobeigumā gribētu pateikt sirsnīgu paldies visiem, kas ir finansiāli un saturiski atbalstījuši gan šo, gan 1997. un 1998.gada pētījumu, gan citas aktivitātes, kas notikušas šajā pavasarī. Tās ir ārvalstu institūcijas, šeit nav ne santīma Latvijas budžeta naudas. Tā ir Eiropas Komisija Latvijā, tā ir EDSO misija Latvijā, tā ir ANO Attīstības programma, tās ir ASV, Kanādas, Lielbritānijas un Ziemeļvalstu vēstniecības, Sorosa fonds — Latvija, Šveices vēstniecība, un es varētu turpināt šo uzskaitījumu. Paldies, ka viņiem tik ļoti rūp mūsu pilsoniskās sabiedrības veidošanās. Es esmu optimiste un ceru, ka tas tikpat ļoti rūpēs Latvijas valstij. Un es novēlu jums interesantas diskusijas un radošu pieeju, runājot par šiem jautājumiem, kas mums visiem tik ļoti rūp.