Senā Rīga. Jau septiņi sējumi!

Par Latvijas galvaspilsētas arheoloģiju un vēsturi

Mūsu metropoles pagātnes izpēte netieši sākās jau tās dibināšanas laikā pirms vairāk nekā 800 gadiem, kad par to bija stāstīts Livonijas Indriķa hronikā un Atskaņu hronikā. Viņu darbu turpināja Baltijas vācu vēsturnieki, kurus gan vairāk interesēja savas tautības ļaužu loma pilsētas likteņos. Vice versa - otrādi runājot latīņu mēlē, rīkojās pētnieki starpkaru Latvijā, dažu labu reizi pārslavējot latviešu devumu Rīgas vēsturē. Savukārt padomju laikā izdotā pilsētas vēstures trijsējumnieka autori ne tik daudz stāstīja par feodālo pilsētu, cik tās proletariātu un tā cīņu. Iepriekš minētie darbi ir vērtējami kritiski, bet tie nebūt nav noniecināmi.

Taču, neraugoties uz režīmu maiņu, vēstures zinātnes attīstība nestāv uz vietas, par to liecina arī pirms 15 gadiem uzsāktā rakstu krājumu sērija “Senā Rīga: Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē”, kuras izdošanu iniciēja akadēmiķis, profesors, Dr.habil.hist. Andris Caune, toreizējais Latvijas vēstures institūta direktors un ilggadējs Rīgas arheoloģisko izrakumu vadītājs. Sadarbojoties ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, viņa redakcijā iznāca piecas šīs tematiskās sērijas grāmatas (1998-2005). Pēdējais - 7.sējums - tāpat roku rokā ar muzeju, sagatavots Valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” projekta “Cilvēks, sabiedrība, identitāte, valstiskums: vēstures un kultūras aspektu ietvaros” prof., Dr.hist. Gunta Zemīša vadībā.

Akadēmiskā izdevuma šā vārda vislabākajā nozīmē 555 lappusēs ievietots 21 raksts, kuru autori ir pazīstami vēstures doktori un, tā teikt, parasti, bet talantīgi arheologi un vēsturnieki (viņu vidū šoreiz gan nav neviena ārzemju zinātnieka…), kuri, jādomā, ar laiku arī tiks pie šiem grādiem. Pirmais publikāciju bloks ir veltīts Latvijas galvaspilsētas numismātikai un arheoloģijai. Interesanti, piemēram, bija izlasīt T.Bergas apceri par 800 gadu dokumentālajām liecībām par monētu kalšanu Rīgā. Viņa nesāk ar saviem atklājumiem un vērtējumiem, bet ievada stāstījumu ar īsu historiogrāfisku apskatu, kurā aplūkoti vācbaltiešu, latviešu, igauņu un poļu pētnieku darbi par šo jautājumu. No tiem un autores raksta uzzinām, ka monētu kalšana Rīgā un Rēvelē (Tallinā) sākās gandrīz vienlaikus - jau aptuveni 1220.gadā. No Baltijas austrumu piekrastes pilsētām rīdzinieki pirmie saņēma šādas tiesības. Viņi “štancēja” savu naudu ar pārtraukumiem aptuveni 500 gadus! Pašreiz Vēstures un kuģniecības muzejā glabājas ap pieciem tūkstošiem monētu, no kurām apmēram pusotrs tūkstotis tapis Rīgā. Tā ir vissenākā un arī viena no vērtīgākajām kolekcijām Latvijā. Taču joprojām aktuāls ir jautājums par apkopojošas Rīgas monētu vēstures izdošanu.

Feodālās pilsētas pastāvīgi pavadoņi bija kari. Tālab krājumā var iepazīties ar rakstiem par tuvcīņas ieročiem (autors R.Brūzis), kā arī traumām un ievainojumiem (G.Gerhards). Apbruņojums atrasts kā izrakumos, tā bagarēšanas darbos Daugavā. 14.-16.gs. ieroči vispirms bija domāti tuvcīņām pulsētas šaurībā. Tomēr tie lietoti ne tikai iekšienē, bet arī dodoties kara gaitās. Tādi ir zobeni, kaujas āmuri, šķēpi, cirvji un dunči. Gandrīz 40 no tiem aprakstīti un attēloti grāmatā. Gandrīz tikpat bagāti ilustrēti arī vai visi raksti. R.Brūža apjomīgo apceri papildina 238 (!) atsauces uz zinātnisko literatūru astoņās (!) valodās, ar latviešu mēli sākot un čehu beidzot. G.Gerhards vispirms paskaidro auditorijai, ka 20.gs. 70. un 80.gados kā patstāvīga zinātnes disciplīna izveidojās bioarheoloģija ar mērķi “dokumentēt un analizēt populāciju dzīves kvalitāti dažādos aizvēstures un vēstures posmos. Ar bioarheoloģiju saprot arheoloģiskajos izrakumos iegūto cilvēka skeleta kaulu vispusīgu analīzi”. Rakstā publiskoti jauni dati par rīdzinieku traumām un ievainojumiem, kas papildina agrākos priekšstatus par viņu dzīvi. Līdz šim šāda veida apkopojošs pētījums nav veikts. Tas vēstī galvenokārt par iegūtajām ziņām Jaunielas kapsētā un Doma viduslaiku kapsētā. Gandrīz visas nāvējošās traumas 13.-18.gs. Rīgas iedzīvotāji ieguvuši ar aukstajiem ieročiem. Par apbedījumu arheoloģisko izpēti Iekšrīgā un Sv.Pētera baznīcas kapsētā savukārt stāstīts A.Celmiņa un R.Spirga apcerēs. Kam saistošāki šķiet nevis ieroči un kapi, bet praktiskā dzīve, daudz jauna var iegūt, izlasot D.Svarānes un S.Tilko rakstus par izrakumos iegūtajām koka senlietām, kaulu un raga priekšmetiem. Kā unikāls atradums atzīmējama vienkārša laiva. Interesanti ir arī priekšmeti ar iegrieztām īpašuma zīmēm. Doma laukumā četrās ierakuma sezonās (1986-1989) ieguva 396 kaula un raga atradumus. Tie rotāti atturīgi, dominē ģeometriskais ornaments.

Otrajā publikāciju blokā, kurā tāpat kā pirmajā ietilpst deviņi raksti, uzmanības centrā ir Rīgas vēsture un arhitektūra. Vienāds ir ne tikai šo darbu skaits, bet arī visu šo jaunpētījumu augstais zinātniskais līmenis. Sāksim ar pirmajiem četriem (to spalva pieder M.Aunam, M.Jakovļevai, M.Bārzdevičai un A.Čerpinskai), kas aplūko Rīgas aspektā tādu nozīmīgu notikumu Latvijas vēsturē kā Lielo Ziemeļu karu (1700-1721). Tas iezīmēja karadarbības beigas Latvijas teritorijā un Vidzemes, kā arī Igaunijas pievienošanu Krievijai de facto. Katra akadēmiskā vēsturnieka maizes pirmais rieciens parasti ir problēmas avoti, otrais - tās historiogrāfija. Bet var būt arī otrādi, ja to par labu uzskata pētnieks. Tā M.Auns koncentrēti aplūko Rīgas kapitulācijas 1710.gadā atspoguļojumu vācbaltiešu, krievu un latviešu vēstures literatūrā. Pirmie negaidīja 50 vai 100 gadus pēc notikumiem, bet ķērās vērsim tūdaļ pie ragiem - 1711.gadā iznāca Rīgas skolotāja J.A.Helmsa dienasgrāmata. Pēc viņa ziņām, aplenkuma laikā pilsētā miruši vai gājuši bojā 22 tūkstoši cilvēku. Autors bija vienīgais no savas 11 cilvēku lielās dzimtas, kas pārdzīvoja mēri… 1713.gadā Pēterburgā parādījās krievu valodā “Marsa grāmata”, kurā bija slavinātas Krievijas uzvaras šajā karā. Laida klajā pilsētas kapitulācijas un citus dokumentus. Latviešu vēsturnieki J.Strauberga personā pie Rīgas krišanas skaidrojuma nokļuva gan tikai 20.gs. 30.gadu beigās.

M.Jakovļevas un A.Čerpinskas pētījumos labi parādīts, ka zviedru karaspēks un rīdzinieki daudz darīja, lai atvairītu krievu armijas uzbrukumu, bet, izrādījās, tomēr par maz. Arī starptautiskā situācija Ziemeļeiropā izveidojās par labu Krievijai. No 1709.gada beigām līdz 1910.gada vidum Rīga piedzīvoja blokādi un aplenkumu. Aizsardzības nepilnības tomēr nebija galvenais padošanās iemesls. Rīgu piespieda kapitulēt bads. Jau ziemas vidū sāka trūkt kā pārtika un lopbarība, tā kurināmais. 1910.gada vidū tam pievienojās mēris, kas pierima tikai rudenī. Kapitulējot B.Šeremetjeva vadītajam maskaviešu karaspēkam, kā to parasti dēvēja, Rīga, secina A.Čerpinska, “noslēdza sev izdevīgus padošanās nosacījumus, tajos atzina un apstiprināja Rīgai visas no ordeņa mestriem, bīskapiem un citiem valdniekiem iegūtās privilēģijas, tiesības, priekšrocības, statūtus, paražas un brīvības. Nemainīga palika tās teritorija, administratīvās robežas un ienākumi. Tika saglabāta Augsburgas evaņģēliski luteriskā konfesija ar tās ceremonijām, garīdzniecību un skolām. Palika spēkā pastāvošā tiesas iekārtas struktūra ar rātes jurisdikcijas tiesībām krimināllietās un civillietās. Pilsētas kārtām, ģildēm, cunftēm un kompānijām bija ļauts paturēt agrāko struktūru un ienākumus. Organizācijām un iedzīvotājiem tika atzīti viņu īpašumi, privilēģijas, tiesības un šrāgas. Krievija apņēmās atbalstīt tirdzniecību, saglabāt muitas likmes un esošo naudas sistēmu. Tomēr 18. un 19.gs. laikā pilsētai nācās aizstāvēt savas akorda (padošanās - R.T.) punktos noteiktās tiesības”. Pētniece turpina: “Drīz pēc Rīgas krieviem padevās arī Daugavgrīva, Tallina un Pērnava, līdz ar to Zviedrija zaudēja visu Vidzemes un Igaunijas teritoriju, kas pēc Nīstades miera līguma 1721.gadā pilnīgi oficiāli pārgāja Krievijas paspārnē.”

Taču nevar gluži pievienoties M.Jakovļevai, kura apgalvo: “Rīgas padošanās Pētera I armijai bija notikums, kas būtiski ietekmēja turpmāko vēstures gaitu Baltijā, iezīmējot politisko pārorientāciju no rietumiem uz austrumiem, kā sekas mēs izjūtam vēl šodien.”

Ģeopolitiskā situācija mūsdienās ir gluži citāda. Tā ir par labu Latvijai un visai Baltijai. Visnotaļ oriģināls ir M.Barzdevičas raksts par informācijas izplatīšanu Rīgā 18.gs. sākumā par Lielo Ziemeļu karu. Viņa ne tikai apskata pirmā pilsētas laikraksta “Rigische Novellen” (1681-1710) ziņas par šo lielakciju, bet arī attēlus, plānus un citu vizuālo informāciju. Žēl gan, ka publikācijā nav nevienas (!) ilustrācijas, kas ļautu labāk uztvert verbāli stāstīto. Šajā ziņā kā vienmēr korekta ir krājuma atbildīgā redaktore akadēmiķe Ieva Ose, kas apceri par pilsētas priekšnocietinājumu Pārdaugavā Kobronskansti bagātīgi papildinājusi ar zīmējumiem un plāniem, kas rasti Stokholmas Karaliskajā kara arhīvā.

Kam tuvāka Rīgas 19. un 20.gs vēsture, lieti noderēs grāmatā ievietotie I.Lipšas, Z.Pētersones un G.Vainovskas raksti par pilsētas kafejnīcām, avīžu kioskiem un tipogrāfiju ēkām. Pirmā autore ir pazīstama starpkaru Latvijas bohēmas u.tml. tematikas pētniece. Šoreiz viņa pievērsusies šķietami pretrunīgam jautājumam - K.Ulmaņa ideoloģijas propagandai kafejnīcās autoritārā režīma laikā (1934-1940). Izmantojot galvenokārt presi (“Rīts” un “Jaunākās Ziņas”), autore parāda, ka 30.gadu otrajā pusē ierīkotie bezalkoholiskie piena restorāni un paviljoni tika pierakstīti “vadoņa” iniciatīvai (“labā un jaunā ideja, ko devis valsts prezidents”, “pierādījies, ka tās lietas labi iet, kurām prezidents devis savu svētību” u.tml.). Uz šo objektu atklāšanu nereti devās pats diktators, turklāt ar lielu svītu. Interjeram un mūzikai visiem spēkiem bija jāveicina un jākopj “mūsu nacionālie tikumi”. Galvenajā Piena restorānā Elizabetes ielā 55 (tag. “Reval Hotel Latvia”) trīs zāles iekārtoja pazīstamais mākslinieks Arnis Cīrulis ulmaņgados pieņemtajā tautiskajā stilā.

G.Vainovskas un Z.Pētersones apceres ir veltītas Rīgas tipogrāfijām un presei. Pēc pirmās pētnieces ziņām, 1900.gadā pilsētā strādāja 47 spiestuves, tipolitogrāfijas un litogrāfijas. 64% šo uzņēmumu darbojās iekšpilsētā. Tie parasti atradās īrētās telpās vai īpašnieku mājās. Lielākie poligrāfiķi, paplašinot darbību, cēla tipogrāfiju vajadzībām speciāli projektētas ēkas. Avīžprodukcijas realizēšanai Latvijas laikā Rīgā bija ierīkoti daudzi kioski, kā arī īpašas būdas. Par 10 lielākajiem kioskiem pilsētas centrā publikācijas pielikumā sniegtas sīkākas ziņas. Tajos varēja iegādāties ne tikai laikrakstus, bet arī tabakas izstrādājumus, vekseļu blankas, pastmarkas u.c. preces. Bez latviešu un krievu avīzēm un žurnāliem kioskā Brīvības bulvāra un Elizabetes ielas stūrī pārdeva vācu “Berliner Ilustriete”, “Wochenschau”, “Die Dame”, kā arī izdevumus franču, angļu un itāļu valodā. “Jaunākās Ziņas” piegādāja tieši no Benjamiņa izdevniecības Audēju ielā. Lielākie kioski tirgojās no 6 rītā līdz 24 naktī. Nu ko, mūslaiku avīžmīļiem atliek vienīgi nopūsties…

Izdevuma pēdējā nodaļā nodrukātas trīs apceres (autori A.Gailiša, I.Miklāva un R.Pārpuce) par amatu organizāciju karogiem, mērnieka Riharda Jūliusa Štegmana Rīgas plāniem un smilšu pulksteņiem Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fondos. Cunftu karogu grupā ir trīs karogi, kas izgatavoti 1788.(!) gadā. Tie ir vecākie amata karogi, ne tikai šīs krātuves, bet arī Latvijas muzeju krājumā, kas piederējuši, skursteņslaucītāju, seglinieku un ieroču kalēju zeļļu brālībām. Vācbaltietis R.J.Štegmans (1844-1932) strādāja par pilsētas mērnieku no 1881. līdz 1917.gadam. Muzejā glabājas ap 70 viņa izstrādāto plānu, kuri iespiesti kā Rīgā, tā Vācijā un Šveicē. Daudzi atrodas citu muzeju, bibliotēku un arhīvu fondos. Šis vīrs arī neapšaubāmi ir veicinājis Rīgas popularitāti un izaugsmi. Gandrīz par eksotiskām lietām jau kļuvuši smilšu pulksteņi, kuru pilsētas muzejā ir vesels ducis. Tie kalpojuši kuģniecībai un, cik zināms, tikai viens buriniekiem. Diemžēl pētniece liek lasītājiem minēt šo jūrnieku palīgu tapšanas laiku. Viņa raksta: “Latvijā senākais zināmais saglabājies smilšu pulkstenis [..] varētu būt 19.gadsimts (vēlākais, 19.gs. sākumā, bet tas varētu būt izgatavots arī agrāk nekā 18.gs.).” Domā, kā gribi…

Lai atvaino mani, ka iespiedrindu ekonomijas labad nenosaucu visu autoru uzvārdus un viņu tēmas! Bet vēlreiz atkārtoju, ka tie visi ir nopietni pētījumi. Beidzot apskatu, tomēr nevaru neminēt akadēmiķa Ēvalda Mugurēviča rakstu ar skaidru un nepārprotamu nosaukumu “LZA akadēmiķim Dr.habil.hist. profesoram Andrim Caunem - 75”. Neatstāstīsim tā saturu, bet novēlēsim katram, kas turēs šo grāmatu rokās, izlasīt šo lietišķo un konkrēto ievadapceri. Jo vairāk vēl tāpēc, ka krājums ir izdots par godu Latvijas arheoloģijas un vēstures vecmeistara lielajai jubilejai, kura apritēs 27.jūnijā. Gratulējam!

Senā Rīga: Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. Rīga: LU Latvijas vēstures institūta apgāds, 2012

Prof., Dr.habil.hist. Rihards Treijs