Latviešu un ukraiņu gars starp divām tūkstošgadēm

Par laikmeta literāro portretu zinātnieku skatījumā

24.maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnē notika konference “Jaunā latviešu un ukraiņu literatūra starp divām tūkstošgadēm”

Konferenci rīkoja kultūras centrs “Latvija — Ukraina” un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Kā savos ievadvārdos uzsvēra Latvijas Universitātes doktorants Jurijs Sadlovskis un LZA akadēmiķe, LU Filoloģijas fakultātes dekāne profesore Janīna Kursīte, abu valstu literatūrā un zinātnē ir daudz saskares punktu, tāpēc šādas literatūrzinātnieku tikšanās var būt abām pusēm rosinošas un interesantas.

Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktors, habilitētais filoloģijas doktors Benedikts Kalnačs referēja par latviešu postmoderno drāmu, akadēmiķe Janīna Kursīte sniedza ieskatu latviešu jaunās paaudzes dzejā, īpaši akcentējot jauno dzejnieku kopības, brālības izjūtu un garīgo rosmi. “Jauns, spēcīgs dzejas vilnis klauvē pie literārās telpas durvīm,” secināja referente. Arī profesores Ausmas Cimdiņas pārskats par jauno latviešu prozu izskanēja optimistiski: “Pārkāpjot jaunās tūkstošgades slieksni, jāsaka, ka latviešu proza dzīvo žanru, stilu un individuālo rokrakstu daudzveidībā, literāro paaudžu pēctecībā un pleca sajūtā.”

Par ukraiņu dzeju, prozu un dramaturģiju šajos laikmetu griežos runāja Ļvovas literāti un literatūras pētnieki: rakstnieks un teātra kritiķis Jurijs Vinničuks, filoloģijas doktors Ivans Lučuks no Ļvovas Universitātes un filoloģijas doktors Vasiļs Gabors no Ļvovas Garīdzniecības akadēmijas. ( Zemāk skat. — viņu referātu tēzes. )

Benedikta Kalnača secinājums pēc dzīvā, rosinošā dialoga bija īss un kodolīgs: “Šī bija mūsu pirmā, bet nedrīkst palikt pēdējā tikšanās!”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore