Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par literatūru kā laika mākslu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 31.05.2001., Nr. 84 (2471) https://vestnesis.lv/ta/id/24938

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par lugu sarežģīto ceļu

Vēl šajā numurā

31.05.2001., Nr. 84 (2471)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Dr.philol., prof. Ausma Cimdiņa:

Par literatūru kā laika mākslu

Dažas referāta tēzes konferencē “Jauna latviešu un ukraiņu literatūra starp divām tūkstošgadēm” Latvijas Zinātņu akadēmijā 2001. gada 24. maijā

Laika teorētiķis un vēsturnieks S.Hokings atzīst, ka pašlaik eksistē divas Visuma apraksta teorijas — viena liela mēroga struktūrām piemērota (relativitātes teorija) un otra mazām, ar neapbruņotu aci neredzamām parādībām (kvantu mehānika) — ,bet šīs abas teorijas diemžēl nav savienojamas, tās nevar būt pareizas vienlaikus. Tas pats sakāms, mēģinot aprakstīt literatūras universu. Abstrakti tvertās teorētiskās spekulācijas par literatūrvēsturisko procesu var būt klajā pretrunā ar konkrētu daiļdarbu mikrokosma smalkmehānismos rodamajām garīgajām vērtībām. Kāda ir (ja ir?) šo pārmaiņu būtība un perspektīva? Vai literatūrā (proti, daiļdarbu tekstos) kādas būtiskas pārmaiņas vispār ir notikušas, vai varbūt ir mainījusies mūsu sapratnes situācija un pārmaiņas mūsos pašos ir rosinājušas citādi raudzīties uz dzīvi, literatūru un tās kopsakarībām?

Pirmām kārtām, jāteic, ka gadsimta beigu jeb atjaunotās Latvijas prozas darbu klāsts ir kvantitatīvi bagāts, kvalitatīvi daudzveidīgs un iezīmīgs ar zināmu pabeigtības un stabilitātes izjūtu. Saskaņā ar Latvijas Bibliogrāfijas institūta apkopoto informāciju, piemēram, 1999. gadā vien ir publicētas 112 jaunas latviešu oriģinālprozas grāmatas, to izdošanā ir iesaistījušies 12 lieli daiļliteratūras apgādi, kā arī dažas mazākas izdevniecības un atsevišķi autorizdevumi, veidojot grūti pārskatāmu un sistematizējamu tekstu kopumu.

Vispārzināma ir dzejas reaktivitāte laikā, dzejas kā “ātrās reaģēšanas dienesta” priekšrocības salīdzinājumā ar citiem literatūras veidiem. Literatūrvēsturiskā procesa skaidrojumos ir izvirzīta tēze par poētisko žanru dominanti latviešu literatūrā no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām (poētiskās fokloras (dainu) īpatsvars folkloras slānī; Rainis, Aspazija, Čaks, Vācietis, Ziedonis, Belševica kā augstākās virsotnes un literatūras procesa tendenču rādītāji jaunākajos laikos). 20.gs.nogalē, astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā latviešu literatūrā iestājas itin kā prozas laiks.

Šajā laikā sev aktīvi izlauž ceļu neizteiktā prozas vārda uzkrājums — politisku motīvu dēļ noklusētais un literatūrā neizdzīvotais vēstījums par Otro pasaules karu, deportācijām un citām prozas vārdā nenosauktām padomju dzīves ēnas pusēm, kā arī tautas senākās vēsturiskās pieredzes lappusēm. Šī kvantitatīvi apjomīgā literatūras strāva aprāda, kā tautas vēsture izpaužas konkrētu cilvēku likteņos. Šo literatūras strāvu lielā mērā pārstāv tā sauktie neprofesionālie, kaut arī talantīgi rakstnieki, kas padomju gados dažādu iemeslu dēļ ir klusējuši, bet, vēsturisko pārmaiņu impulsēti, deviņdesmitajos gados pēkšņi debitē, būdami jau 60, 70 un pat 80 gadu vecumā. Piemēram, Melānija Vanaga (dzim. 1905.gadā) un viņas grāmatu virkne (seriāls) ar virsrakstu “Dvēseļu pulcēšana” vai Anitas Liepas “Ekshumācija” — rakstnieces dzimtas (karavīru, militārpersonu) romāns hronika ar dziļi simbolisku virsrakstu (tulkojumā no latīņu valodas ekshumācija nozīmē — līķa izrakšana tiesas ekspertīzes vajadzībām). Šo prozas darbu modeļa pamatā ir dokumentāli argumentēts vēstījums, un visa saturiskā ievirze un poētiskā stratēģija tiek virzīta vienam mērķim — vēsturiskās patiesības noskaidrošanai, nešauboties par šīs patiesības atklāsmes iespējām un patiesības patiesīgumu. Deviņdesmito gadu sākumā šīs literatūras strāvas apzināšanā un publicēšanā specializējas veseli apgādi, piemēram, Latvijas Kultūras fonda “Likteņarhīvs” un “Likteņstāsti”.

Prasība pēc objektīvas literatūras vēstures un kritikas ir raksturīga sabiedrībām ar totalitāru domāšanu. Atmodas gadi mūsu rakstniecības vēsturē ieiet arī kā jauno “Latviešu literatūras vēsturu” — akadēmiskās un neakadēmiskās (rakstnieka G.Bereļa rakstītās) — tapšanas laiks, kas liecina par atbrīvošanos no latviešu padomju literatūrzinātnei raksturīgās vienvaldības, akcentējot literatūrvēsturisko pētījumu neviennozīmīgo, diskursīvo raksturu, kas pieļauj sinhroni vienā laikā iegrāmatot tik dažādus priekšstatus par vienas un tās pašas literatūras vēstures gājumu.

Par vienu no ievērojamākajiem notikumiem mūsdienu Latvijas literatūras un kultūras dzīvē ir uzlūkojams Dobrovenska romāns “Rainis un viņa brāļi”. Tas ir spilgts literārs darbs un reizē unikāls pētījums, kurā caur divu izcilāko latviešu dzejnieku — Raiņa un Aspazijas — dzīvi un darbu iezīmējas arī latviešu nacionālās kultūras un valsts veidošanās ceļš. Romāna lappusēs, kas veltītas Raiņa daiļdarbu tekstu interpretācijām, atbalsojas Dostojevska, Servantesa, T.Manna, Gētes, Ibsena un citu izcilāko pasaules rakstnieku daiļrades pamatmotīvi, tādējādi R.Dobrovenska darba saturiskā kapacitāte un intertekstuālā ievirze liecina par romāna aktualitāti un dzīvotspēju ne tikai latviešu literatūras kontekstā. Zīmīgi, ka savā žanriskajā ievirzē Dobrovenska “Rainis un viņa brāļi” sasaucas ar šobrīd nozīmīgākajām starptautiskajām nominācijām literatūrā: Nobela balvu par biogrāfiski vēsturiskās prozas darbiem nesen saņēma vācu rakstnieks Ginters Grass, bet Baltijas asamblejas balvu literatūrā — igauņu vēsturiskās prozas vecmeistars Jāns Kross.

R.Dobrovenska romāns “Rainis un viņa brāļi” aktualizē visu 20l.gadsimta latviešu literatūras, ideju vēstures un kritiskās domas gājumu. Padomju idejiski estētiskais mīts Raini bija kanonizējis kā proletariāta dzejnieku, padomju ideoloģijas celmlauzi, un R.Dobrovenska lieldarbs ir veltīts atmītošanai.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!