Rakstnieks, literatūras zinātnieks Jurijs Vinničuks:

Par lugu sarežģīto ceļu

Vislielākā ukraiņu dramaturģijas problēma ir: lielākoties nav nokļuvusi līdz skatuvei. Milzīgais dramaturģijas mantojuma masīvs vēl joprojām atrodas vai nu rokrakstos vai mazpieejamos izdevumos. Akadēmiskie teātri, izpatīkot publikas vēlmēm, dod priekšroku kādam vēsturiskam inscenējumam, pompozām ainām, kurās trūkst elementāru dramaturģisku likumību, nevis riskē ar kaut ko modernu.

Vēl pavisam nesen tipisks padomju dramaturģijas konflikts izskatījās šādi: mūsu kopīgā eksistence ir nepilnīga, taču, pateicoties personīgajai iniciatīvai, cilvēks var daudz mainīt uz labu šajā vislabākajā pasaulē. Jābūt tikai godīgam pret sevi un citiem. Aizrādījumi, ka personīgai iniciatīvai sabiedrībā ir nepieciešamas zināmas ekonomiskās, politiskās un tiesību garantijas, kā arī zināms demokratizācijas līmenis — vispār netika dzirdēti.

Puspatiesību garā audzināta, 90. gadu ukraiņu dramaturģija daudzās savās izpausmēs turpina arī tālāk kultivēt to pašu puspatiesību, apzināti vai neapzināti viltojot gan vēsturi, gan tagadni. Vēsturiskajās lugās, kuras mēle neceļas nosaukt par dramatiskiem darbiem, nacionālie varoņi parasti līdzinās apsūkātām ledenēm ar eņģeļspārniņiem uz muguras. Varonim ļauts šaubīties, taču ne kļūdīties, bet visas neveiksmes tiek norakstītas uz ienaidnieku. Tā kā laimīgas apstākļu sakritības dēļ ienaidnieks nemainās, katra šāda luga tiek uztverta kā audzinoši ļoti nozīmīga. Taču no mākslas tur nav ne smakas.

Lielu skandālu sacēla lugas “U.B.N.” ( $E.<.Y.$ ) parādīšanās. Šī abreviatūra apzīmē padomju laikos pazīstamo terminu “ukraiņu buržuāziskais nacionālists”. Luga veidota pēc pazīstamā cilvēktiesību aizstāvja Zenona Krasivska ( Ptyjy Rhfcidcrb ) vēstulēm japāņu izcelsmes amerikānietei Akagoši. Taču autori meģinājuši iet vēl tālāk: viņi savu varoni attēlo kariķēti. Luga ir piebāzta ar jokiem par tā brīža aktualitātēm. Šo joku līmeni brīnišķīgi ilustrē frāze: “Ukraina bez kodolieročiem ir kā vīrs bez olām”. Skaidra lieta — Ļvovas elite sacēlās pret šo parodiju un izrādi nosodīja. Bet cik tad bija tās elites! Skatītāju pamatmasa bija pilnīgi apmierināta ar šo izrādi, kura kairināja viņu nervu visprimitīvākos receptorus un nespieda skatītāju sasprindzināties, lai uztvertu visu šo marasmu, kas notiek uz skatuves.

Dramaturgu uzmanību joporojām piesaista klasiķu daiļrade. Kučinska eksperimentālais teātris uzved pēc Skovorodas filozofisko dialogu motīviem veidoto lugu “Pateicīgais Ērods” (“ <kfujlfhysq Thjliq$ ) un pēc Vasilka Stusa ( Dfcbkm Cnec ) dzejas motīviem veidoto simbolisko mistēriju “Marko Nolādētais” ( $Vfhrj Ghjrkznbq$ ) — par ukraiņu leģendu varoni, mūžīgo klejotāju, kurš uz savas muguras nes maisu ar viņa nogalināto mātes un māsas galvām. Taču par vispopulārāko un dažādiem skatuves eksperimentiem vispiemērotāko kļuvusi Lesjas Ukrainkas ( Ktcz Erhf•yrf ) daiļrade.

Modernie teātri ne tikai piedāvā jaunu viņas dramaturģiskās daiļrades interpretāciju, bet arī inscenē viņas dzejas darbus un korespondenci. Katerina Demčuka ( Rfnthbyf Ltvxer ) savu lugu “Apburtais loks” ( $Pfxfhjdfyt rjkj$ ) izveidoja no dzejnieces lirikas, drāmu un vēstuļu fragmentiem, radot savdabīgu plastikas, dziesmas, mūzikas un dokumentu sintēzi.

Diemžēl šādā veidā izrādes nav populāras publikas vidū un vienkārši nav spējīgas sevi “atpirkt”, samierinoties ar mazām skatuvēm. Ierindas skatītājs šādas kamerizrādes parasti neapmeklē, izvēlēdamies savas garderobes demonstrēšanai akadēmisko teātru zāles.