Dr.philol. Ivans Lučuks:

Par dzejas divām paaudzēm

Ukraiņu dzejas tradīcijai ir vairāk nekā tūkstoš gadu sena vēsture. Baznīclsāvu “Psalmu grāmata” ( Gcfknbh ) kopš kristietības (protams, ukraiņu tradīcijā) pieņemšanas laikiem (988.gadā) bijusi ukraiņu vislasītākā dzejas grāmata. Tā kā baznīcslāvu valoda ilgu laiku bija mūsu grāmatu valoda un sakrālajā dzīvē tiek lietota līdz pat šai dienai, tad šajā valodā tulkotie un ukraiņu tradīcijā rakstītie dzejas teksti, bez šaubām, pieder mūsu gara dārgumiem.

Šoreiz pievērsīšu uzmanību ukraiņu dzejai XX gadsimta un otrā gadu tūkstoša beigās. Runa būs par aptuveni diviem pēdējiem gadu desmitiem. Visērtāk ir turēties pie dalījuma desmitgadēs, jo šeit tiks aplūkotas par “astoņdesmitniekiem” un “deviņdesmitniekiem” sauktās dzejnieku paaudzes. Protams, šāds it kā visaptverošs kritērijs ir visai mākslīgs, jo daži t.s. astoņdesmitnieku paaudzes pārstāvji ir debitējuši jau agrāk vai pat ļoti agri — jau sešdesmitajos gados. Savukārt laba tiesa “deviņdesmitnieku” debitēja jau astoņdesmitajos gados. Šāds dalījums divās paaudzēs no pēdējo gadu perspektīvas šķiet diezgan nosacīts un jo vairāk pasvītro abu paaudžu savstarpējo atkarību, jo paaudžu starpposma dzejnieki vienādā mērā pieder gan pie “astoņdesmitniekiem”, gan “deviņdesmitniekiem”.

Šo abu nosaukumu ģenēze, bez šaubām, ir analoga “sešdesmitniekiem”, taču termins “septiņdesmitnieki” netiek aplūkots, jo, patiesību sakot, šāds fenomens nemaz nav eksistējis. Visreprezentatīvākās, kaut arī ne pilnīgi izsmeļošas, ir divas līdzīgi nosauktas antoloģijas: “Astoņdesmitnieki” ( Dicivltcznybrb ) (1989) Igora Rimaruka ( Iujh Hbvfher ) sakārtojumā un “deviņdesmitnieki” ( Ltd'znltcznybrb ) (1998) Vasiļa Mahno ( Dfcbkm Vf[yj ) sakārtojumā. “Astoņdesmitniekus” Rimaruks sakārtoja pašās astoņdesmito gadu beigās, kad aina bija daudzmaz skaidra, un, ja kāds no pilntiesīgajiem astoņdesmitniekiem antoloģijā neiekļuva, tad tā nebija sakārtotāja vaina vai neuzmanība, bet vienkārši nozīmīgu publikāciju trūkums. Savukārt “deviņdesmitniekus” Mahno sakārtoja ap deviņdesmito gadu vidu, un līdz ar to blakus “deviņdesmitniekiem” (vai, kā ironiski dēvē, “deviņdesmīšiem”) antoloģijā tika iekļauti arī tie “astoņdesmitnieki”, kas apstākļu sakritības dēļ neiekļuva “savā” antoloģijā. Arī deviņdesmito gadu otrajā pusē parādījās vairāki interesanti vārdi, kuri pilnā mērā pārstāv “deviņdesmitniekus”.

Ja objektīvi un vispārināti aplūkojam astoņdesmito un deviņdesmito gadu dzejas attīstības pamattendences, varam skaidri saskatīt šo divu nosacīto paaudžu atšķirības. Starp tām pastāv pasaules uzskatu, estētiskās un citas atšķirības.

Parasti dzejniekam svarīga ir nevis piederība kādam virzienam vai paaudzei, bet pirmām kārtām dzejiskā individualitāte. To neviens neņemas apstrīdēt. Taču laikposmā starp astoņdesmito gadu vidu un deviņdesmito gadu vidu raksturīga iezīme bija dzejas grupu rašanās. Spilgts piemērs ir dzejas grupu “trīsvienība”: “Bu–Ba–Bu” ( `<e–<f–<e” ), “Lygosad” ( “Keujcfl” ), “Pazudusī ābece” ( “Ghjgfkf uhfvjnf” ).