Dr.philol. Vasiļs Gabors:

Par prozas jauno vilni

20. gadsimta 80. gadu nogalē — 90. gadu sākumā ukraiņu literatūrā ieplūda jauns rakstnieku vilnis, kas pacēla to jaunā attīstības pakāpē. Ienākot literatūrā ar savu pieredzi, estētiku un tonalitāti, jaunie prozaiķi spēja pa jaunam parādīt cilvēciskās eksistences traģiku, starp pasaulēm klīstošas, slimas un sakropļotas dvēseles, cilvēku nespēju izrauties no savas vides, mūžīgo bēgšanu un atgriešanos pie sevis. Viņi tēlo pasauli, kura sarūk un kurā nav vietas cilvēkam. Ļoti bieži viņi cenšas ieskatīties zemapziņā un izpētīt cilvēka eksistences robežstāvokļus. Un tieši par viņiem es gribu runāt.

Ukraiņu jaunā literatūras viļņa prozaiķiem bija lemts izdarīt daudz, taču svarīgākais ir tas, ka viņi, manuprāt, prata no totalitāra režīma aizkorķētās pudeles izlaist smieklu, ironijas un sarkasma (t.i., lietu, kuras visnežēlīgāk tika skaustas nebrīves gadu literatūrā) džinu, prata vārdā iepūst karnevāla garu un iezīmēja jaunu, postmodernisma gultnē virzītu literatūras attīstības posmu. Precīzāk sakot, viņi cieši savienoja vēlīno ukraiņu modernismu un avangardu (no dvēseles uz prātu), kurā turpina attīstīties ukraiņu literatūra, ar postmodernismu (no prāta — uz dvēseli) un līdz ar to pacēla ukraiņu prozu kvalitatīvi jaunā pakāpē. Un kaut arī astoņdesmitnieku ienākšana literatūrā neizraisa tik stipru rezonansi, kādu izraisīja viņu priekšteči — sešdesmitnieki, tomēr jaunās paaudzes darbi kļuva par spilgtiem lieciniekiem ukraiņu prozas atpakaļceļam pēc Normas, vai, kā teicis kulturologs Vadims Skurativskis ( Dflbv Crehfnidcmrbq ), pēc cilvēcības Grāla meklējumiem.

Jaunā prozistu paaudze (man tā bieži vien asociējas ar sarkano un melno krāsu — ar Mīlestības un Nāves krāsām) vienmēr bijusi orientēta uz Rietumiem, bet viņu priekšgājējus apspiedusī austrumu kaimiņa literatūra un kultūra bija tiem garīgi sveša. Iespējams tādēļ, ka daudzu rakstnieku dvēselēs bija dzīva sāpe un atmiņa par nogalinātajiem un iznīcinātajiem vectēviem un vecvectēviem. Vienlaikus to gadu jaunatnes vidē modās interese par īstajiem Austrumiem un to filozofiju.

Jevgens Paškovskis ukraiņu literatūrā ieradās kā viesulis, un viņu ne bez pamata 90. gadu sākumā sauca par pirmā lieluma avangardistu. Viņa rakstības stilu raksturo apziņas plūsmas, dziļas kristīgās tradīcijas un bībeliskuma savienojums. Jaunās attīstības iespējas ukraiņu prozā atklājis arī postmodernisms, par kura nozīmīgu pārstāvi Ukrainā kļuvis Jurko Andruhovičs. Tieši viņam bijis lemts daudzās lietās kļūt pirmajam savā paaudzē. Teju pirmā bezdelīga, kas pavēstīja par “jaunā viļņa” laika atnākšanu ukraiņu literatūrā, bija viņa stāstu kopa par armijas dzīvi “Pa kreisi, kur sirds”, kura publicēta 1989. gadā ar Valerija Ševčuka pēcvārdu. Par pirmo prozas darbu, kas izraisīja vērā ņemamu atbalsi literatūrā un ārpus tās, bet autoru tūdaļ padarīja slavenu, kļuva romāns “Rekreācijas” (1992). Ne mazāku interesi izraisīja nākamie romāni “Moskoviāde” (1993) un “Perversija” (1996). Pēdējais ir spilgts postmodernās prozas paraugs, savdabīgs ukraiņu “Uliss”.

Taču īstu lūzumu ukraiņu literatūrā radījuši jaunās paaudzes rakstnieku darbi, kuros valda ironija, sarkasms, melnais humors. Tas liecina ne tikai par totalitārā režīma pārtraukto tradīciju turpinājumu, bet arī par ukraiņu prozas atgriešanos pie Normas. Spilgtus šādas prozas paraugus ukraiņu lasītājam dāvājuši Mikola Rjabčuks ( Vbrjkf Hz,xer ), Bogdans Žoldaks ( <julfy :jklfr ), Volodimirs Dibrova ( Djkjlbvbh Li,hjdf ), Jurijs Vinničuks ( ?hiq Dbyybxer ) u.c.

Pēdējā laikā sākusies jauna vēsturiskā romāna attīstības fāze. Tas ir kļuvis intelektuāls, kā Volodimira Ješkiļeva ( Djkjlbvbh Tiriktd ) “Adepts” (1995) vai erotisks, kā Jaroslava Pavļuka ( Zhjckfd Gfdk/r ) “Nakts imperators” (1999). Atsevišķi var runāt par Leonīda Kononoviča ( Ktjyil Rjyjyjdbx ) krimināliem romāniem “Es, zombijs” (1993) un “Sveces lietū” (1995).

Ukraiņu literatūrā īpaši pievilcīgs ir neobaroka virziens, kuru ar panākumiem attīsta viens no visautoritatīvākajiem iepriekšējās paaudzes prozistiem Valerijs Ševčuks.

Kā zināms, tikai laiks vislabāk parāda mākslas darbu kvalitāti. Arī ukraiņu literātu jaunā paaudze tiks pakļauta laika pārbaudei, taču jau šodien iepriecina tas, ka mūsdienu ukraiņu proza nestāv uz vietas, bet intensīvi attīstās, virzoties pretī cilvēcības Grālam.