Nāk 14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena

Lai skatāmies pagātnei acīs

Valentīns Silamiķelis, bijušais gulaga politieslodzītais, — “Latvijas Vēstnesim”

Krievijas Tautas komisāru padome 1918. gada 5. septembrī izdeva dekrētu par pirmās koncentrācijas nometnes izveidošanu Arhangeļskā, iezīmējot sākumu sarkanajam teroram. Tas turpinājās ar īpašu uzdevumu nometni Solovku salās Baltajā jūrā 1922. gadā. Un drīz vien Padomju Savienību pārklāja vergu nometņu tīkls, kam rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins devis vārdu Gulaga arhipelāgs, nosaukumu veidojot no jēdziena “Galvenā nometņu pārvalde” vārdu pirmajiem burtiem krievu valodā.

Aleksandrs Solžeņicins raksta: “Izklājiet uz galda mūsu dzimtenes plašo karti. Uzlieciet treknus melnus punktus uz visām apgabala pilsētām, uz visiem dzelzceļu mezgliem, visos kravas pārkraušanas punktos, kur beidzas sliedes un sākas upe, vai arī kur upe met līkumu un sākas gājēju takas.

Kas tas ir?

Vai visa karte nosēta ar indīgu mušu traipiem?

Lūk, šī arī ir lieliska Gulaga arhipelāga ostu karte.”

Staļina izraisītais terors un bads nesa nāvi ne mazāk kā 60 miljoniem cilvēku, tika iznīcinātas 90 tautas. Pirms Otrā pasaules kara Padomju Savienībā dzīvoja 200 000 latviešu. 73 000 no tiem — vīrieši no 16 līdz 60 gadu vecumam un inteliģentas sievietes, skolotājas, ārstes, aktrises u.c., — pazuda. Upuri iznīcināšanas nometnēs... Viņu piederīgie arī tika nosūtīti uz nometnēm vai izsūtīti uz tāliem apgabaliem, bet bērni nodoti bērnunamos. Vai tas nav genocīds?

Līdzīgi 1937. un 1938. gadā pazuda arī igauņi, somi, poļi, vācieši, kaukāzieši un citi nekrievi un ... protams, miljoni krievu Padomju Savienībā.

Arī mani divi mātes brāļi Arnolds un Rūdolfs Emoliņi 1937. gadā tika nošauti bez jebkāda iemesla. Viņu sievas ieslodzīja gulagā.

Par to, kā panāca paklausību

Padomju Savienībā tika radīti jauni jēdzieni: “tautas ienaidnieks” un “kaitnieks jeb sabotieris”. Par šādiem “noziegumiem” varēja apsūdzēt ikvienu.

Ar arestiem, arī pēkšņu pazušanu bez pēdām visu sabiedrības slāņu cilvēkiem iedvesa bailes. Neviens nejutās drošs par sevi, tuviniekiem un draugiem. Pat oficiālie valsts, kompartijas, armijas un pat Iekšlietu tautas komisariāta vadītāji, pat Staļinam tuvākie cilvēki nejutās droši. Tieši tie un augstākie vadītāji tika iznīcināti vispirms un gandrīz visi.

Laikā no “lielās tīrīšanas” gadiem līdz pat kara beigām Staļins iznīcināja vairāk sarkanarmijas augstāko virsnieku nekā vācieši.

Apsūdzētājs, arestētājs, pratinātājs, mocītājs, tiesnesis un sodītājs bija viens — čeka, padomju slepenā policija. Tās darbiniekiem bija atļauts darīt jebko, lai apmierinātu Staļina slimīgo paranoju un savāktu 20. gadsimteņa vergus gulagam. T.s. politiskajiem nebija reālas aizstāvības un tiesas. Tās bija tikai formālas vai vispār nebija nekādas. Tāds jaunievedums tiesu sistēmā bija trīs vīru tiesas bez tiesājamā klātbūtnes. Jaunievedums bija arī A.Višinska “izgudrojums”, ka apvainotajam jāpierāda sava nevainība, nevis tiesai — viņa vaina.

Ja reiz vīrietis, sieviete vai bērns, kam vēl nav 18 gadu (tikuši tiesāti pat vienpadsmitgadīgi bērni!) tika arestēts, tas zaudēja iespēju atbrīvoties. Sakāmvārdi skanēja: “Čeka nekad nekļūdās” un “Kur kokus cērt, tur skaidas lec”.

Lai arestētos un cietumniekus turētu paklausībā, bez nošaušanas un tās draudiem jebkurā cietumā bija mocīšanas kameras — karceri un nometnē īpašas barakas — “būri”. Protams, visur notika sišana, badināšana, izvarošana. Bieži īsā laikā veseli cilvēki kļuva par invalīdiem.

Nepaklausīgie vai bēgošie tika vienkārši nošauti bez kādas tiesas. Kara laikā, lai “politiskos” noturētu paklausībā, laiku pa laikam no nometnēm tika izvesti un bez iemesla nošauti simtiem cilvēku.

Sodu jeb vergu darba sistēma Padomju Savienībā bija visai sarežģīta. Bija ne tikai cietumi, pārsūtīšanas cietumi un cietumi garīgi slimajiem, bet arī koncentrācijas jeb vergu darba nometnes. Tās savukārt iedalīja parastajās, tranzīta, katorgas, sevišķa (ļoti stingra) režīma, iznīcināšanas (darbam nāvējošos apstākļos) un invalīdu nometnēs. Pēdējās koncentrēja invalīdus, lai tie nomirtu no distrofijas tālāk no acīm.

Katrā cietumā bija īpašas sodīšanas un mocīšanas kameras — karceri — un katrā nometnē — pastiprināta režīma barakas. Sodīšana un mocīšana bija kā fiziska, tā garīga.

Pēc kara izveidoja arī kara gūstekņu un filtrācijas nometnes.

Par spaidu darbu nometni

Vācieši to sauca par koncentrācijas nometni, komunisti līdz pat šim laikam maigi un ... maldinoši — par “labošanas darbu nometni” vai pēc kara — par “filtrācijas” un karagūstekņu nometnēm. Tāds nosaukums kā “iznīcināšanas nometne”, protams, nekur neparādījās, lai gan bija desmitiem nometņu, kur uz nāvi notiesātajiem izmēģināja radiācijas, indīgo un bakterioloģisko vielu un ieroču iedarbību. Tas pats notika urāna raktuvēs un apstrādes rūpnīcās. Būtībā visas nometnes līdz Staļina nāvei bija lēnas iznīcināšanas “fabrikas”. To panāca ar uzraugu un kriminālistu vardarbību, badu un nepārtrauktu smagu darbu līdz pilnīgam spēku izsīkumam, it sevišķi kara laikā.

Katrā no nometnēm parasti bija no dažiem tūkstošiem līdz pārdesmit tūkstošiem 20. gadsimta vergu, kopā valstī — vairāk par 20 miljoniem.

Nometnes pamatā bija dzīvojamā zona, parasti četrstūrveida laukums dažu līdz dažu desmitu hektāru platībā ar barakām. Ja ieslodzītajam atļautu brīvi staigāt pa nometnes teritoriju, tad taisnā līnijā viņš varētu pārvietoties ne vairāk kā dažus simtus metru gadiem. Pēc smagā ikdienas darba pastaigāšanās prātā nenāca. Ārpus nometnes bez konvoja, t.i., apbruņota sarga, nevienu nelaida.

Nometni no apkārtnes atdalīja 3 – 4 – 5 metrus augsts divkāršs dzeloņstiepļu žogs. Dažkārt sarp abām žoga kārtām raidīja suņus. Siltākā klimatā joslu uzirdināja.

Katrā nometnes stūrī vai nepārredzamā vietā, tāpat kā darba zonās, stāvēja tornis — ap 10 metru augsts, kurā pastāvīgi dežurēja sargs ar ieroci. Logu tur nebija, tikai jumts un siena cilvēka vidukļa augstumā. Pat aiz polārā loka.

Tumsā žogs vienmēr bija apgaismots ar spuldzēm uz stabiem ik pa dažiem desmitiem metru. Ja nebija vispārējās elektroapgādes, tad izmantoja amerikāņu kara laikā atsūtītās vai pašu autonomās elektrostacijas.

Naktīs izgaismoja arī baraku telpas, lai uzraudzītu gulošos. (Kad es pirmoreiz pēc vairākiem gadiem dabūju gulēt tumsā, sajutu lielu atvieglojumu.)

Par barakām

Baraka ir viegla pagaidu būve, kādas 50 – 100 pēdas gara un 15 – 20 pēdu plata, gar ārsienām lāvas gulēšanai. Koka stabi iedzīti zemē un apšūti ar dēļiem no abām pusēm. Siltumizolācijai starp dēļiem iebērtas zāģu skaidas, izdedži vai zeme. Jumtus un griestus veido dēļu klājieni, dažkārt plēstas lubiņas vai velēnas, salmi. Grīdās — dēļi vai biežāk — tikai māla klons. Sienas apmestas, ar kaļķu un māla vai māla un mēslu javu. Dažviet barakas veidoja no māla kleķa ar salmiem, tad tās bija mazākas. Mežainos apvidos vecākajās nometnēs barakas cēla arī no guļbaļķiem bez apmetuma, sevišķi administrācijai un uzraugiem. Logi, kā tas ierasts Krievijā, bija maziņi ar vienkārtas stiklojumu.

Barakas laika gaitā ir sabrukušas un sapuvušas, tagad, tāpat kā no žogiem un torņiem, atlikušas tikai nemateriālas liecības.

Ieejot barakā, vienīgām ārdurvīm galā redzama liela telpa ar divstāvu nepārtrauktām dēļu lāvām abās pusēs. Vidū šaurāka vai platāka eja ar galdu un soliem un apaļa muca vai pat ķieģeļu krāsns apkurei ar zariem, malku vai ogļu putekļiem, tuksnešos — ar kaltētiem mēsliem. Stūrī pie ieejas smirdēja paraška — koka muca ar rokturiem dabisko vajadzību nokārtošanai naktī, kad barakas aizslēdza (drošības dēļ).

Ieslodzītie lāvās gulēja cieši un pat uz grīdas. Pie paraškas vietu atbrīvoja jaunpienācējiem. Tā kā līdz 1953. gadam mirstība bija liela, baraku iemītnieki pastāvīgi mainījās, taču tukšas tās nepalika.

Barakas otrā galā labiekārtotākajās, t.i., vecākās, nometnēs bija nelielas telpas drēbju un apavu žāvēšanai ar krāsni vai plīti un arī ar sili, pie kuras nomazgāties, un ūdens spainīšiem. Tas jau skaitījās komforts. Pirmskara un kara laikā nometnēs ūdeni deva vienīgi dzeršanai, par pirti cilvēki varēja tikai sapņot.

Liela nelaime bija blaktis, vairāk uz ziemeļiem un Sibīrijā — odi un knišļi vasarās. Pēc kara ar trofeju tvaika katliem blaktis centās iznīcināt. Par utīm nezinu — 50. gados mums to nebija. Izejot un atgriežoties dzīvojamā zonā, ieslodzītos vienmēr pārskaitīja. Dažkārt stundām ilgi.

Ne vienā vien jaunā nometnē baraku vietā bija ar brezentu pārvilktas bedres, zemnīcas vai skuju būdas.

Nometnē bija ne tikai dzīvojamās mītnes ieslodzītajiem, bet arī barakas sodīšanai, barakas saimnieciskajām vajadzībām — virtuves, noliktavas, darbnīcas, pirtis, ambulances un ēkas administrācijai un uzraudzībai. Sargi — uzraugi un virsnieki — čekisti dzīvoja ārpusē pie nometnes.

Par darba zonām

Strādāšana notika tā sauktajās darba zonās.

Ja darbs bija pastāvīgi vai ilgāku laiku uz vietas, piemēram, šahtās, fabrikās vai lielajās “komunisma celtnēs” (elektrostacijās kodolieroču ražošanai), šīs vietas tāpat tika apsargātas, apvilktas ar dzeloņstiepļu žogiem un stūros sacelti sargtorņi. Žogi tumsā tika apgaismoti. Dažkārt šīs zonas varēja būt kvadrātkilometriem lielas.

Cilvēki slepus smīkņāja, ka PSRS ģerbonī vajadzētu attēlot raksturīgo šai zemei — sargtorni, pie kura ganās kaza, un pastulbu sargu augšā un apakšā. Kāpēc? Nometņu tīkls bija pārklājis visu “strādnieku paradīzi”, par kazu nodevas nebija jānodod, un sargus vajadzēja, lai ieslodzītie neaizmuktu un nenozagtu kazu. No govs bija jānodod valstij 200 litru piena gadā tajā laikā, kad no govīm tur parasti izslauca ne vairāk par 4 litriem dienā. Baltijas zemnieki izcirta savus augļu kokus, jo par tiem arī bija jānodod nesamērīgas nodevas. Krievijā to nedarīja — tur pie mājām augļu dārzu gluži vienkārši nebija.

Ja darba vietas un veidi nebija stacionāri, piemēram, mežu izciršana, ceļu un dzelzceļu būve vai to tīrīšana ziemā, zvejošana Sibīrijas upēs un ezeros, tad ieslodzītos pavadīja konvojs — sargi ar suņiem. Ieslodzītie tika uzraudzīti un dzīti ceļā un darba vietā. Ceļā pie soļa sānis, bet darba vietā — pie vismazākās novirzes no ikreiz norādītās teritorijas “vainīgo” par “bēgšanu” nošāva. Zināmi arī gadījumi, kad sargs “sporta pēc” lika ieslodzītajam iziet no šī aploka un tad to nošāva, lai būtu par vienu tautas ienaidnieku mazāk.

Laimīgāki samērā ar citiem bija tie, kuriem darbs bija siltās telpās. Tālajos Ziemeļos un Sibīrijas dziļumos bēgšana nebija iespējama.

Par apģērbu

Savu apģērbu — to, kas vēl bija palicis kriminālistu neatņemts vai neiemainīts pret maizes gabalu vai smēķi, nonākot galanometnē, — valkāt nedrīkstēja. Tas bija jānodod nometnes noliktavā. (Par brīnumu, savus svārkus un kažociņu pēc četriem gadiem tur saņēmu! Bikses par pusķieģelīti maizes paspēju tranzīta nometnē pie 1. šahtas iemainīt pret vecām arestanta biksēm. Kāds kriminālistu barvedis varēja ar tām lepoties, jo administrācija no viņiem baidījās. Lielākais azarts šai sugai bija kārtīs nospēlēt ... nometnes priekšnieku, to nogalināt.)

Apģērbs sastāvēja no zilas vai melnas krāsas kokvilnas biksēm un svārkiem, arī cepures un veciem zābakiem. Ziemā deva galveno vienkāršo padomju cilvēku apģērba gabalu — “fufaiku”, t.i., vatētu kokvilnas jaku bez apkaklītes un vatētas bikses un cepuri ar sejas sargu. Apakšveļu un segas sāka dot tikai pēc kara. Ne palagus, ne dvieļus nedeva. Zeķu vietā bija auti, bet ziemā 50. gados deva vatētas zeķes, kuras ieāva no vecām autokamerām gatavotos “apavos”. Dažviet nemainīgos Krievijas ziemas apstākļos deva arī vecus salāpītus filca zābakus bez zolēm — “vaļenkus”. Vēl viens izgudrojums bija “bušlats” — vatēts mētelis no kokvilnas bez virsdrēbes ar plānu apkaklīti un garāks par “fufaiku” — apmēram līdz ceļgaliem. Tie visi bija tumši zili krāsoti.

Pirmajos gados, kara laikā un pēckara gados tie arī bija vienīgie, ar ko segties un palikt apakšā, guļot uz kailiem dēļiem. 50. gados jau deva plānas segas un vecus maisus ar ēveļskaidām matraču vietā.

Pēc Staļina nāves 1953. gadā, kad apstākļi nometnēs lēnām uzlabojās, deva un mazgāja apakšveļu. Arī vienlaidu lāvas sadalīja, izveidojot divstāvu gultas ik pa četriem. Tiem deva pat vienu naktsskapīti — vismaz mūsu, Vorkutas 8. šahtas nometnē.

Par uzturu

Taču pati galvenā mocība kopš 1918. gada pirmajām nometnēm līdz 1954. gadam bija nepietiekamais uzturs.

Badā nodzītajiem cilvēkiem citu domu nebija kā tikai par ēdamo. Lai cilvēki strādātu, tiem deva diferencētu uzturu atkarībā no izstrādātā. Katram darba veidam bija noteikta sava norma, kuru gan pastāvīgi paaugstināja. Ja to izpildīja, tad saņēma ap pusotras mārciņas pajēlu maizi, kādu reņģi, voblu un “zupu” — siltu ūdeni ar dažām šķipsnām iepuvušu kāpostu un sauju prosas vai auzu pārslu (ar visām sēnalām). Stipruma dēļ pielika zivju galvas un asakas. Paredzētās taukvielas — elļu — ieslodzītie tikpat kā nedabūja, jo tā visa bija garajā ceļā pazudusi. Ja normu pārpildīja par 20%, tad klāt dabūja pusmārciņu maizes, ja ne, tad maizes devu samazināja arī par pusmārciņu. Vai kāds brīnums, ka nometnēs kara laikā visa zāle bija pazudusi.

Veselību un spēju strādāt pārbaudīja, iekniebjot ieslodzītajam dibenā. Ja to varēja un tur vēl miesa bija, tad skaitījās vesels.

Tie, kas centās izstrādāt vairāk vai ēdamo iemainīja pret “mahorku” — sasmalcinātiem tabakas kātiem, ātri vien no spēku izsīkuma nomira. Invalīdu un distrofiķu nometnes patiesībā bija lēnas iznīcināšanas nometnes tālāk no acīm.

Stāvoklis uzlabojās pēc tam, kad ieslodzītajiem atļāva saņemt paciņas no ārpuses. Kad tās vairs nenozaga. To gan saņēma mazākā daļa ieslodzīto — baltieši, ukraiņi, ebreji.

Pēc 1953. gada vergiem sāka maksāt algas, no kurām 80% atskaitīja “par barošanu, dzīvokli, komunālajiem pakalpojumiem un ... apsargāšanu.” Par atlikušo varēja iepirkties nometnē iekārtotajā kioskā, kur varēja nopirkt vismaz maizi un margarīnu. (Tas bieži vien bija vienīgais, kas tur bija.)

Par kriminālistiem un politiskajiem

Ieslodzītie dalījās divās lielās kategorijās — kriminālisti un politiskie. Pēdējo Padomju Savienībā bija daudzkārt vairāk.

Abas šīs kategorijas nometnēs tika atdalītas tikai 50. gados un arī ne visur. Vīrieši no sievietēm tika visur atdalīti — atšķirībā no vācu koncentrācijas nometnēm.

Masveida deportācijās, kad tika izvesta visa ģimene, vīriešus tūlīt atdalīja un izsūtīja uz soda nometnēm pēc “tiesas” vēlāk.

Kriminālistiem bija savi barveži — lielākie noziedznieki, kuriem bija neierobežota vara pār pārējiem kriminālistiem un politiskajiem, ja tie nebija vairākumā. Politiskie līderi pie esošās nodevību un ziņotāju sistēmas gandrīz vienmēr tika atklāti, izolēti un nodoti iznīcībai. Pat ne reāli organizētāji, arī tādi, par kuriem operatīvi pilnvarotajam čekas virsniekam bija iedomas, ka tie tādi varētu būt. No kriminālistu barvežiem baidījās nometņu administrācija un centās tos izmantot pret pārējiem. Kara laikā kriminālistus nosūtīja uz soda bataljoniem frontē, bet politiskos — reti. (Piemēram, maršalu Rokosovski paņēma no nometnes pie Vorkutas 1. šahtas.)

Kriminālistu barvežiem bija savdabīgs uzvedības kodekss, par kura pārkāpšanu vienīgais sods bija nāve. Viņi un viņu rokaspuiši principā nestrādāja. Tos, kuri to darīja, sauca par “kucēm” un pie izdevības noslepkavoja.

Padomijā politiski sodīto vislielākā daļa Rietumu uztverē būtu nevainīgi. Šie ieslodzītie nemaz nezināja īsto iemeslu, kāpēc arestēti. Tie sarkanarmieši, kas bija krituši vācu gūstā un no koncentrācijas nometnēm pa tiešo nonākuši uz gulaga nometnēm, zināja gan, jo krišana gūstā skaitījās “dzimtenes nodevība”, par kuru sodīja arī viņu piederīgos. Tāpat zināja tie, kas bija teikuši ģimenē vai draugam kādu kritisku vārdu par esošo iekārtu. Tie sēdēja par “balalaiku” — pretpadomju propagandu — (10 gadus pēc 58. panta 10. punkta.) Sodīt varēja arī tikai par šo “noziegumu” nodomiem, ja kāds denuncēja.

Par uzraudzību

Nometnes uzraudzīja, “apsargāja” speciālajā Iekšlietu tautas komisariāta, vēlāk Iekšlietu ministrijas iekšējā karaspēkā iesauktie kareivji un algotie virsnieki. Nometņu uzraudzītājus kara laikā uz fronti nesūtīja. Virsnieki, ja arī nokļuva frontē, tad kara tribunālos, sodītāju vai labi apbruņotajās sprosta vienībās vai vispār aizmugurē. Ugunī parasti viņiem nebija jāiet, ordeņus saņēma par centību cilvēku sodīšanā.

Pēc kara par nometņu priekšniekiem tika norīkoti arī kaujas virsnieki. Drošības dienesta virsnieki un instruktori reāli bija vairākas pakāpes augstāki par armijas virsniekiem. Leitnants komandēja pulkvedi. Iekšlietu tautas komisariātā vietu atrada sadisti, karjeristi, savas ādas glābēji un ... naivi ideālisti.

Protams, visi uzraudzītāji “darbu” Padomju Savienības tālajās nomalēs, kur laika un dzīves apstākļi bieži vien bija briesmīgi, uzskatīja par ļaunumu vai sodu un centās tikt uz centra pilsētām vai ... Baltiju un citām “ārzemēm”.

Arī kareivim, kas dežūrēja sargtornī – 40°C salā un sniegavētrā vai +40°C karstumā un smilšu vētrā, tikai uztura un darba laika ziņā apstākļi bija labāki. Tomēr morāliski atšķirība no ieslodzītajiem bija milzīga.

Vairums no sargiem labprāt šāva dzīvos mērķus.

Tā arī Vorkutā mūsu 9. nometnes priekšnieks bija kaujas virsnieks ukrainis pulkvedis Bganko. Un bija vēl gluži normāls cilvēks, kas arī mūs uzskatīja par cilvēkiem. Bet operatīvi pilnvarotais Kiseļevs — aizmugures žurka — zvērīgi sita ieslodzītos un lika tos nogalināt. Viņš kara laikā bija atbrīvots no frontes svarīgāku uzdevumu dēļ. Frontē ieroču, arī dzeloņstiepļu un virsnieku trūka — šiem te nekad. Bet vairāku nometņu administrācijas priekšnieks, ģenerālis Derevjanko, kas slepkavoja 29. nometni 1953. gada streika laikā, droši vien frontē lieki nāvē dzina sarkanarmiešus.

Tūkstošiem nometņu tika pamests pēc lielās politiski, t.i., nevainīgi ieslodzīto amnestijas un atbrīvošanas no 1955. gada rudens līdz 1958. gadam. Bet uz nāvi notiesāto un apžēloto (apmainot sodu uz 25 gadiem) atbrīvošana notika tikai 1964. gadā.

Par cietumiem nerakstīšu, jo tie visur pasaulē zināmi. Starpība ir tikai tā, ka PSRS tie bija 19. gadsimta līmenī.

Kāpēc mums par to jārunā?

Tāpēc, ka pasaule maz zina un nespēj saprast īsto dzīvi un gulagu Padomju Savienībā. Drīz viss tiks aizmirsts vai melu propagandā apmānīts.

Bet bez pagātnes nav nākotnes. Jāmācās no ebrejiem, kas saglabājušies cauri gadu tūkstošiem, kā neaizmirst pagātni.

Šī reālā dzīve un gulaga sistēma tika labi noslēpta aiz dzelzs priekškara un propagandas. (Tāpēc jau bija šis dzelzs priekškars, jo vajadzēja noslēpt patiesību.) Pat tagad, kad šis aizkars ir pacelts, cilvēki ārpus padomju okupācijas zonām netic notikušajam.

Pasaule zina par Ādolfu Šiklgrūberu, sauktu par Hitleru, un viņa teroru, kas nogalināja 10 miljonus nevainīgu civilistu, bet nezina par Josifa Džugašvili, saukta par Staļinu, Hitlera skolotāja, teroru, kas iznīcināja 60 miljonus cilvēku.

Tas viss notika visdziļākajā slepenībā.

Vorkutas panorāma. Skats uz 8. šahtu un tālumā uz 1. šahtu, kur vergojis arī rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins, maršals Konstantins Rokosovskis un daudzi, daudzi citi. Priekšplānā ģeologu ciemats, tālāk daļa no ieslodzīto nometnes. Pati pilsēta plešas kreisajā pusē aiz upes līkuma (pirmais attēls) .

K arceris, īpaši stingra režīma baraka 9. nometnes daļā pie 8. šahtas Rudņikā, pretī Vorkutas pilsētai. Šī baraka būvēta no izdedžu blokiem. Logu ailas bez stikliem, aizrestotas. Ziemā kamerās tikpat auksts kā laukā. Ja sargs gadās līdzjūtīgāks, atstāj apakšbikses, autokameras apavus un vatētās zeķes, ja ne — sodītais paliek tikai apakškreklā. Pārtika — 300 gramu maizes un krūze ūdens diennaktī. Lai nenosaltu pirksti, nepārtraukti jākustas. Šādā reizē nekas tā netiek gaidīts kā rītausma, kad, šķiet, kļūst it kā siltāk