Eiropas Cilvēktiesību tiesa:
Par lēmumu lietā “van Deilena pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Tiesa) ir pieņēmusi lēmumu pilnībā noraidīt Diānas van Deilenas (iesniedzēja) pieteikumu par iespējamiem Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 3.panta (spīdzināšanas aizliegums) un Konvencijas 6.panta 2.punkta (nevainīguma prezumpcija) pārkāpumiem Latvijā.

Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzēja sūdzējās, ka, uzturoties Iļģuciema cietumā no 2004.gada 1.oktobrim līdz 11.novembrim un no 2007.gada 1.janvārim līdz 2008.gada 1.janvārim, viņai netika nodrošināti veselības stāvoklim (bronhiālā astma) atbilstoši ieslodzījuma apstākļi un veselības aprūpe. Iesniedzēja bija norādījusi, ka uz dažam procedūrām (fizioterapiju) un dažiem ārstniecības produktiem (pārtikas piedevām, ārstnieciskiem gēliem) esot bijis jāgaida vairākas nedēļas.

Tiesa noraidīja daļu no iesniedzējas sūdzībām par Konvencijas 3.pantu, jo tās neatbilda Konvencijas 35.panta 1.punktā noteiktajai prasībai (sūdzībai jābūt iesniegtai Tiesā ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc galīgā nolēmuma pieņemšanas nacionālajā līmenī). Atlikusī sūdzības daļa par iespējamiem 3.panta pārkāpumiem tika noraidīta izskatīšanai pēc būtības kā acīmredzami nepamatota. Tiesa piekrita valdības argumentam, ka iesniedzēja nav sniegusi pārliecinošus pierādījumus tam, ka tieši uzturēšanās Iļģuciema cietumā būtu izraisījusi viņas veselības stāvokļa pasliktināšanos, jo iesniedzējai tika nodrošinātas visas viņai nepieciešamās ārstnieciskās procedūras, savukārt viņas pieprasītie specifiskie produkti un procedūras neattiecās uz viņas veselības galveno problēmu – bronhiālo astmu.

Konvencijas 6.panta 2.punktā kontekstā iesniedzēja sūdzējās par to, ka ir pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips, jo masu medijos tika publicēti komentāri un ziņas par viņas krimināllietu, tajā skaitā arī par krimināllietas iztiesāšanu pirmajā instancē atbildīgā tiesneša un prokuroru publiskie izteikumi. Tiesa norādīja, ka iesniedzēja nebija izsmēlusi visus viņai pieejamos nacionālos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, jo nebija izteikusi lūgumu atstatīt pirmās instances tiesnesi no lietas izskatīšanas, pastāvot aizdomām par viņa neobjektivitāti. Attiecībā uz prokurora izteikumiem Tiesa norādīja, ka sūdzības šajā sakarā ir noraidāmas izskatīšanai pēc būtības, tā kā tās nebija iesniegtas Tiesā sešu mēnešu laikā.

Tiesa kā acīmredzami nepamatotas noraidīja arī iesniedzējas pārējās sūdzības par vairāku citu konvencijas pantu pārkāpumiem.

Fakti lietā “van Deilena pret Latviju”

Iesniedzēja ir 1975.gadā dzimusi Latvijas Republikas pilsone. Laikā, kad iesniedzēja strādāja par Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesu izpildītāju, prokuratūra saņēma B.D.V. (cietusī) sūdzību par iesniedzējas it kā nelikumīgi veikto viņas īpašuma piespiedu izsoli. Paralēli cietusī bija vērsusies ar sūdzībām par iesniedzējas rīcību pie Valsts prezidentes.

2001.gada 31.oktobrī prokuratūra pieņēma lēmumu par atteikšanos ierosināt krimināllietu pret iesniedzēju. Cietusī šo lēmumu pārsūdzēja Ģenerālprokuratūrā. Ģenerālprokuratūrā vērsās arī Saeimas deputāte un Valsts prezidentes kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja ar lūgumu rūpīgi izvērtēt cietušās sūdzības un prokuratūras lēmuma par atteikšanos ierosināt krimināllietu pamatotību.

2002.gada 21.februāra Ģenerālprokuratūras virsprokurors nolēma ierosināt krimināllietu par tīšu dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas cietušajai bija radījis būtisku kaitējumu.

Gan minētie notikumi, gan krimināllietas iztiesāšanas gaita un rezultāts tika plaši atspoguļoti masu medijos (lietas sakarā komentārus televīzijā, radio un laikrakstā “Latvijas Avīze” izteica Ģenerālprokuratūras prokurore, par krimināllietas izmeklēšanu atbildīgā prokurore un par lietas iztiesāšanu pirmajā instancē atbildīgais tiesnesis).

2003.gada 24.janvārī iesniedzējai tika piemērots drošības līdzeklis – paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu. 2004.gada 30.septembrī iesniedzēja tika atzīta par vainīgu dienesta stāvokļa ļaunprātīgā izmantošanā un krāpšanā un notiesāta ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un sešiem mēnešiem. Iesniedzējas drošības līdzeklis tika grozīts uz apcietinājumu, un viņa tika ievietota Iļģuciema cietuma izmeklēšanas nodaļā.

Iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību, cita starpā lūdzot tiesu mainīt viņai piemēroto drošības līdzekli viņas veselības stāvokļa dēļ. 2004.gada 11.novembrī iesniedzējas drošības līdzeklis tika grozīts uz parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu.

2005.gada 19.decembrī Rīgas apgabaltiesa atstāja spēkā pirmās instances tiesas spriedumu. Iesniedzēja un viņas aizstāvis iesniedza kasācijas sūdzību, kura 2006.gada 22.maijā tika noraidīta.

2006.gada 16.augustā Ziemeļu rajona tiesa pēc iesniedzējas lūguma atlika sprieduma izpildi līdz brīdim, kad iesniedzēja beigs ārstēšanos slimnīcā. Šo lēmumu iesniedzēja pārsūdzēja, apgalvojot, ka viņai pēc iznākšanas no slimnīcas ir jāiziet rehabilitācijas kurss. Ar 2006.gada 8.septembra lēmumu Rīgas apgabaltiesa iesniedzējas apelācijas sūdzību noraidīja.

2006.gada 17.oktobrī iesniedzēja atkārtoti vērsās Ziemeļu rajona tiesā ar lūgumu atlikt sprieduma izpildi sakarā ar nepieciešamību iziet rehabilitācijas kursu. Tiesa šo lūgumu noraidīja, pamatojot, ka nepieciešamība uzlabot savu veselības stāvokli un iziet rehabilitāciju nav pietiekams pamats, lai atliktu sprieduma izpildi. 2007.gada 11.janvārī iesniedzēja uzsāka piespriestā brīvības atņemšanas soda izciešanu Iļģuciema cietumā.

Ārlietu ministrijas Preses un informācijas nodaļa