Šonedēļ žurnālā “Jurista Vārds”:

• Aldis Pundurs. Par diviem Augstākās tiesas Senāta spriedumiem

Ir jāpieņem, ka lex semper intendit quod convenit rationi (likums vienmēr paredz to, kas ir saprātīgs), taču, lasot atsevišķus Latvijas tiesu spriedumus, rodas iespaids, ka vai nu Latvijas likumi ir nesaprātīgi, vai arī šo likumu piemērotāji nemāk vai negrib atrast šo likumu jēgu, un tā rezultātā: gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr. 2012.gada 31.janvārī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts taisīja lēmumu krimināllietā Nr.15830102209 (SKK-43/12), ar kuru atstāja spēkā attaisnojošu spriedumu personai apsūdzībā pēc Krimināllikuma 326.¹panta pirmās daļas. Šajā lietā pirms tam ar 2010.gada 16.novembra Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas spriedumu persona bija atzīta par vainīgu Krimināllikuma 326.¹panta pirmajā daļā (2004.gada 12.februāra likuma redakcijā) paredzēta noziedzīgā nodarījuma “Tirgošanās ar ietekmi” izdarīšanā, taču vēlāk tika taisīts attaisnojošs spiedums. Senāts norādīja, ka būtiski atšķiras Krimināllikuma 326.¹panta pirmās daļas redakcijas 2004.gada 12.februāra likuma redakcijā un 2009.gada 19.novembra likuma redakcijā.

• Māris Ruķers. Kā izpaužas tiesības uz personas datu aizsardzību publiski pieejamā reģistrā

Raksts varētu būt gan aizsākums turpmākām publikācijām par personas datu aizsardzības principu ievērošanu dažādu valsts reģistru darbībā, gan arī pamudinājums attiecīgo iestāžu amatpersonām sākt iekšējas diskusijas par valsts informācijas sistēmu regulējošo normatīvo aktu pilnveidošanas aspektiem valstī kopumā. Sagadīšanās pēc pirmā publikācija ir veltīta tikai Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā uzkrātās un publiski pieejamās informācijas pieejamības analīzei kontekstā ar Fizisko personu datu aizsardzības likuma un Eiropas Savienības attiecīgajām prasībām. Jāpiebilst, ka tiks analizēti tikai atsevišķi, autora ieskatā, būtiskākie datu aizsardzības aspekti. Raksta mērķis ir konstatēt galvenās problēmas, kuru pareiza izpratne jau būtu panākums ceļā uz pašreizējo nepilnību pilnveidošanu. Analīzes rezultātā ne vienmēr varēs sniegt skaidru atbildi, kāds būtu pareizais risinājums, jo tas ne vienmēr ir atkarīgs tikai no šā raksta autora. Turpmākajās publikācijās iecerēts pakāpeniski analizēt normatīvos aktus arī par citiem û gan publiski pieejamiem reģistriem, gan tādām datubāzēm, kur informāciju par sevi var saņemt tikai pats datu subjekts.

“Jurista Vārda” redakcija

www.juristavards.lv