Sēlija: kultūrvēstures problēmās un nākotnes redzējumos

Jānis Stradiņš, LZA Senāta priekšsēdētājs, LZA Sēlijas asociācijas Goda prezidents:

Un atkal
mums jāatgriežas pie jautājuma: Kas ir Sēlija, kur ir Sēlija? Un vai šodien mēs rīkojam Sēlijas kongresu Sēlijā vai kaut kur tai tuvu līdzās?

Sēlijas un sēļu identitātes problēma kļuva aktuāla līdz ar Trešo atmodu, kopš 1998.gada. Reģionālās identitātes meklējumos nozīmīgs bija 1989.gads, pirmie sēliešu saieti Rīgā un Jēkabpilī, 1995./96.gada izsludināšana par “Sēļu gadu”, kas sākās ar Sēlijas nedēļu 1995.gada maijā Jēkabpilī, turpinājās ar Sēlijas asociācijas dibināšanu Ilūkstē 1995.gada decembrī (kur īpaši izceļamas sēliešu Sigismunda Timšāna un Alberta Varslavāna rosmes) un vērienīgu noslēguma pasākumu 1996.gada maijā Viesītē, novadnieka medicīnas profesora Paula Stradiņa simtgades atzīmēšanu, S.Cimermaņa, M.Rudzītes u.c. referātiem, piedaloties arī toreizējam kultūras ministram Ojāram Spārītim.

Nākamais sēliešu pacēlums nāca ar 1.Sēlijas kongresu Aknīstē un Viesītē 1999.gada 21.–22.maijā un Sēlijas sarkanbaltzaļā karoga pacelšanu pie Viesītes Kultūras pils. Šis un arī sekojošie Sēlijas kongresi Ilūkstē, Neretā, Viesītē, Jēkabpilī, Sēlpilī un atkal Viesītē, 2008.gadā atzīmējot pirmā Sēlijas pieminējuma astoņsimtgadi, vienlaikus bijušas arī LZA izbraukuma sēdes, kas kļuvušas par Zinātņu akadēmijas un Sēlijas tradīciju. Tajās apspriestas un risinātas daudzas Sēlijai aktuālas un kopīgas problēmas, veidots vietējais patriotisms, solidaritāte mazpilsētu, pagastu, novadu vidū. Visus šos meklējumus esmu mēģinājis apkopot plašā rakstā “Sēlija un tās reģionālās identitātes meklējumi “LZA Vēstu” A daļas 2010.gada Nr.5/6, kur ir sniegtas arī nākotnes pārdomas, kas palaikam ir samērā pesimistiskas.

2009.gada administratīvi teritoriālās reformas rezultātā jaunizveidoto Sēlijas novadu – Jēkabpils, Salas, Jaunjelgavas, Neretas, Viesītes, Aknīstes, Zasas, Ilūkstes un piedevām vēl tiem pieguļošo apvienoto latgaliski sēlisko Daugavpils un Krāslavas novadu pašvaldību vērība vairāk koncentrēta uz jaunveidoto novadu paškonsolidēšanos un interno, ļoti smago ekonomisko un sociālo problēmu risināšanu, turklāt dziļās saimnieciskās un finanšu krīzes apstākļos, kas jo īpaši skārusi Latgali un ne mazāk arī Sēliju. Un Sēlijas vienotība, kultūrvēsturiskās problēmas diemžēl atvirzījās otrajā plānā. Bet jaunajiem novadiem pašiem ir iekšēji jāsavācas, pirms tie spēs atkal domāt, vai, cik tālu un uz kāda pamata turpināt attīstīt vienotu Sēlijas identitāti. Reformas izraisītā viedokļu dažādība jaunajos novados, “sēliskās kopības” sajūtas izpalikšana, skolu reformas un veselības aprūpes reformas destruktīvās sekas dara pašreizējos apstākļos vienotas Sēlijas problēmas mazāk aktuālas. Vēstures, etnogrāfijas un valodniecības argumenti vien, arvien vairāk izlīdzinošās augšzemniecisko izlokšņu atšķirības nav pietiekamas, lai kaut cik saturētu kopā jaunos novadus. Tīri teorētiski kaimiņu pārnovada aspekts vien ir par vāju. Taču jau sasniegtais nebūtu jāzaudē, kaut arī sliktie ceļi, tūrisma infrastruktūras izpalikšana, ainavas kropļošana kaut vai izcirsto mežu dēļ dažbrīd liek nolaist rokas. Par visu to rakstīju pirms diviem gadiem, un šīs padrūmās prognozes attaisnojas.

Taču šodien gribu akcentēt citu aspektu, proti, krasās atšķirības starp Sēlijas ziemeļu galu – pirmskara Latvijā kādreizējo Jēkabpils (Jaunjelgavas) apriņķi un dienvidu galu – kādreizējo Ilūkstes apriņķi. Ir izteikts kultūrvēstures kontrasts iedzīvotāju sastāva un arī reliģisko konfesiju ziņā, dienvidu daļa arvien vairāk pieslejas Latgalei, ziemeļu daļa itin kā tiecas uz Zemgali. Kā šīs abas Sēlijas daļas saturēt kopā? Un vai vajag saturēt?

Šomēnes karšu izdevniecība “Jāņa Sēta” laidusi klajā “Lielo Latvijas atlantu”. Tajā iezīmēts jaunais, 2009.gada administratīvais iedalījums, saskaņā ar kuru Daugavpils novads un Krāslavas novads ģeogrāfiski, itin kā ir piederīgi Latgalei. Taču lielākajai Latvijas kartei līdzās atzīmētais vēsturisko novadu dalījums Sēliju un arī Ilgu pili, kur atrodamies, iekrāso dzeltenā – Zemgales, nevis zilajā – Latgales krāsā – uz dzeltena fona lieliem burtiem rakstīts ZEMGALE un mazākiem burtiem – Sēlija kā kultūrvēsturisks novads. Nupat pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa iniciatīvas apstiprināti četru vēsturisko apgabalu ģerboņi. Tad zem kāda ģerboņa šodien pulcējamies – vai zem Latgales vai Zemgales? Gribu vienkārši pievērst uzmanību šai pretrunai.

Šā reģiona
situācija allaž ir bijusi diezgan specifiska. Jau pasen (1869.) pazīstamais Latgales pētnieks Gustavs Manteifelis Ilūksti, Bebreni, Sventi, pat Biržus un Eķengrāvi (Eķengrāves muiža tolaik piederējusi Manteifeļiem) daļēji saistīja ar poļu Inflantiju, ar Latgali, jo daudzi Latgales poļu muižnieki (piem., Plāteri, Zībergi) vienlaikus bija arī zemes īpašnieki Kurzemes guberņā, Sēlijā. Šo īpatnību tāpat atzīmēja slavenais Augusts Bīlenšteins savā apjomīgajā darbā “Ceļojumu skices iz Augšzemes” (Baltische Monatschrift, 1882., B.d. 29, S. 569 – 743), tomēr iekļaujot to Latvijas robežās, arī pašu Augšzemes dienvidaustrumu “asti”. Šajā laikā šā reģiona piederības jautājums bija aktualizējies īpaši – 1881.gadā tika veikta Kurzemes guberņas iedzīvotāju pirmā tautskaite, bet Ilūkstes apriņķī tā izraisīja nemierus. Kā “Baltijas Vēstnesis” rakstīja – “vietējo cilvēku stulbuma dēļ”, tie vairījās no līdzdalības skaitīšanā, jo bija izplatītas baumas, ka skaitīšanu veicot, lai atjaunotu dzimtbūšanu vai lai apriņķi pievienotu Vitebskas guberņai; te bija jāieved pat karaspēks!

Gribu pievērsties šai piemirstajai vēstures epizodei, ko mēs apspriedām ar mūžībā aizgājušo profesoru Heinrihu Strodu, kas dzimis Dvietē, iekārtojis mājas Bebrenē, tieši nedēļu pirms ievērojamā un vispusīgā vēsturnieka, Sēlijas Asociācijas goda biedra nāves. Prof. Strods pērn novembrī bija izdevis ( ar Ilūkstes domes un S.Rāznas atbalstu) grāmatu “Sēlija senāk un tagad” – pirmo grāmatu par Ilūkstes novada pagātni. Pats īsti apmierināts ar grāmatu nebija, bija iecerējis izdot otru, plašāku grāmatu par Sēliju, kuras veidošanā vēlējās iesaistīt arī mani, pat uzrakstīja jaunajam izdevumam plānu. Profesors Strods vēlējās uzstāties šajā kongresā Ilgās, es mudināju viņu sameklēt papildu materiālus par zemnieku un muižnieku nostāju 1881./83.gadā, kad oficiāli tika ieteikts pievienot Ilūkstes apriņķi Vitebskas guberņai.

Diemžēl prof. Stroda pēkšņās nāves dēļ palika nepiepildīta gan referāta iecere, gan paplašinātas Sēlijas grāmatas izdošana, tādēļ uzskatu par pienākumu, godinot kolēģa prof. H.Stroda piemiņu, pievērst uzmanību senatora N.Manaseina revīzijas (1882.–1883.) ziņojumam, kurā pamatots Ilūkstes apriņķa jaunās piederības piedāvājums. Manaseina revīzijas ziņojumā (1883.) ieteikts likvidēt Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņas, to vietā radot divas – Rīgas un Rēveles guberņas (pēc etniskām iezīmēm), vienu latviešu, otru – igauņu, t.i., faktiski izveidot pamatus Igaunijai un Latvijai etniskā ziņā, lai mazinātu baltvācu nozīmi un veicinātu pārkrievošanos. Latgali bija paredzēts atstāt Vitebskas guberņas sastāvā, turklāt pievienojot tai Ilūkstes apriņķi.

Lūk, daži citāti no attiecīgajā vēstures literatūrā reti citētā dokumenta.

“Ilūkstes apriņķis atšķiras no Kurzemes guberņas pārējās daļas ar savu topogrāfisko stāvokli: tālu iespiezdamies starp Vitebskas un Kauņas guberņām, veido šauru, garenu ķīli, kas sniedzas līdz pašam Daugavpils cietoksnim, un beidzas vēl mazliet tālāk pa Daugavu uz augšu. Pateicoties tādam izņēmuma stāvoklim, Ilūkstes apriņķis iedzīvotāju ziņā ievērojami atšķiras no Kurzemes guberņas pārējās daļas un šajā ziņā ir gandrīz tāds pats kā kaimiņu Daugavpils un Aleksandrovskas apriņķi. Pēc ziņām, ko sniegusi dažādu konfesiju garīdzniecība un pa daļai policija ( par ebrejiem), izrādās, ka Ilūkstes apriņķī dzīvo: katoļu – 36 967 (abu dzimumu personas), pareizticīgo – 5102, vecticībnieku – 4267, luterāņu – 13130 un ebreju vairāk par 5000, pavisam 64 466. Apriņķa katoļu iedzīvotāji ir pa daļai pārkrievojušies leiši un latvieši, bet visvairāk baltkrievi, kas dzīvojuši šajā apriņķī visai attālā pagātnē un poļu valdības laikā pārgājuši sākumā pie ūnijas, bet vēlāk katoļticībā.

Luterticīgie ir latvieši, kas apdzīvo apriņķa ziemeļrietumu daļu un ir izkaisīti arī tā vidus un austrumu daļas dažos pagastos.

Pie poļu tautības pieder tikai neliela daļa muižniecības, kurai gan pieder vislielākās muižas, un neliels skaits saimnieku no šļahtas, kuri nopirkuši zemnieku zemes.

Skaita ziņā vācu tautība Ilūkstes apriņķī ir pēdējā vietā un diezin vai sasniedz 2% no kopējā iedzīvotāju skaita. Pie vācu tautības pieder visvairāk ierēdņi, dažādi kalpotāji un lielākā daļa muižniecības muižu īpašnieku. Neraugoties uz to, vācu tautība ir valdošā visā apriņķī, jo tās rokās koncentrēta policijas un tiesas vara, apriņķa saimniecība un tautas izglītība.

Ilūkstes apriņķa visā platībā, izņemot tās ziemeļrietumu stūri, ko vienlaidā masā apdzīvo latvieši, visur valdošā ir krievu valoda.

Apriņķa katoļu iedzīvotāji gandrīz visi runā krieviski, tāpat kā latvieši, kas dzīvo apriņķa austrumu un centrālā daļā, bet latvieši, kas dzīvo ziemeļu daļā, gandrīz visi saprot un nereti runā krieviski.

Pretēji tam, vācu valoda ir tagad vēl maz izplatīta starp lauku iedzīvotājiem, jo pagaidām tai nav praktiska pielietojuma viņu ikdienišķā dzīvē. Vietējā vācu muižniecība pieliek visas pūles, lai iespējami vairāk izplatītu vācu valodu un pārvācotu Ilūkstes apriņķa zemniekus. Galvenie ieroči šā mērķa sasniegšanā ir vācu tiesas un vācu skolas un administrācija.

Visai gandrīz 50 000 cilvēku lielajai krievu pareizticīgo un katoļu iedzīvotāju masai ir 20 draudžu skolas, kamēr 13 000 luterāņiem apriņķī ir 22 skolas, ko uztur vai subsidē muižniecība. Luterāņu draudžu skolās, kaut arī ne visās, daļa mācību priekšmetu tiek pasniegta latviešu un daļa vācu valodā.

Visērtākais un drošākais līdzeklis krievu tautības un tās interešu atbalstīšanai un apsargāšanai būtu Ilūkstes apriņķa pievienošana Vitebskas guberņai, kurā ir līdzīgs iedzīvotāju sastāvs.”

Tas viss
tātad bija vērsts tikai un vienīgi uz pārkrievošanu. Labi, ka Manaseina iecerētā Ilūkstes apriņķa pievienošana Vitebskas guberņai nenotika, jo tad varbūt pēc 1918.gada šī daļa, īpaši dienvidrietumu galējā teritorija, būtu nonākusi Polijas, Lietuvas vai Baltkrievijas sastāvā un tad mēs šeit nepulcētos. Taču pašreiz Daugavpils un Krāslavas novads, arī Daugavas kreisajā krastā, de facto ir nonākuši Latgales, nevis Sēlijas sastāvā, un to legalizē ne vien 2009.gada administratīvi teritoriālais iedalījums, bet tas jau ir noticis 1962.gadā, Arvīda Pelšes laikā, ar Ilūkstes apriņķa (rajona) likvidēšanu.

Jau Bīlenšteina un Manteifeļa atzīmēto šā novada tuvību Latgalei, taču kultūrvēsturiski jāatzīmē Ilūkstes un arī Daugavpils novada kreisā krasta daļas piederība Sēlijai un īpaši šā reģiona multikulturālais raksturs, izceļot arī krievu, baltkrievu, vecticībnieku etnogrāfiskās vērtības, arī daudzās ebreju pagātnes liecības (Grīvā, Silenē, Subatē u.c.). Kultūrvēsturiskā ziņā īpaši jāturpina Dienvidsēlijas, Ilūkstes novada pētniecība, bet Daugavpils Universitātei jāuzņemas atbildība par dabas vērtībām – Silenes nacionālo dabas rezervātu, Augšzemes nacionālo parku, Dvietes palieni, kas ir Latvijas, Baltijas, es sacītu, pat pasaules dabas vērtības, jākļūst par Sēlijas dabas un kultūrvēstures izpētes centru. Kā otrs Sēlijas izpētes centrs – ziemeļu daļā – varētu būt Viesīte, Sēlijas muzejs (par tā organizēšanu 2000.gadā pirmajai muzeja vadītājai Ilonai Svilānei 2011.gadā piešķirts Sēlijas asociācijas Goda biedres diploms). Tur ir arī Aknīste, Gārsene, Saukas dabas parks, Daugavas senleja pie Jaunjelgavas, Staburags, tur ir Sēlpils, kas devusi vārdu visam vēsturiskajam novadam, tur ir Stendera darbības vietas.

2014.gadā aprit 300 gadu kopš Vecā Stendera piedzimšanas, šo datumu ierosināts iekļaut UNESCO starptautiski atzīmējamo atceres dienu sarakstā, izsludināt 2014.gadu par Stendera gadu. Ierosinu 2014.gadā nākamo, VII Sēlijas kongresu, noturēt Viesītē, veltot to Stenderiem un varbūt atklājot renovēto Balto skolu Viesītē kā Sēlijas muzeja daļu. Tas, protams, atkarīgs no Viesītes novada domes, griežos šodien pie tās. Zinātņu akadēmija varētu atbalstīt zinātnes daļu. Ar akadēmiķi Saulvedi Cimermani panākta vienošanās par īpaša “LZA Vēstu” Sēlijas numura izdošanu. Domāju, ka Stendera piemiņa tāpat gūs rezonansi Ilūkstes novadā, un aicinātu tajā piedalīties arī Ilūkstes novadu un Daugavpils Universitāti.

Domāju, ka jāmeklē vienojošais, Latgale nav jāpretstata Sēlijai, kaut arī Manaseina iecere šodien būtībā ir īstenojusies, “Varnoviču kakts” arī de facto kļuvis par Latgales sastāvdaļu. Šajā rajonā dominē dabas aizsardzības aspekti, kultūrvēsturē latgaliskais, arī krievu, baltkrievu elements, veidojas pārrobežu sadarbība ar Baltkrieviju un Lietuvu (Zarasos ir Sēļu asociācija, kaut sadarbība ar Lietuvas sēliešiem gājusi mazumā). Daugavpils Universitāte varētu uzņemties gādību par Sēlijas zinātnisko izpēti arī kultūrvēsturiskā ziņā, protams, neliedzot arī plašas novadpētnieciskas aktivitātes Jēkabpilī, Viesītē un citur.

Līdz 2014.gadam,
līdz VII Sēlijas kongresam, jāatrisina jautājums, ko turpmāk darīt ar Sēlijas asociāciju. Tā formāli dibināta 1995.gadā Ilūkstē, īsti legalizēta I Sēlijas kongresā Viesītē 1999.gadā, tur iestājās kā formāli biedri pašvaldību vadītāji, vietējie kultūras darbinieki, zinātnieki, kuriem tuva Sēlijas problemātika. Man bija gods būt pirmajam Asociācijas vadītājam, kopš 1999.gada skaitos tās Goda prezidents.

Pirmajos gados izpilddirektors bija neaizmirstamais, temperamentīgais Sigismunds Timšāns. Vēlāk Asociācijas darbs apsīka, tā netika juridiski reģistrēta. Lai situāciju glābtu, 2000.gadā kā toreizējais Akadēmijas prezidents panācu, ka tā darbojas kā Zinātņu akadēmijas struktūrvienība, jo vairāk tādēļ, ka Valsts Heraldikas komisija apstiprināja sarkanbaltzaļo karogu kā Sēlijas asociācijas simbolu ( kā Sēlijas simbolu nevarēja). Un šo lēmumu akceptēja valdība un Kultūras ministrija. Šodien Asociācija darbojas faktiski bez biedriem, jo pēc S.Timšāna aiziešanas mūžībā tie netiek pārreģistrēti. Toties pašreiz ir 22 ZA ievēlētie Goda biedri (tiesa, daži jau aizsaulē), joprojām ZA mājaslapā ik gadus ir atsauce par Sēlijas asociāciju. Šogad tā rīkojusi Jēkabpilī E.Žilinska (ne komponista, bet mākslinieka un sabiedriskā darbinieka!) atceres pasākumu, taču, lai darītu šo organizāciju ilgtspējīgu, tai jārod savs centrs un savi biedri dažādos Sēlijas novados.

Domāju, pēc pašvaldību vēlēšanām ir jāreorganizē, jāstrukturē organizācija, jāizvēl jauna Valde, jāreģistrē Asociācija, jāatrod tās darbībai kāds centrs vai pat vairāki centri (Jēkabpilī, Daugavpilī, Viesītē, Jaunjelgavā, Ilūkstē vai kur citur). Zinātņu akadēmija pagaidām varētu Nacionālās identitātes valsts pētījumu programmas ietvaros veikt kādu zinātnisku vadību, taču, manuprāt, ar laiku vadība būtu jāpārņem Daugavpils Universitātei, kas kļūtu par reģionālu universitāti gan Latgalei, gan arī Sēlijai. Protams, darbā iesaistot arī vietējās pašvaldības, Sēlijas muzeju Viesītē u.tml. Jādomā arī, vai tur dominējošie būtu kultūrvēstures vai dabas pētījumi, ekonomiskās augšupejas aspekts. Lai pasākumi, kas domāti Latgales atdzīvināšanai, iedzīvinātos arī Sēlijā.

Man jau grūti gadu un citu pienākumu dēļ līdzdarboties Sēlijas asociācijas darbā, jāsameklē kāds enerģijas pilns un ierosmēm bagāts Sēlijas asociācijas reanimētājs…

…Nobeigumā tomēr vēlos izteikt dziļu pateicību visiem Sēlijas reģionālās identitātes meklētājiem un īpaši pateikties “Latvijas Vēstnesim” un tā ilggadējam redaktoram zemgalietim Oskaram Gertam, kas allaž atbalstījis un atbalsta arī Sēliju, sēļus un zinātni.

Ievadreferāts 6.Sēlijas kongresam – 2012.gada 27.jūnijā Daugavpils Universitātes studiju un pētniecības centrā “Ilgas”

Par Akadēmiķu ozolu aleju Ilgu pilī

Par 6.Sēlijas kongresu un zinātnisku sesiju

Šodien, 27. jūnijā, Daugavpils Universitātes (DU) Studiju un pētniecības centrā “Ilgas” pulcējas 6.Sēlijas kongress, kuru organizē Daugavpils Universitāte, Latvijas Zinātņu akadēmija un Sēlijas asociācija. Vienlaikus pēc renovācijas tiek atklāta Ilgu pils, kurā atrodas DU studiju un pētniecības centrs “Ilgas”. Uzrunas teiks DU rektors akadēmiķis Arvīds Barševskis, LZA Senāta priekšsēdētājs, Sēlijas asociācijas goda prezidents akadēmiķis Jānis Stradiņš, LZA prezidents akadēmiķis Juris Ekmanis, LZA nodaļu vadītāji un citi zinātnes un sabiedrības cilvēki.

6.Sēlijas kongresa darba kārtībā ir iekļauti jautājumi, kas saistīti ar Sēlijas dabas, zinātnes vēstures, lingvistikas, ekonomikas un reģionālistikas tematiku. Starp ziņotājiem–referentiem ir gan akadēmiķi Jānis Stradiņš, Arvīds Barševskis, Baiba Rivža, Juris Urtāns, gan DU zinātnieki prof. Vilma Šaudiņa, prof. Irēna Saleniece, asoc. prof. Henrihs Soms, asoc. prof. Inese Kokina un DU muzeja vadītāja Zane Stapkeviča.

Sēlijas kongresu un Ilgu pili atklājot, īstenosies nozīmīgs kultūrvēsturisks fakts – pēc Daugavpils Universitātes rektora iniciatīvas tiks veidota Akadēmiķu ozolu aleja. Ozolus stādīs akadēmiķis Juris Ekmanis, akadēmiķis Jānis Stradiņš, Goda akadēmiķis Jānis Streičs un vēl savs desmits akadēmiķu.

Ņemot vērā, ka DU Studiju un pētniecības centrs “Ilgas” būs vienīgais Sēlijā patstāvīgi darbojošais zinātniskais centrs, kas atrodas tikai 400 metru no Latvijas – Baltkrievijas robežas, ozolu alejas izveide ir ne tikai kultūrvēsturisks, bet arī simbolisks notikums. Pašā Latvijas pierobežā akadēmiķu izveidotā ozolu aleja būs atgādinājums politiķiem un sabiedrībai, ka Latvijas spēks un izaugsme ir balstīta zinātnē un augsti izglītotā sabiedrībā, ka Latvijā par spīti visam zinātne un augstākā izglītība ir, bija un būs mūsu valsts attīstības pamats un ka pasaules līmeņa zinātne un kvalitatīva augstākā izglītība Latvijā var attīstīties arī ārpus galvaspilsētas, ja vien tur ir kapacitāte, ekselence un stratēģisks skatījums.

Ozols jau izsenis tiek uzskatīts par spēka, aizsardzības un gudrības koku, tāpēc Latvijas akadēmiķu elite, veidojot šo aleju nupat renovētā modernā DU Studiju un pētniecības centra “Ilgas” priekšā, simboliski apliecina savu atbalstu arī topošo zinātnieku sagatavošanai un zinātnes un augstākās izglītības saistībai.

Akadēmiķis Arvīds Barševskis, Daugavpils Universitātes rektors