Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 31. maijā

Intervija Latvijas Televīzijas 31. maija raidījumā "4. studija" pulksten 19.30. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Es sen nevienam neesmu uzdevis jautājumu, kas ļoti daudziem nepatīk, — vai jūs šodien esat ko labu izdarījis Latvijai?

A.Sončiks: — Es domāju, ka jā. Šodien mums bija ieņēmumu dienesta vadības organizēta visu teritoriālo iestāžu direktoru sanāksme, kur šiem iestāžu direktoriem, kuri mūsu valstī ir trīsdesmit, bija jāinformē par savu padarīto naudas iekasēšanā. Un tas nemaz nav tik viegls darbs.

— Kāda bija tā saruna, priecīga jau tā nebija?

A.Sončiks: — Es jau būtu vairāk gandarīts, ja tā būtu priecīga, bet tā bija diezgan skarba saruna. Atklāti sakot, viena iemesla pēc — pašlaik mums nodokļu iekasēšana nesokas tik labi, kā vajadzētu.

— Kāpēc? Ko jūsu saaicinātie cilvēki teica, vai cilvēkiem nav naudas, vai kas par lietu?

A.Sončiks: — Kaut kāda vaina, protams, ir arī pašos darbiniekos. Bet es to noteikti negribētu teikt par visiem. Lielākā VID darbinieku daļa ir absolūti godprātīgi. Ir, protams, arī mūsu darbā nepilnības un kļūdas. Mums šogad ir jauns likums — pievienotās vērtības likums. Tas ir principiāli jauns.

— Bet procenti taču tie paši?

A.Sončiks: — Procenti tie paši, taču princips pavisam atšķirīgs.

— Jūs tagad ciešāk ņemat žurnālistus un rakstniekus.

A.Sončiks: — Tikai mazliet.

— Nevis mazliet, bet diezgan nopietni.

A.Sončiks: — Droši vien jums jāpiekrīt. Šis likums ir domāts godprātīgiem nodokļu maksātājiem, likumdevējs un valdība to tā bija domājusi. Bet diemžēl mūsu uzņēmēju vidū ir pietiekami daudz cilvēku, kas cenšas neievērot šo likumu, to pārkāpt.

— Gatavojoties sarunai ar jums, es atcerējos Servantesu, kurš arī bija nodokļu ievācējs. Viņš staigāja pa Spānijas ciemiem un iekasēja naudu. Tad viņam apnika šis darbs un viņš uzrakstīja "Donu Kihotu". Jums ir ļoti daudz iespaidu, jūs ļoti daudz zināt, vai jums arī ir iecerē kāds donkihots?

A.Sončiks: — Es neesmu sasniedzis tādu solīdu vecumu, kurā jau vajadzētu kaut ko uzrakstīt, bet informācijas man ir ļoti daudz un šāda tāda pieredze, droši vien ne maza, ir iegūta. Es domāju, ka vēl ir mazliet jāpastrādā un tad kādreiz tas jāizdara.

— Vai nav tā, ka kādreiz jūs smalkajās aprindās satiekaties ar kādu cilvēku, spiežat viņam roku, kaut gan jūs skaidri zināt, ka naudu viņš saviem cilvēkiem maksā aploksnēs?

A.Sončiks: — Ir bijušas arī tādas situācijas. Bet viens ir zināt, otrs — pierādīt.

— Man ļoti daudzi cilvēki ir teikuši, ka gandrīz visi būvnieki un celtnieki nemaksā nodokļus.

A.Sončiks: — Celtniecība ir tā nozare, kas ir mūsu riska zonā. Ar to mēs saprotam to, ka tur ir ļoti izplatīta izvairīšanās no nodokļu maksāšanas. Taču ir jāiegulda ļoti liels darbs, lai to atklātu, jo uzņēmēju paņēmieni, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas, ir ļoti rafinēti izfunktierēti.

— Ļoti daudzas firmas un cilvēki, kas saņēmuši ordeņus, nemaksā nodokļus. Tur strādā jauni cilvēki, kuriem pensijas vēl nevajag un viņi ir apmierināti, ka ir kāds santīms vairāk.

A.Sončiks: — Ar celtniecības biznesu ir diezgan interesanta atšķirība. Piemēram, ir neliels uzņēmums, kurā strādā desmit oficiāli darbinieki, un pēkšņi kādu dienu kāda darba veikšanai tiek pieaicināti vēl divi vai pieci cilvēki klāt. Mūsu ieņēmuma dienesta cilvēki ierodas painteresēties kā ar noslēgtajiem līgumiem un nodokļiem un tad izrādās, ka desmit cilvēki strādā oficiāli, bet šie divi vai pieci ir atnākuši tikai piepalīdzēt. Mūsu likumdošana nenosaka, ka katram cilvēkam darbavietā līdzi būtu jābūt personu apliecinošam dokumentam. Līdz ar to, kamēr šie cilvēki aiziet meklēt savus dokumentus, jau top darba līgums.

— Man liekas, to ir ļoti vienkārši atklāt. Pajautāt cilvēkam pašam, un viņš vienā niknuma brīdī pateiks. Es zinu, kā tas notiek, jo man pašam būvēja.

A.Sončiks: — Es pats arī esmu nodarbojies ar dažiem nopietniem remontiem, es arī zinu, kā tas notiek. Mēs atklājam diezgan lielu skaitu uzņēmēju un darba devēju, kas šos nodokļus nemaksā. Mēs vairākos simtos esam atklājuši šādus darba devējus, kas, protams, pēc tam ir ļoti neapmierināti. Viņi sūdzas un uzskata, ka ieņēmumu dienests ir ieradies, lai noplēstu pēdējo naudu.

— Jā, un ja tas darbinieks kādu vārdu bildīs, pēc tam viņš būs uz ielas bez darba, jo nekādu līgumattiecību viņam nav.

A.Sončiks: — Es saprotu arī to darba ņēmēju filozofiju, kas saka: es jau nevaru neko teikt, jo mani var izmest uz ielas. Šāda tendence gan šobrīd dominē, taču tā palēnām iet mazumā. Ir cilvēki, kas domā un saprot. Viņi zina — šodien man ir darbadiena, kuras beigās es saņemšu algu un būšu paēdis. Bet jādomā, ko darīt rīt. Katrs no mums var saslimt, un tad, kad sāk interesēties, vai valsts kaut ko apmaksās, tad izrādās, ka neko, jo nav maksāti nodokļi.

— Bez celtniecības — kādās jomās vēl cilvēki nemaksā nodokļus?

A.Sončiks: — Tas ir mežu izstrādes un koku pārstrādes bizness, tas ir ceļu uzturēšanas un būvniecības bizness, noteikti tā ir vairumtirdzniecība un komercija, kuras darbības vieta ir muitas noliktavas.

— Vai mūsu valstī nodokļus maksā lielā puse vai mazā puse?

A.Sončiks: — Kopumā lielā puse maksā, mazā nemaksā.

— Un jūs to zināt un pilnīgi samierināties ar situāciju?

A.Sončiks: — Es nesamierinos, tā nav samierināšanās, tā ir reālās situācijas apzināšanās. Man par to ir jārunā. Mēs izdarām tik daudz, cik mūsu spēkos un cik likums mums to ļauj. Ja es teiktu, ka visi maksā nodokļus, tad tā būtu pilnīga pļāpāšana. Nevienā valstī visi visus nodokļus nenomaksā. Protams, atšķirības valstu starpā ir ļoti lielas, atkarībā no tā, cik valsts ir attīstīta, kādas ir tradīcijas saistību kārtošanā ar sabiedrību. Lai cik tas skarbi skanētu, tā nekad nebūs, ka Latvijā visi maksās visus nodokļus.

— Kā jūs domājat, vai nodokļu nemaksāšana ir sports, filozofija vai vienkārši uzņēmēji to nevar izdarīt, jo tad viņiem jābankrotē? Man viens uzņēmējs teica: ja es visu nomaksāšu, es taču bankrotēšu.

A.Sončiks: — Cilvēkus laikam grupās nemaz nevar dalīt, bet nosacīti varētu būt trīs grupas. Pirmā, kas uzskata likumus par pildāmiem un maksā nodokļus, otrā grupa ir tie, kas nevar atļauties šos nodokļus nomaksāt, un trešā grupa ir tie, kas savus uzņēmumus jau nodibina ar domu krāpties un nemaksāt nekādus nodokļus.

— Viņi bankrotē un atkal sāk no jauna, atkal bankrotē un atkal sāk no jauna.

A.Sončiks: — Ir dažādi veidi, kā izvairās no nodokļu nomaksas, tai skaitā arī dibina vairākas firmas vienlaikus. Pēc mūsu informācijas ir nodibinātas pat 50 firmas vienā adresē. Tas ar likumu nav aizliegts.

— "Diena" rakstīja par Lakuču, kurš savā ienākumu deklarācijā uzrādīja fantastiskas summas, tai skaitā arī tugrikos. Sakiet, cik tālu ir viņa lieta?

A.Sončiks: — Mūsu nodokļu inspektori veic aprēķinu par viņa ieņēmumu un izdevumu daļu. Šī darba rezultātā būs skaidrs, vai nodokļi ir samaksāti. Un, ja nav samaksāti, tad cik?

— Cik ilgi notiek šādas pārbaudes?

A.Sončiks: — Tas ir atkarīgs no tā, cik apjomīgs ir fiziskās vai juridiskās personas bizness un cik garš ir pārbaudāmais periods — gadi vai mēneši.

— Ja ir piecdesmit uzņēmumi, tad izrakstu par Lakuča lietu jūs saņemsit, kad atradīsities pensijā.

A.Sončiks: — Es tā nedomāju, cik es zinu, viņam nav tik daudz uzņēmumu. Es domāju, ka mēs tiksim galā un, ja nebūs samaksāti nodokļi, tad tie būs jāmaksā.

— Vai šādās pārbaudēs jums eksistē kaut kādi termiņi?

A.Sončiks: — Katrā konkrētā pārbaudē katram nodokļu inspektoram ir konkrēts uzdevums, noformēts ar dokumentu, kurā ir augstākstāvoša priekšnieka dotais uzdevums un termiņš. Vidēji pārbaudes ilgst no divām nedēļām līdz pusotram mēnesim.

— Visi mūsu noziedznieki, gan labie, gan ļaunie, gan melnie, gan pelēkie, gan sarkanie ir ļoti saistīti savā starpā. Ir lielā noziedzības ķēde, kurā Latvija ir tikai maza pietura. Kā ir ar šīm lielajām kontrabandām, narkotikām? Vai jūs sadarbojaties arī ar citām valstīm?

A.Sončiks: — Mums katru gadu veidojas aizvien nopietnāki un ciešāki sakari ar Eiropas un pasaules valstīm. Mūsu valsts jau vairāk nekā astoņus gadus ir Pasaules muitas organizācijas dalībniece, Latvija ir vairāku nodokļu asociāciju dalībniece. Dabūt informāciju no citām valstīm vairs nav šķērslis. Tas, ka mūsu nelegālais un puslegālais bizness bieži vien ir Eiropas mērogā, ir tiesa. Pēdējā mēneša laikā mūsu muitas darbinieki ir aizturējuši vairāk nekā piecus ar pusi miljonus cigarešu.

— Jā, tā ir Eiropā ļoti plaši izplatīta kontrabandas prece.

A.Sončiks: — Jā, tas ir viens no Eiropas un pasaules kontrabandas objektiem jau gadu desmitiem. Tas ir liels vilinājums.

— Bet varbūt vajadzētu izlīdzināt cenu atšķirības?

A.Sončiks: — Tas ir grūti, ja tas būtu viegli, tas jau būtu izdarīts. Mums pat ar kaimiņvalstīm — ar Lietuvu un Igauniju — ir atšķirīgas nodokļu likmes gan tām pašām cigaretēm, gan alkoholam, gan benzīnam un dīzeļdegvielai. Notiek tikšanās un sarunas, notiek harmonizācija, un nu jau tai pašai dīzeļdegvielas cenai nav tik lielas atšķirības. Valdība pagājušogad spēra ļoti drosmīgu soli un samazināja nodokļu likmi dīzeļdegvielai.

— Jā, tā ir pietuvināta Lietuvai, bet Krievijā tik un tā tā ir daudz lētāka.

A.Sončiks: — Ir valstis, kas ir atšķirīgā ekonomiskās attīstības līmenī. Līdz ar to ir ļoti grūti izlīdzināt cenas, jo ir taču atšķirīga cilvēku pirktspēja.

— Bija paredzēts, ka dīzeļdegvielas akcīzes nodoklis pieaugs, bet patiesībā ceļiniekiem trūkst naudas, lai būvētu ceļus.

A.Sončiks: — Jā, tā ir problēma. Nekad, likmi samazinot, nebūs jūtams nodokļu pieaugums divos vai trijos mēnešos. Šis pieaugums ir jau sācies un būs vasaras mēnešos. Jau maijā iekasētais nodoklis atbilst ieplānotajam, bet tāds tas nebija gada sākumā, jo likme tika samazināta. Krāšņu kurināmajam nodokļu likme ar dīzeļdegvielu izlīdzinājās tikai 1. aprīlī. Gandrīz pusgadu uzņēmēji to veda iekšā, atmuitoja par veco cenu, bet pārdeva iekšzemē par jauno. Starpību ielika savā kabatā, tāpēc arī nodokļi samazinājās.

— Ukrainas premjers ir teicis, ka, viņaprāt, galvenais ir samazināt nodokļus. Arī Krievija iet uz nodokļu samazināšanu. Varbūt tas varētu notikt arī Latvijā, jo tas ir vajadzīgs uzņēmējiem?

A.Sončiks: — Es uzskatu, ka mūsu kopējā nodokļu bāze ir ļoti liela, augstāka nekā mums attīstības ziņā līdzīgajās Eiropas valstīs. Tas ir noteikti jādara. Valdība pašlaik strādā pie uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes diferenciācijas, bet to izdarīt ir ļoti grūti. Vienmēr pretī ir pamatots jautājums, kas nāks tā vietā valsts makā? Mēs nevaram atteikties no kaut kādas iestādes uzturēšanas, piemēram, no kādas medicīnas vai policijas iestādes.

— Bet principā mums ir jāapsveic tie cilvēki, kas māk nemaksāt nodokļus.

A.Sončiks: — Es tam nepiekrītu. Šiem cilvēkiem klājas arvien grūtāk un turpmāk būs vēl grūtāk, ja ne šodien, tad rīt. Un tad jau neviens viņu vaimanās neklausīsies.

— Mums ir atrakstījusi kāda skatītāja, kas ļoti neieredz ieņēmumu dienestu. Viņa jautā, kā atšķirt VID darbiniekus no reketieriem? Viens vīrs esot atbildējis, ka atšķirt nevar, jo abiem uzdevums viens — izsist naudu. Ko jūs šai sievietei, Zigrīdai Pinnei no Avotu ielas, atbildētu?

A.Sončiks: — Pinnes kundzei no Avotu ielas un skatītājiem, kurus tas interesē, es gribētu pateikt, ka ieņēmumu dienesta darbinieki nevar ierasties vietā, kas viņiem ienāk prātā. Viņi var ierasties ar diviem dokumentiem. Pirmais ir dienesta apliecība, kurā rakstīts viņa vārds, uzvārds, amats un kādu VID nodaļu viņš pārstāv. Otrs dokuments ir pilnvara, kas rakstīta valsts valodā. Tajā ir norādīts, kas viņu pilnvaro ierasties konkrētajā vietā. VID darbiniekiem ir pienākums šos dokumentus parādīt. Ja tos neuzrāda, jums ir tiesības ar šiem cilvēkiem nerunāt.

— Bertolds Brehts "Trīsgrašu operā" teica: "Kas ir mūķīzers salīdzinājumā ar bankas nodibināšanu." Siliņa kundze jautā, vai jūs esat izsaucis uz dueli to, kas izteica par jums aizdomas sakarā ar pedofilijas lietu?

A.Sončiks: — Es nevērtēju ne par cilvēkiem, ne vēl vairāk par vīriešiem tos, kas var runāt tādas lietas, ko paši nemaz nezina. Nav nekādu pierādījumu, to secināja Ģenerālprokuratūra, uz kuru es arī biju uzaicināts un sniedzu liecību. Ģenerālprokuratūra šo lietu slēdza un man atsūtīja dokumentu, ka nekas tamlīdzīgs nav apstiprinājies.

— Bet Ādamsona kungam jūs neesat nekādu skarbu vārdu bildis vai jūs izliekaties, ka viņu nepazīstat?

A.Sončiks: — Man nav par ko runāt ar cilvēku, kurš pilda deputāta pienākumus un tajā pašā laikā nodarbojas ar tādām lietām, kuras nevienā laikā un nevienā valstī netiek uzskatītas par cilvēka cienīgām.

— Sakiet, cik cilvēku VID ir iesēdinājis par nodokļu nemaksāšanu? Jums ir diezgan daudz parādnieku...

A.Sončiks: — Parādi nav mazi. Mūsu galvenais uzdevums ir uzrādīt apsūdzību tiem cilvēkiem, kas nemaksā nodokļus. Tas nav viegli izdarāms. Pēdējā nedēļā mūsu dienesta cilvēki pieķēra kukuļņemšanā mūsu pašu muitas cilvēku. Mēs uzskatām, ka ar šīm lietām jāsāk cīnīties uzņēmuma iekšienē, nevis jāskatās uz citiem.

— Pieņemsim, ka es nemaksāju nodokļus. Man ir parāds viens miljons vai divi, es saku, ka man naudas nav. Ko jūs ar mani darīsit?

A.Sončiks: — Mēs esam pašlaik apcietinājuši trīs cilvēkus par nodokļu nemaksāšanu. Šim skaitam vajadzētu būt lielākam. Riskam nemaksāt nodokļus, kam jābūt noteiktam ar likumu, būtu jābūt lielākam. VID ir atbildīgs par muitu un nodokļiem. Muitas lietās tā ir kriminālatbildība.

— Tātad sēž trīs, bet nemaksātāju ir ļoti daudz.

A.Sončiks: — Nemaksātāju ir ļoti daudz, bet viņus ir jāiedala likumpārkāpējos un nemaksātājos, kas ir vai nu maksātnespējīgi vai ir lūguši nodokļu maksājumu pagarinājumus. Es negribētu teikt, ka tas, kas nav samaksājis simt tūkstoš latu lielu parādu, ir sēdināms uzreiz cietumā. Es domāju, tas būtu pārspīlējums no manas puses.

— Varbūt tas ir labi, ka jūs esat tik lādzīgs. Ja jūs būtu tik nikns kā Servantess, tad mums būtu par vienu "Donu Kihotu" vairāk. Es gribētu atgādināt seno teicienu, ka nāve un nodokļi ir neizbēgami. Paldies par sarunu!

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore