Frakciju viedokļi pēc 2012. gada 21. jūnija sēdes

V.Liepiņš (RP):

Es gribētu pieminēt trīs lietas, kas man tiešām dod cerību, ka reformas arī turpināsies. Daudzas jau ir notikušas, bet tagad, pašās sesijas beigās, mēs pieņēmām... runājām par trim ļoti svarīgām lietām.

Pirmā. Mēs turpinām vēlēšanu... visu to sistēmas reformu. Mēs jau tagad esam... likumā jau paredzēts, ka var kandidēt tikai vienā apgabalā. Tas novērsa diezgan lielas problēmas ar “lokomotīvēm” un tādām lietām.

Nākamā reforma, ko mēs pieņēmām šodien pirmajā lasījumā, ir tā, ka mēs ieviesīsim Vēlētāju reģistru Saeimas vēlēšanās. Te es gribu pieminēt, ka tas ir tikai pirmais solis, jo noteicām tikai to, kā veidojam vēlētāju reģistru, nevis to, kā notiek balsošanas. To visu mēs skatīsim, kad atgriezīsimies un sāksim darbu rudens sesijā, jo visas tās lietas, šie likumi un daži citi, ir jāvirza kopā. Tie... viens pats neko daudz nenozīmē, bet tie tādā ziņā jāvirza kopā.

Otra lieta, kas man arī dod cerību, ka varētu lietas turpināt uzlaboties, ir tā, ka mēs pieņēmām, nodevām komisijā Satversmes grozījumu, ar kuru mēs paredzam, ka visi balsojumi Saeimā būtu atklāti. Mums bija atlikušas tikai divas lietas. Viena ir, ka Valsts prezidentu ievēlē aizklātās vēlēšanās... un arī Satversmes tiesas tiesnešus. Galvenā argumentācija... var runāt, kā grib, bet pamatā mūsu argumentācija ir tāda, ka vēlētājiem ir jāzina, kā mēs balsojam, un tam jābūt pavisam atklātam procesam, jo nevar atkārtoties tās epizodes, ka cilvēki stāsta niekus un tad iznāk rezultāts tāds, ka liekas, ka visi deputāti ir kaut kādā veidā negodīgi. Pamatā varbūt ir tikai daži – pieci, seši, septiņi –, bet ar to pietiek: kad viņi kaut ko saka par to, kā viņi balsojuši, tas vienkārši neiet kopā ar dažām citām lietām.

Un nākamā – trešā – lieta, ko es gribu pieminēt, ir partiju finansēšanas likuma grozījumi. Es domāju, ka tur tās galvenās lietas ir divas.

Pirmā lieta ir tā, ka mēs esam samazinājuši – ceram, ka esam samazinājuši! – naudas ietekmi uz vēlēšanām. Proti, viena gada laikā nevarēs partijai ziedot vairāk kā 50 reizes minimālo mēnešalgu (agrāk bija 100 reizes), tas ir, 10 tūkstošus latu, nevis 20 tūkstošus latu.

Un otra lieta ir tie kopējie tēriņi, ko var katra partija, katrs saraksts izdot vēlēšanās. Tie griesti tagad ir samazināti no apmēram 550 tūkstošiem latu uz aptuveni 300 tūkstošiem, varbūt ir pat bišķiņ mazāk. Un tādā veidā... Es domāju, ka tas arī veicinās tādu aktivitāti, ka mēs būsim... mums būs vairāk iespēju un būs tās iespējas jāizmanto, lai būtu tieša tikšanās ar vēlētājiem, nevis kaut kādā attālinātā veidā... ka mēs kaut kā balsis... ka partijas it kā balsis pērk... Te būs daudz nopietnāk jāstrādā, lai mēs dabūtu balsis savai partijai un paši sev.

I.Parādnieks (VL–TB/LNNK):

Kaut arī valda priekšsvētku noskaņas, Saeimas šodienas sēde bija gana gara un arī karsta.

Tika pieņemti vairāki nozīmīgi lēmumi, bet vairāki lēmumi tika noraidīti... Mūsu, Nacionālās apvienības, viedoklis ir, ka tas bija gluži nepamatoti un, jāsaka, pat necienīgi priekš Latvijas valsts parlamenta. Šeit es domāju grozījumus Darba likumā, kuri paredzēja, ka svešvalodu prasmes prasības varētu tikt iekļautas darba līgumā tikai tad, ja tām ir objektīvs un pamatots priekšnoteikums. Diemžēl lielākā daļa Latvijas parlamenta uzskata, ka latviešu diskriminācija darba tirgū ir normāla parādība Latvijā. Nacionālās apvienības uzskats ir krietni atšķirīgs, un es ceru, ka tas kādreiz gūs vairākuma atbalstu. Bet šoreiz, trešajā lasījumā, šie grozījumi Darba likumā netika iestrādāti.

Vēl viena lieta, kas šodien bija visnotaļ dīvaina, bija grozījumi Kooperatīvo sabiedrību likumā. Frakcijām ņemoties ar dažādiem viedokļiem par to, kam tad jābūt šinī likumā un vai ir jāsniedz atbalsts meža īpašnieku kooperatīvu izveidei vai nav, tika iestrādātas likumā normas, kas bija pretrunīgas, un tāpēc šo likumprojektu nācās atdot atpakaļ komisijai, lai tas tiktu izstrādāts gana korekti. Ceru, ka šo kooperatīvu veidošana tiks sakārtota un arī mazie meža izstrādātāji varēs veidot kooperatīvus, lai apkopotu savus spēkus un būtu pretsvars dažādām zviedru lielkompānijām.

Un par Vēlētāju reģistra likumu, ko jau pieminēja kolēģis Liepiņa kungs. Ir tā, ka mūsu viedoklis šobrīd ir nedaudz atšķirīgs nevis attiecībā uz būtību vai uz to mērķi kā tādu, jo tiešām vēlētāju reģistrs ir jāsakārto, bet... tikai ir konceptuāli jāpanāk... jābūt ir tā, ka šis reģistrs ir vispār pieejams neatkarīgi no tā, kurā vietā konkrētais vēlētājs ir nolēmis balsot. Ja viņš ir reģistrējies Rīgā, tad, pat atrodoties kāzās Latgalē, viņš var balsot par Rīgas vēlēšanu apgabalu. Un, ja viņš vēlas reģistrēties kādā citā apgabalā tāpēc, ka jūtas piederīgs šim apgabalam, viņam ir jābūt šādām tiesībām. Protams, jābūt arī objektīvam pamatam, ka tur ir viņa dzimtās mājas, viņa vecāku mājas vai viņa darba vieta, bet tādai iespējai ir jābūt. Un līdz ar to ir nepieciešams virzīt kopā ar šiem Vēlētāju reģistra likuma grozījumiem arī pavadošos dokumentus. Tad tas tiešām būs kvalitatīvs darbs, lai pēc tam nesanāk tā, ka vienu lietu mēs pieņēmām, bet par galveno aizmirsām; tas radītu nopietnas problēmas tieši ar vēlētāju aktivitāti.

Un noslēgumā bija pati smagākā izšķiršanās šodien, jo Nacionālā apvienība vienmēr ir teikusi, ka mēs uzskatām, ka Latvijas valstij ir jābūt savai valsts bankai, un šodien bija jāpieņem lēmums par kapitāla palielināšanu Latvijas Hipotēku un zemes bankā, kas pēc savas būtības nozīmēja, ka, palielinot šo kapitālu, būs iespēja pārdot šo bankas daļu – jau četras paketes no sešām – tiem pircējiem, kuri ir izrādījuši interesi par to.

Protams, šinī situācijā, kad informācija ir stipri ierobežota, lai mēs varētu pieņemt kādu citu lēmumu, mums nākas pieņemt tieši šādu lēmumu, lai vismaz saglābtu to, kas vēl ir saglābjams, un mūsu absolūta pārliecība ir tāda, ka svarīgākais ir, kāda būs jaunā attīstības banka, kādus tā dos pienesumus un iespējas lauksaimniekiem un jaunajiem uzņēmējiem. Un, ja tā būs tāda institūciju banka, kas dos lielu pienesumu un ieguvumus jaunajiem uzņēmējiem, tad šis projekts kā tāds būs devis pozitīvu pienesumu. Šobrīd šādas vīzijas nav. Tas, ko sabiedrība un arī koalīcijas partneri, Nacionālā apvienība to skaitā, gaida no atbildīgās ministrijas – Finanšu ministrijas – un no frakcijas VIENOTĪBA, ir tieši šī skaidrā vīzija.

Paldies.

Un priecīgus Līgosvētkus!

E.Smiltēns (VIENOTĪBA):

Vispirms es gribu jūs apsveikt ar saulgriežiem un novēlēt jums priecīgus Līgo­svētkus!

Protams, mani kolēģi jau minēja pašus būtiskākos balsojumus. Šodien tādu likumprojektu bija ļoti daudz, un vairums šo likumprojektu bija īpaši svarīgi šodien: kā nekā šodien bija pēdējā sēde šajā sesijā. Bet es vēlos vairāk, sīkāk komentēt tādas diezgan pretrunīgas diskusijas izraisījušos grozījumus Kooperatīvo sabiedrību likumā. Proti, mēs dedzīgi aizstāvam savas nacionālās intereses, vienmēr runājam par to, ka mums vajadzētu aizstāvēt pašmāju ražotājus, kaut vai skolām dārzeņus iepirkt nevis no Lietuvas, bet izdomāt shēmu, kādā veidā mēs varam tos pirkt tepat Latvijā, un tas būtu tāds pozitīvs protekcionisms. Mēs esam ļoti lieli cīnītāji par latviešu valodu kā fundamentālu Latvijas valsts pastāvēšanas, teiksim, pamatnoteikumu un citām lietām.

Taču es vēlos vērst uzmanību uz to, ka Latvijas valsts sastāv ne tikai no mūsu valodas, latviešu valodas, un citām lietām, bet sastāv arī no zemes. Proti, sākot darbu Zemkopības ministrijā kā parlamentārais sekretārs pie zemkopības ministres Laimdotas Straujumas, es diezgan aktīvi ķēros pie viena cita jautājuma, proti, Latvijas lauksaimniecības zemju un mežu izpārdošanas jautājuma, risināšanas.

Ir skaidrs, ka tās zemes, kas ir valsts īpašumā, piemēram, valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” apsaimniekotās meža teritorijas, kas ir puse no Latvijas valsts mežiem kopumā, nekad netiks pārdotas – vismaz tikmēr, kamēr Saeimā būs lielākā daļa šībrīža deputātu, kuri tā arī uzskata. Bet jautājums ir par to, kas notiek ar privātajām zemēm un mežiem.

Es šobrīd esmu ieguvis datus, ka aptuveni 300 tūkstoši hektāru meža jau pieder ārzemniekiem, un tie būtu 20 procenti no kopējiem privātajiem mežiem; tāpat arī ap 250 tūkstošiem hektāru lauksaimniecības zemes, kas veido aptuveni 10 procentus no kopējā apjoma, pieder faktiski ārvalstu kompānijām vai ārvalstu investoriem. Principā tas nekas slikts nebūtu, jo ir... izskan pretēji argumenti, ka tas ir kaut kāds valsts... arī drošības jautājums, nacionālās drošības jautājums. Bet kas aiz šiem investoriem?... Jautājums: kas tad tie investori īsti ir? Kā man šķiet, liela daļa, protams, ir skandināvu kompānijas, bet tikpat liels ir arī kapitāls, kas ir no NVS valstīm. Līdz ar to es apšaubu šo tēzi, ka tas būtu tāds tipisks nacionālās drošības jautājums.

Otrs jautājums ir par to, ka nu mēs aizvien vairāk runājam par to, ka lauki paliek arvien tukšāki, cilvēki brauc no laukiem prom uz pilsētām vai vēl tālāk – uz Īriju. Lūk, manā izpratnē īpašums – tā ir tāda fundamentāla saikne ar laukiem. Un, ja cilvēki, apstākļu spiesti, pārdod savu īpašumu laukos, tad, manuprāt, viņi galīgi zaudē šo saikni ar laukiem. Manuprāt, to vienkārši nedrīkst pieļaut.

Ja mēs runājam par to, kas tad būs pelnītāji... Proti, ja mēs atļausim izpārdot šos mežus un zemi ārvalstu investoriem, tad... faktiski es to uztvertu kā latviešu pašu neizmantoto iespēju, jo tomēr mežs un zeme – tas ir ilgtermiņa resurss, kuru pareizi izmantojot var gūt ilgtermiņa ienākumus. Un, ja man jāizvēlas starp to, vai būs ārpus lielajām pilsētām lieli... lieli, bet nedaudzi ārvalstu īpašnieku īpašumi vai daudzi mazi pašmāju īpašnieku īpašumi, tad es izvēlos, protams, otro variantu.

Un, ja mēs skatāmies tieši uz mežiem, tad redzam, ka šobrīd situācija ir tāda, ka ir 150 tūkstoši meža īpašnieku, kuru meža īpašuma vidējā platība ir 7,5 hektāri. Reāli tas nozīmē to, ka, ja viņi strādā pa vienam, viņi ir nespējīgi konkurēt. Un, lai mēs viņus padarītu spējīgākus konkurēt, arī es nācu ar šo iniciatīvu par meža īpašnieku kooperatīviem.

Paradokss ir tāds, ka zviedru meža īpašnieku kooperatīvi... zviedru meža īpašnieki, kuri ir kooperējušies, ir tik spēcīgi, ka viņi var atļauties pirkt ļoti lielos apmēros zemes Latvijā. Manuprāt, tas virziens ir ļoti pareizs.

Turklāt tas ir arī virziens, lai apkarotu ēnu ekonomiku. Ja šie darījumi notiek pa vienam, tad – tas nav noslēpums, parunājot ar mežiniekiem, mēs to uzzinām! – daudzi norēķinās skaidrā naudā. Savukārt kooperatīvs – tā ir jau tāda juridiska struktūra ar grāmatvedības uzskaiti un precīziem aprēķiniem par to, cik koksnes, tā teikt, izgājis cauri un kādi nodokļi būtu nomaksājami.

Līdz ar to mana tēze ir šāda: būdami mazi, mēs esam vienkārši vāji, bet, ja mēs spējam veicināt šo kooperāciju, tad tas ir nopietns pretspēks lielajām kompānijām un ārvalstu investoriem.

Raksturīgs arī ir tas, ka diemžēl Latvijā ir diezgan liela cilvēku neuzticība ne tikai Saeimai un valdībai, bet arī neuzticība cilvēkiem savā starpā. Arī 50 gadu okupācijas sekas un kolhozu piemērs ir atstājis sliktu iespaidu uz kooperāciju kā tādu. Šajā sakarā arī jāpiemin būtu pirms 15 gadiem notikušais pirmais kooperācijas mēģinājums, kas faktiski sagrāva uzticību kooperācijai, jo tur bija vērojamas tādas, nu, nelabas, teiksim, tendences tajā visā.

No valsts puses mēs varam, protams, radīt sistēmu, lai šos kooperatīvus izveidotu, bet ir jautājums: kā tad valsts to atbalstīs un veicinās? Un šajā sakarā Zemkopības ministrija nāca klajā ar iniciatīvu – piešķirt šiem kooperatīvajiem uzņēmumiem ienākuma nodokļa atlaidi. Tas būtībā ir tāds niecīgs atbalsts, jo fiskālā efekta tam nav nekāda, tas ir fiskāli neitrāls. Bet, ja ir, piemēram, 10 tūkstošu hektāru kooperatīvs, gadā varētu nopelnīt priekš kooperatīva kādus 2 līdz 4 tūkstošus latu, par kuriem var vienu darbinieku tikai uzturēt... Un no tā tad aprēķinātu to nodokļa atlaidi.

Citus priekšlikumus no saviem koalīcijas partneriem es nesagaidīju, tāpēc arī es tik enerģiski šo likumprojektu esmu virzījis.

Es vēlos citēt Aigara Kallasa, kas ir Igaunijas valsts meža apsaimniekotāja “Valsts meža centrs” vadītājs, teikto: “Lai kā arī gribētos teikt, ka Igaunijas zemei jāpieder igauņiem, to ir neiespējami panākt, un, ja tas nav iespējams, tad nav jēgas par to cīnīties. Atbalstu “Latvijas valsts mežu” un Latvijas valdības centienus, taču tā ir zaudēta kauja. Turklāt Igaunijas valdība patlaban nav tik bagāta, lai šādas programmas attīstītu.”

Es uzskatu, ka padoties ir pēdējais, ko mēs, ievēlēti deputāti, drīkstam atļauties. Tā lieta ir jānoved līdz galam, un mums ir jārada pašiem savi konkurētspējīgi meža īpašnieki, kuri paši saimniekos savā mežā un iegūs naudu arī savai ģimenei.

Paldies.

I.Grigule (ZZS):

Es pastāstīšu tikai par vienu likumprojektu, kurš ar balsu vairākumu Saeimā šodien tika apstiprināts, respektīvi, par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par tautas nobalsošanu”” un likumu ierosināšanu.

Līdz šim tautas nobalsošanu varēja ierosināt divās kārtās. Pirmajā kārtā bija jāsavāc 10 tūkstoši iedzīvotāju parakstu likumprojekta ierosinātājiem, otrajā kārtā pieslēdzās Centrālā vēlēšanu komisija.

Zaļo un Zemnieku savienība uzskata, ka 10 tūkstoši pilsoņu parakstu pirmajā kārtā ir mazs slieksnis, un ierosināja to trīskāršot – līdz 30 tūkstošiem pilsoņu parakstu. Pēc tam pieslēgtos Centrālā vēlēšanu komisija. Diemžēl mūsu priekšlikumu neatbalstīja, bet koalīcija, Saeimas vairākums, pieņēma grozījumus, ar kuriem tiek noteikts, ka turpmāk jebkurai sabiedriskai organizācijai... vienalga, vai tā ir Pensionāru savienība vai arodbiedrība, vai Māmiņu klubs... jebkurai sabiedriskai organizācijai, kas gribēs lemt par mūsu tautai, mūsu valstij svarīgiem jautājumiem, būs jāsavāc 150 tūkstoši vēlētāju parakstu, respektīvi, 15 reizes vairāk nekā līdz šim.

Zaļo un Zemnieku savienības frakcija uzskata, ka tas būtiski mazina mūsu cilvēku iespēju līdzdarboties politiskajos un sabiedriskajos procesos, mazina iespēju izteikt savu viedokli par mums visiem svarīgiem jautājumiem, mazina Satversmē noteiktās tiesības un Satversmē rakstīto, ka vara pieder tautai. Tas ir absolūts demokrātijas ierobežojums! Piemēram, ja pirms gadiem desmit šāds likums jau būtu bijis spēkā, tad referenduma, kas savulaik notika jautājumā par “Latvenergo” privatizāciju... nu, respektīvi, šāda referenduma vispār nebūtu bijis un “Latvenergo” būtu privatizēts. Rodas jautājums – kāpēc šobrīd mums ir vajadzīgs tik nesamērīgi augsts slieksnis referendumu ierosināšanai? Vai tāpēc, lai tautai pilnīgi izslēgtu iespējas lemt par savu likteni? Vai varbūt atkal tiek domāts... tiek plānots referendums, teiksim, par “Latvenergo” privatizāciju vai valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” privatizāciju? Zaļo un Zemnieku savienība stingri nostājas pret šo grozījumu izsludināšanu. Mēs jau esam savākuši visu frakcijas deputātu parakstus un uzrakstījuši vēstuli Valsts prezidentam Bērziņa kungam, aicinot neizsludināt šo likumu un atdot atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Mēs ļoti ceram, ka Saeima saņems šo likumprojektu vēlreiz un labos kļūdas, respektīvi, neliegs Latvijas tautai iespēju paust savu gribu tieši, nepastarpināti, – bez partiju, bez deputātu starpniecības, tieši, iniciēt referendumus par sev aktuālām un aktīvām tēmām un novest savu gribu līdz Saeimas deputātiem. Jo šis ir absolūti nedemokrātisks process, kas šobrīd notiek Saeimā, un Zaļo un Zemnieku savienība viennozīmīgi iestājas pret to.

Paldies jums un novēlu jums visiem priecīgu līgošanu un lai jūsu pusē lietus nelītu!

V.Agešins (SC):

“Saskaņas Centrs” ar izpratni uztver Latvijas iedzīvotāju neapmierinātību ar Saeimas darbu.

Pēc pēdējām vēlēšanām jau ir sakrājušies vairāki iemesli, kuru dēļ cilvēki pauž savu neapmierinātību ar varas partiju darbību vai bezdarbību. Netiek risināti vairāki sasāpējuši jautājumi, to skaitā jautājums par pedagogu, policistu un citu valstij svarīgu profesiju pārstāvju algām. Ar apšaubāmu argumentāciju tika noraidīts “Saskaņas Centra” likumprojekts par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Tika panākts balsojums par Fiskālās disciplīnas līguma ratificēšanu, atņemot Latvijai ekonomisko neatkarību, tika atbalstīta iniciatīva faktiski pilnībā aizliegt Latvijas tautai referendumu rīkošanu par jebkuru jautājumu; pieņemti likuma grozījumi, kas paredz pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Iepriekšējie solījumi vienkārši ir atstāti novārtā!

Mēs uzskatām, ka vēlētāji nav devuši varas partijām mandātu šādai rīcībai un šī neapmierinošā situācija ir jāmaina. Bet tas ir jautājums ļoti plašai diskusijai.

Es vienmēr atceros Satversmes 2.pantā noteikto, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Visiem pie varas esošajiem politiķiem šī Satversmes norma ir jāatceras un jārespektē ik dienu un ik stundu. Uzskatu, ka nekādā gadījumā Saeima nedrīkst propagandēt elitāro demokrātiju un uzvesties kā elites pārstāvji, kuri ir visgudrākie un kuriem tauta nepieciešama tikai reizi četros gados, kad notiek vēlēšanas.

Tomēr vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka Saeimas pavasara sesijas laikā tika atbalstīti vairāki “Saskaņas Centra” priekšlikumi un likumprojekti. Prieks bija liels. Līdz ar to varu atskaitīties īsi un kodolīgi par paveikto.

Runājot par grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”, varu pateikt, ka Labklājības ministrija ir piekritusi kompromisam, daļēji akceptējot Politisko partiju apvienības “Saskaņas Centrs” frakcijas priekšlikumus. Tādējādi mēs esam spējuši panākt koalīcijas piekāpšanos vairākos mums un mūsu vēlētājiem principiālos jautājumos.

Pirmkārt, varas partijas pilnībā pieņēma “Saskaņas Centra” priekšlikumu pensionēšanās vecumu paaugstināt pakāpeniskāk līdz 2025.gadam, nevis līdz 2020.gadam, kā tika plānots iepriekš.

Otrkārt, samazināts darba stāžs, kāds nepieciešams, lai dotos pensijā vecāki, kuriem ir pieci un vairāk bērnu, kā arī tie vecāki, kuriem ir bērni invalīdi. Šīm iedzīvotāju kategorijām ir arī vienkāršota pati pensionēšanās procedūra.

Un, treškārt, panākta vienošanās par priekšlaicīgu pensionēšanos cilvēkiem, kas strādājuši kaitīgos apstākļos ražošanā. Tas ir stāsts par metalurgiem, par ķīmiķiem, arī par jūrniekiem.

Tomēr kopumā “Saskaņas Centra” nostāja paliek nemainīga: “Saskaņas Centrs” neatbalsta pensionēšanās vecuma paaugstināšanu principā.

Vēlos arī pievērst jūsu uzmanību tam faktam, ka Saeimā tika atbalstīti un izskatīšanai Sociālo un darba lietu komisijā nodoti “Saskaņas Centra” sagatavotie grozījumi Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likumā. Mūsu sagatavotajos grozījumos paredzēts, ka Latvijas iedzīvotāji, kuri riskējuši ar savu dzīvību un veselību, likvidējot avārijas sekas, saņems no valsts piemiņas zīmes. Piemiņas zīmju piešķiršana Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidētājiem, protams, būtu tikai simbolisks žests, taču mēs uzskatām, ka valstij ir šādi jāatzīmē šo cilvēku nopelni un jāpievērš īpaša uzmanība viņu problēmām.

Nobeigumā frakcijas “Saskaņas Centrs” vārdā gribu visiem novēlēt priecīgus Līgosvētkus.

Paldies par sadarbību un uzticību!