Mežaparka dvēsele — rakstniece un kultūrvēsturniece Saulcerīte Viese

Mežaparka patriotes dzejniece Ludmila Azarova un gleznotāja Rita Valnere

Izstādes atklāšanas svētkos               Foto: Andris Kļaviņš

Ar aicinājumu uz svētkiem un jaunu darba dienu

30.maijā Mežaparka izstāžu zālē atvēra Saulcerītes Vieses grāmatu par Mežaparku

Tā bija svētku diena Mežaparka ļaudīm un visiem rīdziniekiem. Izstādē apzināti veidota ne kā atraktīva skate, bet kā izziņas taka, kas ļauj iepazīt gan skaistos Mežaparka namus un villas, gan to cēlējus un iemītniekus. Te ir fotogrāfijas, atmiņu stāstījumi, publikācijas presē un citas vēstures liecības, kas dzīvi tēlo šīs unikālās dārzu pilsētas sākumus, šodienu un nākotnes metus. Iecerot Rīgas 700 gadu jubilejai dāvanu, kas paliktu paaudžu paaudzēm, Rīgas domes runasvīri 1901.gada 30.aprīļa sēdē nobalsoja par jauna parka un villu kolonijas veidošanu toreizējā Ķeizarvaldē, kas pretstatā iedzīvotāju pārblīvētajai, trokšņainajai Rīgai ļautu cilvēkiem smelties spēkus dabas vidē. Tā tieši pirms simt gadiem lielais sils pie Ķīšezera ar visām tajā saceltajām vasaras muižiņām un zvejnieku sētām pārtapa dārzu pilsētā, par kādu veidošanu vēlāk daudzinātie angļu un vācu dārzu pilsētu arhitekti toreiz vēl tikai domāja. Tālab arī arhitekts un arhitektūras vēsturnieks prof. Jānis Krastiņš Mežaparka simtgadi un arī tai veltīto izstādi nosauca par Eiropas mēroga notikumu.

Pretrunām pilnajā 20.gadsimtā Mežaparks pieredzēja gan raženus uzplaukuma laikus, gan izdzīvoja visas tās smagās laikmeta traģēdijas, ko Latvijai nesa divi pasaules kari, okupācija un deportācijas. Fotoattēli un vēstures liecības stāsta par izciliem arhitektiem un dārzniekiem, augstskolu mācībspēkiem un skolotājiem, rakstniekiem un māksliniekiem, kas Mežaparkam devuši tā neatkārtojamo ārējo veidolu un veidojuši tā bagāto garīgo satvaru. Tie stāsta arī par salauztām dzīvēm un nesalauztām dvēselēm. Kā uzskatāms piemērs - Rihards Rudzīša dzejoļi, ko viņš Staļina katorgā rakstījis uz saplēstas spilvendrānas sterbelēm. Savu zvaigžņu stundu Mežaparks piedzīvoja 1988.gada 7.oktobrī, kad te notika neaizmirstamā manifestācija par tiesisku valsti, kas iezvanīja Dziesmoto revolūciju. Līdz asarām tautu saviļņoja trimdas tautiešu sacerētā "Lūgšana", ko, balsij aizlustot, dziedāja Ieva Akurātere. Te viņu sauc par Mežaparka lakstīgalu, un izstādes atklāšanas svētkos Ieva dziedāja atkal. Arī brīnišķīgo dziesmiņu ar Aleksandra Čaka vārdiem, kur kā refrēns skanēja rindas "es dziļi zemē augšu /un kāpšu debesīs kā smarša tīrs un smalks". Tik piemērotas šai izstādei un šiem cilvēkiem, kas bija nākuši, lai domātu un runātu gan par savām saknēm, gan to garu, kas atkal jāceļ uz debesīm.

Izstādi sagatavojusi Mežaparka attīstības biedrība sadarbībā ar a/s "Mežaparks" un Rīgas pilsētas domi. Tā darbosies visu vasaru, aicinot gan "pašu ļaudis", gan rīdziniekus un visus Latvijas iedzīvotājus uz sarunu par tikai simt gadu vecās dārzu pilsētas nākamajiem simt un vairāk gadiem. Par godu izstādei iznācis arī Latvijas Kultūras fonda un Mežaparka attīstības biedrības laikraksta "Mežaparks - pirmā dārzu pilsēta Eiropā" devītais laidiens, kur savai pilsētai vislabākos novēlējumus izteikuši daudzi Mežaparka iedzīvotāji - gan pieaugušie, gan bērni.

Izstādes atklāšanas svētkos tautās tika laista rakstnieces un kultūrvēsturnieces, filoloģijas doktores Saulcerītes Vieses grāmata "Mežaparks. Pilsēta priežu silā", ko izdevis apgāds "Jumava". Ļaudis Saulcerīti godā par Mežaparka dvēseli, un to apstiprina arī šī grāmata - "vēstījums par Mežaparku, izmantojot arhīvu dokumentus, laikabiedru stāstījumus, zinātnieku pētījumus un autores vērojumus". Atbildot uz daudzajiem atzinīgajiem vērtējumiem un pateicības vārdiem, Saulcerīte Viese sacīja: "Patiesībā tas ir kolektīvs darbs. Ar savām atmiņām, vēstulēm, avīžu izgriezumiem un dzimtas fotogrāfijām, norādījumiem un atgādinājumiem man ir palīdzējuši neskaitāmi dažādu tautību cilvēki, gan tādi, kas paaudzēs ir Mežaparka iedzīvotāji, gan tādi, kas te nekad nav dzīvojuši. Materiālu vākšana nebija tikai notikumu izzināšana par pusaizmirstiem, aizmirstiem un noklusētiem cilvēkiem, viņu sapņiem un ikdienas gaitām. Es iepazinu nenogurdināmu radošu spēku, kas bija piedalījies mūsu neatkarīgās valsts izkopšanā, un labāk izpratu kultūras un humānisma principus, kas tika likti tās pamatā. Protams, šī grāmata ir tikai neliels konspekts, tā nekādā ziņā neparāda visu Mežaparka lielumu, te dzīvojušo un dzīvojošo cilvēku likteņu bagātību. Tomēr sākums ir. Esmu mēģinājusi noārdīt piecdesmit okupācijas gados uzaudzēto biezo aizmirstības slāni, saukt atmiņā tās senās tradīcijas, kas te koptas un veidotas. Un, darot šo darbu, esmu pārliecinājusies, ka Mežaparkā ir bezgala daudz labvēlīgi noskaņotu, saprotošu, darboties gribošu cilvēku un mūsu spēkos ir dzīvot labu, saskanīgu dzīvi."

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore