Latvijas ģenerālprokurors:

— Latvijas Radio vakar, 5. jūnijā

Intervija Latvijas Radio 5. jūnija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Sandra Ķirse

— Šodien Ministru kabinetā pulksten 17 lems par prokuratūrai un sabiedrībai kopumā ļoti svarīgu jautājumu — kriminālprocesa kodeksa koncepcijas apstiprināšanu. Kādas ir iespējas?

J.Maizītis: — Mēs pirmkārt ceram uz valdības atbalstu, jo tas tiešām ir visām tiesībsargājošām iestādēm ļoti svarīgs jautājums, un vismaz es vienmēr esmu aizstāvējis tās idejas, kas šajā koncepcijā ietvertas. Jo tas ir risinājums, kā mēs varam uzlabot tiesībsargājošo iestāžu sistēmu, pirmstiesas izmeklēšanu, samazināt izmeklēšanas termiņus, ieviest jaunas formas, kas dotu iespēju savukārt vairāk strādāt ar organizēto noziedzību, tur ir ļoti daudz labu ideju, manuprāt, un mēs vienkārši ceram uz valdības atbalstu.

— Vai šīs koncepcijas izstrādāšanas gaita ir bijusi pretrunīga tādēļ, ka aizvien bijušas vairākas darba grupas?

J.Maizītis: — Jā un nē! Zināmā mērā koncepciju ir izstrādājuši tie juristi, kas atbalsta šīs idejas. Protams, šī ideju cīņa notiek, vismaz pēdējos četrus gadus ir dažādi uzskati par to, kādiem jābūt kriminālprocesa virzieniem Latvijā, vismaz pašreiz šis virziens tiek aktīvi apspriests, ir iesniegta valdībā koncepcija, tā ka mēs ceram, ka tā gūs atbalstu.

— Galvenie argumenti tiem, kas neatbalsta.

J.Maizītis: — Galvenie argumenti? Tajā, kas ir jau uzrakstīts un aptaustāms šobrīd, nav principiāli jaunu pirmstiesas izmeklēšanas formu — tas nozīmē, ka nekas jauns nenotiks pirmstiesas izmeklēšanā; mēs strādāsim ar tiem pašiem vecajiem instrumentiem. Mēs daudz runājam, kas un kā ir jādara, lai uzlabotos izmeklēšanas kvalitāte, bet tā notiek ar tiem pašiem vecajiem instrumentiem. Koncepcija ietver daudzas tādas normas, idejas, kur būtu jauni ieroči izmeklēšanai, daudz efektīvāki, atbilstoši tam laikam, kādā mēs dzīvojam. Mēs dzīvojam tirgus ekonomikas apstākļos un nevaram strādāt ar tādiem ieročiem, kas varbūt bija pietiekami efektīvi tad, kad bija valsts īpašums un pavisam cita sabiedriskā iekārta, — tā es vērtēju pretēju viedokli.

— Vai paātrināsies izmeklēšanas gaita?

J.Maizītis: — Tieši tā! Tā paātrināsies, un izmeklēšanai būtu jākļūst lētākai, jo koncepcija ietver dažādas vienkāršotas formas pirmstiesas izmeklēšanai. Pašreiz vienīgais, ar ko mēs varam lepoties, diemžēl ir saīsinātais process, kurš ir ierobežots savā iespējā to piemērot. Koncepcija paredz dažāda veida vienošanās elementus starp prokuroru un aizstāvību, dažādas sadarbības formas arī ar personām, kas būtu gatavas liecināt par smagiem noziegumiem, — tā mēs varētu efektīvāk cīnīties ar organizēto noziedzību, ar pasūtījumu slepkavībām; tam visam ir nepieciešami jauni ieroči, lai arī tie tehniskie līdzekļi, kādi ir policijas un citu izziņas iestāžu rīcībā, būtu piemērojami un tiktu uzskatīti par pierādījumiem.

— Un pašu principu būtībā taisnīgums, objektivitāte, vispusība — tas viss paliek un saglabājas?

J.Maizītis: — Ne gluži visi principi, bet saglabājas viennozīmīgi princips par tiesībām uz taisnīgu tiesu, un visās situācijās apsūdzētajam ir iespēja izvēlēties vai atteikties no tādām vienkāršākām vai saīsinātām izlemšanas formām — tas ir viennozīmīgi, bet, ja gribam runāt par vispusīgu, pilnīgu un objektīvu lietu izmeklēšanu, tad ir jārunā par to, ko mēs skaidrojam izmeklēšanas gaitā, — vai tā ir objektīvā patiesība, jo mūsu pašreizējā sabiedriskajā iekārtā tas nav sasniedzamais uzdevums izmeklēšanai, jo dabaszinātnes jau arī vairs nerunā par objektīvās patiesības meklējumiem, bet gan par kādu kritēriju, kur persona ir vai nav vainīga.

— Vai pēc šīs koncepcijas akceptēšanas vēl tālāk notiks apspriešana?

J.Maizītis: — Apspriešana noteikti ir nepieciešama, pirmkārt jau juristu starpā, un apspriešana notiek. Jo arī koncepcijas apspriešanas gaitā visas ministrijas un ieinteresētās iestādes dod savus atzinumus par konkrēto koncepcijas projektu, un tikai tad Ministru kabinetā jebkāda koncepcija var tikt vai nu noraidīta, vai apstiprināta. Bet noteikti arī sabiedrībai jāsaprot, kādas ir tās būtiskās lietas, kas var dot rezultātus, lai tiešām būtu tiesības uz taisnīgu tiesu, lai cietušo tiesības būtu garantētas un lai visa šī procedūra, kas pie mums ir ļoti birokrātiski gara un pamatoti rada sabiedrības pretreakciju, tomēr mainītos.

— Tātad, ja šodien Ministru kabinets akceptēs šo koncepciju, pēc kāda laika mums būs jauns kriminālprocesa kodekss vai likums — kā tas sauksies?

J.Maizītis: — Atbalstīta koncepcija dod iespēju kriminālprocesa darba grupai tālāk strādāt pie konkrētu normu formulēšanas un ļoti nopietnu likumu radīšanas, kas vismaz mūsu darbam ir pamatu pamats.

— Turpinot jautājumus — Maizīša kungs, pirms nepilna mēneša jūs ierosinājāt krimināllietu par Valsts nekustamā īpašuma aģentūras ģenerāldirektora Jāņa Mottes un valdes locekļu rīcību. Kāda šobrīd ir lietas attīstības gaita?

J.Maizītis: — Es gribētu precizēt, ka es neierosināju lietu pret konkrētām personām vai valdes locekļiem, bet par faktu. Tas ir ļoti būtiski, un tas arī sabiedrībai ir noteikti jāizprot. Pašreiz ir izveidota triju prokuroru darba grupa, krimināllietu izmeklē organizētās noziedzības un citu specializēto nozaru prokuratūra. Varu teikt tikai to, ka izmeklēšana ir pašā, pašā sākumā un ka izmeklēšana nebūs ātra, tas ir pietiekami sarežģīts process. Vienīgais, ko es gribētu atgādināt, — jau pirmajās dienās teikto frāzi, ka jautājumi, kas saistīti ar tālāko prokuratūras rīcību attiecībā uz katru konkrēto dzīvokli, būs atkarīgi no tā, kādi būs izmeklēšanas rezultāti. Domāju, ka, pasakot šādu frāzi, es pasaku ļoti daudz, un lūdzu ņemt to vērā.

— Savukārt pirms neilga laika jūs parakstījāt lūgumu Zviedrijas ģenerālprokuroram izvērtēt prokurora pieņemtā lēmuma pamatotību par lietas izbeigšanu pret starptautiskajā meklēšanā izsludināto Zviedrijas pilsoni Johansonu, un, vēl nesagaidot jūsu lūgumu, Zviedrijas prokuratūra sāka izvērtēt šī lēmuma pamatotību. Atkarībā no tā, kāds būs vērtējums, kas var mainīties?

J.Maizītis: — Var kardināli mainīties situācija attiecībā uz krimināllietas statusu Zviedrijā; tātad augstākstāvoši Zviedrijas prokurori, līdzīgi kā tas ir arī Latvijā, var atcelt lēmumu par šīs lietas izbeigšanu, un tālāk jau notiek šī krimināllietas pirmstiesas izmeklēšana, iztiesāšana saskaņā ar Zviedrijā esošajiem likumiem. Tas būtu galvenais, kas būtu jāpanāk — manā izpratnē — šajā situācijā, jo mēs savukārt ar savām iespējām varam gaidīt tikai to, ka konkrētā persona parādās kādā trešajā valstī, kurā tā, protams, tiks aizturēta, un mēs varēsim pieprasīt izdošanu Latvijai, jo Zviedrija — līdzīgi kā Latvija — neizdod savus pilsoņus; tātad mums nav cerību uz tiesas procesu Latvijā.

— Ja viņam izdodas izvairīties, tad kā, piemēram, šajā gadījumā ir ar noilgumu?

J.Maizītis: — Noilgums nav tuvu šai lietai Latvijā. Attiecībā uz Zviedriju es atturētos komentēt, tas ir jādara Zviedrijas prokuroriem, bet es ļoti ceru, ka Zviedrijas prokurori ir parādījuši ieinteresētību un ka lēmums varētu būt tāds, ka lēmums par lietas izbeigšanu tiek atcelts. Galu galā — nav risināti nekādā veidā arī jautājumi, kur cietušajiem ir pamatotas pretenzijas saistībā ar civilprasību, ar materiālo atlīdzību. Būtībā ir tik daudz nenoskaidrota, neizmeklēta, neiztiesāta, ka mēs vienkārši ceram uz Zviedrijas kolēģu sapratni.

— Un, ja viņu neizdod, vai viņu varētu tiesāt arī Zviedrijā?

J.Maizītis: — Jā, es jau minēju — ja lēmums par lietas izbeigšanu tiek atcelts, tad tiesas process notiek Zviedrijā un persona tiek saukta pie kriminālatbildības Zviedrijā.

— Kāda šobrīd kopumā Latvijā ir starptautiskā sadarbība noziedzīgos nodarījumus izdarījušo personu izdošanā?

J.Maizītis: — Sadarbība ir pietiekami veiksmīga, un mēs ar ārvalstu kolēģiem sadarbojamies pietiekami veiksmīgi — es gribētu teikt tā. Šī situācija nebija saistīta ar izdošanu, jo pašos pamatos arī mēs neprasījām izdošanu tādēļ, ka mēs zinām attiecīgi katras valsts likumdošanu, bet 2000.gadā mēs esam 18 reizes griezušies pie ārvalstu iestādēm ar lūgumiem par personu izdošanu, un līdz šim jau astoņi no šiem lūgumiem ir apmierināti. Varētu varbūt runāt par to, kādēļ ir šāda disproporcija, bet personu izdošana nav vienkāršs process; katrā valstī ir pietiekami sarežģīta šī procedūra, tāda ir arī Latvijā, un tas varbūt nav tik ātri, bet viss notiek.

— Maizīša kungs, šobrīd ļoti aktuāls jautājums sabiedrībā ir Saeimas deputātu dzīvokļu īres un transporta izdevumu kompensācijas, tātad nelikumības šajos jautājumos. Kāda ir Ģenerālprokuratūras loma; kā to var risināt?

J.Maizītis: — Ģenerālprokuratūras loma ir atbilstoša prokuratūras kompetencei attiecībā uz Saeimu. Tātad Prokuratūras likuma 19.pantā ir noteikts, kādos gadījumos mēs varam iesniegt protestus par šāda veida lēmumiem. Konkrētajā gadījumā tas ir Saeimas Prezidija lēmums, un prokuratūras kompetencē neietilpst protestēšanas iespēja, tātad mēs varam runāt tikai par Ministru kabineta lēmumu, dažādu aktu protestēšanu, bet nevaram runāt par likumdevēju — tā ir viena problēmas puse.

To apzinoties, prokuratūra griezās pie Saeimas Revīzijas komisijas, kas ir tā institūcija, kura Saeimas iekšienē seko līdzi visiem šiem jautājumiem un kurai — manā izpratnē — ir ļoti atbildīgi pret to jāattiecas. Arī Valsts kontroles kompetencē neietilpst Saeimas šāda veida lēmumu kontrole vai jebkāda ietekmēšana. Tātad Revīzijas komisijai ir tomēr atbildīgi jāizvērtē šie jautājumi, un tur deputāti noteikti var ietekmēt šos procesus. Un tad jau ir tā iespēja, ka vai nu Saeimas deputāti, vai arī ģenerālprokurors var griezties Satversmes tiesā par šo lēmumu.

— Vakar — paldies mūsu klausītājiem par uzdotajiem jautājumiem — tātad jums tika uzdoti jautājumi, un šobrīd gaidām atbildes uz tiem. Kādas krimināllietas ir ierosinātas pret Latvijas Aviācijas universitātes vadību? Tas ir klausītāju jautājums.

J.Maizītis: — Vispār par līdzekļu izšķērdēšanu Aviācijas universitātē, kā arī par atsevišķu amatpersonu rīcību saistībā ar Aviācijas universitātes līdzekļiem ir ierosinātas pavisam septiņas krimināllietas; sešas no tām vēl atrodas izziņas iestādēs — tā ir Valsts policija; viena lieta ir saņemta kriminālvajāšanai Rīgas tiesas apgabala prokuratūrā, kur celta apsūdzība par līdzekļu piesavināšanos lielos apmēros. Tātad faktiski virzieni ir divi: ir notikusi līdzekļu piesavināšanās lielos apmēros, kā arī dienesta pilnvaru pārsniegšana.

— Vēl klausītāji interesējas, vai pie jums var tikt un vai ir arī pieņemšanas laiks?

J.Maizītis: — Jā, tieši tā. Pieņemšanas ir vienreiz mēnesī, tā ir mēneša pēdējā otrdiena, bet es pieņemu personas, kas jau izgājušas to prokuratūras hierarhiju, jo tas ir arī tas loģiskais ceļš, kādā veidā notiek jebkādu lēmumu pārsūdzēšana vai atcelšana, rajona prokuratūra, apgabala prokuratūra, Ģenerālprokuratūra un Ģenerālprokuratūras prokurora lēmumi, ģenerālprokurors ir tā pēdējā instance, kas kaut ko var mainīt vai grozīt.

— Tas nozīmē, ka ir arī noteikta dokumentu iesniegšanas kārtība?

J.Maizītis: — Jā, ir noteikta dokumentu iesniegšanas kārtība, tā pašos pamatos balstās uz likumu par iesniegumu un sūdzību pieteikumu iesniegšanas kārtību valsts iestādēs, un līdz ar to arī prokuratūras iestādes izskata pieteikumus, sūdzības. Protams, arī saskaņā ar prokuratūras likumprasībām — katrai prokuratūrai ir sava kompetence, kā jau es minēju, sākot ar rajona prokuratūru, ir specializētās prokuratūras, Ģenerālprokuratūra un ģenerālprokurors, kuram beigās jāatbild par visu.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā