Zemkopības ministrs:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 6.jūnijā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Intervija Latvijas Radio 6.jūnija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Iepriekšējā raidījumā “Eiropas atslēgas” man šķita interesants variants, ka Eiropa maksā par to, lai zemnieki neražotu, lai varbūt pat laukus aizlaistu atmatā, jo, tur tas ir izdevīgi. Vai mums arī kādreiz tā Latvijā būs? Mums jau gan ir atmatas tāpat.

A.Slakteris: — Tā ir pasaules kopējā problēma, ka viena daļa pasaules dzīvo pārticībā un pārtikas ir par daudz; no otras puses — liela daļa pasaules tai skaitā cieš badu un pat mirst badā, bet tirgus ekonomika to nav spējusi atrisināt. Es pieņemu, ka pasaule par to domās un mēģinās nākamajos gados vai gadu desmitos atrisināt šo problēmu, jo pārtikas kopumā pasaulē nav par daudz, tās pietrūkst. Bet, ja runājam konkrēti par Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku, Latvijai ir jāspēj paredzēt, kāda šī politika būs nākotnē, un mūsu lauksaimniecības politika jāveido tā, lai mēs paredzētu ātrāk nekā Eiropa, kāda būs nākotne. Jo Eiropas kopējā lauksaimniecības politika būs stipri jāmaina, un arī Eiropas Savienības kopējais budžets šo slogu nes ar grūtībām. Politiķi debatē, lēmumi virzās lēni, bet, nu, kas to zina... ja kopējā lauksaimniecības politika būs tāda kā šodien, iespējams, ka arī Latvijā par to maksās. Kaut gan nav gluži tā, ka tur speciāli neko nedarītu, tā varbūt ir vienkāršota uztvere — lai daļa zemes būtu atmatā, lai būtu pareiza augu seka un, protams, arī lai ierobežotu pārprodukciju. Tieši tā.

— Protams, jautājums ir par to, ka lauksaimniecība jau nav vienīgais iztikas avots daudziem, kas dzīvo šobrīd laukos. Jautājums ir par to, ko un kā darīt, lai Latvijā vairāk attīstās šī alternatīvā.

A.Slakteris: — Jā, tieši tur ir tas absurds un pretruna — jo straujāk modernizējas Latvijas lauksaimniecība, jo straujāk tas notiek, jo mazāk darba vietu laukos dod tieši lauksaimniecība. Un tieši tāpēc Zemkopības ministrija šogad pārņem savā pārziņā lauku attīstības programmu, mēs gatavojam koncepciju. Ministru kabinetā tiks iesniegts, kādā veidā varētu vēl radīt šo alternatīvo uzņēmējdarbību — citu, ārpus lauksaimniecības, lai darba vietas saglabātos laukos, lai ienākumi saglabātos laukos, jo ienākumi tieši laukos salīdzinājumā ar pilsētu pēdējos gados dramatiski krītas, un es neloloju ilūzijas — to nav iespējams izdarīt par velti, un, iespējams, šis atbalsts uzņēmējdarbībai laukos izmaksās nemaz ne lētāk kā pašreizējās lauksaimnieku subsīdijas.

— Varbūt pavisam īsi iezīmējiet skices, tos galvenos virzienus!

A.Slakteris: — Patiesībā ministrijā ir ļoti nopietni pie tā strādāts, tur ir iesaistīti speciālisti ne tikai no Zemkopības ministrijas, un mēs esam izvērtējuši, kā tas viss varētu virzīties. Radīt tādu koncepciju, kā kopumā attīstīt Latvijas laukus, — tas nav vienas dienas darbs. Mēs redzam, ka ļoti strauji notiek ekonomiskā dažādošana, alternatīvā uzņēmējdarbība — tā ir tikai viena sadaļa. Protams, ir ceļi, komunikācijas, telefons — lietas, par kurām it kā katrs zina un saprot, bet tās visas spēj pastāvēt tad, ja laukos ir kaut kāds optimālais vai vismaz kritiskais daudzums iedzīvotāju, kas to visu lieto, kas atnes savus nodokļus laukos. Bet mēs pirmo piedāvāsim tieši šo risinājumu ekonomikas atbalstam, lai būtu izdevīgi uzņēmumus veidot laukos.

— Te tika minēts tāds Dānijas piemērs par zemnieku pašu aktivitāti — viņi zina, ko grib, un tad viņi dodas uz Zemkopības ministriju, teiksim, pie jums, pie ministra dodas un saka — es gribu šo un šo, un šo. Cik daudz jūs varat vai nevarat palīdzēt?

A.Slakteris: — Ja runājam par pilnīgi konkrētām lietām, tad mēs jau esam plānojuši tieši “Sapard” kontekstā, mums ir speciāla sadaļa ekonomikas dažādošanai, tātad tiem projektiem, kas nav saistīti ar lauksaimniecību. Tam būs atbalsts no “Sapard”, no Latvijas subsīdijām, un daļa no ieguldītās naudas tiks dzēsta, pie tam nozīmīgā apjomā. Tā ka nebūs gluži pie ministra vairs jādodas, bet tieši uz konkrēto lauku atbalsta dienesta nodaļu ar savu pieteikumu tajā brīdī, kad tas “Sapard” būs. Bet Latvijā mēs pēdējā gada laikā esam radījuši arī lielo mehānismu — tā ir sadarbības padome, kurā vairāk nekā 40 Latvijas lauksaimnieku organizācijas apvienojušās un savus priekšlikumus reāli izsaka, savā starpā debatē par prioritātēm, reizēm sastrīdas ar ministru, reizēm ministrs sastrīdas ar sadarbības padomi, bet reāli, normāli ir iesaistīti Latvijas lauksaimnieki un lauku sabiedrība šajās debatēs, kādu veidot mūsu nākotnes politiku. Tā nav, ka viens ministrs tur izdomāja — redziet, ir produktiņš, tagad visi esiet laimīgi un lietojiet. Katrs nopietnais, smagais lēmums tiek smagi izdiskutēts, un jāsaka, ka ne vienmēr ir patīkamas tās debates, bet katrā ziņā derīgas gan.

— Jautājums jau nav tikai par alternatīvu kā, piemēram, rūpniecību, bet par pilnīgi alternatīviem un ļoti dažādiem zemniecības veidiem, kādi varbūt Latvijā nav bijuši līdz šim.

A.Slakteris: — Jā, tieši tā, bet Latvijā arī attīstās tādas lietas — ir šitaki sēnes un dažādas specifiskas lietas. Un man kādreiz arī jautā — ministra kungs, ko jūs ieteiktu kā alternatīvo nodarbošanos? Redziet, ja alternatīvā nodarbošanās būs visiem zināma, tā nebūs alternatīvā, tā būs pamatnodarbošanās; alternatīvā katram pašam jāmeklē.

— Bija kādreiz strausi, kas ar tiem tur iznāca?

A.Slakteris: — Man liekas, vairāk žurnālistiem bija prieks par tiem strausiem nekā zemniekiem; zemnieki to nekad nav sevišķi plaši uztvēruši, cik es saprotu, bija viens piemērs, un tas arī viss. Un es nedomāju, ka strausi būs Latvijas masveida produkts, ar ko mēs kaut kā vietējā tirgū vai ārējā konkurēsim. Pamatā būs tradicionālās nozares, netradicionālās būs, tai skaitā strausi, bet tie būs ļoti reti eksemplāri, protams. Ļoti paplašinās lauku tūrisms — to skaitļi rāda. Varbūt pirms dažiem gadiem tas nelikās reāli, bet šī niša ir ļoti strauji augoša. Kāds varbūt pasmaida, bet reāli tas daudziem ir nopietns papildu ienākums, un es zinu saimniekus, kas pamazām sašaurina savu lauksaimniecisko darbību un vairāk pievēršas tieši tūrismam; un jāsaka, ka tā niša vēl ir pietiekami liela.

— Es skatos — jums priekšā ir kādas konferences materiāli, tur rakstīts “Mūsdienu Latvija un zemnieks”. Vai arī tur tiks apspriestas šādas lietas?

A.Slakteris: — Jā, šonedēļ, piektdien, Bulduros, Dārzkopības vidusskolā, notiks liela konference “Mūsdienu Latvija un zemnieks — iespējas un izaicinājumi” — tā tas virsraksts skan, jo šis ir iespēju un izaicinājumu laiks. Un, ja mēs savu laiku nogulēsim vai neizmantosim iespējas, to izmantos kaimiņi, citi. Faktiski mēs aicinām uz lielu konferenci Latvijas lauksaimniekus, zinātniekus un visu sabiedrību, kas ir ieinteresēta šajās lauku problēmās, un mēs debatēsim četrās darba grupās, pasākumu atklās premjers. Jāsaka, ka no zemnieku puses ir ļoti liela interese, mēs pat esam spiesti atteikt, telpas paliek par mazām... Bet pamatdarba grupas būs tādas — “Latvijas lauksaimniecības nākotne” — tur runās ministrs, tad būs “Mēs un iespējamie tirgi”, “Pārtika no lauka līdz galdam”, “Subsīdijas, intervence, nodokļi”; attiecībā uz vides lietām un alternatīvām lietām — “Lauki nav tikai tīrums”.

— Es gribēju jautāt vēl dažas lietas, kas īsti neattiecas vairs uz šīm Eiropas lietām, bet drīzāk uz tuvākajiem kaimiņiem. Runa ir par mūsu kaimiņiem lietuviešiem, un te es gribu jautāt jums par zivsaimniecības jautājumiem, par strīdiem starp abu valstu zvejniekiem. Jums pagājušajā nedēļā bija tikšanās, cik es saprotu, un arī ārlietu ministram bija tikšanās ar savu kolēģi, runājot par šo pašu jautājumu. Kāda ir perspektīva, tālākais redzējums?

A.Slakteris: — Nujā, jūs jau arī minējāt to vārdu — Eiropa. Starp citu, konferencē būs arī sadaļa, kas sauksies “Eiropa mūs nesapratīs”; pirms tam gan būs degustācija. Eiropa mūs sapratīs, bet, runājot par tām zivsaimniecības lietām, man būs pieņemams tikai tāds risinājums, kur Latvijas zvejnieku intereses tiks ievērotas, tas ir, viņi zvejos tajos reģionos, kur tās mencas ir, kur viņi tradicionāli ir zvejojuši, un tie politiskie risinājumi, protams, ir jāmeklē. Man bija telefoniska saruna ar Lietuvas kolēģi, zemkopības ministru Kristinaiša kungu, un mēs izrunājām, kā varētu mūsu puses rīkoties. Arī viņa viedoklis bija tāds, ka, protams, zemkopības ministru līmenī to vien neatrisinās, tur būs acīmredzot ārlietu ministriem jārunā un jāiesaista visa augstākā politiskā vadība. Jo tas, ko mēģina laiku pa laikam tiražēt, ka varētu zivsaimniecības līguma ietvaros atrisināt problēmas, kas saistītas ar robežlīgumu, — formāli tās lietas it kā nav saistītas, bet reālajā dzīvē ir, un tāpēc jau arī nekas nekust uz priekšu. Bet mēs esam gatavi runāt ar Lietuvas kolēģiem un Lietuvas kolēģi ar mums, taču, pagaidām tie risinājumi ir tādi — es pieņemu — tie labie risinājumi vēl ir priekšā.

— Tā situācija, kāda ir šobrīd, Latvijas zvejniekus apmierina? Es domāju — tās iespējas, kur viņi šobrīd var zvejot.

A.Slakteris: — Tieši tā — kamēr nekādi lēmumi nav pieņemti, Latvijas zvejnieki zvejo tajās tradicionālajās vietās, kur viņi ir zvejojuši, un nekādu problēmu nav. Ja arī presē parādījās kādas ziņas par karakuģiem, tad es jums varu droši teikt: arī pārrunājot ar savu Lietuvas kolēģi, abi divi pasmējāmies — ko tik reizēm nesarunā! Bet oficiālā līmenī neviens nekad tādas lietas nav runājis, arī Lietuvā ir populāri joki par to, vai sūtīt vienu tanku vai visus, kas nozīmē abus, vai ko tamlīdzīgu, tāpat kā Latvijā joko kādreiz, tur nav nekāda sakara ar reālo robežlīgumu vai zivīm.

— Vai Lietuvas zvejnieki arī ir apmierināti ar to, kā ir šobrīd?

A.Slakteris: — Tradicionāli tā ir izveidojies, jo no 90.gadu sākuma Latvijas zvejnieki tiešām zvejoja tā sauktajā strīdus zonā, — tur nekādu strīdu nav, Latvijas zvejnieki tur ir zvejojuši un lietuvieši nav zvejojuši, tā ka viņi nav neko ne zaudējuši, ne vinnējuši, un tas status quo , kāds šodien ir, jau nevienam pāri nedara, tieši tā tas visu laiku ir bijis. Es gan negribētu tagad plaši komentēt, bet vienmēr jāsaprot, ka var politiskās kaislības izmantot, lai rastos interesantas un ātras ziņas, var jau dažādi to visu komentēt. Lietuvieši mums vienmēr ir bijuši labi kaimiņi, es ceru, ka būs arī turpmāk, un Latvijas zvejniekiem pilnīgi noteikti pašreizējā situācija ir pieņemama, jo viņi šodien zvejo, zvejos rīt...

— Ja ir pieņemami Latvijas zvejniekiem un vairāk vai mazāk arī Lietuvai tā, kā viņi ir darījuši līdz šim, tad varbūt robežu vajag vilkt tur, kur tā ir visiem pieņemama?

A.Slakteris: — Jā. Te nu vajadzīgs it kā vēstures ekskurss — tā formālā puse ir diezgan sarežģīta. Patiesībā ir tieši tā, kā jūs sakāt, bet robežlīgumā, ko valdība ir parakstījusi, tā līnija ir citā vietā, un tagad ir vajadzīgi politiskie risinājumi, kā to atrisināt tā, lai zvejnieku intereses būtu ievērtētas. Neviens pietiekami labs nav piedāvāts, un es arī ceru uz ārlietu speciālistiem — varbūt labus risinājumus piedāvās, bet mēs esam gatavi runāt par tehniskām detaļām, eksperti iesaistīsies. Sarunas — tā ir mūsdienīga tēma, un parasti šādi un tamlīdzīgi robežstrīdi neatrisinās vienā dienā, tā ka strādāsim un zvejosim.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā