Par Latviju Eiropas ekonomiskajā telpā zinātnieku un amatpersonu skatījumā

Pēdējā laikā Latvijā arvien aktīvāk risinās diskusija par Latvijas galvenajiem ārpolitikas mērķiem — integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Pagājušajā nedēļā risinājās vairākas diskusijas, konferences un semināri, kur tika runāts par Latvijas virzību uz šīm starptautiskajām organizācijām.

Arī Latvijas inteliģences apvienība piektdien, 1. jūnijā, savu kārtējo — nu jau 43. — konferenci bija veltījusi Latvijas integrācijai Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā. Diskutēt par Latvijas integrācijas Eiropā ekonomiskajiem aspektiem bija ieradušies Ministru prezidents Andris Bērziņš, finansu ministrs Gundars Bērziņš, Saeimas deputāti Egils Baldzēns un Vaira Paegle, Eiropas Integrācijas biroja direktors Edvarts Kušners, Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Vigo Legzdiņš, Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā vadītājs Ginters Veiss, dažādu ekonomisko struktūru pārstāvji — Ekonomikas institūta direktore Raita Karnīte, “Ekonomistu apvienības 2010” prezidents Ojārs Kehris, Latvijas Darba devēju asociācijas prezidents Vitālijs Gavrilovs, kā arī Latvijas Studentu apvienības prezidents Juris Pūce un pazīstamākais eiroskeptiķis Latvijā Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.

Konferences laikā tika diskutēts par dažādiem aspektiem, ar ko Latvijai nāksies saskarties, kļūstot par ES dalībvalsti. Tika runāts par brīvu kapitāla, preču, pakalpojumu un personu kustību. Darba kārtībā bija iekļauti arī jautājumi par Latvijas tirdzniecības bilances un budžeta deficītu, par Latvijas spējām izturēt Eiropas tirgus un konkurences spiedienu un jautājums par to, kā Latvija ieies Eiropas tirgū. Konferences pēdējā daļā noritēja diskusija par Latvijas kā mazas valsts spēku un vājumu Eiropas ekonomiskajā telpā. Diskusijai telefoniski no Briseles pievienojās arī Petra Elere, Eiropas Komisijas komisāra ES paplašināšanas jautājumos Gintera Ferhoigena Baltijas un Polijas padomniece.

Kā, konferenci atklājot, atzina Ministru prezidents Andris Bērziņš: “Pasaules globalizācijas apstākļos mēs nevaram palikt ārpus ekonomiskajām savienībām, vismaz līdzšinējā pieredze par to liecina.” Premjers analizēja iespējamos Latvijas nākotnes attīstības modeļus, aplūkojot gan neitrālas valsts pozīciju, gan iespēju Latvijai pievienoties Neatkarīgo Valstu Savienībai, tomēr secināja, ka iestāšanās ES ir vienīgais veids, kā Latvijai īsā laikā panākt attīstīto Rietumeiropas valstu dzīves līmeni. A.Bērziņš atzina: “Vienatnē Eiropas attīstīto valstu dzīves līmeni mēs sasniegsim pēc gadiem trīsdesmit,” bet “ar Eiropas Savienības atbalstu ekonomiski attīstīto valstu līmeni mēs varam sasniegt 10 — 15 gados”.

Ar visai emocionālu runu konferencē uzstājās arī Eiropas Komisijas (EK) delegācijas Latvijā vadītājs Ginters Veiss. EK pārstāvis atzina, ka pieredzējis trīs brīnumus: pirmais viņam bijusi iespēja dzīvot Rietumeiropā; otrais — Berlīnes mūra un “dzelzs priekškara” krišana, trešais — fakts, ka Baltijas valstis atguva neatkarību. “Un pēdējiem diviem ir jākļūst par nākotnes Eiropas attīstības stūrakmeņiem,” norādīja G.Veiss. Augstu tika vērtēta Latvijas straujā virzība uz iestāšanos ES: “Es domāju, mēs jums esam vajadzīgi, bet arī jūs mums esat vajadzīgi. Jūsu iemaņas, zināšanas un kontakti ar Austrumu tirgu būs liels ieguvums visai Eiropas Savienībai. “

Konferences laikā plaši tika diskutēts par Latvijas uzņēmēju konkurētspēju ES tirgū. Banku augstskolas Finansu katedras vadītāja Margarita Dunska apgalvoja, ka Latvija jau šobrīd gandrīz pilnībā darbojas pēc ES konkurences politikas nosacījumiem. Vienlaikus nenoliedzami ES subsīdijas dalībvalstu lauksaimniekiem un cita veida atbalsts dalībvalstu ražotājiem nostāda Latvijas uzņēmēju sliktākā pozīcijā. Arī Saeimas deputāts Egils Baldzēns norādīja uz Latvijas lauksaimnieku slikto pozīciju šobrīd, jo ES dotētā lauksaimniecības produkcija jau ir ienākusi Latvijā. Gan valdībai, gan parlamentam būtu daudz pašaizliedzīgāk jāaizstāv Latvijas ražotāju intereses. Mēs nedrīkstam pieļaut šādu negodīgas konkurences eksistenci, mums ir jāsūdzas Pasaules tirdzniecības organizācijai un citām starptautiskajām struktūrām, mums aktīvāk jāaizstāv savas intereses, aicināja E. Baldzēns.

Bet, kā atzina M. Dunska, liela daļa problēmas ir saskatāma arī pašos Latvijas ražotājos. Kā rāda aprēķini par darba ražīguma izmaiņām kandidātvalstīs laikā no 90. gadu sākuma līdz 90. gadu nogalei, Latvijā pēdējais veido tikai 118 procentus no līmeņa, kāds bija vērojams 90. gadu sākumā, kamēr Igaunijā šis rādītājs ir 142%, bet Ungārijā — pat 180%. Latvijas zemnieki iestāšanos ES redz kā draudu, bet, pēc runātājas domām, tieši otrādi — tā būs mūsu lielā iespēja, jo arī Latvijas lauksaimniecība iekļausies ES kopējā lauksaimniecības sistēmā. Mēs nevaram stāvēt uz vietas, ir jāattīstās, uzsvēra M. Dunska.

Problēmas vērojamas arī vienā no ienesīgākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm – tranzīta biznesā, konferences laikā atzina Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Vigo Legzdiņš. Tranzīts ieņem ļoti nozīmīgu vietu Latvijas ekonomikas kopainā. Raksturojot Latvijas tranzīta biznesa kapacitāti, V. Legzdiņš minēja faktu, ka caur Latviju tiek transportēts 20% no pasaules kālija sāls apgrozījuma un 15% no Krievijas naftas. Bet pēdējā laikā Latvijas tranzīts saskaras ar dažādām problēmām un tranzīta apgrozījums, iespējams, samazināsies. Krievijas tarifu politikas attīstības tendences, jaunu terminālu celtniecība pašas Krievijas ostās ievērojami apdraud Latvijas tranzīta nākotni. Tāpat Latvijas tranzītu negatīvi ietekmē Lietuvas un Krievijas vienošanās par bezvīzu režīmu kravu pārvadātāju šoferiem. Kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, Latvijai būs daudz vieglāk cīnīties pret dažādiem negodīgas konkurences gadījumiem un trešo valstu sankcijām, atzina V. Legzdiņš.

Konferences laikā plaša diskusija izvērsās arī par brīvā darbaspēka kustības ierobežojumiem attiecībā uz jaunajām dalībvalstīm (līdz pat septiņiem gadiem kopš iestāšanās brīža), par ko Eiropas Komisija un dalībvalstu pārstāvji vienojušies pēdējo mēnešu laikā. Vairāki konferences dalībnieki visai negatīvi novērtēja ES ieceri ierobežot nākamo dalībvalstu iedzīvotāju tiesības strādāt citās ES dalībvalstīs, tomēr izskanēja arī pretēji viedokļi.

Eiropas Komisijas paplašināšanās komisāra Gintera Ferhoigena padomniece Petra Elere apgalvoja, ka gaidāmie ierobežojumi būs ļoti elastīgi un katra valsts pati varēs izlemt, kā atbrīvot un veidot savu darba tirgu. Tā ir piesardzīga pieeja, kas nāks par labu arī jaunajām dalībvalstīm, jo neļaus aizplūst to kvalificētajam darbaspēkam, uzsvēra P. Elere. Savukārt Eiropas Integrācijas biroja (EIB) direktors Edvarts Kušners atzina, ka šis jautājums nav uzlūkojams tik vienkārši — aizbrauks vai neaizbrauks Latvijas speciālisti. Kā rāda pieredze, tikai 5% ES darbaspēka piedalās darbaspēka kustībā ārpus savas dzimtās zemes, bet, kas attiecas uz kvalificētiem informācijas tehnoloģiju speciālistiem un zinātniekiem — tie jau pašlaik ļoti aktīvi no Latvijas aizplūst uz ES valstīm, norādīja E. Kušners.

EIB direktors norādīja uz diviem iespējamajiem integrācijas ceļiem: pirmais — jau pašlaik sarunu gaitā aktīvi cīnīties par atsevišķām sarunu pozīcijām un gaidīt ES piekāpšanos, otrs — pašreiz kā galveno prioritāti izvirzīt pēc iespējas ātrāku iestāšanos ES un piekāpties visām ES prasībām, bet šos jautājumus risināt pēc iestāšanās ES, proti, kļūstot par ES dalībvalsti, iespējamos Eiropas tiesību pārkāpumus kārtot caur Eiropas tiesu. E. Kušners pastāstīja, ka Zviedrija gājusi šādu ceļu un jau iepriekš budžetā paredzējusi finansu līdzekļus soda naudu atmaksai. Šis ir jautājums, kur, pēc E.Kušnera domām, visai grūti vai pat neiespējami precīzi aprēķināt pareizāko un ekonomiski izdevīgāko attīstības ceļu.

Artis Nīgals, “LV” Eiropas lietu redaktors