Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore Dr. oec. Raita Karnīte:

Realitātes meklējumi Latvijas integrācijai ES

Runa Latvijas inteliģences 43. konferencē “Latvijas integrācija Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā” Rīgā 2001. gada 1. jūnijā

Jau vairāk nekā desmit gadu Eiropas integrācija ir termins, ko Latvijā lieto gandrīz katru dienu. Process notiek, un, jo ilgāk tas velkas, jo vairāk pārdomu un atziņu rodas.

Pirmkārt — par Eiropas integrācijas vai Eiropas Savienības (ES) paplašināšanas mērķiem un motīviem. Deviņdesmito gadu sākumā patiešām varēja domāt, ka Eiropas paplašināšanas ideja un Eiropas valstu labvēlība pret bijušajām sociālistiskajām valstīm ir sava veida kompensācija par Otrā pasaules kara beigās nodarīto netaisnību vai ka tai ir labdarības mērķi. Tagad iezīmējas arī citi motīvi. Bijušajām sociālisma valstīm integrācija joprojām ir veids, kā paaugstināt politisko drošību, uzlabot preču tirgus apstākļus, veicināt attīstību — šajos mērķos gandrīz nekas nav mainījies. Klāt nākusi lielāka izpratne par nepieciešamību pašiem piedalīties Eiropas veidošanā, tam nepieciešama juridiska, ne tikai ekonomiska integrācija.

Turpretī Eiropas Savienības dalībvalstīm jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Eiropas Savienības paplašināšana ir bijusi ļoti izdevīga. Tās vārdā viegli iegūtas jaunas tautsaimniecības paplašināšanas iespējas, viegli iekarota nozīmīga vieta kandidātvalstu tautsaimniecībā un atbilstoši tam gūti labi ienākumi. Vairāk nekā desmit gadus ilgstošajā procesā skaidrāk iezīmējas Eiropas Savienības paplašināšanas motivācija:

• politiskie ieguvumi — drošība, politiskās spriedzes attālināšana no savām robežām, spēcīgu reģionālo struktūru izveidošana politisko un ekonomisko interešu aizstāvībai (piemēram, Ziemeļu dimensija);

• ekonomiskie ieguvumi — tirgus paplašināšana tiešos un netiešos veidos (sevišķi Viduseiropas valstīs), jaunu darbības veidu uzsākšana, izmantojot būtiskas konkurences priekšrocības — lētu darbaspēku, zemākas ekoloģiskās prasības, neprasmi kārtot biznesa lietas jaunpienākušajās valstīs;

• ekoloģiskie ieguvumi — ekoloģisko apdraudējumu samazināšana vietās, kur jūtams pārrobežas iespaids, ekoloģiski bīstamu ražotņu izvietošana jaunajās valstīs, savas vides saglabāšana, ekonomisko labumu iegūšana no ekoloģiskā piesārņojuma izlīdzināšanas, izmantojot kandidātvalstu tīro vidi.

Protams, būtu netaisni apgalvot, ka Eiropas Savienības paplašināšana tai neko nemaksā, Briseles birokrāti droši vien var nosaukt krietni lielas summas — cik iztērēts palīdzības programmās, cik — investīcijās, cik vēl paredzēts iztērēt. Lai novērtējums būtu taisnīgs, šiem skaitļiem būtu jāpievieno skaidrojums, cik no saņemtās naudas iztērēts Latvijā un cik — Eiropas Savienības valstīs konsultantu, ceļojumu, dzīvošanas apmaksai, cik līdzekļu ir aizplūdis no kandidātvalstīm nevienlīdzīgas tirdzniecības un investīciju ieguvumu pārvietošanas ceļā, cik samaksāts soda naudās par vieglprātīgi un neprofesionāli noslēgtiem līgumiem, cik stundu un nervu pazaudēts, pierādot naudas vajadzību. Vēl jājautā, kurš patiesībā lemj par naudas izlietojumu, — ņēmējs, kuram tā vajadzīga, vai devējs, kuram it kā būtu vienalga, kur nauda paliek, ja vien tā netiek izniekota. Piemēram, kā “Sapard” ienākšana ietekmēs investīciju lēmumus Latvijā, ja līdzfinansējumā tiks izmantota liela daļa investīciju resursu un par projektiem būs jāvienojas ar Briseli?

Tikpat netaisni būtu apgalvot, ka kandidātvalstis neko nav ieguvušas. Latvijā sakoptākās vietas ir tās, kur darbojas ārvalstu kompānijas, un 65% investīciju avotu atrodas Eiropas Savienības valstīs. Statistika liecina, ka algas ārvalstu īpašnieku uzņēmumos ir ievērojami augstākas nekā nacionālajos uzņēmumos, vadības prasme labāka, tirgus plašāks, arī citi labumi. 65,3% preču pārdots un 51,5% preču nopirkts Eiropas Savienības valstīs. Latvijas iedzīvotāji var brīvi iebraukt Eiropas Savienības valstīs ceļojuma un mācību nolūkos vai strādāt un justies tur pilnvērtīgi. Latvijas zinātnieki sekmīgi sadarbojas ar saviem kolēģiem Eiropas Savienības valstīs, un faktiski, tieši pateicoties Eiropas Savienības piešķirtajam finansējumam grūtajā deviņdesmito gadu sākuma periodā, Latvijā vispār vēl ir kāds zinātniskais institūts.

Tā tas ir, tomēr der ieklausīties rietumvalstu ekspertu vērtējumā par Eiropas paplašināšanās ieguvumiem līdz šim. Novērtējot investīciju izvietošanu Viduseiropas valstīs, franču zinātnieks, vācu zinātnieks, itāļu ekonomisti u.c. secina, ka ieguvušas ir abas puses, bet Rietumu partneru ieguvums tomēr ir daudzkārt lielāks. Latvijā turpretī ārvalstu investīcijas uztver kā lielu labvēlību. Ungāru ekonomists vēl piebilst, ka Eiropas valstis cer iegūt labumu arī no kandidātvalstu lauksaimniecības — ja ne citādi, tad vismaz lēti iegūstama veselīga uztura ziņā.

Tātad integrācija ES un ES paplašināšana ir izdevīga abām pusēm, tāpēc un tikai tāpēc šis sarežģītais un grūtais process ir uzsākts. Ja tā, tad ir vērts padomāt par Eiropas Savienības nostāju, nosakot integrācijas nosacījumus. Piemēram, vai ir pamats apgalvojumam, ka kandidātvalstis grib pievienoties jau izveidotai valstu savienībai, “klubam”, kā tās sevi dēvē, un tām gandrīz nav tiesību iebilst pret Eiropas Savienībā iedibināto kārtību. Ja jau integrācija ir izdevīga abām pusēm, vai tad arī sarunās abām pusēm nebūtu jābūt vienlīdzīgām, protams, ja iebildumi neskar Eiropas Savienības darbības pamatvērtības.

Atgriežoties pie integrācijas nosacījumiem, lai pierādītu integrācijas labumu, Eiropas Savienības pārstāvji bieži min gadījumus, kad integrācijas ceļā valstis ieguva spēcīgus attīstības impulsus, lielus papildu finansu resursus. Taču tagad arvien skaidrāk tiek norādīts, ka šajā paplašināšanās mēģinājumā vismaz finansu nosacījumi nebūs tik labvēlīgi. Faktiski vārdi jau ir pierādīti ar darbiem, piemēram, grūtības “Sapard” finansējuma iegūšanā. Nespēja rast kompromisu starp pašu deklarētiem taisnīguma un savstarpējās palīdzības principiem un nevēlēšanos maksāt patieso cenu par šo principu ievērošanu pret kandidātvalstīm, kas patiesībā ir viņu integrācijas cena, kavē integrācijas procesu. Tas kaitina spēcīgākās kandidātvalstis. Ungārijas un Polijas ekonomisti ir sākuši skaitīt, cik dārgi ir izmaksājuši pasākumi, ko tās veikušas, noticot ātras integrācijas solījumiem, piemēram, veicot pāragru tirgus liberalizāciju. Tie atgādina, ka negatīvā tirdzniecības bilance, lai kā to skaidrotu, patiesībā ir papildu darba vietas Eiropas Savienības valstīs, papildu ienākumi, ko tiem sagādājuši krietni nabadzīgākie kandidātvalstu iedzīvotāji.

Interesantas parādības vērojamas brīva darbaspēka kustības jomā — skaļi vaimanājot par imigrācijas draudiem no Austrumiem, klusībā tiek pievilināti un labi atalgotos darbos iesaistīti spējīgi, izglītoti jauni cilvēki no kandidātvalstīm. Bet kādi ir nosacījumi? Kurā valstī šie cilvēki maksā nodokļus? Un kura valsts uzņemas sociālās garantijas par šiem cilvēkiem?

Latvijā nav pieņemts runāt par zaudējumiem, ko nesusi Eiropas integrācija, jo valda uzskats, ka cita ceļa Latvijai nav. Turklāt — vai gan var vainot Eiropas ražotājus, ka to prece Latvijas iedzīvotājiem patīk labāk vai ka Latvijas tautsaimniecības modernizācijai nepieciešamas jaunas tehnoloģijas, un tās atrodamas Eiropas tirgū? Noteikti ne, ja vien nosacījumi būtu vienlīdzīgi. Piemēram, ja Latvija nebaidījās atvērt savu tirgu visiem Eiropas valstu ražotājiem, kāpēc gan Eiropas valstīm būtu jābaidās atvērt savus darba tirgus visiem Latvijas strādājošiem, ne tikai vēlamajiem nodokļu pelnītājiem? Ja Latvija nedrīkst lietot netarifu tirgus aizsardzības pasākumus (piemēram, cūkgaļas importa ierobežošanai), tad kāpēc tirdzniecības ierobežojumus drīkst lietot pret Latviju (piemēram, pārspīlētās preču drošības prasības)? Ja Latvijai pārmet pārmērīgu birokrātiju, piemēram, ārvalstu investīciju pieņemšanā, kāpēc tad Latvijai jāpieņem vēl lielāka birokrātija, pat diktāts, mazsvarīgos sīkumos (piemēram, pavasara sējas noteikumi)? Ja Rietumu pasaule katrā izdevīgā gadījumā cenšas mums atgādināt mūsu trūkumus — neprasmi vadīt, pārzināt starptautiskā biznesa attiecības, ievērot biznesa disciplīnu un finansu izlietošanas efektivitāti, korupciju, kāpēc tā pati izšķērdīgi demonstrē visus šos netikumus? Nekad neviena Latvijas iestāde nav atļāvusies novilcināt nopelnītas naudas samaksāšanu, turpretī sadarbībā ar Eiropas institūcijām redzams, ka to finansu disciplīna ir pārsteidzoši slikta.

Tomēr integrācija turpinās, un droši vien Latvijai tā ir pareiza izvēle. Nekas nav tikai labs vai slikts, un partnera trūkumi vēl nenozīmē, ka sadarbība jāpārtrauc. Svarīgi ir reāli vērtēt situāciju un gūt no tās, cik vien iespējams. Iepriekšējā integrācijas pieredze liecina, ka nevienai valstij nav izdevies iegūt priekšrocības iestāšanās sarunu laikā. Piemēram, Portugāles sarunu pieredze liecina, ka sarunu laikā ieteicamā taktika ir pēc iespējas ātrāk vienoties, un tas iespējams, neaizraujoties ar speciālu nosacījumu vai pagarinājumu pieprasījumiem. Katrs šāds speciālais nosacījums vai pagarinājums prasa ilgstošas sarunas un tikai novilcina laiku. Īstais integrācijas priekšrocību izmantošanas laiks sākas pēc iestāšanās, esot Eiropas Savienības dalībvalstij. To pierāda gan Īrijas, gan Portugāles piemērs — tieši kā Eiropas Savienības dalībvalstis, pateicoties veiksmīgai darbībai Eiropas Savienības institūcijās un spējai efektīvi izmantot iegūtos līdzekļus, Īrija un Portugāle ir ieguvušas ES līdzekļus, kas ļāvis uzlabot to ekonomisko attīstību. Lai sekmīgi darbotos Eiropas Savienības dalībvalsts statusā, jābūt noteiktai sagatavotībai trīs sfērās — valsts vadībā, uzņēmējdarbībā un sabiedrībā. Tas nepieciešams, ne tikai lai kaut ko iegūtu, bet arī lai dotu ieguldījumu kopēju mērķu īstenošanā.

Eiropas Savienība ir demokrātiska sistēma, tāpēc sabiedrības loma tajā ir liela. Vai Latvijas sabiedrība spēs pildīt šo lomu, atbilde nav zināma. Pagaidām sabiedrības viedokļa izpētei ir tikai viens mērķis — novērtēt iespējamo referenduma rezultātu. Bet pēc referenduma, kā būs tad? Lai sekmīgi darbotos ES, tā ir jāpazīst un jāapzinās savas iespējas. Šajā jomā interesantas atziņas guvām, veicot ekspertu aptauju Latvijā un Igaunijā, kuras laikā noskaidrojām ekspertu viedokli par Eiropas integrācijas mērķiem un prioritātēm. Ekspertiem bija jānovērtē divas iepriekš nosauktu mērķu grupas — mērķi, kas jāsasniedz integrācijas ceļā, un nosacījumi, kuri integrācijas dēļ nedrīkst pasliktināties. Atbildes liecināja, ka par galvenajiem integrācijas mērķiem eksperti uzskata labāku pieeju Eiropas tirgum un papildu finansu iegūšanu no ES fondiem. Starp svarīgākajiem mērķiem eksperti minēja arī politisko drošību un ārvalstu investīciju palielināšanos. Par mazāk svarīgiem eksperti uzskatīja tautsaimniecības attīstību veicinošus mērķus — ar vienotās Eiropas informācijas telpas palīdzību iegūt zinātnes, tehnoloģijas un citus attīstības impulsus, likumdošanas harmonizāciju, kas atvieglo ekonomisko integrāciju un izdzīvošanu globalizācijas apstākļos, Latvijas kā Eiropas Savienības valsts prestiža palielināšanu pasaules mērogā, drošību pret autoritāru režīmu, korporatīvu sistēmu un citu negatīvu parādību attīstību valstī. Turpretī cilvēka, personas attīstību veicinošu mērķu novērtējums bija daudz zemāks. Piemēram, mērķis “Piemērot Eiropas cilvēktiesību normas Latvijas iedzīvotājiem” novērtēts ar atzīmi 3.07 (maksimums= 5). Turklāt iespēja ietekmēt integrētas Eiropas veidošanu novērtēta ar atzīmi 2.4. Kā gan Latvija varēs aizstāvēt savas tiesības valstu savienībā, ja sabiedrība nespēs vai nevēlēsies palīdzēt.

Novērtējot nosacījumus, kuri integrācijas procesā nedrīkst pasliktināties, eksperti devuši priekšroku nacionālām interesēm — kultūrvides (arī valodas) aizsardzība un vietējā ražotāja aizsardzība. Par mazāk svarīgiem eksperti uzskatījuši nacionālās nodokļu sistēmas un monetārās politikas saglabāšanu un citus Latvijas interesēm atbilstošus nosacījumus, piemēram, novērst importa tarifu noteikšanu trešajām valstīm, kooperācija ar Ziemeļvalstīm. Vispār saglabājamo nosacījumu novērtējumā jūtama nedrošība. Tai, tāpat kā savu tiesību nezināšanai un savas lomas neizpratnei, ir viens cēlonis — informācijas trūkums par Eiropas Savienību ikdienā. Jūtams, ka pat eksperti īsti neizjūt sevi kā nākotnes Eiropas pilsoņus.

Secinājums ir viens — tā kā integrācija Eiropas Savienībā pakāpeniski, bet noteikti kļūst par realitāti, nopietni jāgatavojas ne tikai referendumam, bet arī dzīvei šai valstu savienībā, un šajā aspektā jāpaaugstina sabiedrības izpratne par savām tiesībām, iespējām un pienākumiem, par Eiropas Savienības realitāti.