Latvijas Studentu apvienības prezidents Juris Pūce:

Integrācija Eiropas Savienībā un brīva personu kustība

Runa Latvijas inteliģences 43. konferencē “Latvijas integrācija Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā” Rīgā 2001. gada 1. jūnijā

Pateicos par iespēju jūs uzrunāt kā viens no tās paaudzes pārstāvjiem, kas, finansu ministra vārdiem, noteiks Latvijas attīstību tuvākos divdesmit, trīsdesmit gados. Manas uzrunas mērķis ir parādīt integrāciju Eiropas Savienībā (ES), raugoties uz to no viena šīs integrācijas aspekta — brīvas personu kustības iespējas. Manuprāt, tieši šī no četrām ES pamatbrīvībām ir visnozīmīgākā Latvijas iedzīvotājiem un skars visplašākos iedzīvotāju slāņus.

Ko nozīmē brīva personu kustība Latvijas iedzīvotājam? No vienas puses, tā ir konkurence darba tirgū — gan ES tagadējo dalībvalstu tirgū, gan pašreizējā Latvijas tirgū. Jau tagad Latvijas tirgū speciālisti konkurē ar kolēģiem no Igaunijas un Lietuvas neatkarīgi no iestāšanās ES. Drīzumā vietējiem speciālistiem būs jākonkurē ar visas Eiropas telpas iedzīvotājiem. Tāda situācija noved pie secinājuma, ka kvalificēts speciālists kļūst par vērtību, kurā pastāvīgi jāiegulda gan līdzekļi (finansiālie un administratīvie), gan darbs.

No otras puses, pašreizējā Eiropas tirgus analīze rāda, ka speciālisti bez augstākās izglītības divdesmit, trīsdesmit gadu perspektīvā nebūs vajadzīgi darba tirgum. Izņemot atsevišķu izņēmuma grupu pārstāvjus (amatniekus, dažus procentus lauksaimniecībā nodarbināto, palīgstrādniekus), šie iedzīvotāji būs lemti bezdarbam un būs smaga nasta valstij. Valsts rūpe ir panākt, lai iespējami vairāk iedzīvotāju iegūtu augstāko izglītību.

Šobrīd Latvijā speciālistu ar augstāko izglītību ir 12 procenti no iedzīvotāju kopskaita. Tas ir aptuveni divreiz mazāk nekā attīstītākajās ES valstīs. Studentu skaits, kaut arī diezgan ievērojams, vēl joprojām nav sasniedzis vidējos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valstu rādītājus. Turklāt jāatceras, ka pašlaik studējošie ir tās personas, kas dzimušas 80. gadu sākumā, vidū. Ko Latvijas valsts darīs, kad pēc septiņiem astoņiem gadiem sāks studēt tie bērni, kas dzima deviņdesmito gadu sākumā? Studējošo skaits vēl vairāk samazināsies, iedzīvotāju ar augstāko izglītību īpatsvars ne tikai neaugs, bet pat saruks. Latvija būs lemta palikt, kā mēdz teikt, “Eiropas kūtspakaļā uz beņķīša”.

Ko šādā gadījumā darīt? Latvijai nav jāizdomā divritenis — tepat kaimiņos ir Somija, kas astoņdesmito gadu sākumā bija termina “finlandizācija” lietošanas iemesls. Valsts ekonomika bija orientēta uz nepareiziem tirgiem, ražoja zemas pievienotās vērtības preces, bija ļoti atkarīga no pasaules ekonomikas svārstībām, valstī bija liels bezdarbs, augsta inflācija. Tad astoņdesmito gadu vidū Somijas valdība ievērojami palielināja finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei, pārstrukturēja augstskolas — desmitiem augstskolu tika likvidēts, desmitiem citu — nodibināts. Tagad Somija ir viena no ES valstīm, kas attīstās visstraujāk, valsts ar vislielāko augstas pievienotās vērtības preču īpatsvaru ražošanā. Tādu valsti radīja speciālisti, kas tika izglītoti astoņdesmito gadu beigās.

Latvijas Studentu apvienība aicina arī Latvijas valdību:

1) reformēt augstākās izglītības sistēmu, pārstrukturēt augstākās izglītības nozaru sadalījumu, panākot iespējami lielāku atbalstu tām nozarēm, kuru speciālisti rada augstāku pievienotu vērtību (dabas zinātnes, inženierzinātnes);

2) palielināt finansējumu augstākajai izglītībai, pietuvinot to kaut visatpalikušāko ES valstu augstākās izglītības finansējumam;

3) sagatavot, pieņemt un īstenot tik nepieciešamās programmas augstākās izglītības sistēmas atjaunošanai, vislielāko akcentu liekot uz augstskolu akadēmiskā personāla atjaunošanu.

Finansu ministra uzrunā es dzirdēju vairākas lietas, kas man šķita vienkārši apsveicamas no šo mērķu realizācijas viedokļa. Pirmā lieta bija pārliecība, ka piecu gadu laikā pēc iestājas ES Latvijas iekšzemes kopprodukts dubultosies. Man ir liels prieks, jo tas nozīmē, ka tad Latvijas augsti izglītotajiem speciālistiem būs vairāk darba. Otrā lieta bija apgalvojums, ka Latvijai ir jāpazemina nodokļi. Ja to saka finansu ministrs, tad atliek secināt — Latvijā ir pietiekami līdzekļu, kurus varētu novirzīt vienai no valdības darba prioritātēm — izglītībai.