Terora atplūdos, destaļinizācijā

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Padomju Savienības komunistiskā partija un PSRS valdība plašas, ilgstošas un nežēlīgas represijas pret atsevišķiem cilvēkiem, sabiedrības slāņiem un pat pret veselām tautām uzskatīja par sava režīma funkcionēšanas un nostiprināšanas nepieciešamu apstākli, par savas varas nostiprināšanas pastāvīgi darbojošos instrumentu, beigu beigās — par sociālistiskās celtniecības būtisku likumsakarību.

Ar nolūku izolēt padomju režīmam svešus, sociāli bīstamus, aizdomīgus un citādi neuzticamus (īstus un izdomātus) elementus, kuru darbi un domas nevarēja veicināt “proletariāta diktatūras” nostiprināšanu, tika izdomāta un izveidota milzīga represiju sistēma, t.sk. arī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede, tādi ārpustiesas surogāti kā “divnieki” un “trijnieki” un arī GULAG — Galvenā labošanas darbu nometņu pārvalde.

1948. gadā saskaņā ar PSRS valdības lēmumu tika izveidotas arī sevišķās nometnes ar daudz bargāku režīmu un daudz smagākiem darba un sadzīves apstākļiem. 1950. gada sākumā gulagā pavisam atradās 2 561 351 ieslodzītais (1 416 300 nometnēs un 1 145 051 kolonijās), no tiem 578 912 jeb 22,7% no kopējā skaita bija notiesāti pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58. panta — par t.s. kontrrevolucionārajiem noziegumiem. Izsūtījuma nometinājumā un specnometinājumā bija aizdzīti 2 660 040 cilvēki. Tātad 50. gadu sākumā Padomju Savienības dažādās soda vietās pavisam atradās 5,5 miljoni cilvēku, to skaitā daudzi 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā izsūtītie, kā arī citos gados represētie Latvijas iedzīvotāji.

1953. gadā pēc PSRS diktatora J.Staļina nāves Padomju Savienībā aizsākās t.s. Hruščova atkusnis, kura būtiska iezīme bija Staļina personības kulta seku pārvarēšana”, 1937.,1938. un citos gados izdarīto noziegumu atklāšana, apsūdzības lietu pārskatīšana un represēto personu reabilitācija.

1953. gada martā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma dekrētu “Par amnestiju”, saskaņā ar kuru no ieslodzījuma pirms termiņa tika atbrīvotas arī tās personas, kuras pēc politiskiem motīviem bija notiesātas uz laiku līdz pieciem gadiem. Represētos Latvijas iedzīvotājus šis dekrēts skāra maz, jo kara tribunālu, sevišķās apspriedes, kā arī citu iestāžu piespriestie soda termiņi bija daudz lielāki.

Notiesāto lietu pārskatīšanai tika izveidotas dažādas komisijas, un politieslodzīto skaits pamazām samazinājās. Vēlāk aizsākās arī specnometināto atbrīvošanas process. Tomēr, neraugoties uz dažādiem represīvā režīma liberalizācijas pasākumiem, vēl arvien stingri darbojās pārmantojamības princips — ilgus gadus plaši pielietotā cilvēku masveida represēšanas, nereti arī fiziskas iznīcināšanas prakse ne vien netika nosodīta, bet tāpat kā agrāk tika uzskatīta par svarīgu un nepieciešamu valdošā režīma politisku pasākumu. Par tādām runām, ka režīma pretinieku iznīcināšana, tautas vai tās daļas deportēšana ir genocīda noziegums, varēja nokļūt uz apsūdzēto sola.

Turpmāk publicētie dokumenti parāda tikai destaļinizācijas pašus pirmos visai piesardzīgos soļus. Tolaik par nelikumīgiem tika atzīti tikai “atsevišķi sociālistiskās likumības pārkāpšanas fakti” un “atsevišķas kļūdas” dažādu valdības lēmumu un represīvo iestāžu direktīvu izpildē. Bet par daudzu tūkstošu cilvēku arestu, spīdzināšanu, iznicināšanu un deportāciju atzīšanu par nelikumīgu, noziedzīgu rīcību vēl nebija ne runas. Arī šajā laikā tika pieņemti lēmumi, kuri represēto Latvijas iedzīvotāju likteni nevis atviegloja, bet gan padarīja vēl smagāku. Tā, piemēram, PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1956. gada 10. marta dekrētā bija norādīts, ka “soda termiņus izcietušie lietuviešu, latviešu un igauņu nacionālisti, kuru ģimenes ar speciāliem valdības lēmumiem atrodas specnometinājumā, ir jānosūta pie ģimenēm”.

Saskaņā ar PSRS varas iestāžu norādījumu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs 1957. gada 5. oktobrī pieņēma dekrētu, ar kuru sodu izcietušajiem “bijušajiem Latvijas buržuāziskās valdības vadītājiem, buržuāzisko politisko partiju un pretpadomju organizāciju vadītājiem, aktīvajiem latviešu nacionālistiskās pagrīdes dalībniekiem, kuri tika notiesāti un sodu ir izcietuši,” aizliedza atgriezties Latvijā. Par patvaļīgu atgriešanos Latvijā draudēja bargs sods — atkārtota izsūtīšana nometinājumā uz pieciem gadiem.

PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par amnestiju

Maskavā, Kremlī

1953. gada 27. martā

Padomju sabiedriskās un valsts iekārtas nostiprināšanās, iedzīvotāju labklājības un kultūras līmeņa celšanās rezultātā, pieaugot pilsoņu apzinīgumam un viņu godīgai nostājai sava sabiedriskā pienākuma pildīšanā, nostiprinājusies likumība un sociālistiskā tiesiskā kārtība, kā arī ievērojami samazinājies noziedzību skaits valstī.

PSRS Augstākās Padomes Prezidijs uzskata, ka šādos apstākļos nav nepieciešams tālāk paturēt ieslodzījuma vietās personas, kuru noziegumi nav sevišķi bīstami valstij un kuras ar savu apzinīgo darbu pierādījušas, ka var atgriezties godīgā darba dzīvē un kļūt par derīgiem sabiedrības locekļiem.

PSRS Augstākās Padomes Prezidijs nolemj:

1. Atbrīvot no ieslodzījuma vietām un no citiem soda mēriem, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu, personas, kas sodītas ar ieslodzījumu līdz 5 gadiem ieskaitot.

2. Neatkarīgi no soda termiņa atbrīvot no ieslodzījuma vietām personas, kas sodītas par amatnoziegumiem, saimnieciskiem, kā arī militāriem noziegumiem, kas paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 193.–4. panta “a” punktā, 197.–7., 193.–74., 193.–15., 193–16. pantos un 193.–17. panta “a” punktā, kā arī citu savienoto republiku kriminālkodeksu attiecīgajos pantos.

3. Neatkarīgi no soda termiņa atbrīvot no ieslodzījuma vietām šādus notiesātos: sievietes, kurām ir bērni vecumā līdz 10 gadiem, un grūtnieces; nepilngadīgos vecumā līdz 18 gadiem; vīriešus, kas vecāki par 55 gadiem, un sievietes, kas vecākas par 50 gadiem, kā arī notiesātos, kas slimo ar grūtu, nedziedināmu slimību.

4. Personām, kas sodītas ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz pieciem gadiem, samazināt soda termiņu uz pusi.

5. Izbeigt visas izmeklējamās lietas un tiesās neizskatītās lietas par noziegumiem, kas pastrādāti pirms šī dekrēta izdošanas:

a) par kuriem likumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz 5 gadiem vai citi soda mēri, kas nav saistīti ar atrašanos ieslodzījuma vietās;

b) par amatnoziegumiem, saimnieciskiem un militāriem noziegumiem, kas minēti šī dekrēta otrajā pantā;

c) par noziegumiem, kurus pastrādājušas šī dekrēta trešajā pantā minētās personas.

Citās lietās par noziegumiem, kuri pastrādāti pirms šī dekrēta izdošanas un par kuriem likumā paredzēta brīvības atņemšana ilgāk nekā uz pieciem gadiem, ja tiesa atzīst par nepieciešamu noteikt kā soda mēru brīvības atņemšanu ne ilgāk kā uz pieciem gadiem, apsūdzētais atbrīvojams no soda; bet, ja tiesa atzīst par nepieciešamu noteikt kā soda mēru brīvības atņemšanu uz ilgāk nekā uz pieciem gadiem, sods samazināms uz pusi.

6. Dzēst sodāmību un atcelt vēlēšanu tiesību atņemšanu pilsoņiem, kas agrāk tiesāti un sodu izcietuši vai, pamatojoties uz šo dekrētu, pirms termiņa atbrīvoti no soda.

7. Neattiecināt amnestiju uz personām, kas notiesātas ar soda termiņu ilgāk par pieciem gadiem par kontrrevolucionāriem noziegumiem, sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu, bandītismu un slepkavību ar iepriekšēju nodomu.

8. Atzīt par nepieciešamu revidēt PSRS un savienoto republiku krimināllikumus, paredzot aizstāt kriminālatbildību par dažiem amata un saimnieciskiem noziegumiem, noziegumiem, noziegumiem pret sabiedrisko kārtību un citiem mazāk bīstamiem pārkāpumiem ar administratīva un disciplināra rakstura sodiem, kā arī mīkstināt kriminālatbildību par atsevišķiem noziegumiem.

Uzdot PSRS Tieslietu ministrijai mēneša laikā izstrādāt attiecīgus priekšlikumus un iesniegt tos izskatīt PSR Savienības Ministru Padomei iesniegšanai PSRS Augstākās Padomes Prezidijam.

PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs K.Vorošilovs

PSRS Augstākās Padomes Prezidija sekretārs N.Pegovs

Cīņa, 1953. gada 28. marts

Izvilkums no PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja K.Vorošilova 1953. gada 12. decembra ziņojuma

PSKP CK pirmajam sekretāram Ņ.Hruščovam

par notiesāto lietu pārskatīšanu

PSKP CK pirmajam sekretāram

biedram Ņ.Hruščovam 1953. gada 12. decembrī

Laika posmā no šī gada septembra līdz novembrim ar PSRS ģenerālprokurora, PSRS Augstākās tiesas priekšsēdētāja, PSRS Iekšlietu ministrijas un PSRS Tieslietu ministrijas pārstāvju piedalīšanos mēs izskatījām 8874 iesniegumus par apžēlošanu, par cilvēkiem, kuri notiesāti ar brīvības atņemšanu uz dažādiem termiņiem. No šī skaita 1822 iesniegumiem PSRS Augstākās Padomes Prezidijs piemēroja apžēlošanu, bet 7052 iesniegumus atzina par noraidāmiem.

Bez tam bez apmierināšanas atstāti 23 228 iesniegumi par apžēlošanu, kuros personas notiesātas par kontrrevolucionāriem noziegumiem, bandītismu, apzinātu slepkavību un sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu lielos apmēros. (..)

Prezidijā ienākušie 13 696 iesniegumi par to personu apžēlošanu, kuras notiesājuši savienoto republiku tiesu orgāni, nosūtīti izskatīšanai savienoto republiku Augstāko Padomju Prezidijiem. 22 685 iesniegumi un sūdzības par izmeklēšanas orgānu rīcību un tiesu spriedumiem nodoti izskatīšanai uzraudzības kārtībā PSRS Prokuratūrai un PSRS Augstākajai tiesai un 2818 iesniegumi — PSRS Iekšlietu ministrijai un PSRS Tieslietu ministrijai (..).

K.Vorošilovs

Bcnjxybr. 1998. 5–6. Ljrevtyns heccrjq bcnjhbb. c. 101, 102.

Izvilkums no PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas priekšsēdētāja ģenerālleitnanta Čepcova 1954. gada 13. februāra ziņojuma PSKP Centrālajai komitejai par notiesāto lietu pārskatīšanu

Slepeni

PSKP Centrālās komitejas Administratīvo Nr.003894

un finansu – tirdzniecības orgānu daļas 1954. gada 13. februārī

priekšniekam biedram A.Drozdam

(..) 1953. gadā Kara kolēģija izpētīja un apkopoja Kara kolēģijas praksi par 1952. gadu un 1953. gada pirmo pusi pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.–8. panta notiesāto lietās.*

Uzraudzības prakses apkopojums parādīja, ka kara tribunāli, īpaši Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls, tika pieļāvuši daudz kļūdu. Šīs kategorijas lietu iepriekšējā un tiesas izmeklēšana tika veikta zemā līmenī, daudzās lietās tika pieļauta noziegumu nepareiza kvalifikācija un bija nepamatotas notiesāšanas gadījumi.

Tika arī noskaidrots, ka kara tribunāli izvirzīja nepietiekamas prasības izmeklēšanas orgāniem par lietu virspusīgu izmeklēšanu un nereti paši pavirši izmeklēja lietu materiālus tiesas sēdēs. (..)

PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas priekšsēdētājs

justīcijas ģenerālleitnants Čepcovs

Bcnjxybr 1998. 5-6. Ljrevtyns heccrjq bcnjhbb c. 103> 104.

Tā laika KPFSR Kriminālkodeksa 58.–8., 17.–58.–8. un 19.–58.–6. panti paredzēja kriminālsodu par teroru pret padomju varas pārstāvjiem.

Notiesāto personu lietu pārskatīšanas komisijas priekšsēdētāja vietas izpildītāja J.Vēvera ziņojums par komisijas darbu

Slepeni

Latvijas Komunistiskās partijas Nr. K–1341

Centrālās komitejas sekretāram 1954. gada 21. decembrī

biedram V.Krūmiņam

Informācija

par komisijas darbu, lai pārskatītu to personu lietas,

kuras notiesātas par kontrrevolucionāriem noziegumiem

un izcieš sodu ieslodzījuma vietās

Lietu pārskatīšanu komisija sāka 1954. gada 14. jūnijā. Laika posmā no 1954. gada 14. jūnija līdz 20. decembrim komisija savās 30 sēdēs izskatīja 2555 krimināllietas par tajās minētiem 5840 cilvēkiem ieslodzītajiem.

Par šīm lietām:

1) atcelti lēmumi ar pilnu reabilitāciju — 10 lietās par 12 cilvēkiem;

2) pārkvalificēts nozieguma sastāvs — 12 lietās par 37 cilvēkiem;

3) saīsināts soda termiņš — 707 lietās par 1600 cilvēkiem;

4) piemērots 1953. gada 27.marta dekrēts “Par amnestiju” — 136 lietās par 271 cilvēkiem;

5) atcelta izsūtīšana nometinājumā — par 1 cilvēku;

6) atteikta lēmuma pārskatīšana — 1689 lietās par 3919 cilvēkiem.

Augstāk minētais pārskatīto lietu skaits nav galīgs skaitlis, jo tās ir lietas, par kurām komisija ir pieņēmusi lēmumus, bet ir arī tādas, apmēram 400 lietas, kuras komisijas darba aparāts jau ir izskatījis, taču par kurām vēl ir jāuzraksta slēdziens un jāziņo komisijai.

Tik liels jau izskatīto, bet komisijai vēl nepaziņoto lietu skaits ir tādēļ, ka komisijas sekretariātam līdz šim nav pietiekams mašīnrakstītāju skaits (6 –7 cilvēki), kuras pastāvīgi strādātu komisijai un spētu pilnā mērā pārrakstīt uz mašīnas 29 komisijas darba aparāta cilvēku materiālus, kuri lietas izskata.

Uz 1954. gada 20. decembri komisijas aparātā strādā 4 pastāvīgas mašīnrakstītājas, no kurām viena ir aizņemta ar komisijas protokolu un atbilžu rakstīšanu iesniedzējiem.

Jautājumu par mašīnrakstītājām komisijai jau izskatīja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, kur Drošības komitejas Baltijas dzelzceļa pārvaldes priekšniekam un Baltijas dzelzceļa līnījtiesas priekšsēdētājam tika ieteikts piešķirt komisijai mašīnrakstītājas. Latvijas KP CK lēmums nav izpildīts, no līnijtiesas mašīnrakstītāju nav pilnīgi, bet Drošības komitejas Baltijas dzelzceļa pārvalde mašīnrakstītājas atteicās piešķirt, paziņojot, ka viņi esot ar mieru komisijas materiālus rakstīt tikai pie sevis pārvaldē.

Tāds stāvoklis ar mašīnrakstītājām lielā mērā pazemina komisijas aparāta darba tempus kā kvantitatīvā, tā arī kvalitatīvā attiecībā pret lietu pārskatīšanu.

Šajā laika posmā komisija saņēmusi 2888 pilsoņu sūdzības un iesniegumus ar lūgumu par lietu pārskatīšanu. Lietas sakarā ar šīm sūdzībām tiek izskatītas pirmām kārtām, un atbilstoši komisijas pieņemtajam lēmumam tiek sniegta atbilde iesniedzējam.

Grūtības ar sūdzību izskatīšanu rodas arī tajā gadījumā, ja teksts ir izklāstīts latviešu valodā (tādu gadījumu ir ļoti daudz), un komisijas darba aparātā esošie 2 darbinieki, kuri pārvalda latviešu valodu, nav fiziski spējīgi izskatīt visas šīs sūdzības.

Jūtams kavēklis komisijas darbā ir arī tas, ka līdz šim laikam komisija no ieslodzījuma vietām saņem sarakstus par tur esošajiem ieslodzītajiem, kuri notiesāti Latvijas PSR teritorijā, kas nedod iespēju pilnīgi uzskaitīt to lietu un personu skaitu, kuras ir jāpārskata komisijai, un spiež izdarīt lieku darbu, uzrakstīt kartītes sakarā ar saņemtajām sūdzībām līdztekus sarakstiem un atzīmes kartotēkā pēc komisijas protokoliem.

(Uz 1954. gada 20. decembri ir saņemti saraksti par 13 000 cilvēku, bet pēc aptuveniem aprēķiniem ir nepieciešams tos saņemt par 45 000 cilvēku.)

Taču, neraugoties uz augstāk minētajiem būtiskajiem trūkumiem, komisija tomēr spēja sešos mēnešos izskatīt un pieņemt lēmumus 2555 lietās par 5840 cilvēkiem, no kurām tiesas lēmums tika izmainīts 858 lietās, kas sastāda 33,9% no kopējā izskatītā lietu skaita, un soda mērs samazināts 1920 cilvēkiem, kas sastāda 32,1% no kopējā notiesāto skaita, kuru lietas komisija ir izskatījusi.

Izlemjot jautājumu par soda mēra samazināšanu, komisija ņēma vērā, pirmkārt, ko notiesātais ir izdarījis, un vai nodarītajam atbilst viņam noteiktais soda mērs; otrkārt, ņēma vērā notiesāto sociālo izcelsmi un iemeslus, kas viņu pamudināja nostāties uz pretpadomju — kontrrevolucionārā ceļa. Pret tiem, kuri cēlušies no darbaļaudīm, kuri nebija parādījuši īpašu aktivitāti ienaidnieka labā vai daļēji izpirkuši savu vainu ar dienestu Padomju armijā un piedalīšanos kaujās pret vācu okupantiem, komisija izturējās mīkstāk, samazinot viņiem noteikto soda mēru atkarībā no lietas konkrētajiem apstākļiem līdz 10—5 gadiem, un aprobežojās ar faktiski izciesto soda termiņu.

Sprieduma izmaiņu lielākā daļa saistās ar tiesas noteiktā soda mēra samazināšanu. Tas ir saistīts ar to, ka tiesas daudzas gadījumos soda mēru ir paaugstinājušas, dažkārt nenosakot nekādas atšķirības starp aktīvajiem bandītiem, soda vienību dalībniekiem, diversantiem un kontrrevolucionāro organizāciju ierindas dalībniekiem vai pat viņu atbalstītājiem, kuru darbība izpaudās tikai tā, ka viņi dažas reizes apgādāja bandītus ar pārtikas produktiem.

Tiesas nereti kā vieniem, tā otriem piesprieda vienādi bargus soda mērus — brīvības atņemšanu uz 25 gadiem.

Nākas atzīmēt, ka pagaidām komisija nav sastapusi nevienu lietas falsificēšanas faktu.

Lēmumi, kā likums, visās izskatītajās lietās tika pieņemti visiem komisijas locekļiem vienbalsīgi.

Komisijas priekšsēdētāja vietā (Vēvers)

LVA, PA—101.f., 18. apr., 94.l., 14., 15., 16., 17. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu valodas

Turpmāk vēl