Naudas un zemes augu Latvijai

Pirms kāda laika akadēmiķis, Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš lasītājus iepazīstināja ar savām pārdomām un ieteikumiem “Lai mūsu lauksaimnieks tiktu uz zaļa zara” (“LV” Nr.55., 2001. gada 5. aprīlī). Šī apcere turpina iepriekšējās tēmas ievirzi, taču jau izvērstākā vienas lauksaimniecības kultūras analīzē, apkopojot uzkrāto pieredzi pašu mājās un plašajā pasaulē. “LV”

Par rapsi un tā kultivēšanas izdevīgumu mūsu laukos

Akadēmiķis, Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš — “Latvijas Vēstnesim”

Rapsis ir unikāla kultūra, tā sējplatības pēdējos 22 gados pasaulē trīskāršojušās, bet kopraža pieaugusi no 8 miljoniem līdz 41 miljonam tonnu (ikgadējais pieaugums 7% gadā). Sevišķi strauji rapša sējumi un sēklu produkcija palielinājusies Eiropas Savienības (ES) valstīs.

Latvijas lauku saimniecībām rapša audzēšanas ienesīguma kalkulācijai vispirms skaidrs ir tas, par kādu cenu šobrīd var realizēt rapša sēklas uzpircējiem. Cena svārstās ap 100 Ls/t. Tam var pieskaitīt arī valsts atbalstu sējumu platību kompensācijai, kas 2001.gadam noteikts 15 latu par vienu hektāru eļļas augiem. Protams, ar tādām piemaksām, kādas pašreiz ir Vācijā uz vienu hektāru graudaugu, eļļas augu un cukurbiešu hektāru, t. i., 839 vācu markas (DM) vai 242 lati par platības hektāru, mēs vēl nevaram cerēt.

Būtiska ir arī rapša ietekme uz sekojošo pēckultūru ražību, jo rapsis ir ļoti labs priekšaugs. Šim eļļas augam raksturīgas vairākas vērtīgas īpašības: tas ir labs augsnes fitosanitārs, teicami attīra zemi no nezālēm, to var izmantot augu sekas uzlabošanai. Vācijā tiek rēķināts, ka aiz rapša sekojošajai kultūrai — kviešiem — ražība pieaug par 10 procentiem. Tā Šlēsvigas–Holšteinas zemē, ja no hektāra iegūst 9 t kviešu, 10% pieaugums ir 0,9 t/ha, un, rēķinot kviešu realizācijas cenu 220 DM/t, tas vērtības izteiksmē ir 198 DM/ha. Vēl tiek lēsts, ka pēc rapša nākamās kultūras — kviešu — audzēšanā ietaupās izmaksas zemes apstrādei 50 DM/ha, sarūk vajadzība pēc mēslojuma (Ca, Mg, K2O, N) par 50 DM/ha un samazinās vajadzība pēc fungicīdiem par 30 DM/ha jeb kopā par 328 DM/ha. Tā kā Latvijā vidējās kviešu ražas ir zemākas, šie iespējamie plusi ir divreiz mazāki.

Ja mūsu apstākļos kviešu ražu pieņemam 4 t/ha līmenī, tad 10 % pieaugums būs 0,4 t/ha jeb 24 Ls/ha. Pierēķinot nepieciešamā mēslojuma un fungicīda patēriņa samazinājumu pēckultūrai, kā arī zemes apstrādes operāciju ietaupījumu, papildu ieguvumu var rēķināt 18 Ls/ha apmērā.

Kopumā rēķinot, ja ziemas rapša ražība ir 2 t/ha, kopā ar realizācijas cenu (100 Ls/t) ieguvums veidotos 128 Ls/t [100 Ls + (15 Ls+24 Ls +18 Ls):2]. Nerēķināsim, cik pašam vai kaimiņam būs lielāks medus ieguvums bišu dravā no rapša ziediem. Pēc dažādiem datiem viens hektārs rapša sējumu dod medus papildienesumu ap 100–250 kg.

Tātad šis iespējamais ieņēmums — 128 Ls/t rapša audzētājam ir orientieris pilnas pašizmaksas augšējai robežai. Bet pašizmaksai jābūt zemākai, lai būtu arī peļņa.

Dažādu autoru kalkulācijas liecina, ka hektāra rapša novākšanai un kaltēšanai Latvijas apstākļos vajag vismaz 250–300 latu. Tātad, ja ražība būs tikai 1,5 t/ha, pašizmaksa iznāks visai augsta — 160–200 Ls/t — un ieņēmumi nesegs izdevumus. Sasniedzot ražību 2 t/ha, pašizmaksa samazināsies līdz 125–150 Ls/t, tuvojoties sabalansētības robežai. Par ienesīgumu varētu sākt runāt, ja ražība sasniegtu 2,5 t/ha — pašizmaksa būtu jau ap 100–120 Ls/t.

Prasmīgākie audzētāji Latvijā pērn pamanījās nokult no hektāra pat četras tonnas, un tādā gadījumā jau rapsis nes labu peļņu, arī pārdodot tonnu sēklas par 100 latiem plus pievienotās vērtības nodoklis. Tukuma rajona Jaunpils pagasta zemnieku saimniecības “Īves” īpašnieks Māris Augulis 2000.gadā audzēja rapsi 265 ha platībā un vēl 38 ha eļļas linu, tajā skaitā 86 ha ziemas rapša un 179 ha vasaras rapša. Ziemāju kūlums devis ap 3 t/ha, gandrīz tikpat daudz arī no vasaras rapša. Atsevišķos laukos ražas bijušas arī 4 t/ha. Sēklu pērk no Liepājas eļļas ekstrakcijas rūpnīcas, sēkla pārdota Liepājas rūpnīcai un SIA “Kesko–Agro”.

Salīdzinājumam atzīmēsim, ka Zviedrijā no ziemas rapša sējumiem iegūst 2,7–3,2 t/ha. Vācijā pievērš lielu uzmanību rapša audzēšanas izmaksu samazināšanai. Lai gan šajā valstī vidēji pēdējos gados ziemas rapša raža bija 3,4 tonnas no hektāra, tiek meklētas iespējas nākamajos desmit gados rapša sēklas ražu paaugstināt līdz 6–7 tonnām no hektāra.

Protams, rapša audzēšana ir smalka lieta. Tas ir prasīgs kultūraugs. Prast laikā un pareizi iesēt, veiksmīgi cīnīties ar rapša kaitēkļiem (it sevišķi spradzi un spīduli), prasmīgi novākt — nokult ar maziem zudumiem un izžāvēt sēklu — tā ir māksla, kura apgūstama tikai ar gadiem. Bet tas mūsu lauksaimniekiem ir paveicams, jo viņi tikuši galā ar ne vienu vien jaunu un sarežģītu lietu.

Lauksaimniekiem, izšķiroties par šīs kultūras audzēšanu rūpīgi jāanalizē izdevumu un ieņēmumu sabalansētība, lai būtu peļņa. Latvijā nav vēl uzkrāta pietiekama informācija par šīs kultūras audzēšanas pašizmaksu. Tomēr aprēķinos var vadīties pēc šādiem pieņēmumiem:

1) viena hektāra graudaugu un rapša audzēšanas izmaksas (kā mainīgās, tā fiksētās) ir apmēram līdzīgas (vienīgi rapsim būs par 1—2 miglojumiem vairāk);

2) ražas attiecību starp rapsi un graudaugiem no hektāra var rēķināt kā attiecību 1:2, tas ir, piemēram, ja kviešu raža ir 4 tonnas no hektāra, tad rapša ražu var paredzēt 2 tonnas. Tātad tonnas rapša sēklu pašizmaksa ir apmēram divas reizes augstāka nekā graudu tonnas pašizmaksa.

Ņemot vērā šos divus pieņēmumus un zinot, piemēram, ka saimniecībā graudu tonnas pašizmaksa ir 60 Ls/t, rapša sēklas tonnai pašizmaksu var lēst aptuveni 120 latu līmenī. Protams, te nevar operēt tikai ar mainīgajām izmaksām, kā tas reizēm tiek neprecīzi rēķināts, neņemot vērā fiksēto izmaksu līmeni. Jebkurā gadījumā jārēķina pilnā pašizmaksa, summējot kā mainīgās, tā fiksētās izmaksas. Dažreiz fiksētās izmaksas veido pat pusi no kopējām izmaksām.

Vācijā, ja ir optimāli nosacījumi un rapša sēklu ražība 4 t/ha, izmaksas viena hektāra rapša izaudzēšanai kalkulē vidēji 2360 DM (ar svārstībām no 1780 līdz 5600 DM/ha). Vienas tonnas rapša sēklas pilnā pašizmaksa ar ražību 4 tonnas no hektāra varētu būt 590 DM/t (170 Ls/t), ja raža 3,5 tonnas no hektāra — 653 DM/t (188 Ls/t) un, ja ražības 3 tonnas no hektāra, — 737 DM/t (212 Ls/t). Vienlaikus jāatzīmē, ka šajā kalkulācijā fermeri darba stundas vērtību lēš 28 DM(jeb 8 Ls/st.), ieskaitot darba devēja sociālos apdrošināšanas maksājumus, apmaksājamo atvaļinājumu, slimības laika apmaksu, kā arī piemaksas par darbu brīvdienās, svētdienās un par virsstundu darbu. No šī viedokļa Latvijas lauksaimnieki pagaidām var būt konkurētspējīgāki. Izmaksās iekļauta arī sējumu apdrošināšana pret krusu un citiem dabas postījumiem, nomas maksa par zemi, peļņas procents no ieguldītās tehnikas vērtības un apgrozāmo līdzekļu kopsummas un citi izdevumi.

Šīs vidējās izmaksas — 2360 DM/ha (tajā skaitā mainīgās izmaksas ap 1300 DM/ha) — tiek segtas no rapša sēklu realizācijas ieņēmumiem — 1440 DM (4 t/ha x 360 DM/t), hektāra maksājumiem — 839 DM/ha — un ieguvumiem no pēcietekmes uz nākamo kultūru — 328 DM/ha jeb kopā 2607 DM/ha (650 DM/t jeb 180—190 Ls/t). Ieņēmumu pārsniegums pār izmaksām ir 247 DM/ha un rentabilitāte — ap 10%.

Mūsu kaimiņu valstīs krietni agrāk nekā Latvijā mērķtiecīgāk virzījās uz rapša sējumu paplašināšanu, gan valstiski atbalstot, gan rūpējoties par rapša sēklu pārstrādes attīstību. Igaunijā jau 1999.gadā rapša sējumu kopplatība sasniedza 24 tūkstošus hektāru. Savukārt Lietuvā rapša sējumi jau krietni pārsniedz 100 tūkstošus hektāru.

No rapša sēklām

uz eļļas ieguvi

Saimnieciski iespējams arī otrs variants — rapša sēklas pārstrādā pašā saimniecībā, iegūstot pārtikas eļļu un rapša spraukumus (raušus) jeb atspiedas lopbarībai.

Speciālisti rēķina, ka pašu saimniecībā, lietojot sēklu aukstās presēšanas paņēmienu, no tonnas rapšu sēklas ar mitrumu zem 8% var iegūt ap 300 l jēleļļas (275 kg) un ap 700 kg spraukumu. Pēc eļļas izspiešanas iegūtie spraukumi ir augstvērtīga lopbarība, bagāti ar sagremojamo proteīnu (kilograms satur ap 0,94–1 barības vienību un 225–280 gramu sagremojamā proteīna), minerālvielām, lizīnu, metoīnu un citām neaizvietojamām aminoskābēm . Turklāt jēleļļu nostādinot, iegūst 5–10 % fosfatīdu, kurus pievieno lopbarībai vai spraukumiem. Vēl eļļu arī filtrē. Kopumā ražotnē izveidojas bezatlikumu tehnoloģija.

Tādējādi iegūst auksti spiestu, ģenētiski un ķīmiski nepārveidotu eļļu. Apstrādē nelieto ķimikālijas, konservantus. Tā ir piemērota universālai lietošanai, nesatur holesterīnu, ogļhidrātus. Veikalos nopērkamajās eļļās nav nepieciešamo taukskābju, jo eļļas ir rafinētas — apstrādātas ar ķīmiskiem līdzekļiem, mainot taukskābju struktūru. Turklāt arī E vitamīna, kas darbojas kā antioksidants, rafinētajās eļļās atliek maz. Lai organismu nodrošinātu ar nepieciešamajām taukskābēm un uzlabotu veselību, ieteicamas nerafinētas augu eļļas.

Ražotņu lielumu var izvēlēties, vadoties no diviem apsvērumiem.

Pirmkārt, no fabriku piedāvātās rapša sēklu vītņveida spiedes jaudas. Parasti mašīnbūvētāju firmas piedāvā spiedes, sākot ar jaudu 100 kg rapša sēklu pārstrādei stundā jeb apmēros viena tonna dienā, t.i., ap 200—300 tonnu gadā. Tā varētu būt minimālā — zemākā robeža rapša eļļas spiestuves iekārtošanai lauku saimniecībā. Atbilstoši pieskaņo attiecīgas jaudas rapša jēleļļas filtrpreses iegādi, jo tā maksā četras reizes lētāk nekā rapša sēklu spiede.

Otrkārt, no rapša sējumu kopējās platības attiecīgā lauku saimniecībā (kur spiede tiek izvietota un darbināta) vai apkārtējās saimniecībās. Šeit var vadīties no aprēķina: jāiegūst ne mazāk kā 1,7—2 tonnas rapša sēklu no hektāra, bet labāk, ja raža sasniegtu ap 2,5 tonnas no hektāra vai vairāk. To var panākt arī Latvijas apstākļos, ievērojot šīs kultūras audzēšanas pareizu tehnoloģiju. Tātad rapša sējumiem nepieciešams ap 100—150 hektāru vai, pieņemot rapša sējumu īpatsvaru ap 25—33% no kopējās sējumu platības, pēdējai vajadzētu būt ap 300—600 hektāru. Tās varētu izveidot ap 5—10 apkārtējās un kompakti izvietotās 60 hektāru intensīvi apstrādājamās zemes lielās lauku saimniecības.

Tehnoloģiski vislietderīgāk rapša sēklas pēc iekulšanas tūlīt no kombaina vest uz ražotni rapša eļļas ieguvei, tur sēklu attīrot, kaltējot un uzglabājot. Protams, var būt arī tā, ka saimniecībā, kur audzē rapsi, turpat to kaltē un glabā un pēc grafika ved uz pārstrādi.

Kāds savdabīgs un raksturīgs šādas saimniekošanas piemērs. Austrijas dienvidrietumos 95 lauku saimniecības Mostfirtelā nodarbojas ar rapša audzēšanu. Fermeri zina, ka ražošanas cena, pārrēķinot vācu markās, var būt no 57 līdz 70 DM (17—21 Ls/c) par centneru, jo viņi paši izspiež rapša eļļu un pārdod to kā pārtikas eļļu. Šī ideja Mostfirtelā radās vairāk nekā pirms 10 gadiem. Idejas īstenošanai nodibināja lauku saimniecību kooperatīvu “Alternatīvā eļļas ražošana Mostfirtelā” ( A…M — Alternative …lerzeugung im Mostviertel ).

Eļļas ražošanai kooperatīva biedri nopirka eļļas spiedi un eļļas cisternu — rezervuāru par 243 000 DM. Spiede un rezervuārs–cisterna novietota 30 hektāru lielās saimniecības — Johana Braunshofena fermā, viņš ir izraudzīts arī par uzņēmuma vadītāju. Katra fermera audzētās rapša sēklas tiek glabātas atsevišķi, pārējām lauku saimniecībām par atlīdzību tiek izspiesta svaiga eļļa. No 3 kg rapša iegūst apmēram litru eļļas. Ja no hektāra iegūst ap 3000 kg rapša, tad eļļas iznākums ir ap 1000 litru no hektāra. Kādā iepriekšējā saimniekošanas gadā kooperatīva biedri eļļu izspieda no 220 ha rapša sējumu, 8 ha saulespuķu un dažiem hektāriem sojas un eļļas dadžu, kopā ap 160 000 līdz 180 000 l pārtikas eļļas. Par eļļas izspiešanu ir jāmaksā 0,10 DM par kilogramu rapša, saulespuķu vai sojas. Šajā cenā ierēķinātas iekārtu izmaksas, kā arī J.Brauenshofena alga un ēku un noliktavu amortizācija.

Turklāt J. Brauenshofenam pieder sēklu noliktava, kur var izvietot līdz 30 t rapša. Par to aprēķina 4,30 DM par centneru. Otrajā noliktavā tiek glabāti rauši.

Kooperatīva biedri parakstījuši paju, rēķinot ap 430 DM/ha. Eļļas augu sējumu platību paplašināšanā vadās no kooperatīva daļām, ko tur katra atsevišķa lauku saimniecība.

Katrs lauksaimnieks saglabā īpašumtiesības uz savu rapsi, savām saulespuķēm vai savu soju. Pēc kādiem nosacījumiem pārdot eļļas augu sēklas, to lemj katrs AOM biedrs pats, izvēloties dažādas iespējas:

* saņem eļļu un rapša spraukumus un pats pārdod vai arī izbaro abus produktus,

* saņem tikai eļļu un pārdod to kā pārtikas eļļu,

* saņem tikai rapša spraukumus, bet kooperatīvam uztic pārdot eļļu,

* neņem ne eļļu, ne spraukumus, bet nodod to pārdošanu kooperatīvam.

Gandrīz visi lauksaimnieki ņem no kooperatīva pašu piegādātā rapša spraukumus un paši izbaro. Apmēram puse kooperatīva biedru paši gādā par eļļas pārdošanu. Lai novērstu savstarpējo konkurenci, tiek noteikta minimālā cena. Šī cena jāievēro katram kooperatīva biedram, nedrīkst tirgot lētāk (dempingot); pretējā gadījumā draud izslēgšana no kooperatīva. Tikko svaigi tecināta, nefasēta rapša eļļa maksā ne mazāk kā 2,30 DM/l, bet pudelēs — 3,70 DM/l. Saulespuķu eļļa ir dārgāka. Kā pārtikas eļļa no mucām klientiem tiek pārdota ne mazāk kā par 4 DM/l, bet pudelēs iepildītā — 5 DM/l.

Otra daļa kooperatīva biedru eļļas pārdošanu uztic kooperatīvam. Šajā gadījumā tiek grāmatots, cik daudz rapša lauksaimnieks piegādājis. Gada beigās viņam pienākas sava daļa no eļļas pārdošanas ieņēmumiem.

Kooperatīvs auksti izspiesto eļļu pārdošanai marķē ar preču zīmi “Saules eļļa”. Ap 60% eļļas pārdod lauku saimniecību veikalos. Eļļas nosēdumus kooperatīvs saņem atpakaļ un tos izmanto biodīzeļa ražošanā. Eļļu pārdod 0,25, 0,5 un 1 litra pudelēs un 5, 10, 20 un 25 litru kannās.

Pārējo daudzumu, ap 40% eļļas, kooperatīvs pārdod lielajiem noņēmējiem — slimnīcām, veco ļaužu pansionātiem, pārtikas vairumtirgotājiem. Vienlaikus eļļu kooperatīvs piegādā kosmētikas fabrikām, kas uz rapša un kaņepju eļļu bāzes ražo dabisko kosmētiku.

Arī Latvijā sāk veidoties šādas ražotnes. Jau pasen ar rapša audzēšanu un rapša eļļas ieguvi nodarbojas paju sabiedrība “Naukšēni” Valmieras rajonā. Gadā te no 100 tonnām sēklu izspiež ap 35 tonnu eļļas, ko vairumā pārdod par 50 santīmiem litrā. Tā tas, protams, visai nelielos apmēros notiek arī Aizkraukles rajona Bebru pagasta zemnieku saimniecībā “Vecsiljāņi”, Lielvārdē, Skrīveros, Iecavā. Šādu eļļas spiestuvju skaits jau pārsniedz desmit.

Alsungas pagasta “Zaļkalnos” pēc pirmā gada pieredzes bioloģijas zinātņu doktors A.Grīnbergs, izmantojot Vācijā iegādāto vītņveida spiedi KEK un filtrspiedi, tonnas rapša sēklu pārstrādes izmaksas (elektrība, siltumenerģija, amortizācija, darba samaksa, analīzes, administratīvie izdevumi) rēķina ap 32 latiem. Vēl papildu izdevumus prasa rapša eļļas un spraukumu sagatavošana realizācijai (pudeles, etiķetes, kastes, maisi, uzraksti, fasēšana, aizšūšana un transports), kopumā apmēram 61 lats. Rapša eļļas un spraukumu ieguves kopējās izmaksas, pārstrādājot tonnu rapša sēklu, veidojas no rapša sēklu pašizmaksas (ap 100 Ls/t kā iespējamās rapša sēklas realizācijas cenu), pārstrādes izdevumiem (Ls 32) un realizācijas izdevumiem (Ls 61) vai kopā 193 lati.

Šī cena bāzējas uz akciju sabiedrības “Liepājas eļļas ekstrakcijas rūpnīca” rapša faktisko iepirkšanas cenu par tonnu ar piegādi Liepājā 2000.gada rudenī, pastāvot atbilstošiem kvalitātes rādītājiem: eļļas saturs sēklās — ne mazāk kā 42%, mitrums — ne vairāk kā 8%, piemaisījumi — ne vairāk kā 3%, skābes skaitlis — līdz 2 mg KOH un erukskābes saturs — ne vairāk kā 0%.

Pieņemot, ka 700 kg spraukumus var pārdot par 0,08 Ls/kg (bez PVN), tas veidotu ieņēmumus Ls 56. Par šo tiesu var samazināt kopējās izmaksas, iegūstot Ls 137 (Ls 193 — Ls 56 = Ls 137), kas attiecināmas uz iegūto pamatproduktu — 300 l eļļas, pārstrādājot tonnu rapša sēklas. Viena litra rapšu eļļas pašizmaksa būtu ap 0,46 Ls/l (Ls 137 : 300 l). Tātad, ja izdodas realizēt litru rapša eļļas par 0,60 Ls bez PVN, papildu ienākums būtu 0,14 Ls/l vai, kopā rēķinot, uz vienu tonnu rapša sēklas tas būtu 42 lati (300 l x 0,14 Ls/l). Patiesībā nerafinētā, auksti spiestā augu eļļa ārvalstīs maksā krietni dārgāk par rafinēto augu eļļu (pēdējā gadījumā, lai palielinātu eļļas iznākumu, rapša atliekas apstrādā ar benzīnu). Tātad ir saimnieciski izdevīgi pārstrādāt rapsi, ja var ievērot iepriekš minētos nosacījumus, un gūt papildu ienākumu, salīdzinot ar rapša sēklu realizāciju. Tam nepieciešami zināmi kapitālieguldījumi — eļļas spiede, filtr–spiede un nostādināšanas tvertnes, tātad pašu kapitāls vai bankas aizdevums.

Savukārt Cēsu rajona Raiskuma pagasta zemnieku saimniecībā “Grantskalni” rapša vietā audzē ripsi (agrāk uzdīgst, sēkla izžūst uz lauka pākstīs un neizbirst u.c.). Eļļa tiek spiesta, īpaši neuzsildot sēklas un arī spiešanas procesā nepieļaujot tām uzsilt virs 50 grādiem, lai neizdalītos cilvēka organismam nelabvēlīgie glikozilāti. Eļļu nerafinē, bet nostādina. Bioloģiski audzēto rapša sēklu ieguvē netiek izmantoti minerālmēsli un pesticīdi.

Jāpiebilst, ka var spiest dažādas eļļas — rapša, linu, smiltsērkšķu, āboliņa, rožu u.c. Andris Felss, “Vīnkalnu” saimnieks, Jēkabpils pusē audzē eļļas linus un spiež eļļu no šīm sēklām. Pērn te pirmoreiz audzēja eļļas linus 20 ha platībā, šogad sējumu platības palielinātas. Iegūtie spraukumi arī ir lieliska lopbarība. Eļļas realizācijas cena ir atkarīga no tā, kā to izmanto — pārtikai, medicīnā vai tehnoloģiskajām vajadzībām. Linu eļļa aptiekā ir dārga. Šai eļļai ir labas perspektīvas tieši uzturā un medicīnā, jo tā ir vislabākais F vitamīna dabiskais avots.

Turpmāk vēl