Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs (LCESC) sagatavojis un izdevis ziņojumu "Cilvēktiesības Latvijā 1999.gadā" ar Atvērtās sabiedrības institūta (Budapešta) finansiālu atbalstu. Esam pateicīgi par šā un citu finansētāju atbalstu LCESC 1999.gadā, taču tikai Centrs uzņemas pilnu atbildību par pārskatā izteiktajiem viedokļiem. 1999.gada novembrī LCESC kļuva par pilntiesīgu Starptautiskās Helsinku Cilvēktiesību federācijas locekli, un daļa no sagatavotā materiāla saīsinātā veidā tiks publicēta Starptautiskās Helsinku Cilvēktiesību federācijas gadagrāmatā. Tā kā vēlējāmies aptvert plašāku auditoriju Latvijā un reģionā, nolēmām publicēt pārskata pilnu tekstu trijās valodās: latviešu, angļu un krievu, un tā darām jau otro gadu.

1999.gadā mēs centāmies izsekot, kā tika izplatīti mūsu pārskata 1000 eksemplāri. 225 eksemplārus saņēma nevalstiskās organizācijas (NVO), 180 — vietējie un ārvalstu žurnālisti, 145 — starptautiskās organizācijas un ārvalstu vēstniecības Latvijā, 130 eksemplārus saņēma Latvijas amatpersonas (t.sk. 30 Saeimas deputāti), 75 — pētniecības institūti un pārējos — dažādi interesenti. Daudzi par pārskatu interesējās pa elektronisko pastu vai arī to nokopēja no MINELRES mājas lapas Latvijas sadaļas (www.riga.lv/minelres/count/latvia.htm).

Mēs nepretendējam uz visaptverošu cilvēktiesību stāvokļa atspoguļojumu Latvijā 1999.gadā. Apkopotais materiāls norāda uz mūsu specializācijas jomām, un, mūsuprāt, visaktuālākajiem cilvēktiesību jautājumiem. Lai gan pārskatā ir iekļauta īsa sadaļa par bērnu tiesībām, ierobežotie cilvēktiesību resursi neļāva mums iedziļināties divos skandālos, kuri 1999.gadā satricināja Latviju. Pirmais skāra Latvijā dzimušo bērnu adopciju uz ārzemēm, otrs — pedofilijas lietu. Abi skandāli tika politizēti, politiķiem un citām amatpersonām aizraujoties ar savstarpēju nomelnošanu, tā pavisam piemirstot bērnu labklājību. Lai sīkāk iepazītos ar bērnu stāvokli Latvijā, mēs iesakām izlasīt UNICEF ziņojumu "Bērni un ģimenes Latvijā, 1998", kuram LCESC direktora vietniece Anhelita Kamenska uzrakstīja nodaļu "Bērni ieslodzījuma vietās".

Šajā pārskatā mēs arī neanalizējām dzīvokļu krīzi — aktuālu sociālo problēmu, kas skar daudzu Latvijas visneaizsargātāko iedzīvotāju tiesības. Valsts cilvēktiesību birojs un vairākas NVO ir saņēmušas ļoti daudz sūdzību un lūgumu pēc palīdzības no cilvēkiem, kam draud izlikšana no dzīvokļa vai kas jau ir bez pajumtes, jo nespēj samaksāt augošo īres maksu un maksu par komunālajiem pakalpojumiem. Valdības un pašvaldību reakcija uz šo krīzi ir bijusi nožēlojami neadekvāta. Pirmie pasākumi, kas veicinātu zināmu progresu šajā jomā, būtu politikas analīze, lielāka valdības palīdzība visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem un vecā padomju kontroles mehānisma — pieraksta — likvidēšana, kas izkropļo dzīvokļu tirgus būtību.

Pārskatā lielākoties neesam devuši atsauces uz informācijas avotiem, jo tas būtu apgrūtinājis teksta uztveršanu. Atsevišķās vietās tekstā dodam norādi uz avotu. Sagatavojot šo pārskatu, izmantojām virkni materiālu, t.sk. presei, indivīdu, citu NVO un starptautisko organizāciju, kas darbojas Latvijā sniegto informāciju. Mēs arī izmantojām Tieslietu ministrijas Tiesu darba departamenta, Iekšlietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes, Naturalizācijas pārvaldes, Valsts cilvēktiesību biroja, Bēgļu lietu centra un Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības fronda datus un informāciju.

Nils Muižnieks, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktors

Ievadā

1999.gadā nepilngadīgo ilgstoša turēšana apcietinājumā, centieni ierobežot vārda brīvību, kā arī valdības nespēja piešķirt pietiekamu finansējumu, lai nodrošinātu sabiedrības integrācijas politikas līdzsvarotu ieviešanu, tādējādi apdraudot nesen panākto progresu mazākumtautību tiesību jomā, uzskatāmas par galvenajām cilvēktiesību problēmām Latvijā. Savukārt nāvessoda atcelšana, piespiedu ārstniecības nodaļas atvēršana garīgi slimajiem pacientiem, kas izdarījuši smagus noziegumus, un ievērojams naturalizēto personu skaita pieaugums nepilsoņu vidū vērtējami kā panākumi cilvēktiesību jomā.

Vārda brīvība un masu saziņas līdzekļi

Bijušais ekonomikas ministrs Laimonis Strujevičs 1999.gadā iesūdzēja tiesā laikrakstu "Diena" par neslavas celšanu. Šai lietai varētu būt nopietnas sekas vārda brīvības nodrošināšanā Latvijā. Prasība tika celta par 1998.gadā publicētajiem komentētāja Aivara Ozoliņa septiņiem ievadrakstiem, kuros A.Ozoliņš izteica pieņēmumu, ka toreizējais ekonomikas ministrs L.Strujevičs ir darbojies vairāku Ventspils naftas tranzītkompāniju interesēs, tādējādi nesot zaudējumus valsts budžetam. Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa 1999.gada 26.oktobrī pasludināja spriedumu par labu L.Strujevičam un uzlika "Dienai" par pienākumu atsaukt atsevišķas ievadraksta daļas un samaksāt L.Strujevičam kompensāciju Ls 7000 apmērā. "Diena" ir pārsūdzējusi spriedumu, kurš varētu atstāt ārkārtīgi negatīvas sekas uz žurnālistu kritiku par politiķiem.

Minams vēl viens pretrunīgs gadījums, kad 1999. gada 12. martā, iebraucot Latvijā, Meitenes robežpunktā tika aizturēta vairs neiznākošās avīzes "Baltijskoje Vremja" bijusī redaktore Tatjana Čaladze. T.Čaladzi, kura Latvijā nebija dzīvojusi vairākus gadus un ignorējusi vairākas tiesas pavēstes, 1992. gadā par neslavas celšanu tiesā iesūdzēja Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Alfrēds Rubiks. Par pamatu apsūdzībai kalpoja kāds 1992. gadā "Baltijskoje Vremja" publicēts raksts, kurā tika izteikts pieņēmums, ka savulaik ir nozagti Komunistiskās partijas līdzekļi un noguldīti kādā Šveices bankā. 1999. gada aprīlī Rīgas Centra rajona tiesa T.Čaladzi attaisnoja, un viņa no apcietinājuma tika atbrīvota. Šī un L.Strujeviča apsūdzība pret "Dienu" liecina par nopietnu problēmu tiesu sistēmā — tiesneši bieži nespēj ievērot samērīguma principu.

Jaunais Latvijas Krimināllikums, kas stājās spēkā 1999. gada 1. aprīlī, paredz bargas sankcijas par goda aizskaršanu. 158. pants nosaka, ka "par goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz trīsdesmit minimālajām mēnešalgām". Tas ir pretrunā ar ANO Īpašā ziņotāja par vārda un izteiksmes brīvību 1999. gada ziņojuma 28. panta paragrāfu H, kas attiecībā uz neslavas celšanu uzsver, ka "nekad nevajadzētu piemērot kriminālsodu, īpaši cietumsodu".

Augustā Ministru kabinets akceptēja noteikumus 1998. gadā pieņemtajam "Informācijas atklātības likumam", nosakot, kā nododama atklātībā valsts institūciju rīcībā esošā informācija. Tā vietā, lai veicinātu pieejamību informācijai, noteikumi to vēl vairāk ierobežo. Noteikumos paredzētas papildu atrunas informācijas neizsniegšanai, ja informācijas autors ir cita iestāde vai informācija jau ir tikusi publicēta.

Nacionālie cilvēktiesību aizsardzības mehānismi

1999. gada 1. aprīlī stājās spēkā jaunais pretrunīgais Latvijas Krimināllikums. Tajā parādās virkne progresīvu normu, ir paplašināts alternatīvo sodu klāsts. Tiesas varēs biežāk piespriest naudas sodu, piespiedu sabiedriskos darbus utt. Tiesvedībā varēs izmantot arī saīsināto tiesvedības procesu, ja vainīgais ir atzinis savu nodarījumu. Krimināllikumā parādās tāds jauninājums kā vienošanās process, kas paredz, ka personu varēs atbrīvot no kriminālatbildības, ja būs panākts mierizlīgums starp noziedzīga nodarījuma izdarītāju un cietušo vai viņa pārstāvi. Vienlaikus jaunais Krimināllikums par atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem paredz ļoti bargus sodus, kas ir īpaši satraucoši gadījumos, kas skar vārda brīvību un nepilngadīgos.

1999. gada 1. martā stājās spēkā jaunais Civilprocesa likums. Vecā Civilprocesa kodeksa 9. pants pieļāva minoritāšu valodu lietošanu tiesvedībā un dokumentācijā, "ja tam piekrīt puses, to pārstāvji un prokurors", kā arī šādā gadījumā nodrošināja tiesības uz tulka pakalpojumiem. Lai arī jaunā likuma 13. pants nodrošina tiesības uz tulku, tas vienlaikus paredz, ka dokumenti svešvalodās ir iesniedzami, pievienojot noteiktā kārtībā notariāli apliecinātu tulkojumu valsts valodā.

Lai arī likums atbilst starptautiskajām cilvēktiesību normām, tas minoritātēm ierobežos pieeju civiltiesām. Līdzīga norma ir iekļauta 1999. gada 9. decembrī pieņemtajā "Valsts valodas likumā", kas nosaka, ka, izņemot ārkārtējus gadījumus, valsts un pašvaldību iestādes pieņem dokumentus tikai valsts valodā vai arī ar notariāli apliecinātu tulkojumu latviešu valodā. Šis likums, kas stāsies spēkā 2000. gada 1. septembrī, apgrūtinās minoritāšu pieeju valsts iestādēm un sabiedriskajiem pakalpojumiem.

1999. gadā Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) nespēja pilnībā atgūties no vadības un politiskās krīzes, kas paralizēja tā darbību 1998. gada otrajā pusē. 1999. gada 29. aprīlī Saeimas vairākums nobalsoja neatstādināt VCB direktoru Olafu Brūveru no amata. 1999. gada sākumā no VCB aizgāja vairāki darbinieki, kuriem pirms tam bija nopietnas interešu konflikta problēmas. 1999. gada marta vidū VCB izveidoja konsultatīvu padomi, kurā ir iesaistītas vairākas cilvēktiesību NVO, Latvijā darbojošos starptautisko organizāciju un Augstākās tiesas pārstāvji. Neskatoties uz regulārām tikšanās reizēm, gada beigās konsultatīvās padomes funkcijas joprojām nebija skaidri definētas un tā nebija ievēlējusi padomes priekšsēdētāju. Līdz gada beigām VCB vēl nebija atguvis sabiedrības uzticību un politisko atbalstu, un šo uzdevumu sarežģīs VCB finansējuma samazināšanās un ar to saistītā štatu samazināšana un projektu darbības apturēšana.

Spīdzināšana, pazemojoša apiešanās un tiesībsargājošo institūciju darbinieku dienesta pilnvaru pārsniegšana

No 1999. gada 24. janvāra līdz 3. februārim Latviju apmeklēja Eiropas Padomes Komitejas par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanas delegācija. Konvencija par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu Latvijā stājās spēkā 1998. gada 1. jūnijā. Delegācija apmeklēja vairākus policijas iecirkņus, cietumus, psihoneiroloģisko slimnīcu un patlaban par novēroto sagatavo ziņojumu. Jācer, ka Latvijas valdība 2000. gadā ziņojumu publicēs.

1999. gada pirmajā pusē pieauga gadījumu skaits, kuros policijas darbinieki pret civiliedzīvotājiem lietojuši ieročus, un tam bijis letāls iznākums. 13. martā pēc incidenta ar ceļu policiju Ogres rajonā ar šāvienu galvā tika nogalināts 20 gadus vecs jaunietis, kurš bija pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu un bēdzis no policijas. 14. martā Rīgā tika sašauts kāds jaunietis, kurš, turot rokā rotaļu pistoli, nebija paklausījis policijas prasībai to nomest. 20. martā kāds Rīgas ceļu policists smagi ievainoja galvā kādu autovadītāju, kurš atteicās pakļauties policista pavēlei. 27. martā Jelgavas drošības policijas darbinieks Dairis Fiļipovs, būdams alkohola reibumā, nošāva divus, bet ievainoja trīs cilvēkus. Tiesa bijušajam policistam piesprieda 20 gadu cietumsodu. Drošības policijas priekšniekam tika izteikts rājiens, vainīgā policista tiešais priekšnieks pazemināts amatā, divām amatpersonām izteikts brīdinājums par neatbilstību ieņemamajam amatam, vēl vienai — rājiens.

Apstākļi ieslodzījuma un citās brīvības atņemšanas vietās

Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, 1999.gadā ieslodzīto skaits samazinājies līdz 8815 jeb 354 ieslodzītajiem uz 100 000 iedzīvotāju. Par spīti pozitīvajām tendencēm pieauga ieslodzīto skaits iepriekšējā izmeklēšanā (41,3% no ieslodzīto kopskaita), radot pārapdzīvotību iepriekšējās izmeklēšanas cietumos: Centrālcietumā (129%) un Liepājas cietumā (124%). Nav attaisnojams jebkādu mērķtiecīgu aktivitāšu trūkums un stingrie ierobežojumi kontaktiem ar ārpasauli tām personām, kurām iepriekšējā izmeklēšanā nereti jāpavada ilgstošs laiks (pat līdz 2—3 gadiem). Jaunais Krimināllikums paredz ieslodzīto pārvietošanu uz atklāta tipa cietumu, ja to soda termiņš nepārsniedz divus gadus, tomēr šīs normas ieviešana radīja nopietnas pārapdzīvotības problēmas Vecumnieku (200%) un Olaines (158%) atklāta tipa cietumos.

Latvijas cietumos joprojām aktuāla problēma ir saslimstība ar tuberkulozi (TB), it īpaši polirezistento tuberkulozes formu. Lai gan 1999.gadā TB slimnieku skaits ieslodzījuma vietās samazinājās no 536 līdz 361, tomēr vēl ir grūti pateikt, vai slimnieku skaita samazināšanās notikusi saistībā ar DOTS ( Directly observed therapy, short–course ) programmas ieviešanu cietumos vai TB slimnieku atbrīvošanu no ieslodzījuma. 1999.gadā HIV inficēto ieslodzīto skaits pieauga gandrīz līdz 100. Lai arī virkne starptautisko dokumentu nosaka, ka ir jāievēro konfidencialitāte par HIV/AIDS slimniekiem, ieslodzīto konvojēšana uz medicīniskajām pārbaudēm uz Latvijas Infektoloģijas centra AIDS nodaļu apdraud šo konfidencialitāti.

2000.gada 1.janvārī Latvijas cietumu sistēma pārgāja no Iekšlietu ministrijas Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Lai gan starpministriju darba grupa cietumu pārņemšanas nodrošināšanai tika izveidota jau 1998.gada maijā, līdz 1999.gada beigām vēl nebija atrisināta virkne problēmu. Piemēram, 7 no 15 cietumiem joprojām apsargā militārā dienesta kareivji.

Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību

1999.gadā bija vairāki gadījumi, kuros masu saziņas līdzekļi pārkāpa indivīdu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Piemēram, kad 1999.gada 14.decembra numurā Cēsu rajona avīze "Druva" nopublicēja informāciju par huligānismu rajonā, tā publicēja arī to personu, kuras tiesa atzina par vainīgām, vārdus un viņu dzīvesvietu adreses. Vairāku gadu garumā Ogres pilsētas avīze "Ogres Vēstis" publicējusi to personu, kurām ir īres maksas parādi, vārdus, dzīvesvietu adreses un parādu summas. Šāda žurnālistu rīcība pārkāpj likumu "Par presi un citiem masu saziņas līdzekļiem" un Latvijas Žurnālistu ētikas kodeksu, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12.pantu, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17.pantu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantu par indivīda tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

Reliģijas brīvība (un atteikšanās dienēt armijā idejiskās pārliecības dēļ)

Pašlaik Latvijas likumdošana neparedz atteikšanos dienēt idejiskās pārliecības dēļ vai alternatīvā militārā dienesta iespēju. Saskaņā ar "Obligātā militārā dienesta likumu", kas bija spēkā līdz 1999.gada decembrim, militārajā dienestā netiek iesaukti ordinēti garīdznieki, kas pieder pie kādas no konfesijām, kas pārstāvētas militārkapelāna dienestā. Taču iespēja piedalīties militārkapelāna dienestā netiek dota visām reliģiskajām organizācijām, piemēram, Jehovas lieciniekiem. 1999.gada martā un aprīlī Vladimirs Gamajunovs un Romans Nemiro iesniedza sūdzības par amatpersonu nelikumīgu rīcību Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesai, lūdzot atcelt Aizsardzības ministrijas (AM) militārā dienesta iesaukšanas komisijas lēmumu par viņu iesaukšanu armijā. Abas iepriekš minētās personas ir Jehovas liecinieku draudzes pārstāvji, viens no tiem — ordinēts garīdznieks. Abas sūdzības tika pamatotas ar LR Satversmes 99.pantu, kas nosaka, ka katram ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9.pantu. Jāatzīmē, ka aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis savā 6.maija atbildes vēstulē Jehovas liecinieku Rīgas centra draudzei atzina, ka "varētu piekrist, ka pašreizējā situācijā Jehovas liecinieku neiesaukšana obligātajā militārajā dienestā (ko spēkā esošie likumi neparedz) nenestu būtiskus zaudējumus Latvijas armijai un būtu pieļaujami alternatīvi risinājumi likumdošanā."

1999.gada 25.augustā Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa noraidīja abu Jehovas liecinieku draudzes pārstāvju sūdzības pret AM Militārā dienesta iesaukšanas kontroles komisiju. Apelācijas abās lietās tika iesniegtas 1999.gada 13.septembrī, taču to izskatīšanas datumi līdz 1999.gada beigām netika noteikti. Bez iepriekšminētajām sūdzībām 1999.gadā Vidzemes priekšpilsētas tiesā tika iesniegtas vēl trīs sūdzības. Paredzams, ka divas no piecām sūdzībām, kuru iesniedzēji ir ordinēti garīdznieki, varētu tikt atsauktas, jo 1999.gada 20.decembrī pieņemtie grozījumi "Obligātā militārā dienesta likumā" paredz neiesaukt obligātajā militārajā dienestā ordinētos garīdzniekus, kas pieder pie kādas no Tieslietu ministrijā reģistrētajām reliģiskajām organizācijām, kā arī personas, kas mācās reģistrēto reliģisko organizāciju garīgā personāla mācību iestādēs. Likuma grozījumos bija iekļauta arī norma, kas paredzēja atbrīvot no dienesta tās personas, kurām apziņa vai reliģiskā pārliecība neļauj pildīt militāro dienestu. Diemžēl Saeima neatbalstīja šo Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšlikumu.

Mazākumtautību tiesību aizsardzība

Pēc Valsts programmas koncepcijas "Sabiedrības integrācija Latvijā" nodošanas apspriešanai plašākai sabiedrībai 1999.gada 10.martā, valdība iesaistījās aktīvā dialogā ar mazākumtautībām. Dokumentā ir izklāstīti minoritāšu politikas mērķi un to sasniegšanas līdzekļi tādos jautājumos kā izglītība, valoda, pilsonība utt. Pēc sabiedrības diskusijām dokumenta pārstrādāšanas un aizkavēšanās decembra vidū Ministru kabinets koncepciju beidzot apstiprināja, tādējādi nostiprinot integrāciju kā valsts politiku un liekot pamatus valdības ilgtermiņa programmai, kuru finansētu no valsts budžeta līdzekļiem. Diemžēl Saeima 2000.gada budžetā nav paredzējusi nekādus līdzekļus darba turpināšanai integrācijas politikas jomā.

1999.gada 9.decembrī Saeima pieņēma jauno "Valsts valodas likumu", kas stāsies spēkā 2000.gada 1.septembrī. Jūlijā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga nosūtīja Saeimai otrreizējai caurskatīšanai likuma sākotnējo variantu, norādot, ka tas pārkāpj starptautisko tiesību normas, kas regulē vārda brīvību un privātās dzīves neaizskaramību. EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Makss van der Stūls 9.decembrī pieņemto likumu novērtēja kā "pamatos atbilstošu Latvijas starptautiskajām saistībām un pienākumiem." Tomēr likumā saglabājās daudz juridisku neskaidrību, jo virknei vissvarīgāko normu skaidrojumu sniegs izpildvara. Piemēram, Ministru kabinets noteiks latviešu valodas prasmes līmeņus, kādi nepieciešami tiem valsts un privāto iestāžu darbiniekiem, kuru darbs skar likumīgas sabiedriskās intereses (6.pants), kā arī to, kuros pasākumos, ko organizē privātas organizācijas, būs jālieto latviešu valoda (11.pants) un kādu publisku informāciju līdzās latviešu valodai varēs sniegt svešvalodā (21.pants).

Kā jau iepriekš atzīmēts, likums arī nosaka, ka valsts iestādes pieņems dokumentus tikai latviešu valodā vai ar notariāli apliecinātu tulkojumu latviešu valodā. Līdz šim dokumentus varēja iesniegt krievu, vācu un angļu valodā. Šī jaunā norma ne tikai radīs sarežģījumus daudziem mazākumtautību pārstāvjiem, bet arī kļūs par vēl vienu šķērsli, lai Latvija pievienotos Eiropas Padomes Vispārējai konvencijai par mazākumtautību aizsardzību, ko Latvija parakstījusi 1995.gadā, bet līdz šim vēl nav ratificējusi. Vēl viens šķērslis Konvencijas ratificēšanai būs likuma 18.pants, kas nosaka, ka vietu nosaukumi ir lietojami tikai latviešu valodā.

Tajā pašā laikā Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP) turpināja veiksmīgi uzsākto darbu, sniedzot mazākumtautību pārstāvjiem palīdzību latviešu valodas apguvē, kā arī veicinot viņu līdzdalību sabiedrības dialogā par integrācijas jautājumiem. 1999.gada vasarā LVAVP gan pati, gan sadarbībā ar Sorosa fondu—Latvija organizēja 26 vasaras valodas un integrācijas nometnes. LVAVP turpināja organizēt latviešu valodas kursus dažādu profesiju mazākumtautību pārstāvjiem, kuru darba iespējas apdraud viņu vājās latviešu valodas zināšanas, t.sk. minoritāšu skolu skolotājiem, medicīnas, Iekšlietu ministrijas (policijas, robežsardzes, cietumu personāla), dzelzceļa sistēmas darbiniekiem, kā arī dažādu mazaizsargāto grupu, piemēram, invalīdu, pārstāvjiem. 1999.gadā LVAVP cieši sadarbojās ar masu saziņas līdzekļiem, veidojot radio programmas un video filmas.

Ieviešot 1998.gada "Izglītības likumu", Izglītības un zinātnes ministrija 1999.gadā izstrādāja četrus bilingvālās izglītības modeļus un piedāvāja tos skolām ar minoritāšu mācībvalodu. Skolām līdz 1999.gada septembrim bija jāizvēlas, kuru modeli tās ieviesīs. Tomēr līdz gada beigām bija skaidrs, ka "Izglītības likuma" normu ieviešana plānotajā periodā būs grūti panākama ierobežoto cilvēku un materiālo resursu dēļ.

Pilsonība

1998. gada 3. oktobra referendumā atbalstītie "Pilsonības likuma" grozījumi stājās spēkā 1999. gadā un veicināja ievērojamu naturalizēto personu skaita pieaugumu Latvijas 600 000 nepilsoņu vidū. 1999. gada 2. februārī Ministru kabinets pieņēma noteikumus par kārtību, kādā bezvalstnieku bērni reģistrējami kā Latvijas pilsoņi, un eksāmenu kārtību personām ar fizisku invaliditāti. Vecumu grupu jeb "logu sistēmas" atcelšana, kas līdz tam liedza daudziem pilsonības pretendentiem naturalizēties, ir palielinājusi naturalizācijas pieteikumu skaitu, kas gada beigās sasniedza vairāk nekā 1500 pieteikumu mēnesī. 1999. gadā 12 429 personas ieguva pilsonību naturalizācijas ceļā. Tas ir vairāk nekā iepriekšējos četros gados kopumā. Lai novērstu izveidojušās rindas Rīgā un saīsinātu laika periodu starp pieteikumu iesniegšanas brīdi un pilsonības piešķiršanu, aprīlī valdība piešķīra papildus finansējumu Naturalizācijas pārvaldes štatu palielināšanai. Diemžēl gada beigās Saeima 2000. gada valsts budžetā neiekļāva Naturalizācijas pārvaldei nepieciešamos līdzekļus. Ja budžetā netiks izdarītas izmaiņas, gada sākumā būs jāsamazina darbinieku skaits.

Gada beigās vairāk nekā 73 000 nepilsoņu vēl nebija nomainījuši padomju pases pret nepilsoņu pasēm, un pastāvēja iespēja, ka viņi paliktu bez jebkādiem personību apliecinošiem dokumentiem. Gada beigās valdība pagarināja padomju pasu derīguma termiņu no 1999. gada 31. decembra līdz 2000. gada 31. martam, un šo iniciatīvu apsveica cilvēktiesību organizāciju pārstāvji.

1999. gada 18. februārī Saeima pieņēma likumu "Par bezvalstnieku statusu Latvijā". Likums noregulē statusu dažiem desmitiem personu, kas nevar pretendēt uz bēgļa statusu vai saskaņā ar likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" nevar saņemt nepilsoņa pasi. 1999. gada 24. augustā Ministru kabinets pieņēma noteikumus "Par bezvalstnieku personu apliecinoša dokumenta paraugu un bezvalstnieka personu apliecinoša dokumenta izsniegšanas un nodošanas kārtību", un, pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sniegtās informācijas, saskaņā ar likumu sešas personas ir oficiāli atzītas par bezvalstniekiem.

Neiecietība, ksenofobija, rasu diskriminācija un naida kurināšana

Ekstrēmisko grupējumu un indivīdu darbība un publicētie paziņojumi turpināja satraukt cilvēktiesību aizstāvjus 1999. gadā, jo reizēm parādījās aicinājumi uz vardarbīgu rīcību. Laikraksta "Latvietis Latvijā" 4. numurā publicēts raksts, kura autors sūdzas par pazemojumiem, kas jāpacieš krieviem piederošas firmās strādājošajiem latviešiem, un uzsver, ka "izeja nav sadraudzēties vai pielīst šiem ienaidniekiem, bet cīnīties ar tiem". Tas pats autors tālāk tekstā atzīmē, ka "ne jau no skaistas dzīves jaunieši Vācijā sit turkus, Čehijā un Polijā — čigānus, un visur Eiropā, protams, nēģerus un aziātus. Viņi ir vēl kaitīgāki un nepatīkamāki par krieviem. Diemžēl valdības kaitīgās politikas rezultātā drīz viņi būs arī te, Latvijā". Laikraksta 21. numurā publicēts aicinājums armijai un zemessargiem: "Paceliet savus ieročus gaisā un rīkojieties." Tālāk — "es ceru, ka, zemessargi, kaut arī ar dūrēm jums būtu jācīnās, tos vanderstūlus, kas nāk, lai mūsu tautu un valsti iznīcinātu, jūs ar dūrēm izdzīsiet ārā." Tajā pat numurā publicēts raksts, kurā apgalvots, ka "lielais skaits psihiski nepilnvērtīgo nopietni apdraud latviešu nācijas genofondu. Šī iemesla dēļ nedrīkst pieļaut garīgi slimajiem radīt pēctečus".

Arī prokrieviski orientētie ekstrēmiskie grupējumi un indivīdi turpināja izteikt savus viedokļus. Maija beigās tika aizturēti trīs jaunieši, kas uz kādas no Rīgas sienām milzīgiem burtiem bija uzrakstījuši "Nosist latvieti — tas pats, kas iestādīt koku. Apzaļumosim Latviju!". Neoficiālā organizācija Krievijas Nacionālā vienotība (Barkašova sekotāji) janvārī publicēja izdevumu "Russkaja Ataka", kurā sevi nosauca par "krievu nacionālistu" organizāciju, tādu, kas ir "aktīva, stingra, bezkompromisa organizācija ar militāru disciplīnu", kuras viens no mērķiem ir "parādīt vietu nekaunīgajiem "mazajiem brāļiem" bijušajās nacionālajās nomalēs". Neoficiālā Nacionālboļševiku partija izdevumā "Generaļnaja Ļiņija" 10. numurā aicināja uz ko vairāk nekā morālu atbalstu serbiem Balkānu kara laikā: "Lai palīdzētu serbiem, nav obligāti jābrauc uz Dienvidslāviju (..) Vjetnama uz katra stūra. Dienvidslāvija uz katra stūra." Līdzās saukļiem bija pievienots zīmējums ar vīrieti, kuram rokā ir "Molotova kokteilis". Abu grupējumu pārstāvjus daudzkārt ir aizturējusi policija, un tie ir administratīvi sodīti par sabiedriskās kārtības traucēšanu, piketu organizēšanas kārtības noteikumu pārkāpšanu, pretošanos u.tml.

Kā vienu no pēdējā laika visdīvainākajām antisemītisma izpausmēm var minēt laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" redaktora Jura Laksova 8. aprīļa numura rakstu, kurā J.Laksovs Amerikas Kinoakadēmiju nosauca par "veselu baru prātu izkūkojušu, apmīzušos žīdu". Nākamajā dienā, publiski neko nenožēlojis, J.Laksovs atkāpās no amata.

Kādā incidentā Talsu kafejnīcā "K.A.I." 1999. gada 16. jūlijā zemessargs Imants B. aizliedza ieiet kafejnīcā čigānu tautības pārstāvim C. Saskaņā ar C. teikto, Imants B. liecinieku klātbūtnē apstiprināja, ka īpašnieks bija devis rīkojumu nelaist iekšā nevienu čigānu, lai gan pats Imants B. to pēcāk noliedza un uzstāja, ka C. netika ielaists kafejnīcā, jo izskatījās "aizdomīgs". Incidentam bija plaša sabiedriska rezonanse, un kafejnīcas īpašnieks publiski atvainojās par "pārpratumu". Pēc Valsts cilvēktiesību biroja lūguma Zemessardzes štāba G-2 vadība veica dienesta izmeklēšanu un attaisnoja Imanta B. rīcību. Vēstulē VCB Zemessardzes štābs sniedza savādu skaidrojumu: "Imanta B. māte ir krieviete, bet viens no tēva vecākiem ir čigāns, tādējādi visai apšaubāms ir pieņēmums, ka no Imanta B. puses būtu bijusi diskriminācija pēc nacionālās izcelšanās (..). Veicot kafejnīcas "K.A.I." apsardzi, 1999. gada 16. jūlijā 41. Zemessardzes bataljona ārrindas vec. zemessargs Imants B. vadījās pēc kafejnīcas iekšējās kārtības noteikumiem (..). Kafejnīcas iekšējās kārtības noteikumus izstrādājis, tātad arī atbildīgs par konfliktiem uz to pamata ir kafejnīcas īpašnieks."

1999. gadā Latvija iesniedza ANO Komitejai par rasu diskriminācijas izskaušanu apvienoto sākotnējo, otro un trešo periodisko ziņojumu par Konvenciju par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu. Pēc šā ziņojuma izskatīšanas augustā ANO Komiteja par rasu diskriminācijas izskaušanu izplatīja tās gala secinājumus (CERD/C/55/Misc.39/Rev.4). Komiteja pauda rūpes par zemiem naturalizācijas tempiem, tautības ieraksta saglabāšanu pasē, par to, ka līdz tiesai nav nonākusi neviena lieta par etniskā naida kurināšanu, kā arī par grūtībām, ar kādām jāsaskaras atsevišķiem nepilsoņiem ar nederīgām pasēm.

Patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzība

1999.gada sākumā oficiāli tika atklāts jaunais patvēruma meklētāju centrs Muceniekos un gada beigās centrā uzturējās seši patvēruma meklētāji un pieci bēgļi. Līdz 1999.gada beigām kopumā tikai sešiem cilvēkiem (kopš statusa piešķiršanas sākuma) piešķirts bēgļa statuss Latvijā. Diemžēl divu gadu laikā, kopš Latvija pieņem un izskata patvēruma pieprasījumus, nav paredzēti un izveidoti reāli mehānismi bēgļu integrācijai. 1999.gada beigās pieci bēgļa statusa ieguvēji vēl arvien dzīvoja patvēruma meklētāju centrā "Mucenieki", kas nav paredzēts pastāvīgai dzīvei. Dzīvesvietu sarakstā, ko sastāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, lielākoties tiek piedāvāti dzīvokļi, kas atrodas tālu no Rīgas, vai arī ir ar īres parādiem, tādēļ šobrīd pieciem bēgļiem vēl arvien nav dzīvesvietas pieraksta un viņi nevar legāli strādāt. Turklāt saskaņā ar pašreiz spēkā esošo likumdošanu bēgļiem nav iespējams naturalizējoties iegūt Latvijas pilsonību.

1999.gadā Latvija piedalījās PHARE programmā "Kopējā atbalsta programma par Eiropas Savienības acquis patvēruma jautājumos un atbilstošu standartu un prakses piemērošanu Centrāleiropas un Baltijas valstu asociētajās valstīs", kuras mērķis ir saskaņot valstu nacionālo un ES likumdošanu patvēruma jomā. Desmit valstu projekta sadarbības rezultātā Latvija ir sākusi gatavot likumdošanas izmaiņas, kas nosaka patvēruma piešķiršanu, piemēram, paredzot ieviest t.s. "B" jeb alternatīvo personu aizsardzību, pārveidot saīsinātās procedūras principus, kā arī atteikties no drošo izcelsmes un drošo patvēruma valstu saraksta.

Aprīlī Latvijas valdība piešķīra 100 000 USD humānās palīdzības sniegšanai Kosovas bēgļiem. Ņemot vērā ANO Komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) ieteikumus, šie līdzekļi tika izmantoti 15 000 segu iegādei, kas tika nosūtītas uz krīzes reģionu. Turklāt palīdzības sniegšanai bēgļu nometnēs uz Albāniju tika nosūtīta Aizsardzības ministrijas mediķu vienība septiņu cilvēku sastāvā.

Nopietnas bažas turpināja izraisīt apstākļi Gaiziņa ielas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā nelegālajiem imigrantiem, jo 1999.gada aprīlī 35 aizturētās personas uzsāka bada streiku. Vairākas personas izolatorā atrodas ilgāk par gadu. Laikraksta "Rīgas Balss" 23. aprīļa numurā Iekšlietu ministrijas preses sekretārs Normunds Beļskis apstiprināja , ka "ministrs atzīst, ka dzīves apstākļi šajās vietās neatbilst Eiropas standartiem, bet ierobežota budžeta dēļ šīs problēmas nevar atrisināt nedēļas vai mēneša laikā".

Nāvessods

1999.gada 15.aprīlī, ratificējot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. protokolu, Saeimas deputāti ar pārliecinošu balsu vairākumu (64 balsis par, 15 pret) nobalsoja par nāvessoda atcelšanu Latvijā. 6.protokols Latvijā stājās spēkā 1999.gada 1.jūnijā. Ar šo soli Latvija beidzot ir izpildījusi solījumu, ko tā 1995.gadā deva iestājoties Eiropas Padomē. Savukārt parlamentam, lai saskaņotu Latvijas likumdošanu ar 6. protokolu, jāizdara vajadzīgās izmaiņas Krimināllikumā.

Sieviešu tiesības

1999.gada 1.janvārī Labklājības ministrijā tika nozīmēta amatpersona, kas ir atbildīga par dzimumu līdztiesības jautājumiem. Līdz 1999.gada beigām šī amatpersona bija koordinējusi vairākus pētniecības projektus, taču tās darbība sabiedrībā vēl nebija plaši pazīstama.

Pirmo reizi Latvijas vēsturē 17.jūnijā par Valsts prezidenti tika ievēlēta sieviete — Vaira Vīķe–Freiberga, kas ilgu laiku bija Kanādas pavalstniece un Latvijā atgriezās tikai 1998.gadā. V.Vīķe–Freiberga ir kļuvusi par pirmo sievieti — valsts galvu Austrumeiropā.

Oktobrī Krīzes centrs "Skalbes" rīkoja nedēļu ilgu telefona akciju, kuras laikā sievietes, kuras cieš no vardarbības ģimenē, varēja zvanīt pa bezmaksas tālruni un saņemt konsultācijas. Akcijas laikā pēc palīdzības griezās vairāk nekā 230 sievietes, vidēji —25—30 dienā. 72 procenti no zvanītājām atzina, ka ir vardarbības upuri, bet 25 procenti apliecināja, ka viņām draudēts ar vardarbību. Šī bija pirmā tāda veida akcija Latvijā, un masu mediju pastiprinātā uzmanība beidzot ļāva nopietni aktualizēt vardarbības pret sievieti problēmu valstī.

Bērnu tiesības

11.augustā un 29.septembrī Latvija parakstīja Eiropas Konvenciju par bērnu adopciju un Eiropas Konvenciju par lēmumiem, kas attiecas uz bērnu aizbildniecības tiesību saglabāšanu, atzīšanu un izpildi. Šo dokumentu ratificēšana un ieviešana dzīvē varētu atjaunot sabiedrības uzticību Latvijas bērnu adopcijai uz ārzemēm.

1999.gada maijā Latvijas ieslodzījuma vietās atradās 43 nepilngadīgie, kuri iepriekšējā izmeklēšanā atradās ilgāk par vienu gadu. 1999.gada beigās Brasas cietumā bija kāds 1982.gadā dzimis jaunietis, kurš tika apcietināts 1996.gada jūnijā un iepriekšējā izmeklēšanā atradās jau 3,5 gadus. Vēl viens jaunieties atrodas apcietinājumā kopš 1996.gada decembra. Tas ir klajā pretrunā ar Konvencijas par bērna tiesībām 37.panta b paragrāfu, kas paredz, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka "bērna apcietināšana, aizturēšana vai ieslodzījums (..) piemērojami tikai kā galējais līdzeklis un uz iespējami īsāku attiecīgu laika periodu". Šo problēmu varētu saasināt jaunā Latvijas Krimināllikuma norma, kas paredz, ka pie kriminālatbildības saucama persona, kas līdz nozieguma izdarīšanas dienai sasniegusi 14 gadu vecumu. Līdz šim no 14 gadu vecuma pie kriminālatbildības varēja saukt tikai par smagu noziegumu izdarīšanu, bet par pārējiem noziegumiem — tikai pēc 16 gadu vecuma.

1999.gadā valstī pastiprinātu sabiedrības uzmanību piesaistīja vairāki gadījumi, kad vardarbība pret bērniem tika vērsta gan skolā, gan ģimenē. Incidentā 1999.gada 10. oktobrī Talsu 2.vidusskolas mūzikas skolotāja Linda V. uzaicināja savu vīru zemessargu, seržantu Andri V. uz klasi, lai palīdzētu savaldīt četrus skolēnus. Andris V. diviem no jauniešiem nodarīja vieglus miesas bojājumus. Linda V. tika atbrīvota no darba, taču ir iesūdzējusi skolu tiesā, lai panāktu atjaunošanu darbā. Citā incidentā 1999.gada 3.novembrī Berģu pamatskolas direktora vietnieks Imants V., atklādams, ka astoņgadīgs skolēns spēlējas ar sērkociņiem, vairākas reizes bērnam iesita pa seju, pārsitot viņam lūpu un degunu. Citā gadījumā Jūrmalas 1.vidusskolas skolotāja Vanda K. izvilka kādu nepaklausīgu skolēnu aiz apkakles ārā no klases, iesita viņam pa seju un arī iespēra. Abos pēdējos gadījumos pret vardarbības veicējiem netika veikti nekādi disciplināri pasākumi. Decembrī Zemgales apgabaltiesa attaisnoja Nikolaju K., kurš bija tik stipri "pēris" savu četrus gadus veco dēlu, ka tas uz vairākām nedēļām nokļuva slimnīcā. Savā spriedumā tiesa atzina, ka "pēršana ar siksnu nav uzskatāma par vardarbību pret cietušo (..). Tēva nodoms nebijis vērsts uz cietsirdību un vardarbību pret bērnu". Zemgales apgabaltiesas prokurors ir pārsūdzējis lietu Augstākās tiesas Senātā, kas vēl līdz gada beigām nebija pieņēmis lēmumu.

Geju un lezbiešu tiesības

1999.gada septembrī Valsts cilvēktiesību birojs Saeimai iesniedza likumprojektu par viena dzimuma partnerattiecību reģistrēšanu, ko Saeima noraidīja. Nespēja reģistrēt šādas partnerattiecības skar ne tikai mantojuma, aizbildniecības, bet arī citas tiesības, tai skaitā, iespējas pieprasīt partnerim uzturēšanās atļauju Latvijā. Piemēram, novembrī Latvijas pilsonis A. griezās pie LCESC ar sūdzību, ka viņš nevar nokārtot uzturēšanās atļauju Latvijā savam ilggadīgajam partnerim, kurš ir Lielbritānijas pilsonis. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde lūgumu noraidīja, jo likums "Par ārvalstu pilsoņu un bezvalstnieku iebraukšanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" nosaka, ka tiesības lūgt šādu atļauju ir tikai pretējā dzimuma partneriem.

Demonstrējot pieaugošo neiecietību pret homoseksualitāti, decembrī tika izveidota jauna sabiedriskā organizācija "Par Latvijas sabiedrību brīvu no homoseksuālisma". Organizācijas valdes priekšsēdētājs Andris Baumanis laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" 21.decembra numurā norādīja, ka "homoseksuāļi ir nāves izraisītāju nesēji, kas grauj mūsu demogrāfiju", savukārt Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra direktors Jānis Gulbis apgalvoja, ka homoseksuālisms ir "ārstējams", bet sievietes , kas valkā garās bikses, veicinot homoseksualitātes izplatību.

Garīgi slimo tiesības

Jaunā Labklājības ministrijas (LM) Psihiatrijas centra apsargājamā piespiedu ārstēšanas un tiesu psihiatriskās ekspertīzes nodaļa garīgi slimajiem pacientiem, kas izdarījuši smagus noziegumus, pacientus sāka uzņemt aprīlī. Nodaļa paredzēta 60 personām. Līdz šim šādi pacienti tika ievietoti vai nu parastajās psihoneiroloģiskajās slimnīcās, potenciāli apdraudot pārējos pacientus vai personālu, vai arī Rīgas Centrālcietuma slimnīcā.

1999.gadā nopietnas bažas turpināja izraisīt apstākļi Liepājas rajona specializētajā aprūpes centrā personām ar garīgas attīstības traucējumiem "Iļģi". Lai gan divas Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības fonda veiktās pārbaudes neatklāja būtiskus pārkāpumus, oficiālā informācija norāda uz virkni problēmu. 1998.gadā aprūpes centrā, kur uzturas ap 300 pacientu, konstatēti 12 saslimšanas gadījumi ar tuberkulozi, no kuras miris 1 pirmreizēji saslimušais iemītnieks. 1998.gadā kopumā aprūpes centrā miruši 62 pacienti, savukārt 1999.gadā miris 41 pacients. Lai gan centra administrācija satraucoši lielo nāves gadījumu skaitu pamatoja ar gripas epidēmiju, oficiālajā dokumentācijā mirušajiem lielākoties uzrādītā diagnoze ir sirds mazspēja. Analizējot LM Sociālās palīdzības fonda sniegtos datus, acīmredzams, ka pacientu mirstības ziņā "Iļģi" atrodas vienā no pirmajām vietām starp 25 līdzīga profila aprūpes centriem Latvijā. Pacienti dzīvo arkārtējā nošķirtībā no sabiedrības, vienīgā regulārā saite ar ārpasauli ir mācītāja apmeklējums reizi mēnesī. Turklāt pacientiem ir ierobežotas iespējas izmantot telefona sakarus.