Vakar, 7.jūnijā, Latvijas NBS Gaisa spēki atzīmēja savu 82.gadadienu

Foto: Andris Ķļaviņš

Svinīgajā pasākumā: Gaisa spēku komandieris Vitālijs Viesiņš un Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube

No 1919. gada

1919. gada 7. jūnijā I Latviešu Atsevišķā brigāde virsleitnanta Alfrēda Valeikas vadībā nodibināja Latviešu aviācijas grupu. Šo brīdi tad arī uzskata par Latvijas kara aviācijas dzimšanas dienu, kuru, valstij atgūstot neatkarību, dzīvi palikušie latviešu lidotāji un aviatori, galvenokārt no Latvijas aviācijas pulka un aviācijas leģiona "Latvija", atsāka atzīmēt. Drīz vien viņiem pievienojās oficiālās amatpersonas un Gaisa spēku vadība un lidotāji.

Arī šogad Latvijas kara aviācijas 82. gadadienas svinības sākās Brāļu kapos ar ziedu nolikšanu pie Mātes Latvijas tēla. Gājiena priekšgalā soļoja nesen ieceltais Gaisa spēku komandieris pulkvedis Vitālijs Viesiņš, Gaisa spēku štāba priekšnieka p.i. pulkvežleitnants Aivars Mežors, aviācijas pulkvedis Uldis Filipsons, aiz lidotāju zilā karoga ar devīzi "Visu par Latviju" nāca vīri, kuri, kā paši sacīja, tagad bieži vēl izjūt to neticamo brīvības un plašuma burvību sapņos, nāca vīri, kuri dažādos amatos bijuši saistībā ar aviāciju. Brāļu kapos viņi domās atkal bija kopā ar saviem cīņu biedriem, atmiņās par jaunības laikiem, kad viņus kopā saveda viens sapnis — pacelties debesīs.

Tik daudz pienākumu gaisā un uz zemes

Atklājot aviācijas svētkus Lielvārdes lidlaukā, Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis

— Katru reizi jāpārdomā: vai ir izdarīts pietiekami, vai var izdarīt vairāk? Ņemot vērā mūsu valsts pašreizējās iespējas, sacīšu: nemaz tik slikti nav. To pašu varu teikt par mūsu Gaisa spēkiem. Mēs varam priecāties par to, kas paveikts gaisa telpas novērošanas izveidē kopā ar kolēģiem Lietuvā un Igaunijā. Mēs varam priecāties par to, ka mūsu glābšanas un meklēšanas uzdevumu izpildē mēs kļūstam arvien profesionālāki. Tie ir nopietni uzdevumi, atbildīgi uzdevumi gan miera, gan kara laikā. Vai tas nav dārgi? Glābšana un meklēšana ir viens no galvenajiem uzdevumiem. Jo cilvēku dzīvības nav vērtējamas naudas izteiksmē. Lidotāji jau ir izglābuši dzīvību ne vienam vien. Ar jūsu palīdzību karavīri ir lidojuši mūsu miera uzturēšanas spēku misijās, piedalījušies starptautiskās mācībās, un arī tad ir dzirdēti labi vārdi par jūsu profesionalitāti. Priecē tie darbi, kas uzsākti mūsu pretgaisa aizsardzības izveidē.

Izveidojies profesionāls kolektīvs. Izveidojies virsnieku korpuss, kurā virsnieki domā kā profesionāļi. Kopumā tas ir ļoti būtiski, jo Gaisa spēki ir viena no bruņotos spēkos integrētām sastāvdaļām, bez kuras mēs kā bruņotie spēki nevaram normāli pildīt mūsu uzdevumus. Sveicu jūs svētkos un vēlu domāt par to, ko mums uzticējusi valsts, un nepazaudēt to virsuzdevumu, kas mums uzticēts!

Un sākām vēlreiz cilāt spārnus

Runāja Latvijas Gaisa spēku komandieris, aviācijas pulkvedis Vitālijs Viesiņš:

— Kad 1992. gadā sākām veidot savus Gaisa spēkus, mums bija daži helikopteri Mi–2 un dažas AN–2 lidmašīnas. Tagad mums ir L–410, trīspadsmit AN–2 lidmašīnas, helikopters Mi–8, šogad iegādāsimies vēl vienu, un perspektīvā līdz četriem jaudīgajiem Mi–8, kā arī Mi–2. Izveidota pretgaisa aizsardzība. Zviedrijas dāvinājums — zenītlielgabali, vadības sistēmas, kā arī attīstījusies programma "Baltnet". Trīs Baltijas valstis savienotas vienotā tīklā, pārredzam visu šo gaisa telpu, un informācija saplūst reģionālajā centrā Lietuvā. Pieslēgti militārie un civilie radari, un mēs kontrolējam savu gaisa telpu. Valdība pieņēmusi lēmumu par papildu radaru pirkšanu. Turpmākos gados attīstīsies transporta aviācija. Gaisa spēku speciālistus gatavojam sadarbībā ar Norvēģiju, Dāniju, ASV. Pretgaisa aizsardzībā — Zviedrijā un Dānijā. Mūsējie mācās arī ASV un Čehijā. Mi–8 helikopteru piloti papildus mācās Ukrainā, Kremenčugā. Meklējam sadarbību arī citur.

Šeit atliek iestarpināt interesantu faktu, ka latviešu puišu lidotdziņa nemaz nav mazinājusies. Viņi savulaik pamatus apguvuši Cēsu aeroklubā, tagad pēc tālu skolu un varenu laineru apguves lido Eiropas starptautiskajās gaisa trasēs, bet lidotāja veterāna Augusta Vicinska dēls Andris un mazdēls Aivars ir "Boeing" kapteiņi amerikāņu lidkompānijā Bangkokā.

Lielvārdes lidlaukā: Rīgas domes deputāts Juris Dalbiņš un Gaisa spēku komandieris pulkvedis Vitālijs Viesiņš

Pat ar sliedi zemei nepiespiest

Kā jau šādās reizēs, neiztika bez atmiņu lidojumiem. Aviācijas leģiona "Latvija" lidotājs Edvīns Brūvelis:

— Septiņpadsmit gadu vecumā sāku slāpēt savu lidošanas jūsmu Latvijas aerokluba buru lidošanas skolā 1940. gadā. Tā gribējās lidot, ka man nebija šķērslis pat tas, ka bija skaidrs: karš beidzas ar vācu sakāvi. Un iestājos leģionā. Leģionā tika atjaunota lidprasme, lidojām ar trīs tipu lidmašīnām. Grobiņā bija lidotāju papildināšanās skola, tad lidkursi, kuros latviešu lidotāji apguva vācu lidmašīnas. Pirmā kursā mācīja vācieši, tālākajos četros — Latvijas kara aviācijas pulka lidotāji — instruktori. No šiem kursu beidzējiem tika komplektētas leģiona trīs eskadriļas, kas "Luftwaffe" sastāvā cīnījās Austrumu frontes ziemeļrietumu sektorā. Daļu apmācīja lidot arī ar modernākajiem vācu iznīcinātājiem "Foke–Wulf 190". Tie jau bija pieredzējušāki lidotāji, tā teikt — vidējā paaudze, kuri tagad jau ir miruši vai daži vēl dzīvo Rietumu zemēs. Mēs bijām jaunākā paaudze, es nepiedalījos kauju lidojumos. 1944. gada martā mūs pārdislocēja uz Vecumiem. Tad leģions pārcēlās uz Tukumu, Liepāju, tad uz Vāciju. Piedalījās galvenokārt nakts uzlidojumos. Mūsu vienību likvidēja 1944. gada oktobrī sakarā ar 18 igauņu masveidīgu bēgšanu ar visām lidmašīnām uz Zviedriju. No latviešiem uz Zviedriju aizlaidās tikai viens lidaparāts. Kēnigsbergā kā smagās zenītartilērijas vienība iekļuvām aplenkumā un ap 800 nonācām gūstā. Soda minimums — desmit gadi dažādos lēģeros. Mans "zeka" numurs sākās 25 tūkstotis un …

	Nacionālās aizsardzības akadēmijas absolventi — jaunā Gaisa spēku paaudze
				Lidotājs instruktors Edvīns Brūvelis
Lidotāju devīze toreiz un tagad — "Visu par Latviju"			Lidotāji veterāni kopā ar Gaisa spēku vadību Brāļu kapos

             &n

Lidotāju pamatapmācība pirmskara Latvijā notika daudzos aeroklubos un sporta lidotāju skolās. Trīsdesmitajos gados tika sagatavoti 137 sporta lidotāji, kuri visi vēlāk pārgāja uz kara aviācijas pulku. Vēl bija aizsargu aviācija, kam bija eskadriļas Spilvē, Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, Krustpilī, Valmierā. Daugavpilī bija lidotāju skola. Kļūt par lidotāju bija vieglāk nekā tagad, vajadzēja vēlēšanos, teicamu veselību un vismaz vidusskolas izglītību. Latviešu puiši gribēja lidot. Latvijas aeroklubā bija 25 tūkstoši biedru. Tie visi nebija lidotāji, bet ļaudis, kas bija saistīti ar lidošanu. Aeroklubu neuzturēja valsts. Aviācijas skolās tika sagatavoti 385 piloti.

Visās armijās ir pieņemts, ka aviācija ir elitāra spēka struktūra. Tajā dienošiem jābūt ar augstu intelektu, to vienkārši prasa tehnika, ar pirmklasīgu disciplīnu un militāro stāju. Atceros, kā mūs leģionā dresēja vācu "špīss" ierindas mācībā. Reizēm bijām gatavi viņu nosist. Viņš lika soļot vadam ar dzelzceļa sliedi uz pleca. Šādi viņam garām maršējot, uzrāvām dziesmu — cik jauki dienēt lidotājos. Viņu tā pārsteidza, ka nav varējis salauzt mūsu garu, ka tūlīt apturēja un piešķīra visiem atvaļinājumu.

Var apbrīnot Edvīna Brūveļa vēlmi lidot. Beidzoties karam, viņš atkal meklēja ceļus uz aviāciju. Viņam laimējās, jo viņš kļuva par lidotāju instruktoru sarkanarmijā, kamēr gandrīz visi bijušie biedri vergoja vai nu pie baltajiem lāčiem, vai Narvas raktuvēs, kā Auseklis Ozoliņš, Artūrs Beķeris, Hermanis Pakulis, Leonhards Tresteris, Jānis Kalniņš, Edgars Bergmanis, Arnis Briedis, Valts Loža.

Pēc militārās parādes un uzrunām sekoja kara aviācijas demonstrējumi, kā arī augstas klases pilotāžas parauglidojumi, planieru klusais slīdējums, izpletņu lēcēju precīzas piezemēšanās prasmes demonstrējumi.

Dažiem drosmīgajiem vīriem tie bija lēcieni, kuru skaits sniedzas sešos tūkstošos.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube un Gaisa spēku komandieris aviācijas pulkvedis Vitālijs Viesiņš pasniedza aviācijas apbalvojumus virknei aviatoru.

Svētku izskaņā viesi varēja apskatīt tehniku, pasēdēt pilotu kabīnēs un pārliecināties, ka no lauku virtuves katla pasmeltais virums pēc helikoptera spārnu papildus piegādātā svaigā gaisa garšo kā Gunāra Ķirsona restorānos.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"