Lai augstskolu vezums nav jānes ar klēpjiem

Valdis Egle, IZM valsts sekretāra vietnieks zinātnes jautājumos, — "Latvijas Vēstnesim"

— 8. maijā Ministru kabinetā (MK) tika izskatīts Zinātniskā un akadēmiskā personāla atjaunošanas valsts programmas projekts. Kādēļ tas tomēr netika apstiprināts?

— Arguments bija dažādu papildu skaidrojumu un programmas projekta teksta precizējumu nepieciešamība, ņemot vērā izteiktās piezīmes. Tomēr ļoti būtiski ir tas, ka MK Komitejā vēl nav akceptēts jautājums par augstākās izglītības attīstības nacionālo koncepciju laikā līdz 2010. gadam, kā arī par valsts atbalstu augstākās izglītības finansēšanā. Šos konceptuālos jautājumus MK Komitejā izskatīja 21. maijā, tomēr arī šoreiz projekti netika apstiprināti.

Augstskolās katastrofāli trūkst kadru: no 495 profesoru vietām aizpildītas ir apmēram 290. Pasniedzēji ir novecojuši, 41% profesoru ir vecāki par 60 gadiem. Profesoram valsts ir noteikusi 420 latu darba samaksu, asociētam profesoram — 170, docentam — 150 latu un tā tālāk dilstošā secībā. Aptuveni 80% zinātnieku un pasniedzēju saņem atalgojumu, kas ir mazāks par 150 latiem mēnesī. Mācībspēkiem ir mūsdienām neatbilstošas algas.

Valdībā, spriežot par akadēmiskā un zinātniskā personāla atjaunošanas valsts programmu, izskanēja jautājums: kāpēc jūs steidzaties ar mazo jautājumu, kamēr nav akceptēta kopējā augstākās izglītības un augstskolu attīstības koncepcija? IZM speciālisti saprot, ka daudzus miljonus uzreiz no valsts budžeta šīs koncepcijas īstenošanai atvēlēt nebūs iespējams, tādēļ sāk ar mazākiem projektiem, lai panāktu vismaz kaut kādu virzību.

Turklāt personāla atjaunošanas projekts šobrīd ir ļoti nozīmīgs. Mēs nevaram gaidīt, jo nav pasniedzēju, kas iet auditorijā. Jaunajiem zinātniekiem nav nekādas intereses par simt vai simt piecdesmit latiem strādāt augstskolā.

Es saprotu, ka līdzekļu ir tik, cik ir, un akūta nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem ir katrai nozarei. Tomēr, lai sakārtotu vai reformētu kādu nozari, papildu finansējums ir nepieciešams, vienalga, kuru no risinājumu variantiem augstākās izglītības attīstības koncepcijā valdība izvēlēsies.

Mēs ceram, ka ar personāla atjaunošanas programmu apejam laiku. Vispareizākā shēma jau būtu MK ieteiktā: vispirms valstiski pieņem visu augstākās izglītības attīstības koncepciju, izstrīdas un izlemj, pa kuru no attīstības ceļiem iet, un tikai tad pieņem lēmumu par augstākās izglītības atbalstu šogad, pēc pāris gadiem un tā tālāk. Tagad iznāk tā, ka mēs ar vienu no pasākumiem vēlamies apsteigt kopējo attīstības gaitu. Mēs saprotam to kā problēmas risināšanas veidu: ja nevar visu vezumu uzreiz izkustināt, tad jānes ar klēpjiem uz priekšu. Saprotot to, ka jautājums kopumā bremzējas, mēs izraujam vienu projektu ārā un mēģinām uzlabot vismaz vienu aspektu.

Valdība var teikt: mēs jau diezgan daudz ko augstskolai esam devuši; esam pavēruši iespējas, bet mēs nevaram iedot desmit miljonus vienā klucī, un tad jūs rīkoieties, kā protat. Piemēram, jau pirms trim gadiem tika pieņemts politisks lēmums par studējošo un studiju kreditēšanu. Sistēma darbojas. Katrs studējošais, kurš to vēlējās, varēja aizņemties 35 latus. Tomēr tas ir par maz. Tālab tika mainīti kreditēšanas noteikumi, un ar nākamo mācību gadu būs iespējams no kredītiestādēm ar valsts galvojumu saņemt 60, 80 vai 100 latu kredītu. Kredītlīdzekļu gan bakalaura un profesionālo, gan maģistra un doktorantūras studiju programmas apgūstošajiem līdz šim vienmēr ir pieticis. Latvietis ir piesardzīgs un nelabprāt ņem kredītu, bet dzīve agrāk vai vēlāk piespiedīs to darīt, un es domāju, ka tas ir normāli. Tas dod iespēju katram mācīties.

Kā jau minēju, personāla attīstības programmas īstenošanai nepieciešamie kredītlīdzekļi jau ir ieplānoti budžetā . Tātad vajag tikai to papildu dotāciju daļu, kas nodrošinātu jauno pasniedzēju un zinātnieku sagatavošanu. Konkursa kārtībā ir jāpiešķir doktorantūras granti spējīgākajiem zinātniekiem prioritārajās zinātnes nozarēs gan studijām Latvijā, gan ārzemēs.

Akadēmiskā un zinātniskā personāla atjaunošanas programma ir paredzēta tam, lai profesors starp doktorantiem varētu izvēlēties vislabākos, ko gatavot sev par pēctečiem. Lai būtu nauda gan doktorantiem pašiem, bet, galvenais, lai viņiem būtu līdzekļi pētījumu nodrošināšanai. Nav noslēpums, ka parasti doktoranti ar zinātnisko pētniecību nodarbojas ļoti maz, jo augstskolai vienkārši tam trūkst līdzekļu. Doktorantam atliek vien pastāvēt līdzās un noraudzīties, kā pasniedzējs vai cits pētnieks strādā, bet pats viņš eksperimentus līdzekļu trūkuma dēļ veikt nevar. Šī programma paredz līdzekļus tam, lai jaunais zinātnieks reāli varētu nodarboties ar pētniecību un tādējādi celtu savu kvalifikāciju. Svarīgi ir arī tas, lai viņam būtu tik daudz naudas kabatā, ka viņš izturētu līdz doktorantūras beigšanai un sāktu darba gaitas kā augstskolas pasniedzējs. Tad ir cerība, ka jaunais cilvēks izvirzīs sev mērķi un pēc pieciem sešiem gadiem kļūs par profesoru, kā tas notiek visā pasaulē. Profesors jau pie mums saņem visnotaļ pieklājīgu atalgojumu. Ja vēl nāk klāt zinātnisku starptautisko projektu finansējums, tad dzīves līmenis varētu apmierināt jauno zinātnieku. Līdz tam ir grūts ceļš ejams.

— Cik naudas ir nepieciešams, lai sagatavotu vajadzīgo skaitu augstskolu pasniedzēju un zinātnieku?

— Mūsuprāt, naudas nemaz tik daudz nevajag. Kad MK izskatīja šo jautājumu, pret to pozitīvi noskaņota bija lielākā daļa ministru. Arī finansu ministrs izteicās, ka principā šādu programmu varētu atbalstīt.

Šī gada budžeta grozījumos būtu jāiestrādā dotācija 93 527 lati. Nākamgad programmas īstenošanai vajadzēs 335 374, 2003. gadā — 564 414, bet 2004. gadā — 455 566 latus. Kopā vajadzīgi nedaudz vairāk nekā 1,4 miljoni latu četros gados. Mūsuprāt, tā nav liela summa.

Ja šo programmu izdosies īstenot, tad doktorands saņems naudu, kas ir ekvivalenta apmēram 230 līdz 240 latu algai, turklāt pētījumu nodrošināšanai (materiāliem, reaģentiem utt.) viņam tiks piešķirta noteikta summa, apmēram, tūkstoš latu gadā — pēc ekspertu novērtējuma konstanta summa. Tiek gādāts, lai arī doktorantūras vadītājs būtu ieinteresēts sagatavot topošo doktoru par savu kolēģi un par doktoranta darba vadīšanu papildus saņemtu 30 latus mēnesī.

Diemžēl jāatzīst, ka šīs naudas piešķiršana problēmu augstākās izglītības nodrošināšanā ar pietiekami augsti kvalificētiem pasniedzējiem neatrisinās. Ja neatrisināsies pasniedzēju algu jautājums un netiks palielināts valsts finansējums augstskolām viena studenta sagatavošanai, strupceļā nonāksim tā vai tā. Pēc koeficientiem ir izrēķināts, cik augstskolai gadā izmaksā viena studenta sagatavošana attiecīgajā studiju programmā, bet valsts pašlaik iedod vidēji 65 % no nepieciešamās summas. Tādēļ augstskolas saka: mēs nevaram dot labu, kvalitatīvu produkciju darba tirgum, ja valsts mums nedod naudu.

Andra Šķēles valdības laikā radās ideja ieviest katra studenta līdzdalības maksājumu. Arī augstākās izglītības finansēšanas atbalsta projektā viens no piedāvātajiem variantiem paredz to, ka ikviens students maksā gadā 130 latus kā studiju līdzdalības maksājumu. Patlaban apmēram 60% studentu par mācībām maksā. Protams, pēdējos gados viņiem ir iespēja saņemt kredītus, bet pagaidām vēl liela daļa jauniešu studiju maksu sedz no saviem privātajiem līdzekļiem un ģimenes uzkrājumiem. Tātad ir jāveic papildu pasākumi.

8. maijā valdība uzdeva IZM programmas ietvaros sastādīt sarakstu, kādi normatīvie akti vēl jāpieņem, lai sistēma funkcionētu un lai doktoranti pēc doktorantūras beigām paliktu augstskolās par pasniedzējiem. Mēs uzskatām, ka Fundamentālo lietišķo pētījumu finansēšanas kārtības MK noteikumos ir jāpanāk nosacījums, ka vismaz desmit procentus no visiem piešķirtajiem līdzekļiem atvēl jaunajiem zinātniekiem, kas tikko beiguši doktorantūru. Pašlaik ir tā, ka jaunie zinātnieki gan iesniedz savus projektus Latvijas Zinātnes padomes konkursā, bet viņi nespēj izkonkurēt pieredzes bagātos zinātniekus, kas gadiem ilgi strādājuši pie vienas vai cieši radniecīgām tēmām. Skaidrs, ka pieredze konkurences cīņā zinātnē pārliecinoši gūs virsroku. Tādējādi jauno zinātnieku izredzes gūt finansējumu pētījumam konkursa kārtībā ir niecīgas. Tādēļ mēs vēlamies, lai tiktu noteikts šis 10% garants jauno zinātnieku atbalstam. Tas radītu motivāciju doktorantiem iesaistīties akadēmiskajā apritē.

Mūsu valstī ir apmēram tūkstoš doktorantu. 615 no tiem studē ar valsts budžeta finansējumu. Diemžēl pašlaik disertācijas aizstāv no divdesmit līdz četrdesmit doktorantu gadā. Daudzi cilvēki iesāk studijas doktorantūrā, uzkrāj nepieciešamās zināšanas un 25 — 26 gadu vecumā, kļūstot konkurētspējīgi darba tirgū, pamet studijas un aiziet strādāt par piecsimt latiem mēnesī. Varbūt morāls pārmetums viņos ir, ka doktorantūra nav pabeigta, toties labi apmaksātais darbs ir stabils pamats ģimenes dibināšanai, mājokļa iegādei un tamlīdzīgi.

Mēs saprotam, ka ar šo programmu tā īsti stāvēt pretī pragmatiskiem apsvērumiem nevarēsim. Tas, kas būs gatavs pieklājīgu algu saņemt par savu darbu bankā, privātā vai starptautiskā uzņēmumā, nebūs noturams augstskolā kā pasniedzējs. Tomēr mēs uzskatām, ka vismaz divsimt lati uz rokas topošajam zinātniekam ir jāsaņem. Daļa no šīs summas varētu būt kredīts, ko, paliekot strādāt augstskolā, jaunajam pasniedzējam saskaņā ar MK noteikumiem paredzēts dzēst. Mūsuprāt, tas ir viens no risinājumu veidiem.

Diskutabls ir jautājums par stipendijām. Stipendija ir akadēmiskās izglītības sociālais ieguvums. Padomju laikā ar stipendiju bija pat iespējams izdzīvot. Tagad turpretī minimālā stipendija ir septiņi astoņi lati, par to var nopirkt tikai studenta braukšanas kartīti. Doktorantu stipendija ir piecdesmit astoņi lati, bet tas ir nepietiekami. Doktorandi ir patstāvīgi cilvēki, kuriem jādod iespēja normāli dzīvot. Neraugoties uz to, ka ir dota iespēja ņemt kredītu un saņemt stipendiju, līdzekļu tomēr vēl ir par maz. Ideāli būtu, ja arī stipendiju doktorantiem varētu palielināt. Bet tā ir tiešā valsts dotācija, kur, pareizinot tūkstoti doktorantu ar stipendijas palielinājumu un divpadsmit mēnešiem, gadā veidojas miljoni. Prognozēju, ka tie miljoni neatradīsies. Tādēļ mums ir jāmēģina sākt īstenot šo programmu un jāturpina cīnīties par visas augstskolu attīstības koncepcijas realizēšanu, kas diemžēl prasīs lielus papildu līdzekļus. Bet citādi nevar.

— Ir zināms, ka daudzi Latvijas zinātnieki strādā ārzemēs. Kā panākt to, lai viņi būtu ieinteresēti atgriezties Latvijā?

— Šajā jautājumā mēs jau šo to esam izdarījuši. No padomju laika mēs mantojumā saņēmām divpakāpju zinātnisko grādu sistēmu, kurā tika iedalīti doktori un habilitētie doktori. 1999. gadā mums izdevās vienkāršot sistēmu līdzīgi kā citās valstīs. No ES kandidātvalstīm tikai Lietuvā un Polijā ir saglabāta divpakāpju sistēma. Tā ietver prasību, ka par profesoru var kļūt tikai tie, kas kļuvuši par habilitētajiem doktoriem.

Problēma bija tāda: ja vidēja vecuma cilvēks aizbrauca strādāt kādā Eiropas valstī, sasniedza augstu profesionālo līmeni un tur tika ievēlēts par asociēto profesoru vai par profesoru, viņš nevarēja atgriezties Latvijā un ieņemt atbilstošu vietu, jo formāli viņš te nebija ieguvis habilitētā doktora grādu. Tas bija traucēklis kļūt par profesoriem daudziem ārzemēs strādājošiem sociālo un humanitāro zinātņu doktoriem, kuri pēc ekspertu vērtējuma atbilst vajadzīgajam līmenim.

Zinātnes likumā mums šo sistēmu izdevās grozīt 1999. gadā, likvidējot otro līmeni. Augstskolu likumu Saeima grozīja pagājušā gada decembrī, izslēdzot normu, ka par profesoru var ievēlēt tikai ar habilitētā doktora grādu. Ierobežojumi tagad ir noņemti. Tomēr domāju, ka profesoru skaits līdz ar to strauji nepieaugs. Pirmkārt, jau tādēļ, ka profesoru ievēlē uz sešiem gadiem — ja ievēlēšana ir notikusi pērn, tad ārzemēs strādājošajam ir jāgaida vēl pieci gadi līdz nākamā konkursa izsludināšanai. Otrs ir algu jautājums. Profesoram daudzmaz darba samaksas jautājums ir sakārtots, bet no ārzemēm jaunais zinātnieks noteikti neatgriezīsies Latvijā, lai ieņemtu asociētā profesora vai docenta vietu. Kamēr algu jautājums visā skalā nebūs sakārtots, paredzu, ka jaunie zinātnieki netieksies pievienoties augstskolu pasniedzēju saimei. Izņēmums varētu būt profesoru vietas, bet augstskolas savas autonomijas ietvaros, ko nosaka Augstskolu likums, bieži vien nemaz nesteidzas papildu profesoru vietas izsludināt. Tās rēķinās ar savām finansiālajām iespējām, vēro studentu plūsmu. Ja kādā fakultātē ievērojami palielinās studentu plūsma un mācības sāk daudz maksas studentu, tad, protams, paveras iespēja rast līdzekļus kāda profesora pieņemšanai darbā. Bet, piemēram, dabaszinātnēs vai inženierzinātnē, kas patlaban nav tik populāri studiju virzieni, augstskolas gan gribētu izsludināt konkursu uz profesoru vietām, bet līdzekļu trūkuma dēļ to nevar atļauties.

Pašlaik ir vēsturiski izveidojusies tāda kā netaisnība: Zemkopības, Kultūras un Labklājības ministriju pārziņā esošās augstskolas vidēji saņem vairāk līdzekļu (75—85% no aprēķinātajām izmaksām viena studenta sagatavošanai mācību gadā) nekā IZM pārziņā esošās augstākās mācību iestādes (aptuveni 65%). Augstskolas šo līdzekļu ietvaros nespēj savilkt galus kopā, nevar sakārtot infrastruktūru, uzlabot zinātnisko vidi, modernizēt bibliotēkas. Visas šīs problēmas ir savstarpēji saistītas. Tādēļ viens no pasākumiem, kas arī ir konceptuāli jāatrisina, ir vienota pieeja līdzekļu piešķiršanā. Pārdalīt naudu ir ļoti nepopulāri. Nevar atņemt, piemēram, Zemkopības ministrijas augstākās izglītības budžeta programmai naudu un piešķirt to IZM. Tāpēc valsts finansējuma izlīdzināšanai arī ir nepieciešama nauda.

Katrā ziņā augstākās izglītības un augstskolu attīstības jautājums ir ļoti sazarots un komplicēts. Nav brīnums, ka, neraugoties uz ļoti kompetentas darba grupas iesaistīšanu jautājumu risināšanā, valdība nespēj to atrisināt.

— Cik ilgi jau turpinās darbs pie akadēmiskā un zinātniskā personāla atjaunošanas programmas, un kad ir cerība to pabeigt?

— Pagājušā gada 14. augustā programmas projekts tika izskatīts MK Komitejā. Tālāk to nevirzīja, jo nebija līdzekļu. MK to izskatīja 2000. gada 5. decembrī, un tad arguments pret tās atbalstīšanu bija: nākamā gada budžets jau ir apstiprināts, tādēļ diemžēl nekas neiznāks; ja valsts budžets labi pildīsies, tad varēsim atgriezties pie šī jautājuma izskatīšanas 2001. gada vidū. Otrreiz MK programmas projektu izskatīja šā gada 8. maijā. Gribētos ticēt, ka valdība saņemsies un pieņems šo programmu, lai ar 1. septembri to varētu sākt īstenot. Tomēr tas vienalga būs tikai viens mazs solītis augstākās izglītības un augstskolu attīstības veicināšanas virzienā.

Marika Līdaka, "LV" iekšlietu redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"