Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 7.jūnijā

Intervija Latvijas Radio 7.jūnija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnālisti Aidis Tomsons un Ingrīda Ābola

— Pagājušajā ceturtdienā mēs kopā ar premjeru noklausījāmies to nelielo ierakstu, kas bija veikts Rīgas pilsētas Zemesgrāmatas nodaļā, par lielajām rindām, un mēs jums, Bērziņa kungs, sakām klausītāju vārdā lielu paldies, ka šajās dažās dienās zemesgrāmatas nodaļu vadītāji ir tiešām ļoti daudz darījuši, ņēmuši vērā jūsu norādījumus, es ceru, ka pēc divām nedēļām jautājums būs atrisināts pilnīgi un galīgi. Vai jums arī bija kādas atbildes no Zemesgrāmatas?

A.Bērziņš: — Jā, Zemesgrāmata ir normāli reaģējusi, tikai, protams, neba jau premjeram jāiejaucas tādās lietās. Tātad es gribu aicināt visus tos, kuri ir atbildīgi par iedzīvotāju pieņemšanu, sakārtot lietas tā, lai vispār nevienam nebūtu par to jārunā; tai ir jābūt vispārējai normālai situācijai, ka visi darbalaiki ir pakārtoti tā, lai iedzīvotājam, kuram jānāk pēc kāda pakalpojuma, izziņas, dokumentiem un tā tālāk, būtu maksimāli ērti.

— Mēs arī sakām paldies visiem klausītājiem, kas ir dzīvojuši līdzi, izteikuši savus ierosinājumus un arī jautājumus. Varbūt vēl kādu jautājumu, no Cēsīm man zvanīja un jautāja: kā valdība domā izteikt atzinību vijolniecei Baibai Skridei par ļoti skaistu sasniegumu patiešām un, viņas vērtējumā, pasaules vērto sasniegumu?

A.Bērziņš: — Parasti šīs lietas veic kultūras ministre caur Kultūrkapitāla fondu, pagaidām nekādi citi iesniegumi nav saņemti. Kultūrkapitāla fonds ir tā vieta, kur šādu atzinību izteikt.

— Jā, kad, piemēram, sporta panākumi ir, tad mēs to pieminam.

A.Bērziņš: — Ir speciāli Ministru kabineta noteikumi, kas to reglamentē, tātad šī lieta ir ieplānota speciāli valsts budžetā, vienkārši Kultūras ministrijai ir vai nu tas jāatstāj Kultūrkapitāla fonda pārraudzībā, vai kādā citādā formā jāorganizē, jo visas šīs lietas jau var plānot un tās ir plānojamas.

— Jūsu paša vērtējums — vajadzētu kaut kādā veidā izteikt atzinību Skridei?

A.Bērziņš: — Ir ļoti daudz dažādu konkursu, un ļoti daudz jaunu, talantīgu cilvēku piedalās šajos konkursos. Es patiesi esmu lepns, ka Skridei ir veicies.

— Jautājumi arī par citām lietām. Pirmais — invalīdi no Rīgas zvanīja gan ne tik daudz saistībā ar šīsdienas piketu, bet viņai ir acu slimība, jāpilina zāles acīs, un, tā kā tās ir beigušās, tad viņa dodas pie ārsta pierakstīties; ģimenes ārsts pieraksta trīs nedēļas uz priekšu, ātrāk nav iespējams pierakstīties. Bet viņa nevar nevienu dienu iztikt bez šīm zālēm.

A.Bērziņš: — Ja tas ir Rīgā, tad nav nekādu problēmu — jānomaina ir tas ģimenes ārsts, pie kura nevar pierakstīties. Tā ir katra cilvēka personīga izvēle, pie kura ģimenes ārsta viņš pierakstās, un šo pierakstu var mainīt.

— Pieredze rāda, ka lielākā daļa ģimenes ārstu — vismaz cik es esmu bijis pie ārstiem — bez nedēļas noteikti cauri netiek.

A.Bērziņš: — Nu, man nav šādas pieredzes.

— Jebkurā gadījumā cilvēks ir sašutis, saka, ka tā sistēma, kāda šobrīd ir, tā nedarbojas.

A.Bērziņš: — Šajā sistēmā varbūt viss vēl nav pilnībā noregulēts, bet principā tas, ka ir ģimenes ārsts katrai ģimenei, katram cilvēkam, ar kuru šim cilvēkam ir kontakts un pie kura viņš griežas, kurš zina ne tikai viņu, bet viņa ģimenes locekļus un visas tās problēmas, — tā ir normāla sistēma.

— Jautājums par Privatizācijas aģentūras likvidēšanu. Pensionēts ārsts zvanīja un jautāja tā: kāpēc valdošā koalīcija uzskata, ka pirms Privatizācijas aģentūras likvidēšanas nebūtu vajadzīga Valsts kontroles pārbaude?

A.Bērziņš: — Valsts kontrole regulāri pārbauda Privatizācijas aģentūru, Privatizācijas aģentūra regulāri iesniedz Ministru kabinetā atskaiti par padarīto; Prokuratūra diezgan regulāri ir bijusi pēc izmeklēšanas komisiju ieteikuma Privatizācijas aģentūrā, un tur nav nekā tāda slēpjama vai kaut kā īpaši pārbaudāma. Ir arī katru gadu zvērināta revidenta novērtējums par to, kā darbojusies Privatizācijas aģentūra, tā ka, domāju, šeit ir vienkārši mēģinājums kaut kādu politiku taisīt.

— Tas ir iemesls, kāpēc arī valdošās koalīcijas partijas neatbalstīja šo opozīcijas nodomu?

A.Bērziņš: — Es, godīgi sakot, nezinu vēl, kā Saeima par šo ierosinājumu nobalsoja, bet skaidrs ir viens — pavisam nesen, ja nemaldos, pirms kāda gada, visa opozīcija teica, ka Privatizācijas aģentūra ir jālikvidē, cik vien iespējams, ātri. Man liekas, tieši zem zināma opozīcijas spiediena iepriekšējā valdība vēl pieņēma lēmumu par Privatizācijas aģentūras likvidāciju un to funkciju, kas paliek pāri, nodošanu attiecīgām citām institūcijām — Latvijas Attīstības aģentūrai, Valsts nekustamā īpašuma pārvaldes struktūrvienībai, un teica, ka pamatā lielā privatizācija visa ir beigusies, vēl atlikusi, teiksim, kuģniecība un "Ventspils naftā" kādas nepārdotās akcijas un vēl šur tur Krājbankā; ka pēc tam faktiski šīs funkcijas var ļoti normāli veikt vai nu pašvaldības, vai šīs specializētās institūcijas. Tā ka privatizācija kā masveida process, kurš ir gājis 10 gadus, ir beidzies, un ļoti normāli, ka Privatizācijas aģentūra ir jālikvidē.

— Jautājums par strādājošajiem un par Saeimas deputātiem vēlreiz nedaudz. Es zinu, ka jūs neesat Saeimas pārraugs, tomēr cilvēks saka tā: strādājošajiem pensionāriem atvelk faktiski no pirmā lata uzreiz nodokļus, Saeimas deputātiem — no viņu piemaksām, kuras ir pietiekami lielas, neatvelk nevienu santīmu. Viņa saka — tas tikpat kā konvertā iedots.

A.Bērziņš: — Nē, nu, piemaksas ir paredzētas konkrētam mērķim — vienalga, vai tās ir piemaksas Saeimas deputātiem vai kādam citam. Šajā konkrētajā gadījumā Saeima ir sastrukturējusi savu darba samaksas sistēmu tā, ka viņi pietiekami lielu daļu ir ielikuši dažādās mērķētās piemaksās, kuras izmanto kā kompensācijas, kuras it kā neaiziet tiešam patēriņam. Jo, ja es samaksāju par dzīvokļa īri šeit, Rīgā, gadījumā, ja es dzīvoju, teiksim, Ludzā, tad, protams, būtu muļķīgi aplikt man šo ienākumu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, jo es jau to nelietoju patēriņam, es ar to samaksāju par konkrētiem pakalpojumiem. Tā ka tur ir sava loģika. Protams, visas šīs sistēmas var pilnveidot.

— Pāris jautājumu par naudām un droši vien vienkārši naudas došanām. Jautājums: vai pensionāriem nepieliks nevienu latu šogad? — no Liepājas zvana.

A.Bērziņš: — Labklājības ministrs pašlaik gatavo priekšlikumus par pensiju indeksāciju šogad un nākošgad; uz nākamo gadu atbilstoši likumam pensiju indeksācijā ir jau paredzēts nedaudz cits mehānisms, kur būs gan inflācija, gan vidējās darba algas pieauguma temps vai sociālo apdrošināšanas maksājumu pieauguma temps, un tur cerības uz šo indeksācijas apjomu ir lielākas nekā šogad.

— Tātad ne šogad, bet nākošgad?

A.Bērziņš: — Ja runājam par lielākiem apjomiem, par lielākiem skaitļiem, tad nākošgad neapšaubāmi šīm cerībām ir lielāks pamats.

— Vai represētajiem varētu būt kāds pabalsts 14.jūnijā — 60 gadi kopš izsūtīšanas? Klausītāja zvanīja un teica: maz tādu, kas dzīvi palikuši.

A.Bērziņš: — Mēs Rīgas pašvaldībā ļoti regulāri to darījām, tas ir pašvaldību jautājums, un es ceru, ka pašvaldības kaut kādā veidā reaģēs. Vismaz es ceru, ka Rīgas pilsētā jau nu droši vien.

— Tas būtu jājautā Gundaram Bojāram?

A.Bērziņš: — Tieši tā.

— Es te piebildīšu, ka ne jau tikai Rīgā, acīmredzot ir jāskatās visā valstī — tieši tā.

A.Bērziņš: — Es vienkārši to teicu kā piemēru, ka mēs savā laikā Rīgā tik tiešām represētajiem šādus pabalstus devām, man liekas, divas reizes — uz Ziemassvētkiem vai uz 18.novembri un vasarā vienreiz.

— Tam cilvēkam — viņš droši vien nabadzīgs — šķiet, ka Latvija tomēr grimst ekonomiski, viņš jums novēl stingrāk vadīt valsti.

A.Bērziņš: — Paldies, mēģināšu, bet es negribētu piekrist, ka Latvija kopumā neattīstās. Latvija attīstās, varbūt šis attīstības temps nav pietiekami vienmērīgs visā Latvijā un nav pietiekami straujš visur.

— Zemnieks no Kuldīgas zvanīja un interesējās par subsīdijām. Viņš saka: lielie saņem subsīdijas, mazie nesaņem, kāpēc 100 govju īpašnieks tās dabū, bet viņam, kam viena govs ,nav, vajadzētu izlīdzināt, lai par katru govi vai par katru hektāru.

A.Bērziņš: — Droši vien tie subsīdiju noteikumi ir tādi, kādus zemkopības ministrs ir apstiprinājis, un, ja tur ir atšķirība vienā govī, tad šī viena govs ir jāiegādājas.

— Nē, nē, tas ir skaidrs, bet jautājums ir par to, kāpēc atbalsta tikai lielos lauksaimniekus, nevis mazos?

A.Bērziņš: — Nu nav tā! Ar septiņām govīm, ja es pareizi atceros, sākas šis subsīdiju atbalsts.

— Bet ja trīs, tad ne?

A.Bērziņš: — Ja trīs, tad ne. Atbalsts jau pēc būtības ir ražotājam. Tā vismaz Zemkopības ministrija ir vērtējusi. Tas ir jautājums, ko jāierosina kādai no sabiedriskajām organizācijām izskatīt — tad, kad katru gadu tiek apstiprināta subsīdiju programma. Subsīdiju programmu apstiprina zemkopības ministrs kopā ar dažādām sabiedriskajām organizācijām — govju audzētājiem, graudaugu audzētājiem un tā tālāk.

— Jūsuprāt, šādu priekšlikumu varētu izskatīt?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka jā. Un domāju, ka zemkopības ministrs ļoti saprātīgi uztver loģiskus priekšlikumus un arī šādu priekšlikumu izskatīs.

— Par kases aparātiem. Cilvēks saka: viņš staigā pa tirgu, un tirgū labi ja izsit kādreiz kādu desmito čeku. Kā ir ar tām pārbaudēm?

A.Bērziņš: — Pašiem cilvēkiem ir jāprasa, pirmkārt, lai viņiem izsit šo čeku — tā būs garantija, ka valsts budžetā būs nauda, pietiks naudas skolām, pietiks naudas ārstiem, būs nauda pabalstiem. Tas atkarīgs zināmā mērā no mums pašiem. Piemēram, tāda lieta. Brauc mikroautobusā un, kāpjot laukā no mikroautobusa, biļeti atstāj šoferim — vai šoferis to pārdod vēlreiz? Pēc būtības tā jau ir tā pati korupcija, tas ir mēģinājums pastutēt to šoferi, lai viņš mazāk samaksātu nodokļos, divreiz pārdodot vienu biļeti. Es gribu aicināt visus, katru konkrēti personīgi līdzdarboties visā šajā procesā, prasīt, lai izsit čekus visi, visas izlietotās biļetes atstāt savā kabatā, nevis atdot kaut kur citur. Ja mēs tā visi kopā nedarīsim, tad ir pilnīgi veltīgi māt tikai uz valdību un teikt — sliktā valdība atkal kaut ko nav izdarījusi vai sliktais Valsts ieņēmumu dienests nav spējīgs izdarīt. Tikai visi kopā!

— Nu labi, ja čekus vēl varētu pārbaudīt, tad kā ar tiem aparātiem, kurus "pārsit"? Cilvēks, kurš, cik es saprotu, zinošs, viņš saka: lielākā daļa to aparātu tirgū ir uztaisīti tā, ka viņi, ka vairs nav godīgi. Pārbaudes par tādām lietām nenotiekot.

A.Bērziņš: — Tas gan ir Valsts ieņēmumu dienesta uzdevums. Ja ir šāda informācija, ļoti lūdzu atsūtiet man kaut vai anonīmi to uz Ministru kabinetu, es uzdošu Valsts ieņēmumu dienestam konkrētās vietās veikt konkrētas pārbaudes.

— Jautājums par Zviedrijas nelaimīgo kuģi. Es saprotu, ka Zviedrijas puse arvien vairāk grasās vērsties Eiropas līmenī, lai, protestētu pret Latvijas nevēlēšanos maksāt.

A.Bērziņš: — Latvija nekad nav teikusi, ka nemaksās. Latvija vienmēr ir teikusi, ka pildīs visas savas starptautiskās saistības atbilstoši nolīgumam, bet Latvija izmantos pilnīgi visas legālās juridiskās iespējas, lai aizstāvētu savas intereses. Tas ir tieši tas, ko mēs pašlaik darām. Protams, mēs nevaram izvairīties no zināmas ažiotāžas, kura tiek sacelta ap šo jautājumu, bet es domāju, ka mēs ļoti konstruktīvi tieslietu ministres vadībā virzāmies uz priekšu šajā lietā.

— Sajūta gan ir tāda, it kā nekas nenotiek ne Latvijas pusē, ne, cik saprotu, arī Zviedrijas pusē.

A.Bērziņš: — Šobrīd Zviedrijas pusei ir jāgriežas kādā no 22 valstu pirmā līmeņa instances tiesām, lai pieprasītu izsniegt izpildrakstu. Pēc mūsu likumiem bez izpildraksta mēs maksāt nevaram — tā ir viena lieta; un, otrkārt, mums ir jātiek tomēr skaidrībā, kas ir noticis ar tiesas spriedumu starptautiskā šķīrējtiesā — vairs ne Dānijā, bet Oslo, kurš ir ierosināts trīs gadus, pirms šī šķīrējtiesa notikusi. Varbūt tā, kas ir ierosināta agrāk, notiks, un varbūt tā atzīs, ka mēs esam nevainīgi, jo pēc būtības droši vien svarīgākā ir tā, kura ir ierosināta pirmā. Mums ir Zviedrijas valdības notas, ar kurām viņi mūs informē, ka šī tiesa tur notiek. Tas nav tik vienkārši, tas ir pietiekami komplicēts jautājums arī no juridiskās tehnoloģijas viedokļa, un tieslietu ministre ļoti nopietni strādā pie šī jautājuma.

— Bet Zviedrijas puse vismaz pagaidām negriežas tiesā, viņi griezās asociācijas komitejā un lūgs šo jautājumu skatīt jau par Latvijas lietas tālāku virzīšanu Eiropas Savienības integrācijas virzienā.

A.Bērziņš: — Es nedomāju, ka šie jautājumi ir tieši saistīti. Tas ir ļoti konkrēts saimnieciska rakstura jautājums, kur Latvijas puse nekad nav noliegusi savas saistības un vienmēr ir teikusi, ka mēs tās pildīsim — tikai pēc noteiktiem nosacījumiem Latvijas likumos noteiktā kārtībā.

— Bet Zviedrija jebkurā gadījumā —vismaz tādas ziņas nāk šobrīd no Zviedrijas puses — tā grasās darīt.

A.Bērziņš: — Nu, Zviedrijas pozīcija, protams, ir vērā ņemama, Zviedrija aizstāv savas valsts intereses, savu uzņēmēju intereses neatkarīgi no tā, kādi šie uzņēmēji ir.

— Vai var sacīt tā, ka Latvijas pozīcija būs — gaidīt vienkārši šo Zviedrijas izpildrakstu, tiesas rakstu?

A.Bērziņš: — Ir iespējami arī citi scenāriji, par tiem mēs vēl neesam lēmuši; mēs skatīsim tos kādā no tuvākajām Ministru kabineta sēdēm, bet pagaidām es aprobežošos ar to, ko teicu.

— Jautājums par ceļiem — šonedēļ tika izdiskutēts par fonda pārdali — no 60 uz 40 procentiem. Jūs pievēršaties arī dzelzceļa dotāciju jautājumam. Vai valdība ir izlēmusi kaut ko vai nav izlēmusi?

A.Bērziņš: — Mums nepietika laika pagājušajā Ministru kabineta sēdē, un nākamajā Ministru kabineta sēdē Gorbunova kunga nebūs, viņš būs projām komandējumā, tā ka mēs to turpināsim skatīt pēc nedēļas. Tur ir piedāvāts diezgan loģisks mehānisms, kā uzsākt dzelzceļa dotāciju. Kas attiecas uz Autoceļu fondu — jā, mēs esam pieņēmuši lēmumu par to, ka iesniegsim Saeimā dokumentus reizē ar budžeta grozījumiem par to, ka no nākamā gada 1.janvāra spēkā stāsies proporcija 60—40 un ka šie desmit procenti tiks iezīmēti tieši lauku ceļu programmai, lai attīstītu lauku ceļus, lai attīstītu tos reģionālos ceļus, kas ir nepieciešami, lai cilvēki varētu nokļūt uz skolu, lai cilvēki varētu nokļūt uz darbu un tā tālāk, lai nebūtu tā, ka pavasaros vai rudeņos, kad stiprāk līst lieti, teiksim, kādai teritorijai nav sakaru ar ārpasauli, labu sakaru ar ārpasauli.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā