Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājs Julijs Beļavnieks:

Ko mūsu lauksaimnieki var dot sev, Latvijai, Eiropai

................................

Konferencē "Mūsdienu Latvija un zemnieks" 2001. gada 8. jūnijā Bulduros nolasīšanai sagatavots ziņojums

Atbilstoši oficiālajos dokumentos, tai skaitā Ministru kabinetā 1998.gada 10.martā akceptētajā "Latvijas lauku attīstības programmā", definētajiem mērķiem un uzdevumiem lauksaimniecībai un šajā nozarē nodarbinātajiem jānodrošina:

• valsts iedzīvotāju apgāde ar visu veidu pārtikas produktiem, ko klimatisko un citu objektīvo apstākļu dēļ iespējams ražot Latvijā;

• lauku vides un Latvijai raksturīgās kultūrvides saglabāšana;

• lauku iedzīvotāju nodarbinātības un maksātspējas palielināšana;

• spēja ražot pasaules tirgus prasībām atbilstošu pārtikas preču produkciju, palielināt tās eksporta apjomus, vienlaikus samazinot negatīvo importa – eksporta bilanci pārtikas ārējā tirdzniecībā.

Vai lauksaimnieki un pārtikas pārstrādes uzņēmumi to spēj? Jāatbild ar noteiktu "jā": mēs to spējam, bet ar zināmiem nosacījumiem.

Diemžēl triju gadu laikā, kopš pieņemta iepriekš minētā programma, situācija Latvijas lauksaimniecībā ir pasliktinājusies. Par 67,5 tūkstošiem hektāru ir samazinājušās ar graudaugiem apsētas platības, par 120 tūkstošiem tonnu — graudu kopievākums. Par 58 tūkstošiem samazinājies slaucamo govju skaits, ar to saistīts arī piena ražošanas samazinājums par 162 tūkstošiem tonnu. Ievērojami samazinājies arī cūku un liellopu skaits. Tāpēc pēdējos gados gaļas patēriņa kopējā bilancē pašražotā produkcija aizņem tikai 41 procentu. Savukārt, ja iedzīvotāju pirktspēja būtu adekvāta gaļas patēriņa fizioloģiskajai vajadzībai, tad ar pašražoto produkciju patlaban mēs spētu nosegt tikai 30 procentus no kopējā patēriņa.

Nedaudz labāka situācija ir apgādē ar piena produktiem, bet arī šajā produktu grupā patēriņa fizioloģisko vajadzību ar pašražoto produkciju mēs patlaban nodrošinām tikai par 59 procentiem.

Lai atjaunotu motivāciju ražot lauksaimniecības produkciju, būtu jānovērš nozares attīstību bremzējošie faktori.

1. Nepārtrauktais ražošanā izmantojamo resursu cenu pieaugums, kuru nekompensē lauksaimniecības produkcijas cenas. Pirms pāris gadiem tika piedzīvots cenu kritums visai lauksaimniecības pamatnozaru produkcijai, bet cenas joprojām nav atgriezušās iepriekšējā līmenī.

Lai atjaunotu motivāciju darbam laukos un lauksaimniecības produkcijas ražošanai, valsts institūcijām ar ekonomiskām un administratīvām metodēm jānovērš pašreizējā lauku ražotājus diskriminējošā situācija, kad citas nozares savas cenas un tarifus nosaka pēc principa "par visu jāmaksā tik, cik tas maksā", kad lauksaimniecības izejvielu pārstrādes uzņēmumi un pārtikas tirgotāji savas peļņas nodrošināšanai kā galveno sviru izmanto cenu no lauku ražotājiem iepērkamajai produkcijai, bet pārstrādātāju un tirgotāju diktētā cena daudzos gadījumos nekompensē lauku ražotāju izdevumus, nemaz nerunājot par līdzekļu atlikumu ražošanas tālākai attīstībai.

Gandrīz jau piecu gadu laikā kopš Lauksaimniecības likuma pieņemšanas netiek pildīta likumā ietvertā prasība Ministru kabinetam apstiprināt noteikumus lauksaimniecības produkcijas cenu un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai.

Galvenais iebildums: Latvijas valstij nav tāda ekonomiskā potenciāla citās nozarēs, lai jūtami atbalstītu lauksaimniecību. Bet līdzekļu trūkums nevar kalpot par attaisnojumu lauksaimniecības kā veselas nozares ekonomiskajai iznīcināšanai. Tāpēc valdībai jāmeklē citi ceļi un mehānismi situācijas uzlabošanai. Viens no tiem: ja valstij nav ekonomisku iespēju nosegt "cenu šķēru" ietekmi, tad par pārtiku pēc jau minētā principa "par visu jāmaksā tik, cik tas maksā" dārgāk jāmaksā pārtikas pircējiem, visai tautai. Nedrīkst bezgalīgi uzkraut tikai zemniekiem valsts sociālā amortizatora nastu.

2. Otra iespēja: sakārtot iekšējā tirgus aizsardzību, novērst ārvalstīs subsidēto pārtikas produktu netraucētu ieplūšanu valstī, kas patlaban izspiež no tirgus pašmāju ražotājus. Latvijā ir radīta likumiskā bāze visu veidu preču plūsmas regulēšanai, ir pieņemti likumi, izveidota patstāvīga valsts institūcija — Valsts iekšējā tirgus aizsardzības komisija. Diemžēl praktiska šo likumu izmantošana vietējo ražotāju interesēs pagaidām nenotiek. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, no pārtikas ražotājiem iekšējā tirgus aizsardzības komisijai nav iesniegts neviens pieteikums. Tajā pašā laikā saldumu ražotāji publiski žēlojas par konkurences izkropļojumiem cerībā saņemt papildu līdzekļus no valsts budžeta vai no lauksaimnieku subsīdijām.

Tātad likumīgu protestētāju nav. Tā vietā pārstrādes uzņēmumi konkurē savā starpā, samazinot Latvijā pārdodamās gatavās produkcijas cenas un vienlaikus samazinot lauksaimniecības izejvielu (gaļas, piena, arī graudu) iepirkšanas cenas no zemniekiem un lauksaimniecības uzņēmumiem.

Kā liecina oficiālie dati, gaļas pārstrādes uzņēmumi un dažādas starpniekfirmas lielos daudzumos ieved ārvalstīs subsidēto gaļu. 2000.gadā Latvijā ievests 30,2 tūkstoši tonnu gaļas ar vidējo cenu Ls 0,45 par kilogramu, t.sk. 17,3 tūkstoši tonnu putnu gaļas ar vidējo cenu Ls 0,28 par kilogramu.

Tad arī nav jābrīnās par pēdējo gadu smieklīgi zemajām liellopu iepirkuma cenām, jo kāpēc gan maksāt zemniekam un uzturēt kautuves, ja par lētu cenu var ievest gaļas pusfabrikātus. Tieksme importēt izejvielas attiecas arī uz graudiem, pēdējā laikā arī uz pienu.

Jāatgādina, ka pret paaugstinātiem ievedmuitas tarifiem cūkgaļai savulaik enerģiski iestājās ne tikai Eiropas Savienības institūcijas, bet arī Latvijas gaļas pārstrādes lielo uzņēmumu vadītāji.

Jāizsaka nožēla, ka pārstrādes uzņēmumi savas īslaicīgās biznesa intereses vērtē augstāk par ilglaicīgām Latvijas lauku, lauksaimniecības un visas tautsaimniecības interesēm. Laiks būtu saprast šādas rīcības kļūmīgās sekas: ar importu tiek atbalstīti citu valstu ražotāji, tai skaitā arī zemnieki, bet gremdēti savējie.

Par to, ka importa lietas var sakārtot, liecina pašreizējā situācija. Uz Eiropas valstu nelaimes (lopu slimību) rēķina, kad Latvijas robežas tika daudzmaz pievērtas netraucētai gaļas un dzīvnieku plūsmai, mūsu pārstrādes uzņēmumiem ir atgriezusies interese par Latvijā audzētajiem lopiem, pieaugusi arī par tiem maksātā cena.

Uz nepieciešamību līdz iestājai Eiropas Savienībā aizsargāt savu iekšējo pārtikas tirgu, tiekoties ar Zviedrijas kolēģiem, norādīja ne tikai lauksaimnieku organizāciju, bet arī Zviedrijas Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji. Būtu nepieciešams, lai arī Latvijas valdības pilnvarotie pārstāvji, parakstot tos vai citus starpvalstu dokumentus, iestātos par mūsu valsts nacionālajām, tai skaitā arī par lauksaimnieku interesēm.

Pašreizējās negatīvās tendences pārtikas produktu importa jomā destabilizē arī mūsu valsts finansu norēķinus. Jau sesto gadu lauksaimniecības izejvielu un pārtikas produktu grupā imports ņem pārsvaru pār eksportu. 2000.gadā negatīvā bilance sasniedza 180 miljonus latu.

Iekšējā tirgus aizsardzības interesēs joprojām nav nokārtota valstī ienākošā kravas autotransporta un dzelzceļa vagonu svēršana, nenotiek efektīva kravu satura kontrole. Ministru prezidenta pērn apstiprinātajā darba grupā par iekšējā pārtikas tirgus sakārtošanu tika norādīts uz nepieciešamību samazināt to robežpunktu skaitu, caur kuriem drīkst pārvest pārtikas preču kravas. Tomēr aizvadītā gada beigās pieņemtajos Ministru kabineta noteikumos atkal atļauta pārtikas kravu pārvietošana arī Medumu un Subates robežpunktos, lai gan tajos nav nekādu tehnisku priekšnoteikumu kravu reālas kontroles veikšanai. Šādā situācijā iespējama arī preču kontrabanda un visas ar to saistītās negatīvās sekas.

3. Jānovērš lauksaimniecības kā nozares īpatnību neievērošana, valstī realizējot nodokļu politiku. Lauksaimniecības likumā teikts, ka lauksaimniecības politika tiek realizēta, veicot virkni pasākumu, t.sk. radot atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku.

Diemžēl, nesaņemot par saražoto produkciju tās patieso cenu, t.i., nenodrošinot adekvātus ienākumus, lauksaimniecības nozarē nodokļi ir vienādi ar citām tautsaimniecības nozarēm, kas par saražoto produkciju (sniegtajiem pakalpojumiem) samaksu saņem pēc jau minētā principa "par visu jāmaksā tik, cik tas maksā".

Savukārt, salīdzinot ar viena īpašnieka saimniecībām, īpaši nelabvēlīgā situācijā attiecībā uz nodokļiem ir lauksaimniecības statūtsabiedrības un kooperatīvās sabiedrības. Lauksaimniecības uzņēmumi ar nokārtotu grāmatvedības uzskaiti par visu pārdoto produkciju un pakalpojumiem budžetā atmaksā saņemtā pievienotās vērtības nodokļa starpību, kā arī sociālā nodokļa maksājumus par katru latu pastāvīgajiem darbiniekiem un gadījuma darbu strādniekiem izmaksātās darba algas.

Ne tikai līdzekļu trūkuma, bet arī lielā nodokļu sloga dēļ saimniecības nevar jūtami paaugstināt strādājošo darba algas, jo jebkuram algu pielikumam 26,09 procentu apmērā seko papildu izdevumi sociālā nodokļa veidā. Nespējot normalizēt darba samaksu, saimniecības zaudē labākos speciālistus un strādniekus, kas savukārt ietekmē ražošanas rezultātus.

Pie iepriekš teiktā jāpiebilst, ka joprojām lielas pūles lauksaimnieku gremdēšanai pieliek Finansu ministrija, revidējot likumus un citus normatīvos dokumentus, kuros iestrādāti tie vai citi atvieglojumi lauksaimniecības nozarei. Tas attiecas uz akcīzes nodokļa kompensēšanu par lauksaimnieciskajā ražošanā izmantoto dīzeļdegvielu, par pievienotās vērtības nodokļa atvieglojumu atcelšanu pakalpojumiem, ko lauksaimniecības statūtsabiedrības sniedz saviem līdzīpašniekiem, par obligātajiem zvērināto revidentu pakalpojumiem lauksaimniecības uzņēmumu gada pārskatu pārbaudei u.c.

4. Jānovērš lauksaimnieku un kopumā lauku iedzīvotāju interešu ignorēšana, slēdzot starpvalstu līgumus un realizējot dažādus pašmāju projektus.

Latvijā ieviesusies nelāga prakse: pirms pieņemt kardinālus lēmumus, parasti netiek veikta variantu modelēšana, iespējamo seku izvērtēšana.

Daudzos gadījumos tādi voluntāri risinājumi negatīvi ietekmē lauksaimniecības nozares un lauku iedzīvotāju intereses. Tas attiecas uz savulaik lielā steigā noslēgto Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgumu ar pārtikas precēm. Arī no nepārdomāti pieņemtā pensiju likuma ieguvēji ir galvenokārt pilsētnieki ar visai augstiem dažu pēdējo gadu ienākumiem, bet zaudētāji — laucinieki ar lielu darba stāžu, bet minimāliem ienākumiem patlaban, par ko jau minēju iepriekš.

Sabiedrības uzmanības lokā nu ir administratīvi teritoriālā reforma, kuru, cik noprotams, paredzēts īstenot piespiedu kārtā. Reformas rezultātā zaudētāji atkal būs laucinieki, jo pilsētas jau vienu otrai nepievienos. Arī šoreiz netiek atbildēts uz jautājumu: kā vārdā kārtējo reizi "jāpāršuj" Latvijas karte, kādi būs ieguvumi, kādi būs lauku iedzīvotāju zaudējumi. Zaudējumu katrā ziņā būs krietni vairāk. Par vienu jomu — sakariem — pamācošu informāciju pirms nedēļas varējām izlasīt "Lauku Avīzē". Tur aprādītas iespējamās problēmas un izmaksas, kas saistītas ar sakaru sistēmu pārveidošanu — tās varētu sasniegt 2,5 miljonus latu, kas "Lattelekom" sistēmai būs labs arguments jaunam abonēšanas maksas vai tarifu palielinājumam.

Vācijas pavalstī Saksijā, kuras teritorija aizņem nepilnus 30 procentus no Latvijas teritorijas (bet iedzīvotāju ir divas reizes vairāk), ir 28 landkreisi (apriņķi) un 528 vietējās vēlētās pašvaldības, tātad gandrīz tikpat, cik Latvijā. Neraugoties uz ceļu ideālo stāvokli, iedzīvotāju izvietojumu ciematos un mazpilsētās (nevis viensētās, kā tas ir Latvijā), tur nenāk ne prātā patlaban kaut ko administratīvi reformēt.

Bet kas mūs uz to spiež?

Pēdējā laikā Latvijas sabiedrību satrauc vēl viena problēma: Latvijas puses piekrišana jau no 2003.gada 1.janvāra atcelt ierobežojumus ES valstu fiziskām un juridiskām personām zemes, t.sk. lauksaimniecības zemes, iegādei Latvijā. Tāds lēmums pieņemts, neizdiskutējot šo problēmu lauksaimnieku auditorijā.

Pagājušajā gadā tiekoties ar Dānijas lauksaimnieku organizāciju atbildīgajiem darbiniekiem, viņi ieteica sarunās ar ES Latvijai panākt pārejas periodu brīvajam zemes tirgum, nosakot, ka vismaz desmit gadus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ES valstu pilsoņiem ir liegts brīvais zemes tirgus Latvijā. Tagad izrādās, ka Latvija ir gatava zemes tirgu liberalizēt jau pirms mūsu valsts iestāšanās Eiropas Savienībā.

Latvijas pilsoņiem un lauksaimniecības uzņēmumiem vairumā gadījumu patlaban nav brīvu līdzekļu zemes iegādei, lai gan zemes cena pie mums ir visai zema — no dažiem desmitiem līdz pāris simtiem latu. Savukārt jau minētajā Dānijā hektārs aramzemes maksā līdz 4000 latiem.

Lauksaimnieku organizācijas un to ietekme uz lauksaimniecības nozares valsts politiku.

Sakarā ar visu iepriekš teikto izvirzās jautājumi:

• vai Latvijā ir lauksaimnieku organizācijas, kas spēj formulēt nozares intereses un iestāties par to ievērošanu;

• vai valsts institūcijas rēķinās ar lauksaimnieku organizāciju ieteikumiem?

Lauku intereses patlaban pārstāv piecas daudznozaru sabiedriskās organizācijas, vairāk nekā trīsdesmit nozaru asociācijas un biedrības, kā arī visu šo organizāciju veidota, ar Lauksaimniecības likumu "nostiprināta" konsultatīva institūcija — Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome.

Padomes mērķis ir iesaistīt lauksaimnieku organizācijas lauksaimniecības politikas veidošanā un īstenošanā, kā arī nodrošināt saikni ražotājs — Zemkopības ministrija — ražotājs.

Dialogs ar Zemkopības ministru un citiem atbildīgiem darbiniekiem tiek uzturēts gan savstarpējās sarunās, gan ministrijas organizētajās sanāksmēs un darba grupās, kā arī ministrijai iesniegtajos atzinumos par likumprojektu, Ministru kabineta noteikumu un citu normatīvo dokumentu projektiem.

Zemkopības ministrija kopumā rēķinās ar Sadarbības padomes ieteikumiem, bet citu ministriju (īpaši jau minētās Finansu ministrijas) un valdības līmenī tāds dialogs izpaliek.

Kādi tam, mūsuprāt, ir iemesli?

• Ministru prezidents neatrod laiku sarunām ar lauksaimniekiem un neiedziļinās mūsu nozares problēmās, bet valdības vadītājam nav arī padomnieku lauksaimniecības jautājumos.

• Līdz ar V.Krištopana valdības maiņu pārstāja darboties arī Ministru prezidenta izveidotā Lauku attīstības konsultatīvā padome, kur ar laukiem saistīto problēmu risināšanai pie viena galda bija nosēdināti ne tikai Zemkopības ministrijas un lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju pārstāvji, bet arī citu ar laukiem tā vai citādi saistīto ministriju un valsts institūciju atbildīgie darbinieki.

• Atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm Latvijas parlamentā nav patstāvīgas deputātu komisijas lauksaimniecības (arī mežsaimniecības un zivsaimniecības) jautājumos.

Bez tam saskaņā ar pastāvošo likumdošanu ne rajonu padomju, ne pagastu padomju funkcijās tām nav paredzēta ne juridiska, ne morāla atbildība par lauksaimniecības zemju un ražošanas objektu apsaimniekošanu un nozares attīstību konkrētās pašvaldības teritorijā.

Kopējais secinājums: valstij un sabiedrībai kopumā jātur rūpe par laukiem un lauksaimniecību. Ja tā būs, arī zemnieki ar ieinteresētību strādās savu ģimeņu, sava pagasta un visas Latvijas labklājībai.