Lai modinātu pasaules sirdsapziņu par Latviju

Vakar Valsts prezidente tikās ar vēsturnieku komisiju 14. jūnija deportācijas izpētes kontekstā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 11.jūnijā, Rīgas pilī Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga preses īssaietā pēc tikšanās ar Starptautisko vēsturnieku komisiju

Vakar, 11. jūnijā, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Rīgas pilī preses īssaietā informēja žurnālistus par tikšanos ar Starptautisko vēsturnieku komisiju 1941. gada 14. jūnija deportācijas izpētes kontekstā.

Valsts prezidente sacīja:

— Šī vēsturnieku komisija šoruden beigs savu trešo darbības gadu. Tas ir arī noteiktais kalpošanas ilgums katram komisijas loceklim. Šorīt notika komisijas nolikumā paredzētā gadskārtējā prezentācija par iepriekšējā gadā paveikto un komisijas ziņojums Valsts prezidentei — jo šī komisija darbojas Valsts prezidenta kancelejas paspārnē. Ziņojumos bija informācija par iepriekšējā gadā paveiktajiem darbiem un tiem, kas vēl turpinās, kā arī par nākotnes iecerēm. Es pateicos komisijas locekļiem par lielo ieguldījumu, īpaši to, kas nācis no ārvalstīm, un arī izteicu vēlējumu, lai viņi šī plašā jautājumu loka izpētē turpinātu iesaistīt ārvalstu vēsturniekus, kā arī paplašinātu darbu ārvalstu arhīvos.

No komisijas līdz šim paveiktā ir skaidri redzams, ka darāmā ir ārkārtīgi daudz. Tie ir ļoti būtiski jautājumi, kurus nevar izpētīt trīs gados. Šiem pētījumiem nepieciešams turpinājums. Es izteicu vēlmi, lai komisijas darbs tiktu pagarināts vēl uz trim gadiem. Man tas šķiet nepieciešams. Tāpat es izteicu vēlmi, lai komisija turpina izmantot savā darbā arī līdzšinējos komisijas locekļus, kas būtu gatavi arī turpmāk kalpot šīs komisijas sastāvā. Es lūdzu komisijas locekļus pašus pārrunāt komisijas nākamo sastāvu. Es saprotu, ka vēsturniekiem tas ir liels laika ieguldījumus, tomēr būtu ļoti labi, ja komisijā darbu turpinātu daļa no iepriekšējiem locekļiem, tā nodrošinot visu komisijas ieceru turpināšanu.

Šodien apstiprinājās jau agrākajos komisijas ziņojumos dzirdētais uzsvars: lai veiktu izpētes darbu un novestu to, no vienas puses, līdz mūsu pašu tautas visplašākajai informēšanai par šiem vēstures notikumiem, līdz izpratnes veidošanai un jaunatnes audzināšanai un, no otras puses, līdz pasaules informātikas telpas iepazīstināšanai ar šo pētījumu rezultātiem, ir nepieciešams liels publikāciju darbs, lai visi pētījumu rezultāti tiktu iztulkoti angļu valodā un sniegti starptautiskai apritei, kā arī pārstrādāti skolēniem un vispārējai publikai pieejamā formā. Svarīgi ir šajā darbā iesaistīt arī jaunus pētniekus. Jo vairāk pie šo notikumu izpētes tiek strādāts, jo vairāk atklājas neatbildētu jautājumu.

Viens no būtiskiem jautājumiem, ko es gribētu ar preses starpniecību nodot arī tautai, ir — ka blakus vēsturnieku profesionālajam darbam vajadzētu fiksēt arī katra šajos notikumos cietušā cilvēka atmiņas. Ikvienai ģimenei vajadzētu fiksēt savu tuvinieku lokā cietušo cilvēku atmiņas, fiksēt datus par saviem bojāgājušajiem tuviniekiem. Es gribu lūgt visus apkopot pētījumus par savām ģimenēm, fiksēt to savos ģimenes arhīvos un ar laiku nodot mūsu Totalitārisma seku izmeklēšanas birojam vai vēsturnieku komisijai. Un katrā ziņā saglabāt šīs ziņas.

Bet, atgriežoties pie maniem vēlējumiem komisijai, es gribu vēlreiz uzsvērt, ka ir svarīgi iesaistīt jaunus pētniekus. Un tas arī ir viens no komisijas līdzšinējiem sasniegumiem. Piemēram, vienā no apakškomisijām darbojas septiņi pētnieki. Divi no viņiem ir seniori ar lielu pieredzi, un pieci ir jauni pētnieki. Protams, tas ir liels ieguvums un panākums šai komisijai. Es domāju, tas varētu būt arī vērtīgs impulss, lai nodrošinātu Latvijai nākamo, pašmājās izaudzinātu vēsturnieku saimi, kas jau strādājusi kontaktā ar ārzemju zinātniekiem.

Es izsaku priekšlikumu, lai pie šīs Valsts prezidenta vēsturnieku komisijas tiktu nodibināts jauno vēsturnieku atbalsta fonds, tieši jaunajiem pētniekiem. Es kā Valsts prezidente esmu gatava ziedot tūkstoš latu šāda fonda darbības sākšanai. Es ļoti lūdzu komisijas dalībniekus padomāt par iespēju nodibināt šādu fondu, kas būtu atbalsts jaunajiem vēstures pētniekiem Latvijā. Gan atbalsts līdzās viņu stipendijām, gan arī atbalsts pētījumiem ārzemju arhīvos. Lai viņi varētu domāt arī par dažādiem starptautiskajiem fondiem un iestādēm, kas arī varētu būt eventuāli donori. Jo es baidos, ka valsts tuvākajos gados vēl nespēs atrast tik daudz līdzekļu, cik pelnījusi šo ļoti būtisko jautājumu izpēte. Un tā ir nepieciešama tūdaļ, jo ik gadu daudzi šo traģisko notikumu aculiecinieki aiziet viņsaulē. Mums nav daudz laika, pusgadsimts jau šai pētniecībai ir pazaudēts, tāpēc ar to jānodarbojas nekavējoties un intensīvi.

“Latvijas Vēstneša” jautājums: — Prezidentes kundze, šī ir starptautiska vēsturnieku komisija. Kā jūs vērtējat ārvalstu vēsturnieku 1īdzdalību tās darbā?

V.Vīķe-Freiberga: — Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs būtu pilnīgi droši, ka neviens mūs nevarēs apvainot kaut kādā “propagandas veikšanā”. Ņemot vērā, cik visi šie jautājumi ir politiski sensitīvi un cik viegli tos nepareizi interpretēt, mums ir jābūt pilnīgi drošiem, ka neviens šai komisijai nevar pārmest neobjektivitāti. Vienīgais veids, kā mēs to varam nodrošināt, ir — iesaistot no visām debess pusēm savā profesijā respektētus vēsturniekus. Lai viņi visi apvieno savus spēkus, īstenojot šo jau konceptuāli izstrādāto programmu, kurā izdalītas četras galvenās pētījumu jomas un arī jau iezīmēta šī pētniecības darba virzība.

Jautājums: — Vai komisijai ir kādi atzinumi arī Kalēja lietā?

V.Vīķe-Freiberga: — Nē, nekādā ziņā! Kalēja lieta ir juridisks jautājums, ar ko nodarbojas prokuratūra un Tieslietu ministrija. Komisija nodarbojas ar vēstures izpēti. Šī nav juristu, bet vēsturnieku komisija.

Jautājums: — Šodien tiek atvērta arī vēsturnieku grāmata “Aizvestie”. Kāds ir jūsu vērtējums par šo faktu?

V. Vīķe-Freiberga: — Šis darbs savā koncepcijā ir līdzīgs tam, ko izdeva trimdā un kas angļu valodā saucas “These names accuse” (“Šie vārdi apsūdz”). Bet jaunā grāmata ir liels solis uz priekšu, jo vēsturnieku komisijas darbā ir atklājies, ka aizvesto saraksts ir par tūkstoš piecsimts personām garāks, nekā līdz tam tika domāts. Tas ir liels solis uz priekšu, mums ir bijis iespējams parādīt vēl tūkstoš piecsimt cilvēku traģisko likteni. Tagad no arhīviem ir identificēta katra izsūtītā persona ar tās padomju laika lietas numuru, ir arī aprakstīti precīzi rīkojumi, publicētas arī tā laika pavēļu fotogrāfijas, instrukcijas, piemēram, par to, ka apcietināšanas laikā ģimene netiek brīdināta, ka ģimenes galva tiks atšķirts no pārējās ģimenes. Līdz brīdim, kad cilvēki tika ielādēti vagonos, viņi nezināja, ka vīrieši tiks nošķirti no pārējās ģimenes. Ir zināmi traģiski gadījumi, kad tēvs, kam bija izdevies izvairīties no apcietināšanas, aizskrēja pie ešelona un pats devās milicijas rokās, jo gribēja būt kopā ar sievu un saviem mazajiem bērniem. Bet tas bija pilnīgi velts upuris, jo viņš tika atšķirts un aizvests atsevišķi. Un daudzos gadījumos vīrieši gāja bojā. Grāmatā ir ļoti zīmīgas detaļas, kādā veidā notika šī izsūtīšanas operācija. Kādas pavēles tika dotas, kas deva šīs pavēles, kas tās parakstīja. Šajā grāmatā parādās ļoti daudz vēstures detaļu.

“Latvijas Vēstneša” jautājums: — Vai vēsturnieku komisija ir pievērsusies arī padomju okupācijas režīma īstenotajai antisemītisma politikai Latvijā?

V. Vīķe-Freiberga: — Vienā no četrām komisijas apakšnodaļām tiek pētīti noziegumi, kas Latvijā tika pastrādāti okupācijas laikā 1940. un 1941. gadā. Tie aptver ne vien 14. jūnija deportāciju un eksekūcijas, piemēram, latviešu virsnieku nošaušanu Litenē, bet arī daudzas citas akcijas. Arī faktus, ka daudzi cilvēki, kurus apcietināja citos datumos, tika nogādāti Centrālcietumā, spīdzināti, bet pēc tam nošauti vai arī izvesti uz Padomju Savienību. Kā zināms, vairāki bijušie Latvijas armijas virsnieki tika noturēti Krievijas cietumos līdz 1942. gada pavasarim un tad, frontei virzoties uz austrumiem, tika šajos cietumos nošauti. Es pati ar šiem faktiem iepazinos, kad mēs skatījāmies mana vīra tēvoča reabilitācijas lietu, kolīdz tas kļuva iespējams. Ir ļoti daudz dokumentu, kas vēl nav apgūti. Un viens no pētījumu virzieniem ir mazākumtautību liktenis 1940. un 1941. gada represijās. Piemēram, ļoti interesants fakts, ka starp 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem, kur lielākais skaits, protams, bija latvieši, otra lielākā deportēto tautība bija ebreji. Tātad tā bija arī antisemītiska deportācija. Tas ir fakts, kas vēl aizvien nav pietiekami plaši izskanējis pasaulē. Tas ir arī viens no elementiem, ko mūsu vēsturnieku komisijai vajadzētu izpētīt gan mūsu pašu zināšanai, gan arī pasaules sabiedrības informēšanai.

Vakar žurnālistiem Rīgas pilī bija iespēja tikties arī ar Starptautiskās vēsturnieku komisijas locekļiem

Vēsturnieku komisijā izveidotas četras darba grupas jeb apakškomisijas svarīgākajos pētīšanas virzienos: noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā 1940. un 1941. gadā (šo apakškomisiju vada profesors Valdis Bērziņš); holokausts Latvijā 1941.—1944. gadā (apakškomisijas vadītājs profesors Aivars Stranga); noziegumi pret cilvēci Latvijas teritorijā nacisma okupācijas laikā no 1941. līdz 1945. gadam (vadītājs profesors Ingus Feldmanis) un noziegumi pret cilvēci Latvijā padomju okupācijas laikā no 1944. līdz 1956. gadam (apakškomisijas vadītājs profesors Heinrihs Strods).

Attēlos: grāmatas “Aizvestie” projekta autore Iveta Šķiņķe, Valsts arhīva vecākais referents Jānis Riekstiņš; Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa

Valdis Bērziņš žurnālistiem pastāstīja, kā viņa vadītā apakškomisija atbalstījusi fundamentālā pētījuma “Aizvestie” izdošanu, taču gada nogalē iecerēts publicēt vēl citu vēstures dokumentu krājumu. Pētījumu lokā ir padomju okupācijas režīma izrēķināšanās ar latviešu virsniekiem un diplomātiem, kā arī represijas pret Latvijā dzīvojošo minoritāšu pārstāvjiem. Īpašs pētījums tiek veikts par padomju represīvo iestāžu izrēķināšanos ar civiliedzīvotājiem Latgalē, atkāpjoties no Latvijas 1941. gada vasarā. Vēsturnieks Marģers Vestermanis uzsvēra, ka holokausta izpētei izveidotā apakškomisija pētī arī sabiedrības reakciju uz holokaustu gan pozitīvā, gan negatīvā aspektā, sabiedrības izvēli un sabiedrības šķelšanos šajā attieksmē. “Sabiedrības reakciju kopumā nevar atraut no sociālā un nacionālā konteksta,” teica M. Vestermanis, uzsverot arī holokausta ciešo saistību ar 1940. un 1941. gada notikumiem Latvijā un 14.jūnija deportāciju. Vēsturnieks uzsvēra, ka aiz holokaustā nogalināto skaitļiem ir konkrēti cilvēki: “Nemira cipari, mira cilvēki. Katrs ar savu likteni, katrs ar savām sāpēm. Neizpētot šos likteņus, mēs viņus it kā nogalinām otrreiz.”

Ingus Feldmanis uzsvēra, ka viņa vadītās apakškomisijas aktuāls uzdevums ir atspēkot mītus, kas izplatīti padomju okupācijas laika vēstures grāmatās. Īpašs viņa apakškomisijas uzdevums ir arī precīzi definēt varas maiņu Latvijā 1941. gada jūnijā un jūlijā, kad padomju okupācijas režīmu nomainīja nacistiskais. Vai abu okupācijas režīmu nomaiņas dienās Latvijā pastāvēja bezvaras periods — šis precizējums ir būtisks, lai reljefāk izgaismotu arī šajās dienās Latvijas teritorijā pastrādāto noziegumu smagumu.

Heinriha Stroda vadītās apakškomisijas īpašs pētījumu aspekts ir arī Latvijas kolonizācija, ko plaši izpētījis Latvijas Valsts arhīva vecākais referents Jānis Riekstiņš.

Žurnālistiem bija iespēja tikties ar grāmatas “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs” autoriem. Valsts arhīva direktore un vēsturnieku komisijas locekle Daina Kļaviņa šo grāmatu nosauca par “pieminekli ikvienam, kas cieta represijās”. Pēc viņas domām, grāmata noslēdz vienu pētījumu loku, paverot ceļu veselai virknei citu izpētāmu faktu un notikumu. Viņa arī pastāstīja, ka grāmatu, kas iznākusi tūkstoš eksemplāros, vispirms saņems politiski represēto organizācijas.

Īpaša nodaļa grāmatā ir Jāņa Riekstiņa pētījums par 1941. gada 14. jūnija deportācijas sagatavošanu, norisi un represīvā aparāta darbību PSRS okupētajā Latvijas teritorijā. Autors secinājis, ka 1941. gada deportāciju saskaņā ar 1948. gada 9. decembrī pieņemto ANO “Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” pilnībā var uzskatīt par genocīdu pret Latvijas tautu.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors

Vakar, 11.jūnijā, pēc tikšanās ar Valsts prezidenti, vēsturnieki sarunā ar žurnālistiem: Benedikts Spridzāns, Ainārs Bambāls; Heinrihs Strods, Ingus Feldmanis; Marģers Vestermanis un Valdis Bērziņš Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”