Tas trauksmainais un gaišais 90. gads

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Mūsu kaimiņu valsts svētku priekšvakarā vakar, 8. martā, Latvijas Universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas Lituānistikas centrs un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte aicināja uz Lietuvas Republikas Seima Lietuviešu valsts valodas komisijas priekšsēdētājas Dangoles Mikulenienes vieslekciju "Lietuvas neatkarības atjaunošanas desmitgade: valsts valodas mācībstunda". Sanākušos uzrunāja Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns. Klausītāju vidū bija Latviešu valodas institūta, Valsts valodas inspekcijas pārstāvji, Filoloģijas fakultātes mācību spēki un studenti, biedrības "Latviešu un lietuviešu vienība" vadītāji un citi interesenti, kam rūp baltu valodas un to liktenis mūsdienu pasaulē.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

"Lietuviešu valodai bijis ļoti dramatisks liktenis, caur to ritēja ģermanizācijas, polonizācijas, rusifikācijas gadsimti, tie izkausēja, aizskaloja, uz mūžu mūžiem aiznesa Mazo Lietuvu, citus etniskos Lietuvas dienvidaustrumu apgabalus. Visa mūsu rakstu vēsture ir mūžīgs nemiers par valodu, visa mūsu kultūra asi izjuta un izjūt pilsonisko pienākumu būt nomodā pie dzimtās valodas sliekšņa. Ir pienākusi arī mūsu kārta stāties šajā sardzē." Tā 1988. gada 18. novembrī toreizējā Augstākās Padomes desmitajā sesijā runāja Justins Marcinkevičs, piedāvājot apstiprināt lietuviešu valodu par Lietuvas PSR valsts valodu un ar attiecīgu pantu papildināt Lietuvas tā laika Konstitūciju. Dzejnieks turpināja: " Esmu laimīgs, ka sagaidīju lietuviešu valodas oficiālu reabilitāciju. Mūsu valoda ir pieredzējusi daudz pārestību, diskriminācijas un netaisnības, tā tagad it kā atgriežas no trimdas un atgūst to, kas tai bija atņemts, kas pienākas tai pēc mantojuma un konstitucionālajām tiesībām."

Ar šādu citātu sākās Dr. philol. Dangoles Mikulenienes pārdomām, faktiem un atziņām bagātais referāts, kas ir redakcijas rīcībā un tiek gatavots publicēšanai.

Pēc priekšlasījuma "Latvijas Vēstnesis" lūdza viešņu Dangoli Mikulenieni, kā arī Lituānistikas centra vadītāju Rūtu Muktupāvelu un Filoloģijas fakultātes dekāni Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli Dr. habil. philol. Janīni Kursīti atbildēt uz dažiem jautājumiem.

1. Kāds jums atmiņā palicis marts pirms desmit gadiem? Vai atceraties arī tieši dienu, kad Lietuva paziņoja par neatkarības atjaunošanu?

2. Kas no tolaik iecerētā, varbūt tikai pārdrošos sapņos iedomātā ir piepildījies un kas varbūt nav?

Dangole Mikuleniene:

1. Tagad šķiet, ka desmit gadu — tas nav garš laika sprīdis. Tomēr izrādās — tas ir vesels laikmets. Toreiz mēs visi satrauktā noskaņojumā sēdējām pie televīzijas un radio aparātiem gan darbā, gan mājās. Bija sajūta: nupat kaut kas notiks. Cilvēki tolaik tik labvēlīgi izturējās cits pret citu. Nesen bija iespēja aplūkot pirms desmit gadiem uzņemtus dokumentālos kadrus. Cik mūsu politiķi tur izskatās jauni un skaisti! Cik laimīgi ir ļaudis uz ielām, kā viņi uztver notiekošo! Atmiņā visspilgtāk ir palicis un vislielāko iespaidu atstājis laikam tieši šis saviļņojošais satraukums, kad visu laiku sevī jūti milzīgu atbildību — tev ir doti uzdevumi, kas tev jāveic.

Desmit gadi ir daudz ne tikai cilvēka, bet arī valsts dzīvē. Ja atceramies mūsu vēsturi, tad pēc neatkarīgas valsts pasludināšanas vajadzēja paiet kādiem pārdesmit gadiem, lai lietuviešu valodai it kā vairs nedraudētu briesmas. Arī tagad ceram, ka sagaidīsim tādu laiku. Protams, ekonomiskā krīze, cilvēku dzīves apstākļi utt., visi lūzumi valsts un ļaužu dzīvē atstāj savas pēdas arī valodā.

Es tolaik strādāju Lietuviešu valodas institūtā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci, biju arī pasniedzēja Viļņas Pedagoģiskajā universitātē un vēl strādāju avīzē. Tad visi gaidīja jaunumus. Tas bija ļoti interesants laiks.

2. Ja runājam par valsts valodu, tad diezgan bieži nākas satapties ar uzskatu, ka tas, kas ir Dieva dots, bet valoda it kā ir Dieva dota, dzīvo pats par sevi un tā arī turpinās dzīvot. Cilvēki bieži vien par to nedomā. Jā, mēs zinām, ka no 1863. līdz 1905. gadam bija aizliegta rakstība lietuviešu valodā ar latīņu alfabēta burtiem. Un teic: lūk, toreiz valoda saglabājās... Bet toreiz nebija ne datoru, ne, televīzijas, ne radio — bija pavisam cits sakaru līmenis. Tas mani mazliet satrauc un rada bažas. Mēs ieejam Eiropā, un ir jāsaprot, ka mums jāsaglabā tas viss, ar ko mēs esam interesanti. Bet ar ko mēs esam interesanti Eiropai? Ar savu vēsturi, kultūru un valodu. Uz indoeiropiešu valodu koka baltu zara ir palikušas tikai divas dzīvas valodas — lietuviešu un latviešu.

Kad runājam par valsts valodas statusu, šķiet, ja esam pieņēmuši likumu, tad šis statuss jau ir nodrošināts. Bet, ja mēs šo valodu neieviesīsim šajā plastmasas kastē — datorā, tad atkal mūsu valsts valoda nespēs pildīt visas valsts valodas funkcijas. Un mēs atkal atstumsim mūsu valodu līdz sadzīves saziņas līdzekļa līmenim. Sabiedrībai par to ir jādomā.

Pirms desmit gadiem Lituānistikas centra vadītāja Rūta Muktupāvela vēl bija Lietuvā un pat nenojauta, ka nākotnē viņu gaida kopīga ģimene ar latvieti Valdi Muktupāvelu un dzīve Latvijā.

Rūta Muktupāvela:

1. Atceros idejas, kas virmoja gaisā pirms 1990. gada 11. marta. Es neesmu tās paaudzes cilvēks, kas paši ir pieredzējuši un atceras neatkarīgo Lietuvu. Esmu tā, varbūt zaudētā paaudze, kas nekā nezināja par ciešanām un zvērībām, kādas tauta ir pieredzējusi. Mēs par to uzzinājām no grāmatām, no citu stāstītā. Mēs zinājām, ka mūsu tuvinieki vai radi ir cietuši no toreizējā režīma. Bet es to nesaistīju ar konkrētām lietām, tās bija kaut kādas abstraktas zināšanas. Kad uzzinājām par šīm pārestībām, sapratām — kaut kas notiks. Bet nesapratām — kas tas ir: brīvību Lietuvai! Tas bija kaut kas liels un skaists. Bet absolūti abstrakts, nekonkrēts priekšstats.

Atceros, ka pēc tam runāja: tagad būs blokāde, nebūs degvielas. Enerģijas apgādes problēmas sākās uzreiz pēc 11. marta. Bet ar to eiforiju tas vairs nelikās svarīgi. Brīva Lietuva! Visiem to vajag! Pat mums, jauniem cilvēkiem, kas nezina, ko tā nozīmē, tas bija svarīgi. To ļoti vajag. Visas ekonomiskās problēmas šķita sīkums. Cilvēki ir izcietuši karu, izgājuši Sibīriju, visādas zvērības pārdzīvojuši... Pēc tā taču viss ir nieki... Ļoti labi atceros tā laika noskaņu, tā ir visvairāk palikusi atmiņā. Kaut atceros arī Seima sēdi, atminos, ka Vītauts Landsberģis pasludināja par neatkarības atjaunošanu. Bet galvenais tomēr bija gaisotne.

2. Es tolaik strādāju izglītības nodaļā, darīju savu darbu. Un man pat nebija domas, kā es varētu visā notiekošajā iesaistīties. Grūti pateikt, kas pa šiem desmit gadiem Lietuvas dzīvē noticis. Nedomāju, ka bijuši lieli lūzumi. Pati savā dzīvē pamazām mēģinu virzīties uz priekšu, nemeklējot īpašus gadījuma efektus. Nezinu, vai biju kaut ko ļoti lielu iecerējusi pirms desmit gadiem, bet apzinājos, ka būs jāstrādā, ka slodze būs liela. Tagad esmu ar vienu kāju Latvijā, ar otru — Lietuvā. Nostalģija ir milzīga. Gribas biežāk redzēt Lietuvu. Tam tagad palīdz darbs Lituānistikas centrā. Tomēr esmu ļoti priecīga, ka tagad esmu diezgan pamatīgi iedziļinājusies arī latviešu kultūrā un apzinos tos procesus, kas šeit notiek. Reizēm pat esmu lielāka latviešu patriote nekā paši šejienieši. Jo laikam asāk uztveru netaisnību un necieņu pret latviešu valodu un kultūru.

Janīnai Kursītei padomju laikā neļāva studēt Latvijā — viņai nācās beigt augstskolu Igaunijā, pēc tam gan darbs dzimtenē atradās.

Janīna Kursīte:

1. Dīvaini, es atceros to gaišo noskaņu, pacilātību, kas valdīja 1990. gada martā, bet vairāk atmiņā ir palicis 1991. gada janvāris ar Lietuvas barikāžu dienām — traģiskais prātā iespiežas vairāk. Kā sava veida mācība, kā traģiskā izjūta.

Bet 1990. gads pagāja Lietuvas zīmē, tas bija Lietuvas gaišums, sava veida paraugs mums visiem. Arī tagad, klausoties Dangoli Mikulenieni, par to jādomā. Jā, daudz kur viņi ir mums priekšā. Bet šī vērtīgā domu apmaiņa liek arī mums pašiem ar mazliet citām acīm palūkoties uz valsts valodas politiku. Kā teica referente, viņiem poļu nacionālajos laikrakstos, kur viss ir poliski, valsts finansē vienu avīzes lappusi lietuviešu valodā. Sākumā bija pretestība, bet šogad jau dažviet ir pieprasījums šo finansējumu palielināt, lai Lietuvas poļu laikrakstos jau divas lappusītes būtu lietuviešu valodā. Tā ir laba pieredze.

Kā mītu pētniece es nekad neatceros, ko esmu kurā gadā darījusi, bet mēģināšu. Jā, es tolaik ļoti daudz nodarbojos ar aizmirstu rakstnieku daiļrades atdošanu latviešu kultūrai. Gatavoju — sakārtoju un rakstīju priekšvārdus Leonīda Breikša dzejas izlasei, Viktora Eglīša dzejas izlasei, Jāņa Veseļa romānam "Trīs laimes". Man tas bija latviešu kultūras aizmirstās daļas atkal atdošanas darbs. Atceros, ka apcerē par romānu "Trīs laimes" rakstīju, ka nav tālu diena, kad arī Latvijā būs neatkarība. Tolaik kolēģi šo domu apšaubīja. Paradoksāli — nepagāja gads, kad paredzējums piepildījās.

2. Tajā brīdī likās — pietiek pārlēkt pāri grāvim, lai sāktos pavisam cita zeme. Bet pārvarot šo grāvi, izrādījās, ka grāvji zināmā mērā ir mūsos pašos. Un tos nav tik viegli pārvarēt. Jā, ir grūti. Daudz kā vēl trūkst. Tomēr tas viss ir pārejoši.

Bet ir arī ieguvumi. Jaunieši nezina un nevar apjēgt, kā bija iespējams dzīvot pasaulē, kur tu esi spiests vai nu melot, vai klusēt. Tagad ir brīvība teikt to, ko domā, pētīt to, ko vēlies. Un no šīs brīvības mēs negribam un nedomājam atteikties.

Andris Sproģis, "LV" nozaru virsredaktors