Lai modinātu pasaules sirdsapziņu par Latviju

Šodien, 13.jūnijā, noslēdzas vēsturnieku divu dienu konference par 1941.gada deportācijām

Vakarrīt, 12. jūnijā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā sākās divu dienu starptautiskā vēsturnieku un juristu konference "1941. gada 14. jūnija deportācija: noziegumi pret cilvēci". Tās rīkotāji ir Vēsturnieku komisija, Valsts arhīvs, Latvijas Universitātes Vēstures institūts un Latvijas Universitāte.

Konferenci atklājot, tās dalībniekus un viesus uzrunāja Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs Andris Caune, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume un LU rektors Ivars Lācis.

Paredzams, ka divās dienās tiks nolasīti 29 referāti — katrs 15 minūšu ilgumā. Tos sagatavojis 31 zinātnieks no 9 valstīm — Latvijas, ASV, Krievijas, Lietuvas, Igaunijas, Moldovas, Ukrainas, Zviedrijas un Izraēlas.

Vakar notikušās divas konferences plenārsēdes vadīja Vēsturnieku komisijas locekļi Valdis Bērziņš, Valters Nollendorfs, Ervins Oberlenders un Heinrihs Strods, un tajās vairāki simti klātesošo varēja noklausīties 16 referātus, kas satur daudz jaunu faktu un atziņu attiecībā uz 1941. gada deportāciju norisi, kā arī to vērtējumus starptautiskā un tiesiskā skatījumā.

Šodien divās plenārsēdēs tiks nolasīti vēl 13 referāti, kuros galvenokārt tiks aplūkoti 1941. gada 14. jūnija deportācijas sociālie, etniskie, teritoriālie aspekti un tās demogrāfiskās sekas, kā arī tiks iztirzātas deportācijas avotpētnieciskās problēmas.

Mintauts Ducmanis, "LV" nozares redaktors

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Uzruna, atklājot 3. starptautisko vēsturnieku konferenci Latvijas Universitātē 2001.gada 12.junijā

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs, rektora kungs, Vēsturnieku komisijas priekšsēdētāja kungs, dārgie komisijas locekļi, viesi!

Šī trešā konference Latvijas vēstures komisijas darbības ietvaros pievēršas 1941.gada okupācijas posmam un it īpaši pirmā okupācijas gada deportācijām. It īpaši tām deportācijām, kas notika vienā traģiskā — 14.jūnija — naktī. Šī pirmā Latvijas okupācija iezīmējās ar to, ka apbrīnojami īsā laikā un, varētu teikt, "operatīvi", pēc pašu to veicēju terminoloģijas, tika panākta Latvijas suverenitātes iznīcināšana, tika atstādināta Saeima, apcietināti tās locekļi, valdības locekļi, augstākās amatpersonas, kā arī visi, kas bija aktīvi piedalījušies neatkarīgās, suverēnās Latvijas uzturēšanā un darbībā. Tie bija pirmie, uz kuriem tika tēmēts šajā pirmajā okupācijas un represiju gadā.

Nebūs lieki atgādināt, ka Latvijai ar Padomju Savienību bija noslēgts savstarpējās neuzbrukšanas līgums. Miera līgums, ko Latvija bija pieņēmusi 1939.gadā, ka Padomju Savienība uz tās teritorijas izvietotu militārās bāzes, lai tā pretotos iespējamai nacistu iebrukšanai.

Vēsturnieku konferencē Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume un Valsts arhīva direktore Daina Kļaviņa

Bet tas viss bija pilnīgi lieki. Šie līgumi nebija vērti to papīru, uz kura tie bija rakstīti, jo Padomju Savienības bruņotie spēki 1940.gadā pārripoja pāri Latvijas robežai līdz ar tās bruņotajiem spēkiem, ātri iznīcinot visu, uz ko varēja balstīties Latvijas neatkarība un suverenitāte.

Tūlīt pēc to ierašanās kolaborantu un komunistu atbalstītāji sāka līdzdarboties ar valstij, tas ir, Padomju Savienībai, nevēlamo elementu definīciju un izsūtāmo sarakstu provizorisku veidošanu. Tātad jau no šī pirmā brīža mēs redzam vienu no lielākajām apspiesto tautu traģēdijām, — caurmēra cilvēks varas priekšā ir gatavs atsacīties no daudz kā, kas līdz tam bija vadījis un balstījis viņa dzīvi, draudu un nāves baiļu priekšā piekāpties un paklausīt prasībām, kas viņam tiek uzliktas no citurienes. Un tā ir dziļi cilvēcīga traģēdija, kas izpaudās Latvijā, bet ne jau šeit vien. Tā izpaužas ikvienā okupētā valstī jebkurā laikā.

Ir daudz kas palicis vēl pētāms par šo pirmo okupāciju. Man šķiet, ka tur ir daudz kas latviešiem vēl apzināms, bet arī Rietumu zinātniekiem un Rietumu sabiedrībai daudz kas vēl būtu izprotams un apzināms.

Mēs Latvijā mēdzam lietot izteicienu, ka šīs represijas pret latviešu tautu atbilst genocīdam, jo katrā ziņā deportētie tika nolemti drošai un ātrai nāvei. Dzīve bija iznīcināta, veselība sabojāta, un daudzi no viņiem, kas ir pārdzīvojuši , nu jau sirmā vecumā vēl atrodas Sibīrijā, vēl joprojām nesaņem ne no Latvijas, ne no Krievijas, ne no starptautiskajām organizācijām ne īpašu atbalstu, ne kompensāciju par sevis pārdzīvoto un par savām ciešanām. Tāpat mēs nevarētu lepoties, ka Latvijā dzīvojošo represēto ciešanas būtu kompensētas tādā mērogā, kā viņi būtu to pelnījuši.

Vakar, 12.jūnijā, Latvijas Universitātes Lielajā aulā konferences laikā: Latvijas Universitātes Vēstures institūta direktors Andris Caune un LU rektors Ivars Lācis ( augšējā attēlā ); uzņēmējs Sols Bukingolts un Rīgas un Latvijas virsrabīns Nātans Barkans ( apakšējā attēlā ) Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Jautājumi ir arī teorētiskā plāksnē – ko nozīmē genocīds, ko nozīmē noziegumi pret cilvēci un pret kādu tautu? Ir skaidrs, ka Staļina laika terors bija tēmēts uz tā saucamajiem šķiras ienaidniekiem, uz tiem, kas neatbalstīja komunismu un padomju sistēmu. Bet tas ir ļoti plašs jēdziens, un par tautas ienaidnieku cilvēks varēja kļūt apzīmēts vienkārši par to, ka viņš dzīvoja Latvijā, bija godīgs Latvijas pilsonis un līdz ar to varēja tikt uzskatīts kā padomju sistēmā par buržuāzistisku vai nacistisku dēvētā režīma atbalstītājs.

Bet ne jau pret latviešiem vien vērsās šīs represijas, un katrā ziņā nākamajā vietā aiz latviešu tautības iedzīvotājiem 1940. un 1941.gada deportācijas skāra ebreju tautu. Viņi nāca tūlīt otrā vietā aiz latviešiem izsūtīto skaitā. Ja runājam par etnisko izcelsmi, tad varētu teikt, ka 1940.gada deportācijas bija reizē antilatviskas, antisemītiskas, bet varbūt vairāk par visu tās bija pret jebkādas pretestības izrādīšanu. Šo represiju galvenais nolūks bija salauzt cilvēka gribu, salauzt cilvēka individuālo ticību pašam saviem spēkiem un tiesībām. Staļinisma terors tēmēja uz indivīda individualitātes un pašapziņas iznīcināšanu, tamdēļ izsūtāmo sarakstiem savā ziņā nebija nopietnu mērauklu, pēc kurām kāds tika definēts kā tautas ienaidnieks. Ja vienu ģimeni neizdevās apcietināt pēc saraksta tāpēc, ka tajā brīdī tās locekļi nebija mājās, tad paņēma citu, kas dzīvoja blakus, neraugoties, kas tie bija par ļaudīm.

Terors bija domāts, lai iemācītu visiem, kas valstī dzīvo, ka nav runa vairs par jebkādām individuālām tiesībām, ka nav runa vairs par jebkādu likumību vai iespēju tikt apsūdzētam un tad jebkādā tiesas procesā aizstāvēties tiesas priekšā, bet ka pilnīgi patvaļīgi pēc mistiskā veidā pieņemtiem lēmumiem notika plaša apjoma akcijas, kuras iznīcināja desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību, jo, protams, tādas pašas deportācijas notika arī kaimiņu zemēs – Lietuvā un Igaunijā, kaut gan proporcionāli iedzīvotāju skaitam Latvijā aizvesto bija daudz vairāk nekā, piemēram, Lietuvā, kur iedzīvotāju skaits ir lielāks nekā Latvijā.

Pētniekiem te ir daudz ko vēl pētīt, es domāju, arī Rietumu pasaules zinātniekiem te ir daudz, ko apgūt. Vēl pirms dažiem gadiem man nācās dzirdēt Kvebekā franču radio kādu franču sabiedrisko zinātnieku, kas bija pētījis Padomju Savienības pirmsākumus, revolūciju, Staļina un Ļeņina pūles apspiest kontrrevolūciju. Un šis cilvēks uzdrošinājās publiski stāstīt vēl iepriekšējā gadsimta deviņdesmitajos gados, ka Staļina represijas, miljoniem cilvēku pārvietošana vai iznīcināšana, seši miljoni, kas nomira badā Ukrainā, — tas viss esot bijis pilnīgi saprotams, jo Staļinam taču bija jānodrošina sava ļeņinistiskā, komunistiskā revolūcija un jāgādā par to, lai jebkādi kontrrevolucionārie elementi, kas varētu apdraudēt sociālistisko revolūciju, tiktu iznīcināti. Ja zemnieki pretojās kolektivizācijai un traucēja jebkādā veidā Staļina paredzēto industralizāciju, ja kāda tauta ar savu neatkarību varēja šķist kaut vai teorētiski draudīga sociālisma gaišajai nākotnei, tad, pēc šī franču intelektuāļa domām, tas bija pilnīgi saprotams un attaisnojams. Es domāju, ka šāda attieksme arī Rietumu pasaulē būtu nopietni vēl izvērtējama un apzināma, un es šaubos, vai mūsu dienās mēs tādu pieņemtu. Katrā ziņā ir likumi, kas nosoda cilvēkus, kuri mēģina stāstīt, ka holokausts nekad nav noticis un ka tas nav lielākais noziegums, ko varētu iedomāties. Taču ir vēl cilvēki, un es pati tādus esmu dzirdējusi, kas runā un raksta, ka Staļina represijām bija pamats, jo bija taču jānostiprina šī gaišā revolūcija tautas labā. Es domāju, te diezgan daudz vēl ir darāmā, lai arī šajā jautājumā pasaules domu apskaidrotu.

Es pateicos vēstures komisijai, tās locekļiem, visiem pētniekiem, kas ir piedalījušies pētniecības darbā. Es īpaši vēlos pateikties referentiem, kas ir sagatavojušies šīs dienas konferencei. Mēs Latvijā augstu novērtējam sadarbību ar citu zemju speciālistiem. Man šķiet, lai nonāktu pie pilnīgas patiesības, mēs citādi nemaz nevaram, kā likt savus spēkus kopā un sadarboties pāri robežām, gan tiešām un tuvām, gan tālām. Te vēl daudz kas ir darāms, un paldies par to, kas ir padarīts, vēlu spēku, enerģiju un sekmes, turpinot šo ļoti nepieciešamo vēstures apzināšanas darbu!