Valsts prezidente:

— intervija Latvijas Radio vakar, 12. jūnijā

Intervija Latvijas Radio vakar, 12. jūnija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Laura Lucāne.

— Šonedēļ Latvijā tiek pieminēti 60 gadi kopš pirmajām plašajām deportācijām 1941.gada jūnijā, vakar tika publiskota Latvijas vēsturnieku sagatavota grāmata "Aizvestie", kuras dati liecina, ka no Latvijas vienā naktī tika aizvesti 15 424 iedzīvotāji, taču es saprotu, ka, lai gan saskaņā ar sākotnējiem plāniem Latvijas vēsturnieku komisijai okupāciju laika noziegumu izpēte bija jābeidz šā gada rudenī, ir diezgan daudz nenoskaidrotu jautājumu, un arī jūs esat izteikusies, ka komisijai darbs būtu jāturpina. Jūsuprāt, kādi jautājumi komisijai vēl būtu jānoskaidro?

V.Vīķe–Freiberga: — Viena tematika, kura tika atzīmēta šajā nedēļā pirms un pēc 14.jūnija, galvenokārt šajās dienās — pirms 14.jūnija, ir jautājums par pirmo Latvijas okupāciju, neatkarības un suverenitātes zaudējumu, par pirmiem dažādiem represīviem lēmumiem un rīcībām pret latviešu neatkarību. Varētu teikt, ka tiek izpētīti visi tie pasākumi, ko veica Padomju Savienība, lai iznīcinātu neatkarīgu Latviju no Eiropas kartes — tas ir pietiekami svarīgs moments ar ļoti tālejošām konsekvencēm, kuru padomju okupācijas gados, kā katrs varam iedomāties, nebija objektīvi pētīt. Nupat ir aptecējuši divarpus gadi, kopš darbojas Latvijas vēstures komisija; tās pirmais mandāts beidzas šoruden, un man šķiet, ka ir tik daudz aizsākta darba un tik daudz jautājumu, ko vai nu tikko ir aizsākts pētīt vai pat kas vēl tikai ir sazīmēti un identificēti, ka būtu ļoti žēl, ja šis grūdiens mūsu pagātnes apgūšanā aprobežotos ar šiem trijiem gadiem. Daudz ir paveikts šajos trīs gados, liecinieks tam bija vakar izdotais sējums, par ko galvenā atbildība un atziņa ir jāsniedz Valsts arhīvam. Arhīva paspārnē notika šis lielais projekts, protams, ar finansiālo atbalstu arī no valdības, no dažādām partijām un privātpersonām. Tas ir dārgs pasākums — vēstures pētniecība prasa līdzekļus. Varu pateikties visiem, kas ir atbalstījuši šo projektu gan ar savu darbu, gan ar savām idejām, gan finansiāli. Ir ārkārtīgi daudz vēl darāms, un es liku priekšā vēstures komisijai domāt par to, kas viņiem būtu varbūt darāms nākamo trīs gadu laikā, ja viņiem tiktu atjaunots mandāts, bet, protams, būs arī jāpārliecina valdība par nepieciešamību turpināt izsniegt līdzekļus šādam projektam. Vēstures komisija darbojas ar budžeta līdzekļos piešķirtu naudu, apjoms nav liels, ņemot vērā problemātikas lielo apjomu, taču, lai viņi varētu turpināt arī nākamos trīs gadus, būs nepieciešams valdības atbalsts. Es ceru, ka mēs to saņemsim.

— Jūs esat izteikusi arī priekšlikumu veidot tādu savdabīgu fondu, un esat arī sacījusi, ka būtu ar mieru pati ziedot 1000 latu. Kāpēc tieši šāds fonds?

V.Vīķe–Freiberga: — Tieši tamdēļ, ka valdības atbalsts, ja mēs to varam saņemt nākamiem trim gadiem, vēl arvien būs uz noteiktu termiņu. Latvijai trūkst jaunu zinātnieku absolūti visās jomās, es ar to savā ziņā turpinu skandināt trauksmes signālu, ko esmu jau vairākkārt darījusi, uzsverot, ka patlabanējos apstākļos ir ļoti grūti piesaistīt jaunus pētniekus, apdāvinātus ļaudis, kas būtu gatavi tam veltīt savu dzīvi un karjeru, ņemot vērā, cik zems ir viņu atalgojums un kādos apstākļos viņiem jāpavada savi jaunības gadi un varbūt tie gadi, kad cilvēks vēlētos jau dibināt ģimeni un sākt audzināt bērnus. Tā ir ļoti nopietna problēma, un šajā vēstures jautājumā, es domāju, tā ir it īpaši nopietna tamdēļ, ka mūsu vēstures izpēti tomēr nevaram atstāt tikai cittautiešu rokās.

Mēs zinām no pagātnes piedzīvojumiem, ka vēsturē ir ļoti svarīgs subjektīvais skatījums — lai cik labi izglītots un profesionāls būtu vēsturnieks, viņš neizbēgami nes līdzi savam darbam savu redzējumu, ka veidojas viņa paša izaugsmes un sabiedriskā vide, tā universitāte, kurā viņš ir izglītojies un tamlīdzīgi. Man šķiet, ka neviena valsts nevar atļauties tādu luksusu — savas vēstures izpēti atļaut tikai sveštautiešiem. Tas ir ļoti jutīgs un sāpīgs jautājums — mums ar savu raibo vēsturi, kāda tā mums bijusi, jābūt arī saviem pētniekiem un saviem vēsturniekiem. Ne tikai tāpēc, lai viņi varētu propagandēt un sniegt, kā teikt, tendenciozu informāciju par Latviju mums labvēlīgā gaismā — nē, bet lai varētu tiešām paļauties, ka viņi būs izpratuši no latviešu viedokļa, pēc latviešu izjūtām notikušo kā šo pārdzīvojumu mantinieki, savas tautas pārstāvji. Tai pašā laikā, man šķiet, šī starptautiskā vēsturnieku komisija ir ļoti svarīga, jo tieši tādēļ, ka vēsture var būt subjektīva, atkal nevaram atļauties, ka mums būtu tikai Latvijas vēsturnieki. Daudzi mūsu tautieši domā, ka vienreiz jāpasaka pasaulei mūsu patiesība un mūsu taisnība, un tad jau uz visiem laikiem visi būs visu sapratuši un zinās. Nu nesapratīs un nezinās! Tas ir nemitīgs, nepārtraukts darbs — izskaidrot pasaulei, kas šeit notika, kā notika, kāpēc notika. Mums vajag vairāk sabiedroto un līdzdalībnieku, kas no savas izpratnes varēs arī pasaulei teikt — redziet, tā tas notika un tāpēc notika, lai būtu patiesība un skaidrība par mūsu pagātnes notikumiem, ir ļoti svarīgi, lai objektivitātes labā būtu arī dažādu valstu vēsturnieku līdzdalība. Piemēram, vakar pēc prezentācijas par šiem aizvestajiem un viņu saraksti es sasveicinājos ar vēstures komisijas Krievijas pārstāvi. Viņš teica: jā, es uzskatu, ka tas ir mans morālais pienākums piedalīties šādā vēsturnieku komisijā. Es viņam pateicos par to, ka viņš pieņēmis mūsu aicinājumu būt mūsu vēstures komisijas dalībnieks. Bet vajag, lai arī Rietumu kolēģiem — nav arī viņi brīvi bijuši no dažādas propagandas un šabloniskiem vienkāršojumiem un stereotipiem — būtu tieša saskare ar šiem materiāliem, kas viņiem varbūt dažā labā gadījumā liks atvērt acis un citādi raudzīties uz pagātnes notikumiem.

— Starp citu, rīt pie jums ieradīsies Latvijas vēstniecības Krievijā pārstāve Lauma Vlasova, ar kuras starpniecību jūs nodosit tautiešiem Krievijā savu videouzrunu un vēstuli, kurā arī tiek runāts par deportāciju sešdesmitgadi. Vai, uzrunājot šos tautiešus, jūs savā runā liekat kādus citus uzsvarus, nekā runājot par 1941.gada notikumiem tepat, Latvijā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, protams, šeit es uzrunāju tādus ļaudis, kas vēl šobaltdien izdzīvo šo deportāciju sekas. Viņu ikdienu — tādu, kāda tā ir šodien, 60 gadus vēlāk, ir veidojušas šīs deportācijas. Skaidrs, ka tā ir ļoti neparasta publika, tāpat viņu vidū ir arī tie, kas deportēti vēlākos datumos. Ne jau tas datums ir būtiskais, būtiskais ir tas, ka cilvēks ticis izrauts no savas vides, atrauts no savas ģimenes. Parasti ģimenes galva gāja ļoti ātri bojā, tātad palika atraitnes ar maziem bērniem; veci ļaudis un mazākie bērni bija pirmie, kas apmira; citi pārdzīvoja dažādos apstākļos. Šie ļaudis ir pārdzīvojuši kaut ko ļoti smagu, šonedēļ redzēsim arī interesanto filmu, kas visiem būtu jānoskatās, tajā ir viņu pašu komentāri un liecības šodien, kur dažs vairs nemāk valodu, jo bijis mazs bērns, kad izrauts no latviskās vides, varbūt nomiruši pārējie ģimenes locekļi, nebijis ar ko latviski runāt, pazaudējis valodu. Tā arī ir smaga lieta, ka cilvēkam atņem visu, ieskaitot viņa valodu.

— Papildus šiem vēstures jautājumiem viens no aktuālākajiem jautājumiem, šķiet, šobrīd ir arī grozījumi Īres likumā. Arī vakar ar jūsu padomniekiem tikās gan Saeimas un valdības, gan pašvaldību pārstāvji, bet šķiet, ka viņi pie kopīga viedokļa tā arī nenonāca. Jums lēmums par to, vai šos grozījumus Īres likumā nodot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, ir jāpieņem līdz trešdienas vakaram. Vai jūs jau šobrīd varat atklāt vai vismaz prognozēt, kādu tad lēmumu jūs pieņemsit?

V.Vīķe–Freiberga: — Te nu ir tā, ka septiņu gadu garumā bija jau zināms, ka ir jāsakārto īres situācija, tas nav nevienam pārsteigums. Gan valdībai, gan pašvaldībām te bija sava loma, un man šķiet, ka diemžēl ne vieni, ne otri nav pietiekami aktīvi un enerģiski rīkojušies, lai šobrīd mēs nebūtu tādā krīzes situācijā. Katrā ziņā man kā prezidentei pēc Latvijas likumdošanas ir jāspēlē Zālamana loma tādā situācijā, kur nevar vienoties iesaistītās puses, kad abām divām ir ļoti nozīmīga loma visā šajā sakārtošanas procesā — Saeimas locekļiem un pašvaldību pārstāvjiem, it īpaši pilsētu pārstāvjiem tas, protams, ir aktuāls. Jāatzīmē arī tas, ka Valsts prezidentam tiek paredzētas septiņas dienas, kurās izlemt, kādu likumu sūtīt atpakaļ, bet viņš parasti pat tās septiņas dienas neiegūst, jo tie likumi vēl pēc pieņemšanas iet caur valodas pārbaudēm, vēl tam un citam, un prezidentam tiek atstātas burtiski dažas stundas, labi, ja pāris dienas, lai nāktu pie šiem zālamaniskajiem lēmumiem un atrisinātu tādas situācijas, kurās ilgās debatēs un ar lieliem resursiem līdz šim gudrās galvas gan Saeimā, gan — šinī gadījumā — pašvaldībās vai kādā citā ieinteresētā instancē nav spējušas pie vienošanās nonākt. Nu, rīt tad redzēsim, pie kāda lēmuma es nākšu.

— Tiktāl par iekšpolitiskām norisēm, bet šobrīd daudz tiek runāts arī par īru balsojumu, kurā viņi noraida Nicas līgumu. Pēc šī referenduma atskanēja ļoti dažādi viedokļi. Vai un kā tas varētu ietekmēt Eiropas Savienības paplašināšanos, lai gan Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi apgalvo, ka Eiropas Savienības paplašināšanās plānos nekas netiks grozīts? Piemēram, mūsu ārlietu ministrs Indulis Bērziņš uzskata, ka tas ir risks, ka Eiropas Savienības paplašināšanās process varētu tikt ja ne apstādināts, tad katrā ziņā kavēts. Jūsuprāt, kā šie Īrijas referenduma rezultāti varētu iespaidot Eiropas Savienības paplašināšanās tālāko procesu?

V.Vīķe–Freiberga: — Tas būs atkarīgs no tā, kā uz tiem reaģēs citas patlabanējās dalībvalstis un viņu pārstāvji, tādēļ tieši Gēteborgas sanāksme būs ļoti svarīga un būtiska. Mēs jau iepriekš zinājām, ka tai būs ļoti nopietna loma, lai apstiprinātu Nicā pieņemtās vienošanās saturisko būtību un paplašināšanās procesa galvenos virzienus. Šis referendums, kas nāk tikai dažas dienas pirms Gēteborgas konferences, protams, nav patīkama zīme, jo tas norāda, ka vismaz vienā no Eiropas Savienības dalībvalstīm ir pretestība pret šī Nicas nolīguma ratificēšanu, un mēs zinām, ka pēc Eiropas patlabanējās spēkā esošās likumdošanas katrai valstij pēc saviem likumiem un savām paražām ir jāapstiprina Nicas līgums, pirms kaut kas var notikt tālāk. Es domāju, ka tīri juridiskā plāksnē Eiropas Savienībai tas būs izaicinājums, bet arī praktiskā plāksnē — kā rīkosies Eiropas Savienības dalībvalstis kopumā, kas tomēr Nicā šo līgumu parakstīja, tas tagad būtu jāratificē. Man šķiet, šo valstu vadītājiem ir iespējams vienoties par paplašināšanās turpinājumu, atstājot tīri juridisko ratificēšanas jautājumu tālākām debatēm un tamlīdzīgi. Ar vienu vārdu sakot, tas ir viņu rokās, kā viņi interpretēs šo situāciju. Ja viņi gribētu, viņi varētu to uztvert kā signālu apturēt visu procesu un teikt tā: noskaidrosim visus ratifikācijas jautājumus un tad runāsim tālāk. Cik es manu no Pērsona kunga, Prodi kunga un arī pārējo atbildīgo personu reakcijām, tas laimīgā kārtā nebūs ceļš, ko viņi izvēlēsies; viņi turpinās tālāk paplašināšanās procesu, un es ceru, ka paralēli tam arī ķersies enerģiski pie šo sarežģījumu risināšanas, kas saistīti ar Nicas protokola ratificēšanu.

— Dažādi viedokļi atskan arī par ASV prezidentu Džordžu Bušu, kurš šodien sāk savu pirmo vizīti Eiropā. Jūsuprāt, vai no šīs vizītes mēs varam gaidīt kādas konkrētas vienošanās?

V.Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā būsim skaidrībā par to, ka ne jau tiks nosauktas nākamās dalībvalstis, tas nav vienas valsts, arī pat ne Amerikas Savienoto Valstu, kompetencē — nosaukt, kas būs nākamās dalībvalstis. Tas tiks izlemts Prāgas sammitā 2002.gada novembrī, ne minūti agrāk, tas ir pilnīgi skaidrs. Tātad nekādus konkrētus paziņojumus tādā nozīmē nevaram sagaidīt, jo viņš nedrīkstētu tos sniegt, tas ir pilnīgi izslēgts. Bet ko gan mēs, protams, ar aizturētu elpu un ar lielāko interesi tagad gaidām — tas ir vispārējais formulējums par situāciju un Amerikas Savienoto Valstu akcentiem, niansēm, ko prezidents Bušs tagad prezentēs. Katrā ziņā tas ir ļoti svarīgs notikums — šis ASV prezidenta Eiropas brauciens, par kuru tika izteiktas šaubas, vai viņam vispār ir interese par ārpolitiku un ka katrā ziņā viņam esot maza interese par Eiropu. Viņš šeit parāda pretējo. Amerikas prezidents pierāda ar bilaterālām vizītēm Spānijā un Polijā un starptautiskām tikšanās reizēm Briselē un Gēteborgā savu pastiprinātu interesi par situāciju Eiropā, un es domāju, ka viņu interesē gan Eiropas paplašināšanās jautājums, gan it īpaši, protams, NATO paplašināšanās, un es sagaidu tajā ziņā mums labvēlīgus un uzmundrinošus paziņojumus.

— Un tomēr daži politologi ir izteikušies, ka tieši šobrīd starp Ameriku un Eiropu ir iestājies lielākais saspringums pēdējo gadu laikā. Iespējams, to veicinājuši arī dažādie viedokļi par abortiem un nāvessodiem; vakar mēs varējām būt liecinieki, kā nāvessods tika izpildīts Oklahomsitijas federālās administrācijas ēkas spridzinātājam, un jau vakar neskaitāmos Eiropas medijos izskanēja dažādi viedokļi par to, ka ASV, kura tā iestājas par cilvēktiesībām citās valstīs, pati būtībā ir tālu no mūsdienu sapratnes par cilvēktiesībām.

V.Vīķe–Freiberga: — Eiropiešu izpratnē — jā, to varētu uzskatīt kā ļoti smagu individuālo cilvēktiesību pārkāpumu, bet Amerikā, lūk, publiskā doma, es domāju, vairākums, uzskata, ka tādi ļaudis, kas absolūti nerēķinās ar citu cilvēku dzīvībām (un šis indivīds līdz pēdējai elpai vēl apliecināja, ka viņam bija pilnīgas tiesības iznīcināt 156 pilnīgi nevainīgu, miermīlīgu ļaužu, ieskaitot bērnu, dzīvības tāpēc, ka viņš savā galvā bija iedomājies, ka ir neapmierināts ar valdības lēmumu šādā vai citā jautājumā, acīmredzot cilvēks kļuvis vājprātīgs) ir sabiedrībai bīstami. Tagad radinieki varēs elpot mazliet vieglāk, jo, ja šāds cilvēks, piemēram, tiek izlaists brīvībā, ir skaidrs, ka viņš atkārtotu savu rīcību. Tā ir tā problēma sabiedrībai — ir tādi cilvēki, kuri ir sabiedrībai bīstami. Un, protams, otrs variants, ja viņus turētu visu mūžu ieslodzījumā, tas arī nav īpaši cilvēcīgi.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā