Mūsu dzīves svari sver precīzi, tikai ar milzīgu nobīdi laikā

Gleznotājs Jāzeps Pīgoznis — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Jūsu

izstādei dots nosaukums "Ziemu pavadot, pavasari gaidot". Šobrīd, kad piesnigušie meži vairs tikai sapņos rādās un pavasara krāsas vēl nav īsti iedegušās, tā mums ir laba dāvana. Īpaši šajās Reiterna nama velvju zālēs, kur pašas telpas vedina uz meditāciju, intīmu sarunu ar mākslu. Kā tapa šī ekspozīcija?

— Kad šī viesmīlīgā nama saimnieki mani aicināja sarīkot te izstādi, diezgan ātri izšķīros par to, ka izstādīšu ainavas. Pēc kalendāra vēl ir ziema, bet visur jau cauri spīd dabas atmoda. Tāpēc arī šāda darbu atlase. Šajās telpās izstādīt gleznas ir gan grūti, gan viegli. Grūti tāpēc, ka te ir ļoti bagāta sienu faktūra un blakus sarkanajam ķieģelim ir pelēks akmens un balts apmetums. Sienas brīžam konkurē ar mākslas darbu. Toties šīs nestandarta telpas mudina uz izdomu, it kā saspēli ar šo interesanto vidi. Te ir 23 gleznas, mani jaunākie darbi. Baltie meži ir no šīs ziemas, jo nekad agrāk nebiju tik tālos izbraukumos pa piesnigušajiem ceļiem devies — nebija ziemas riepu. Sākumā gleznoju lielākoties saulainās dienās, bet tad ir pārāk kontrastainas, gandrīz zilas ēnas. Kad debesis apmākušās, krāsas dabā ir daudz maigākas.

— Jums ir brīnišķīgi akti, arī portreti un klusās dabas, bet ainava, šķiet, vienmēr bijusi jūsu galvenais žanrs.

— Jā, visā dzīves laikā daba man likusies ļoti laba, neitrāla mākslas tēma. Tā ir tālu no politikas, ar ko vismaz agrākajos gados bija saistītas īpatnējas prasības un dažādas korektīvas.

Tiesa, kad godā tika celta devīze par dabas pakļaušanu cilvēka gribai, dabas rādīšanu tās dabiskajā veidā un skaistumā neuzskatīja par labu lietu. Man ļoti patīk Latvija savā gadalaiku gājumā. Daba visu laiku ir kustībā. Tās nemitīgajām pārmaiņām var sekot kā aizraujošai izrādei. Gribas to vērot un vērot, un arī gleznot. Var teikt, ka daudz kur esmu bijis — jau kopš studiju gadiem, pēc tam 27 gadus kopā ar saviem studentiem zaļajās vasaras praksēs esmu varējis gleznot visos novados, jo prakse notiek katru gadu citā vietā. Tā esmu varējis ieraudzīt Latviju kopumā, ar katra novada savdabību un skaistumu. Es, protams, jūtu savu piederību Latgalei, bet nekad to neesmu pretstatījis citiem novadiem. Latviju un tās dabu uztveru kā buķeti, kam košumu piešķir tieši lielā daudzveidība.

— Tāpēc jums laikam nav arī bailes atkārtoties, tik uzticīgi gleznojot ainavas.

— Jā, Latvijas teritorija nav liela. Bet tās ainavu daudzveidība ir tiešām apbrīnojama! Aiz katra ceļa līkuma var pavērties pavisam cits skats. Kādreiz man likās mazliet dīvaina ārzemnieku jūsmošana par mūsu lauku ainavu, kas taču ir tik pieticīga. Bet tagad, kad esmu bijis dažādās zemēs un varu salīdzināt, es arī varu teikt, ka mūsu miglainie rīti, košais zaļums un visas dabas mīlīgums nav ne ar ko salīdzināms. Kaut vai tie paši daudzinātie Vidusāzijas rožu dārzi — kad tu redzi, kādā kleķainā, čeburainā zemē tās rozes aug un kā tai karstumā ziedi vīst jau pumpurā, nepaguvuši īsti uzplaukt, tad gribot negribot nāk prātā mūsu zaļie upju līči un lēzenie pakalni, kur tev nav jābaidās ne no kādiem dzelkšņiem vai asiem akmeņiem, kur tu droši vari apsēsties un kaut vai ripināties lejā. Bet atkārtoties es nekad neesmu baidījusies. Vienmēr jau pret jebko, ko mēs darām, atrodas kāds, kas oponē. Arī es pats varu oponēt. Jo neaiztiek tikai to, kas neko nedara. Izeja tad ir tikai viena — likt roku uz sirds un darīt to, kas patīk. Māksliniekam kā jebkuram cilvēkam dažkārt gribas izlikties labākam, skaistākam, nekā viņš ir. Bet tas nav iespējams. Tad viņš kļūst par muļķi, jo vērtība jau ir tikai tam, kas īsts. Un es arī domāju, ka ar gadiem mana dabas uztvere un izpratne ir mainījusies un, ja noliktu līdzās studiju laikā, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados un tagad gleznotās ainavas, tās nemaz nebūtu tik līdzīgas.

— Jūsu dabas izjūtā, īpaši pasaku un tautas dziesmu ilustrācijās, ir tāds īpašs mīļums, kas sasaucas ar mūsu folkloras ētiku. Vairākkārt esam sastapušies pie Latgales podniekiem. Vai jūs izjūtat saikni ar tautas mākslu?

— Esmu daudzkārt piedalījies cepļu kurināšanā arī pie Vidzemes un Kurzemes keramiķiem, bet pie Polikarpa Čerņavska reiz veselu mēnesi nodzīvoju, arī pie virpas tiku. Mani vecāki nāk no ļoti kuplām ģimenēm. Mātei bija 42 īstie brālēni un māsīcas. Tēvam to bija vienpadsmit, toties viņa māsa Broņislava bija nepārspējama teicēja un dziedātāja. Viņas priekšnesums bija ārkārtīgi atraktīvs, hiperbolizēts. Protams, tie nebija nekādi koncerti, bet bez viņas nevarēja iztikt nevienā talkā, nevienās kāzās, ne kristībās.

— Jūs arī, šķiet, zināt daudz dziesmu? Vai bieži iznāk padziedāt?

— Arvien retāk. Bērnībā sēdējām ar brāli katrs savā kokā un dziedājām uz nebēdu. Tagad vairs tā neskan. Bet aizmirsis Broņislavas jaukās un daudzās piparotās dziesmas neesmu.

— Jūs piederat pie tās paaudzes, kas piedzima ulmaņlaikos, pieredzēja karu un vienlaidu kolektivizāciju. Vai jūs mēdzat teikt, ka jums bijusi grūta bērnība?

— Nepavisam ne. Tie bija grūti laiki, kad augu. Bet grūti tie bija tēvam un mātei. No sādžas viņi bija izgājuši un savas mājas uzcēluši. Zeme bija iekopta. Varēja sākt tā īsti saimniekot. Es tikai tagad varu tā īsti aptvert, ko viņiem nozīmēja nonākšana kolhozā. Kolhoza klaušās bija jāiet katru dienu, un par izstrādes dienu aprēķināja vienu kapeiku. Bet kādu rudeni izrādījās, ka visi esam palikuši kolhozam parādā. Mēs, bērni, to neizjutām. Es vecāku aizsardzībā un aizgādībā vienmēr esmu juties drošs un laimīgs.

— Kā jūs nonācāt Mākslas akadēmijā?

— Bija jau izlemts, ka vecākais brālis paliks mājās par saimnieku, bet es iešu skolā. Uz Rīgu aizbraucu trīspadsmit gadu vecumā. Tas tolaik nebija tik vienkārši. Tagad uz Kalkutu ir vieglāk aizbraukt nekā toreiz no Rēzeknes uz Rīgu. Viļānu stacijā vilciens bija jāgaida trīs dienas. Rīgā dzīvoju gultasvietā. Naudas īres maksai, protams, nebija, tāpēc tēva uztaisītajā lielajā finiera koferī vedu gan sev, gan saimniekiem krējumu, speķi un citus produktus un gaidīju sūtījumus no mājām. Man ir ļoti veicies, jo vienmēr apkārt bijuši labi cilvēki. Neaizmirstamā atmiņā palicis Dravnieku skolas pārzinis Jāzeps Liepiņš, mana lielākā autoritāte Rozentāla skolā Ansis Stunda, vēlāk akadēmijā Konrāds Ubāns. Ļoti daudzus labus cilvēkus esmu pazinis. Ar nodevību nekad neesmu saskāries.

— Jūs minējāt 27 gadus Mākslas akadēmijā. Kas bija jūsu audzēkņi?

— Mācīju zīmēšanu gleznotājiem un tēlniekiem. Kā mēdza teikt Kārlis Miesnieks — zīmēšana ir galvenais, izkrāsot var kurš katrs. Es esmu dzimis Jaunavas zīmē, un tie esot traki uz pedagoģiju. Man patīk jauni cilvēki. Ko es centos saviem studentiem iemācīt? Vispirms centos iedvest, ka galvenais nav zināšanu kopums, bet metode, kā iet pa dzīvi, kā attīstīties savā profesijā. Es uzskatu, ka svarīgākais ir — būt patiesam pret sevi, pret mākslu. Ārkārtīgi jāsargā sava personība, jo nekad jau netrūks to, kas gribēs pamācīt, pārtaisīt. Esot kopā ar jauniešiem arī pats esmu nonācis pie dažām patiesībām. Esmu apzinājies to lielo atbildību, kāda jājūt pedagogam. Ar jaunatni nevar runāt no augstas kanceles, vienmēr jārunā kā līdzīgiem.

Esmu daudz ceļojis un arī tur ko būtisku guvis. Varbūt vajadzētu ieklausīties indiešu atzinums. Viņi saka: eiropieši prot visu, tikai neprot dzīvot, viņi neatrod laiku, lai ieklausītos sevī, lai sevi iepazītu, tāpēc arī nespēj dzīvot saskaņā ar savu būtību.

Es neilgojos pēc vientulības, bet vienatnes brīži ir vajadzīgi, un es tos augstu vērtēju.

— Vai jūsu pedagoģiskie principi ir derējuši arī ģimenē?

— Ģimenē es par svarīgāko uzskatu savstarpēju uzticēšanos. To esmu izjutis, augot savu vecāku ģimenē. Savām meitām nekad neesmu mēģinājis uzspiest, piemēram, profesijas izvēli. Ieva jau bērnībā paziņoja, ka māksliniece viņa nebūšot. Viņa pabeidza Kultūras akadēmiju, pēc tam maģistra darbu aizstāvēja Dublinā un tagad strādā Latvijas institūtā. Laura pavasarī beigs mūsu Mākslas akadēmiju. Viņai jau bijušas vairākas personālās izstādes. Tas gan tagadējiem studentiem nav nekāds retums.

— Par savu profesora darbu akadēmijā jūs runājāt pagātnē. Vai no tā esat aizgājis?

— Jā, diemžēl pēc jaunajiem likumu grozījumiem man tagad būtu jāstrādā par 26 latiem mēnesī. Aiziet, protams, bija grūti, bet negribu savu dzīvi sarežģīt, kādas pārvērtības uzņemot traģiski.

— Ko jūs domājat par latviešu mākslas turpmāko attīstību?

— Ilgus gadus bijām pieraduši Latvijas mākslu vērtēt uz padomijas fona, tad tā izskatījās ļoti labi. Tagad uz to jāskatās pasaules kontekstā. Esmu pārliecināts, ka notiks liela vērtību pārvērtēšana.

Dzīves svari sver ļoti precīzi. Ko katrs spēsim ielikt svaru kausos, tas arī būs. Tikai svērts tiek ar lielu laika nobīdi. Dažreiz mūsu darba augļus var baudīt nākamās paaudzes, bet dažreiz tām jāmaksā mūsu parādi.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"