Kā kultūra cilvēku audzina, izglīto un pilnveido

Dr.oec. Raits Karnīte, bac.theol. Ilze Egle - "Latvijas Vēstnesim"

Tradicionālā kultūra ir tā, kas cilvēku audzina, izglīto un pilnveido visa mūža garumā. Tās nozīme atvērtas, integrētas un pilsoniskas sabiedrības veidošanā, kad priekšplānā izvirzās tādas vērtības kā garīgums, zināšanas, spēja uzņemties iniciatīvu, radoša pieeja un māka raudzīties pasaules mērogā, neaizmirstot savu tuvāko apkārtējo vidi, ir neatsverama. Tradicionālo kultūru pamatoti saista ar kultūras namiem. To izveidošanas mērķis savulaik bija tautas ideoloģiskā audzināšana, izmantojot tradicionālo kultūru. Tomēr Latvijā kļūst aktuāls jautājums par kultūras namu pastāvēšanu, to garīgo un saimniecisko atdevi.

Gandrīz katras pašvaldības teritorijā ir vismaz viens kultūras nams. Tā ir ierasta apdzīvotas vietas infrastruktūras sastāvdaļa. Šodienas apstākļos Latvijas kultūras namu kopēja problēma ir finansu trūkums. 1999. gada beigās Latvijā darbojās 592 kultūras nami. Galvenokārt finansu trūkuma dēļ darbojošos kultūras namu skaits desmit gadu (1990.- 2000.) laikā ir samazinājies par 262 vienībām. Lielākajai daļai tehniskais stāvoklis ir slikts (neremontētas un neapkurinātas telpas, iegruvuši jumti). Kur vien iespējams, papildus pamatdarbībai kultūras nami pelna naudu, izīrējot telpas ar kultūru nesaistītām darbībām.

Finansu trūkumam ir vairāki cēloņi. Kultūras nami ir celti un iekārtoti padomju laikā, kad noteicošā bija ideoloģiskā funkcija un komandekonomikas apstākļos nebija jāņem vērā jaunu objektu iekārtošanas ekonomiskā lietderība. Mūsdienu apstākļos kultūras nami ir dārgs un no ekonomiskās lietderības viedokļa dažkārt pārmērīgi ambiciozs infrastruktūras objekts. Kultūras namu galvenās finansētājas ir valsts un pašvaldības, bet to iespējas ir ierobežotas, un pelnīt ar maksas pakalpojumiem nevar, jo apkārtējās sabiedrības maksātspēja ir zema. Savukārt privātuzņēmējus kultūras namu esamība un attīstība neinteresē. Mainīt savu darbības veidu un piedāvāt jaunus pakalpojumus kultūras nami nespēj, jo tiem nav "sēklas naudas" jaunu projektu sākšanai. Arī iespējas piekļūt starptautiskajiem līdzekļiem ir ierobežotas. Pašreiz ir izveidojies iespaids, ka ne tikai kultūras namu, bet arī tradicionālās kultūras pastāvēšana Latvijā ir atkarīga no tā, kā izdosies atrisināt šīs problēmas. Kā palīdzēt kultūras namiem?

Atbilde meklējama vairākos virzienos. Pirmkārt, ir jānoskaidro kultūras nama nozīme un vieta kultūrprocesa organizācijā valstī. Tas vajadzīgs, lai mērķtiecīgi organizētu darbu un lai pierādītu iespējamiem partneriem līdzdalības lietderību. Otrkārt, ir jāizzina un jāsaprot kultūras finansēšanas īpatnības mūsdienu apstākļos un jāprot tām pielāgoties. Treškārt, ir jāuzlabo kultūras namu darba organizācija, lielāka uzmanība jāpievērš darba stratēģiskai plānošanai.

Nozīme un vieta kultūrprocesa organizācijā valstī

Līdz šim bija ierasts, ka tradicionālās kultūras procesi (deju kolektīvu, vokālo ansambļu, koru, folkloras un etnogrāfisko ansambļu, pūtēju orķestru, lietišķās mākslas studiju, amatieru teātru un tautas mūzikas ansambļu darbība) notika galvenokārt kultūras namos, kur tiem bija atbilstošas telpas. Lai kultūras nami veiktu savu ideoloģisko funkciju, tos pietiekami labi finansēja. Ieviestā finansēšanas un darba rezultātu izpausmes kārtība neveicināja darbošanos tradicionālās kultūras jomā ārpus kultūras namiem. Mūsdienās tā vairs nav. Lai gan kultūras nami ir gandrīz vienīgā vieta, kur tradicionālās kultūras procesi saņem valsts un pašvaldību finansiālu palīdzību, tomēr, kā liecina Nacionālās programmas "Kultūra" dati, apmēram 10 procenti māksliniecisko kolektīvu darbojas ārpus kultūras namiem (skolās, bibliotēkās, baznīcās, citās privātās un sabiedriskās kultūras iestādēs, piemēram, privātajos muzejos, klubos). Ieviešot jaunus kultūras finansēšanas principus, mākslinieciskajiem kolektīviem būs iespējams iegūt līdzekļus pastāvēšanai, darbojoties nesaistīti ar kultūras namiem; vienlīdzīgas tiesības pretendēt uz valsts finansējumu, projektu finansēšanas konkursiem un sponsoru līdzekļiem. Tas nozīmē, ka mūsdienās kultūras nams sevi attaisno tikai tad, ja tajā notiek kultūras process. Citiem vārdiem, kultūras nama pastāvēšana vien pati par sevi nenozīmē nepieciešamību to uzturēt.

Turpretī no valstiskā skatījuma kultūras namiem joprojām ir liela, pat pieaugoša nozīme kultūras procesa organizācijā. Kultūras namu unikālo nozīmi nosaka tas, ka tie nav atsevišķas, nejaušas kultūras iestādes, bet apzināti izveidots un samērā vienmērīgi izvietots daudzfunkcionālu kultūras iestāžu tīkls, kas aptver visu valsti un ko uzrauga, novēro un vada valstiskas institūcijas: administratīvi - atbildīgais ierēdnis Kultūras ministrijā un metodiski - Valsts tautas mākslas centrs.

Tātad valstiskā redzējumā kultūras nami var būt efektīvi, vadāmi un samērā droši kultūras demokratizācijas un decentralizācijas līdzekļi. Katram indivīdam tie dod iespēju personīgai iniciatīvas izpausmei un radošai darbībai. Ar to starpniecību plašas tautas masas var piedalīties kultūras dzīvē, interesanti pavadīt brīvo laiku un radoši izglītoties. Kultūras nami organizē profesionāli augstas kultūras pieejamību Latvijas lauku teritorijās un tur, kur nav speciālas kultūras iestādes (teātri, muzeji utt.). Tie sekmē vietējās sabiedrības vienotību, veicinot demokratizācijas procesus valstī, vistiešākā veidā nodrošina kultūras pozitīvo ietekmi uz sabiedrību. Un neapšaubāmi ierosina ekonomisko aktivitāti apkārtējā teritorijā, pirmām kārtām nodrošinot laba un interesanta darba iespējas. No kultūras namu vadošajiem darbiniekiem ar augstāko izglītību 1999. gadā bija 21procents darbinieku, ar vidējo speciālo -59 procenti. No pārējiem algotajiem darbiniekiem ar augstāko izglītību bija 41 procents strādājošo un ar vidējo speciālo - 45 procenti. Tas liecina par augstu intelektuālo potenciālu, ko var un vajag izmantot sabiedrības labā.

Audzinot un attīstot cilvēkos radošo iniciatīvu, kultūras nami varētu dot nozīmīgu ieguldījumu bezdarba mazināšanā. Kā liecina Latvijas statistikas ikmēneša biļetena pielikums (Par bezdarbu valstī, Nr.12/1999) 2000. gada 1. janvārī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 1. janvāri visvairāk reģistrēto bezdarbnieku ir vienkāršo profesiju pārstāvji - 26 procenti no visiem bezdarbniekiem. Savukārt vismazāk - cilvēki ar augstāko izglītību - tikai 7 procenti. Gandrīz puse ir vecumā no 30 līdz 49 gadiem un gandrīz katrs septītais ir jaunietis līdz 25 gadiem. Tātad izglītības un iniciatīvas trūkums darbspējīgo iedzīvotāju un jauniešu vidū ir viens no raksturīgākajiem bezdarba cēloņiem. Tāpēc viens no kultūras namu fundamentālākajiem uzdevumiem ir - piedalīties sabiedrības radošajā izglītošanā.

Tomēr mūsdienu realitāte un priekšrocība ir brīva izvēle. Kultūras nami joprojām ir galvenā pašdarbības kolektīvu darbošanās vieta, bet ne vienīgā. 1997. gadā 327 pašdarbības kolektīvi darbojās vai nu patstāvīgi vai pie kādām citām institūcijām - pašvaldībām, uzņēmumiem. Starp tiem bija 7 pūtēju orķestri, 9 tautas mūzikas ansambļi, 13 amatierteātri, 19 lietišķās mākslas studijas, 29 folkloras un etnogrāfiskie ansambļi, 30 vokālie ansambļi, 43 tautisko deju kolektīvi, 71 koris un 106 pārējie pašdarbības kolektīvi. 1997. gada situācija bija īpatnēja, jo to ietekmēja gatavošanās Vispārējiem dziesmu svētkiem, tomēr tā norāda, ka pašdarbības kolektīvi meklē un meklēs labākus darbības apstākļus. Arī sabiedrībai kultūras nams nav vienīgā pulcēšanās vieta, šim nolūkam savus pakalpojumus piedāvā bieži vien patīkamākas vietas - baznīca, skola, bibliotēkas, privātās atpūtas un izklaides vietas. Dažās pašvaldībās, pat tādās, kurās joprojām pastāv kultūras nama monstrs, reāli kultūras centri veidojas mājīgāk iekārtotajās pašvaldību administratīvajās telpās.

Tomēr arī kultūras nami nav stāvējuši dīkā. Palielinās gan ar kultūras namiem saistīto pasākumu skaits, gan to apmeklētība (1., 2.tabula).

Raksturīgi, ka maksas pasākumu apmeklētība un to skaits kultūras namos ir zemāks par bezmaksas pasākumu apmeklētību un skaitu un turpina samazināties (1. tabula). Vienīgi profesionāļu maksas izstāžu un maksas izklaides sarīkojumu skaits bijis lielāks gan 1997. gan 1998. gadā. Vidēji kultūras namu maksas pasākumu skaits un apmeklētība 1998. gadā, salīdzinot ar 1997. gadu (1.tabula) ir kritusies, bet bezmaksas - palielinājusies (2.tabula). Savukārt citu iestāžu norises kultūras namos un to apmeklētība ir ievērojami palielinājusies.

Kultūras nami ir viena no iespējām, kā īstenot valsts kultūrpolitiku, bet ne vienīgā . Tas nozīmē, ka kultūras nami darbojas augošas konkurences vidē. To labklājība un spēja uzņemties valsts uzticētos pienākumus kultūrpolitikas īstenošanā ir atkarīga no kultūras namu konkurētspējas. Atbilstoši no tās ir atkarīga arī kultūras namu finansēšana.

Finansēšana

Līdz šim kultūras namu finansēšanai bija divi galvenie avoti - valsts un pašvaldību budžeti. Valsts finansējums tautas mākslas un pašdarbības kolektīvu darba apmaksai ir neliels (2,2% no kopējā finansējuma, 1999.gada dati). Pašvaldību finansējums (80,5% no kopējā finansējuma) ir atkarīgs no pašvaldības prioritātēm un vispārējas attieksmes pret kultūru. Latvijā ir vietas, kur pašvaldības labprātāk finansē baznīcu, nevis kultūras namu uzturēšanu.

Pēc Ekonomikas institūtā veiktajiem aprēķiniem, valsts un pašvaldības finansē apmēram pusi no nepieciešamā. Tomēr kultūras nami joprojām orientējas uz šādu finansējumu. To ieņēmumi no maksas pakalpojumu sniegšanas līdz šim nav pārāk lieli (apmēram 12% no kopējiem ieņēmumiem). Apmēram 10% no kultūras namu budžeta veido citi ieņēmumi (telpu izīrēšana u.c.). Kultūras namu finansēšana lielā mērā ir atkarīga no vadītāja iniciatīvas un prasmes organizēt kultūras namu darbu, meklējot papildu finansēšanas avotus.

Jauna tendence kultūras finansēšanā ārvalstīs ir avotu dažādošana, projektu finansēšanas principu ieviešana, kultūras iestāžu iekļaušanās kopējā tautsaimniecības attīstības un finansēšanas sistēmā, kā arī privāto līdzekļu piesaistīšana. Arī Latvijā kultūras finansēšanas jomā notiek pārmaiņas, paplašinās papildu līdzekļu avoti. Uzlabojoties ekonomiskajai attīstībai, ir lielākas iespējas iegūt finansiālu atbalstu no privātuzņēmējiem, fondiem vai apmeklētājiem. Pašreizējā formā kultūras nami nav piemēroti privāto līdzekļu piesaistei, jo līdzekļu saņēmējs un apsaimniekotājs ir pašvaldība, nevis konkrētais pasākums vai kolektīvs, kam sponsors vēlas palīdzēt, un nav garantijas, ka līdzekļi tiks pilnībā izmantoti paredzētajam mērķim. Līdzīga situācija ir projektu līdzekļu iegūšanā.

Jaunās tendences kultūras finansēšanā ierosina precīzāku kultūras namu darbības un finansēšanas analīzi šādos virzienos:

• kultūras nams kā fiziska infrastruktūras vienība, tā izmaksas un finansēšana,

• valsts finansējums un funkcijas, ko valsts uzticējusi kultūras namiem, valsts finansējuma līdzdalība kultūras nama finansēšanā,

• pašvaldību finansējums un funkcijas, ko pašvaldības uzticējušas kultūras namiem, pašvaldību finansējuma līdzdalība kultūras nama finansēšanā,

• papildu finansējuma nepieciešamība un avoti.

Ekonomiskās darbības analīzes nolūkā ir jānodala kultūras namu fiziskās daļas un saturiskās daļas finansēšana. Palielinoties patstāvībai finansu sagādē, kultūras nami arvien vairāk iegūst uzņēmumu iezīmes. Tas nebūtu nekas slikts, bet tas nozīmē, ka kultūras nami, kur iespējams, ir jāpārveido atbilstošā uzņēmējdarbības formā - visticamāk par valsts pašvaldības uzņēmumiem vai uzņēmējsabiedrībām. Valsts interesēs ir nodrošināt, lai kultūras nami joprojām būtu galvenā bāze tradicionālās kultūras attīstībā, un to ir iespējams panākt, izmantojot valsts un pašvaldību pasūtījumu. Palielinoties finansiālai un saimnieciskajai patstāvībai, kultūras namiem kļūst svarīga stratēģiskā plānošana.

Darba organizācija un

stratēģiskā plānošana

Kultūras ministrijas sagatavotā informācija uzrāda, ka 1997. gadā kultūras namos labāk apmeklēti bija nevis kultūras namu, bet gan citu institūciju rīkoti pasākumi. 1998. gadā šī starpība ir pieaugusi (2.tabula). Kultūras namos maksas pasākumi tiek organizēti retāk. Tas liecina, ka kultūras namiem ir rezerves, kuras izmantot var palīdzēt stratēģiskā plānošana.

Stratēģiskā plānošana ir process, kas notiek vairākos posmos. Pirmkārt, tā ir kultūras nama misijas paziņojuma izstrādāšana, atbildot uz jautājumiem: kāpēc kultūras nams vispār ir vajadzīgs, kāpēc tas darbojas, ko tas ar savu darbību vēlas panākt un kādā veidā? To darot, ir jāuzsver kultūras nama valstiskā nozīme. Šādā misijā var ietilpt arī īpašas apņemšanās, piemēram, pierobežas teritorijās, kurās parasti nav attīstīta rūpniecība, kultūras nams var būt ekonomiskās aktivitātes centrs. Otrkārt, stratēģisko mērķu formulēšana pārskatāmam laika posmam. Treškārt, veicamo uzdevumu izvirzīšana mērķu sasniegšanai. Ceturtkārt, detalizēta darbības plāna izstrādāšana, norādot atbildīgos un izpildītājus. Piektkārt, pasākumu izmaksu aprēķināšana un iespējamo finansēšanas avotu izzināšana. Un, visbeidzot, sestkārt, rezultātu izvērtēšana, kuru iespaidā ir iespējams precizēt mērķus, uzdevumus un konkrētus pasākumus.

Augošas konkurences apstākļos galvenais ir cīņa par klientu. Kultūras namu klienti ir pašdarbības kolektīvi vai cilvēki, kas vēlas darboties pašdarbībā, apmeklētāji un pasūtītāji, kas uztic kultūras namam noteiktu darbu vai funkcijas un finansē to izpildi. Katram klientam ir nepieciešama sava pieeja un ieinteresēšanas stratēģija.

Jaunajos tirgus apstākļos kultūras namiem ir jāpārliecina pašvaldības, ka tie ir labākie un lētākie pasūtījuma veicēji, labi partneri pašvaldību attīstības projektos. Kultūras nami papildus skolai specifiskā veidā veic informēšanas, audzināšanas un izglītības funkcijas. Skolu jaunieši ir potenciālie kultūras namu apmeklētāji un pašdarbības kolektīvu dalībnieki, tāpēc ir jāspēj izkonkurēt alternatīvas jauniešu nodarbes (pārveidojot parastos pulciņus par klubiem, diskusiju forumiem, kur vien iespējams, piedāvājot modernās tehnoloģijas). Līdzās tam kultūras nami var būt piemērota darba vieta jauniešiem. Ēkas uzturēšanā iespējamie sadarbības partneri var būt privātuzņēmēji. Nozīmīga konkurente sabiedrisko norišu organizēšanā kultūras namiem ir baznīca, un šeit iespējams meklēt sadarbošanās un savstarpējas bagātināšanās iespējas. Līdzekļu piesaistē kultūras namiem var palīdzēt nevalstiskās organizācijas, kļūstot par šo organizāciju mājvietu un ciešāku sadarbības partneri.

Nākotnes vīzija un iespējamie

problēmas risinājumi

Domājot šādās kategorijās, saprotams, ka kultūras namu funkcijas nevar aprobežoties tikai ar tradicionālajām un līdz šim pierastajām. Ejot uz izglītotu, atvērtu sabiedrību, vispirms ir jāmainās kultūras namu vadītāju attieksmei, tāpēc līdzīgi var runāt par "atvērtu attieksmi". Kultūras namam jākļūst par daudzfunkcionālu kultūru nesošu infrastruktūru kompleksu jeb kultūras centru ar moderniem pakalpojumiem.

Šāda kultūras centra finansējumu daļēji nodrošina pašvaldības, daļēji - kultūras namu klienti. Līdzīgi tehnoloģiskiem un zinātnes centriem, kultūras centri piedāvā telpas, vadību, sakaru iekārtas un aparatūru pašdarbības kolektīviem, kas par to maksā pilnībā vai daļēji no saviem līdzekļiem. Savukārt pašdarbības kolektīvi iegūst līdzekļus no pašvaldībām, konkursos, no dalības maksām, ziedojumiem, priekšnesumiem, kā arī citā veidā. Lai papildinātu namu uzturēšanai nepieciešamos līdzekļus, kultūras centri veic papildu saimniecisko darbību - izīrē telpas ar kultūru un izglītību saistītiem pasākumiem, iekārto kultūras namos maksas pakalpojumu punktus (piemēram, informācijas pakalpojumus). Šāds nākotnes kultūras centrs ir vieta, kuras paspārnē cilvēks var pašizglītoties, uzzināt visu nepieciešamo, tātad apmeklēt bibliotēku; vieta, kur izkopt savas radošās potences, tātad strādāt kādā darbnīcā, pulciņā; vieta, kur iegādāties ar kultūru saistītas lietas; vieta, kur daudzpusīgi atpūsties, sportojot, baudot mākslu vai kā citādi. Tik daudz par nākotnes vīziju.

Pašreiz, lai samazinātu kultūras iestāžu uzturēšanas izmaksas, palielinātu telpu izmantošanas efektivitāti un dažādotu kultūras namu pakalpojumu piedāvājumu, kur iespējams, to telpās jākoncentrē arī citi kultūras infrastruktūras objekti, piemēram, bibliotēkas, informācijas centri, tai skaitā arī citas nozares (uzņēmējdarbības konsultācijas, tūrisms).

Uzņēmējsabiedrības statuss ļautu kultūras namiem racionālāk strādāt un ieguldīt radušos ienākumus tālākai darbībai. Šāda darbības forma nodrošinātu precīzāku finansēšanas kārtību, skaidrāku izpratni par finansēšanas mērķiem un rezultātiem. Tomēr pat pēc veiktajiem pārveidojumiem nav paredzams, vai kultūras nami varēs sevi atpelnīt, kalpojot tikai kultūras mērķim un darbojoties tikai savā teritorijā. Tāpēc ieteicams izveidot augstāka līmeņa struktūru, kas rūpētos par lielākas teritorijas kultūras namu izmantošanu dažādiem attaisnotiem mērķiem: piedāvājot kultūras namiem papildu izmantošanas iespējas, informējot ieinteresētos, nodrošinot kultūras namus ar informāciju, popularizējot tos, rūpējoties par vienmērīgu kultūras namu izmantošanu, ierosinot un rīkojot pasākumus, kas pārsniedz vienas pašvaldības robežas.

Šādai kompleksai struktūrai ir vairākas priekšrocības. Pirmkārt, attiecīgo darbu veic speciālisti, tāpēc tas tiek paveikts lētāk un profesionālāk. Reģionālais aptvērums nodrošina pietiekamu pakalpojumu apjomu, kas ļauj uzturēt modernu pakalpojumu iestādi. Otrkārt, pieejamas modernas tehnoloģijas, sakari un informācija. Treškārt, ir labāka izmantošanas iespēju pārredzamība gan horizontāli (sadarbojoties ar citām līdzīgām struktūrām), gan vertikāli.

Kultūras namu nākotnes vīzija jau iezīmēta Nacionālās programmas "Kultūra" apakšprogrammā "Tradicionālā kultūra un amatiermāksla", kurā ir runa par kultūras un informācijas centru, novadu kultūras centru un novadu etniskās kultūras centru izveidi. "Saskaņā ar koncepciju novada kultūras centrs ir novada kultūras institūciju, nevalstisko organizāciju, kultūras nozares privātstruktūru un sabiedrības grupu (vecuma, sociālo, etnisko, politisko u.c.) informācijas apmaiņas, sadarbības, kultūras programmu koordinācijas un īstenošanas centrs, kas veido kultūrpolitiku novadā un nodrošina tās īstenošanu." Novada etniskās kultūras centrs kalpo "Latvijas kultūrvides attīstībai, iesaistot kultūras procesā plašāku iedzīvotāju loku".

Kā redzams, tradicionālās kultūras un kultūras namu attīstības problēmas nav vienkāršas, un to atrisināšana prasīs jaunas idejas, jaunu attieksmi un daudz darba visos līmeņos.

1. tabula

Kultūras namu darbības un apmeklētības izmaiņas

(1998.gads, %, pret 1997.gadu)

2.tabula

Kultūras namu pasākumu apmeklētības analīze,

vidējais apmeklētāju skaits vienā pasākumā (cilv.)