Spītējot necilvēku uzliktajiem pārbaudījumiem

Viņi iepazinās neilgi pirms virsnieku balles — ģimnāziste no pēdējās klases un brašais kadets. Latvijas jaunatne tad bija pārpārēm pilna ar lepnumu par savu valsti, par tās sasniegumiem saimnieciskajā un garīgajā darbā. Dienestu armijā uzskatīja par katra puiša goda, pienākuma un vīrišķības lietu. Meitenes apjūsmoja brašos karaskolas kadetus, dāmas — virsniekus par viņu stāju, bruņinieciskumu un iznesību. Bija 1938. gads. Cik skaista būtu Dieva pasaule, ja cilvēki nejauktos viņa radītajā harmonijā!

Mazā zvaigznīte pie blūzītes

Foto: Juris Krūmiņš Šos fotoattēlus šķir 61. gads, ir mainījušies Latvijas Valsts prezidenti, tikai Oskars Kohs ir palicis tas pats: 1938. gadā — Kārlis Ulmanis sveic Oskaru Kohu karaskolas izlaidumā; 1999. gadā — Vaira Vīķe–Freiberga apsveic Oskaru Kohu ar Triju Zvaigžņu ordeņa zelta goda zīmi

Albertīne Bērzlape savai meitai iedeva vārdu, kas kalendāros parādījās tikai nesen. Tālija grieķiski ir dzīvesprieks, bet grieķu mitoloģijā Thaleia simbolizēja vienu no deviņām mūzām. Astoņpadsmitgadīgai ģimnāzistei dzīvesprieks viļņoja kopā ar romantisku jūsmu par brašajiem un izskatīgajiem kadetiem, kuri tricināja Rīgas logus ar dziesmām, soļojot uz Daugavmalu.

Tālija tagad atceras:

— Un tad Oskars mani ielūdza uz balli Virsnieku namā. Tur varēja ierasties arī kadeti ar savām dāmām. Tas bija sevišķs pārdzīvojums, īpašs notikums. Tur bija tāds paaugstinājums ar kāpnītēm. Ikviens virsnieks vai kadets savu dāmu iepazīstināja (stādīja priekšā) augstākajiem virsniekiem. Visi parādes formās baltiem cimdiem. Sasēdināja pa četri pie galdiņiem. Tad sākās polonēze, bet pusnaktī kadeti dziedāja savu himnu.

Bet līdz himnai bija valsis, slovfokss, tad angļu valsis, polka un mazurka. Zāle ar vizuļojošo parketu kā ledu aicināt aicināja lidot, bet reizē arī biedēja paslīdēt. Kaut arī skolā visu to mācīja, tādas balles bija kā eksāmens. Un vecākie virsnieki rādīja, kā tas jādara. Viņu vidū izcēlās ģenerālis Kārlis Goppers, slaids, kalsns ar ciešu skatienu un kuplām, galos uzliektām ūsām. Viņš līdzinājās prūšu virsniekam, bet patiesībā agrāk bijis latviešu strēlnieku brigādes komandieris. Ģenerālis satvēra savu graciozo tumšmati un aizslīdēja pa parketu līgani, ritmiski un viegli. Lūk, kadeti, kā to dara! Boles galds, dejas, jautrība. Mēs, meitenes, jutāmies kā ienākušas augstas morāles, patriotisma, garīgi spēcīgu cilvēku vidē, nevis kā karaspēka daļā. Sarunās par karu, kas sācies pasaulē, par draudiem Eiropā, mēs nojautām, ka viņi gatavi nolikt galvu par to, kā pie mums bija un kas mums bija. Mēs neredzējām nevienu ar nošļukušu formu, šķībiem zābakiem, nesakoptu. Neviens nekautrējās par militāro formas tērpu, gluži otrādi — lepojās ar to.

"Esat stipri gaišā cerībā, drošā paļāvībā, karstā tautas un tēvu zemes mīlestībā!" — mūs aicināja Kārlis Ulmanis. Un mēs tā dzīvojām.

Kad Oskars beidza karaskolu, viņu nozīmēja dienestā Ventspilī. Šķiroties viņš man uzdāvināja leitnanta zvaigznīti. Ģimnāzijā, zem baltās blūzītes atloka piesprausta, tā vienmēr bija līdzi. Eksāmenos piespiedu tai roku kā svētumam, kā garīgā spēka vairotājai. Tā bijusi klāt visus šos gadus, gaidot viņu un sagaidot, grūtos un priecīgos brīžos. Tālaika tradīcijas un audzināšana atšķiras no šodien pieņemtajām. Kad Oskars pirmajā tikšanās reizē lūdza atļauju mani pavadīt, es atteicu, kaut mana sirds jau bija valgos. Tad Oskars it kā, lai vairotu manu uzticēšanos, piebilda — jūs laikam nezināt, kāda forma man mugurā un no kurienes es esmu.

Būdams virsnieks un vēlāk mācīdamies lidotāju skolā, viņš ne reizi nepieminēja grūtības dienestā. Kaut stipendija bija tikai astoņi lati, viņš vēl iekrāja, lai nopirktu slidas. Lidotāju skolā jau tad sekmes vērtēja divpadsmit ballu sistēmā, bija liels konkurss.

Par latvju Solveigu, divu jauniešu nesavtīgu mīlestību, uzticību un izturību, spītējot necilvēku uzliktajiem pārbaudījumiem

Tagad, uzzinot par ārpusreglamenta attiecībām armijā, Oskars teic, ka toreiz viņam pat domās nav prātā ienācis kādu biedru fiziski iespaidot: — Jā, sodījām humora veidā, uz zoba pavelkot. Reiz karaskolā dežūrā kāds jaunākā kursa kadets bija iemidzis, aizsargķiveri uz galda nolicis. Būdams sardzes pārraugs, ielēju ķiverē ūdeni. Uz uzsaucienu gulētājs pielēca kājās un meta kasku galvā...

Pārveidošana

1939. gada oktobrī leitnants Oskars Kohs tika nosūtīts uz aviācijas pulka lidotāju skolu Pārdaugavā, kuru beidza pēc gada, kad Latvija jau bija okupēta. Ar 1940. gada oktobri Oskars Kohs tika ieskaitīts 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā, par kura izveidošanu tika saņemta pavēle 17.augustā. Brīvības piemineklim noņēma godasardzi. No karavīru parādes cepurēm pavēlēja noņemt Latvijas valsts lielo ģerboni. Armijā ieviesa krievu valodu un uzrunu "biedrs". Izdeva pavēli reģistrēt analfabētus, bet bija grūti tādus atrast. Vajadzēja pierakstīt vairāk, lai visi uzzinātu, cik nekulturāla ir latviešu tauta.

Ap 800 virsnieku atvaļināja, daudzus pēc atvaļināšanas tūdaļ apcietināja, nedaudziem izdevās nokļūt Vācijā, izmantojot vācu tautības iedzīvotāju repatriācijas akciju.

Iznīcināšana

1941. gada jūnija sākumā 24. korpuss tika sūtīts uz vasaras nometni Litenē, un tur nokļuva arī Oskars Kohs. Korpusā tika iepludināti krievi, arī vadība bija krievu. Latviešus sasniedza baumas, kas vēlāk apstiprinājās ar čekas ģenerāļa Serova instrukciju Nr. 2192, kas parakstīta jau 1941. gada 21. janvārī: "Par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pretpadomju elementu deportāciju veidu." Oskars Kohs kopā ar leitnantu Ligutu bija izplānojuši bēgšanu, bet dienu pirms tās 14. jūnijā korpusa nometnēs pavēlēja pulcēties uz lauku mācībām. Kad virsnieku grupas nonāca norādītajās vietās, pašķīrās krūmi un sarkanarmieši pavērsa pret viņiem ieročus, pavēlot gulties. Izcēlās neliela apšaude, kurā krita NKVD virsnieks un tie, kas pretojās. Zemē guļošajiem norāva zīmotnes, atņēma uzkabes piederumus, jostas. Visi nonāca lopu vagonos Gulbenes stacijā, no kurienes tika deportēti uz Ziemeļsibīrijas vergu nometnēm.

Noriļskā

O. Kohs: — Pēc garā ceļa bijām Noriļskā, aiz Polārā loka. Mans numurs bija 300 tūkstošais, precīzi neatceros, jo to drīz noņēma. Katordznieku grūtākais ceļa posms — pēdējie septiņi kilometri kājām. Ja pieprot, cik ātri cilvēkus var novest līdz spēku izsīkumam. Atliek iebāzt lopu vagonos, pamērdēt badā, paturēt lielā aukstumā, mazliet iedot kādas samazgas, un, skaties — vājākie pēc septiņiem kilometriem jau streipuļo un viņi jau apātiski reaģē uz uzbrēcienu: solis pa labi vai pa kreisi — šaušu! Apsargi bija radījumi, kuriem nepiedienēja vārds "cilvēks". Arī mēs tādi nedrīkstējām būt. Mums bija atņemts viss, viselementārākās tiesības, nerunājot par tik augstām un cēlām lietām, kā Dzimtene, tuvinieki, brīvība.

Nebiju paspējis ne stundu cīnīties pret šīs nolādētās sistēmas ielikteņiem. Biju tikai savas valsts virsnieks. Kādus radījumus bija dzemdējušas viņu mātes, ka garus piecus gadus neatradās neviena iejūtīga dvēsele, kas atļautu mazu lapiņu salocīt trīsstūrī un nosūtīt uz Latviju — māt, esmu dzīvs!

Izdzīvot par spīti. Man vajadzēja izdzīvot! Par spīti nīstajam ienaidniekam, ūsainajam varmākam un viņa pakalpiņiem. Lai velti nebūtu cerējusi, mana māte norokot valsts prezidenta pasniegto zobenu, ko saņēmu, beidzot karaskolu. Māte cerēja, ka atkal to kādreiz skūpstīšu. Lai velti nebūtu ticējusi un gaidījusi mana Solveiga. Par spīti pazemojumiem, pārcilvēciskajam darbam, puspuvušo kāpostu zupai, kas manu sportā rūdīto ķermeni bija pārvērtusi nožēlojamā ģindenī 45 kg svarā, par spīti mīnus 55 grādiem, malārijai, par spīti viņu "troikām", kas kā kāršu spēlmaņi, pasviežot kārtis vai domino kauliņus, izlēma cilvēku likteņus. Man vajadzēja izdzīvot arī tad, kad nebija ne mazāko cerību, nokļūstot soda nometnē pēc bēgšanas mēģinājuma. No tās neatgriezās neviens. Man stāvēja klāt Dievs, kas sūtīja vācu ārstu, kuram šķita simpātisks mans vāciskais uzvārds. Viņš dabūja atļauju pieņemt mani par krāsns kurinātāju un mirušo pirkstu nospiedumu noņēmēju. Tā kā nebija spēka atlauzt mirušo dūrēs savilktos pirkstus, izmantoju savējos.

Rozes zieds un kaula gredzentiņš

T.Koha: — Pēdējā mūsu satikšanās bija pāris mēnešu pirms jūnija notikumiem. Tā kā vācu laika studijas krievi neņēma vērā, iestājos vēlreiz Rīgas Medicīnas institūtā. Eksāmenos joprojām liku roku pie mazās zvaigznītes zem atloka un, kaut bija pagājuši pieci gadi, joprojām ticēju un cerēju. Un tad 1946. gadā pienāca pirmā ziņa — Oskars dzīvs! Sāka ceļot vēstules — simtiem vēstuļu! Tad jau viņš bija pārsūtīts uz Krasnojarsku, gāja darbos kādā rūpnīcā un varēja sarakstīties...

Tu esi mana saule un vari pat no tik liela attāluma mani sasildīt. Un tad šīs nepanesamās ilgas pēc Dzimtenes, pēc mīļa cilvēka kļūst ciešamākas. ..."Vispatīkamākais " laiks — -55 grādi termometrs rādīja. Cik mēs esam priecīgi par šo aukstumu, jo nav jāiet darbā... Šis mazais nieciņš, ko Tev gribēju uzdāvināt, bija mazs kaula gredzentiņš, ko, rūpīgi strādājot, izgriezu. Tam jābūt tik plānam, lai var ielikt aploksnē...

Es savukārt viņam uz dzimšanas dienu aizsūtīju starp laikrakstu lapām noslēptu izkaltētu rozes ziedu un slavenās Solveigas rindas — kad tukša mūsu būda un vēl tavi soļi skan... Vēlāk, kad atgriezās arī leitnants Liguts, stāstīja, ka nometnē esot zinājuši vien, ka Oskars sarakstās ar meiteni vārdā Solveiga.

Tad pēkšņi atnāca vēstule, lai vairs nerakstot— es ceru, ka pārceļos uz vēl labāku vietu. Viņš, lielais viltnieks, gribēja sagādāt pārsteigumu. Un izdevās — 1949. gada 27. jūnijā nostājoties manā priekšā. Man bija institūtā vēl jānokārto divi valsts eksāmeni. Tie pagāja kā miglā, bet noliku. Tieši pēc gada 27. jūnijā mums piedzima dēls.

O.Kohs: — Viņi pat neuzskatīja par vajadzīgu paziņot man soda mēru. Tikai mājās atlaižot, paziņoja, ka "troika" man piespriedusi desmit gadu un apsūdzībā esot rakstīts par to, ka mātei esot sacījis: agrāk bijuši labāki laiki.

Esmu ķemernieks, bet man pie vecākiem neļāva ne dzīvot, ne pierakstīties. Biju nometinājumā ar ierobežotu kustības brīvību simt kilometru rādiusā. Kad nomira ģenerālis Jānis Balodis, nesu viņa šķirstu. Sākās čekas apciemojumi.

Tālija: — Mūsu mīlestība nav tikai līdzās dzīvošana. Visu, kas skaists dzīvē, viņš alkatīgi pieņēmis — gājām uz teātri, pirkām grāmatas. Es visus garos gadus jutu šo garīgo tuvumu. Viņa angļu mieru, lidotāja aukstasinību, garīgo nosvērtību tie neģēļi nebija varējuši iedragāt. Bija veselības krīze. Ārsti pateica, ka rītu nesagaidīs. Droši vien vēlreiz uzvarēja viņa spīts. Es sajutu bezgalīgu prieku, ka viņš elpo, dzīvo man blakus. Katra diena pārvēršas par svētkiem.

Rindiņas no vēstules, rakstītas Sibīrijā:

... Varu būt laimīgs un lepns, ka man ir tāds draugs, draugs, kas tik bieži domā un atceras mani. Mani, par kura dzīvību te ne piecas kapeikas nedod. Bet Tu, manu mīļo meitenīt, neskatoties uz visu to, tomēr vēl ceri un gaidi. Un ar šo ticību Tu iedvesmo arī mani...

Oskaru Kohu 1999. gada 28. oktobrī apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta goda zīmi par nopelniem Latvijas labā, par parādīto izturību, uzticību un drosmi.

Andris Kļaviņš — "Latvijas Vēstnesim"