Lai atceramies, lai pieminam

14.jūnija traģēdijas atcere arī Austrālijā

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā "Latvijas Vēstnesim" atkārtoti aicina mūs visus pielikt roku, fiksējot un saglabājot vēsturei deportēto cilvēku atmiņas un citas liecības par Baigo gadu.

Jo mūsdienu demokrātisko sabiedrību cilvēkiem vērtīgas var būt arī autentiskas liecības par gaisotni okupētajā Latvijā 1941. gada 14. jūnija nakts priekšvakarā un citos dramatiskos mūsu tautas liktensbrīžos.

Laiks rit strauji, un aizvien mazāk paliek cilvēku, kuri 1941. gada 14. jūniju skatījuši paši, turklāt jau pieauguša cilvēka acīm. Viena šāda unikāla liecība pirmdien, 11. jūnijā, izskanēja Austrālijā, Melburnas latviešu organizāciju apvienības rīkotajā aizvesto piemiņas aktā Melburnas latviešu namā. Tā bija arī latviešu diplomātijas seniora, Latvijas Republikas goda ģenerālkonsula Austrālijā un Jaunzēlandē un arī "Latvijas Vēstneša" autora Emīla Dēliņa uzruna vietējai latviešu sabiedrībai.

"LV" informācija

Latvijas goda ģenerālkonsuls Austrālijā un Jaunzēlandē Emīls Dēliņš:

Uzruna Melburnas latviešu organizāciju apvienības rīkotajā aizvesto piemiņas aktā 2001. gada 11. jūnijā Cienījamās dāmas, godājamie kungi, mīļie draugi!

Tiem, kuri ir pārāk jauni, lai zinātu, un tiem, kuri ir pārāk veci, lai atcerētos, vēlos pastāstīt par kādu notikumu pirms 60 gadiem no paša pieredzes.

1941. gada 13. jūnija pievakarē Rīgā ar 8. līnijas tramvaju braucu no mājām Āgenskalnā uz pilsētu. Uzvaras laukumā, no tramvaja loga pa labi, tai pašā laukumā, kur 1938. gada jūnijā bija notikuši 9. Vispārējie dziesmusvētki, bet kur pašlaik paceļas padomju okupantu uzvaras piemineklis, skatam atvērās neparasta aina. Viss plašais Uzvaras laukums bija pilns ar smagajām kravas automašīnām. To bija nevis daži desmiti, bet gan vairāki simti.

Ko tas varēja nozīmēt? Kādus karaspēka manevrus? Bet automašīnas jau nebija militāras, bet civilās. Kādu, jaunu, milzīgu sējas talku kolchozu propagandai? To neviens nevarēja pateikt.

1941. gada 13. jūnija vakarā man bija norunāta tikšanās ar kādu bijušo skolasbiedru Lunas kafejnīcā, Aspazijas (toreiz Padomju) un Brīvības bulvāru krustojumā, tā paša nama otrajā stāvā, kurā pašlaik atrodas Rīgas pirmais un lielākais Makdonalda restorāns. Mēs sēdējām pie loga un skatījāmies uz Brīvības pieminekli, kuru jau sen vairs neapgaismoja Latvijas neatkarības laika spožie prožektori, un arī uz agrākās (un tagadējās) Vācijas sūtniecības namu Raiņa bulvārī , kurā toreiz mitinājās kāda vācu repatriācijas iestāde.

Kaut kas nezināms, nedrošs, varbūt pat draudīgs gulēja pāri mūsu dzimtajai pilsētai Rīgai, bet — kas tas īsti bija, to nevarēju pateikt ne es, ne mans draugs, kuru sauksim par Hariju. Avīzēs meklēt atbildi mūsu jautājumiem bija veltīgi, bet baumas varēja dzirdēt čukstam uz katra stūra. Baumas par briestošām domstarpībām Padomju Savienības un Hitlera Vācijas starpā, par mūsu gadagājuma iesaukšanu sarkanarmijas karadienestā, par vēl ko citu. Pie skaidrības netikuši, atvadījāmies, norunājot rītu no rīta sazvanīties pa tālruni.

Kad 1941. gada 14. jūnija rītā pirms došanās uz darbu piezvanīju Harijam, tālrunī atbildēja nepazīstama balss. Jautāju, vai varu runāt ar Hariju.

"Viņa te vairs nav," bija strupa atbilde.

"Kā tā — nav?" Bet pulkstenis taču vēl nav astoņi?"

"Vai tad jūs nesaprotat: viņa te vairs nav!" Un runātājs nolika klausuli.

Galvu pagrozījis, kāpu tramvajā un devos uz darbu. Uzvaras laukums šorīt bija tukšs: kā uz burvja mājienu no laukuma bija pazudušas visas te vakar sabrauktās kravas mašīnas. Arī to bija grūti izskaidrot.

Viena smagā automašīna gan stāvēja manas darbavietas priekšā Pulkveža Brieža (toreiz Sverdlova) ielā 15, bet mašīnas kravas telpā bija saspiedies ļaužu pulciņš, arī sievietes mēteļos un saiņiem rokās. Kāda no sievietēm, mani nākam ieraudzījusi, pavicināja ar roku. Automātiski pamājis pretī, iegāju nama durvīs. Droši vien kādi braucēji uz vienu no daudzajām cukurbiešu kopšanas talkām.

Nama piektajā stāvā, agrākās Pārupa klīnikas gaitenī, man pretī izskrēja māsa Martinsone, satraukumā pietvīkušu seju:

"Vai redzējāt, kas notiek tur, apakšā? Tur pašlaik aizved arī Krišjansonus!"

Man nokrita kā zvīņas no acīm. Krišjansonu ģimene bija klīnikas nacionalizētā nama agrākie īpašnieki, bet mājēja no smagās automašīnas — viņu meita, mana kādreizējā skolasbiedrene.

Tādas ir manas atmiņas par 1941. gada 14. jūnija rītu Rīgā.

Latvijā bija sācies 20.gadsimtā tur vēl nepiedzīvota terora vilnis, kas sadragāja visas mūsu zemē tik rūpīgi koptās cilvēcības un civilizācijas normas. Padomju masu terora triecienam dažas nedēļas vēlāk sekoja cits — nacistu Vācijas okupācijas terors, kas ne vien aizrāva nāvē gandrīz visus atlikušos Latvijas žīdu tautības iedzīvotājus, bet tikpat nesaudzīgi vērsās arī pret Latvijas neatkarības atjaunošanas centieniem. Bija sākusies gluži jauna spēle ar mūsu tautai svešiem, ļauniem un noziedzīgiem noteikumiem.

Esmu pieminējis jau divus manus kādreizējos skolasbiedrus, bet tagad pieminēšu vēl trešo — Franku Gordonu, manas paaudzes Latvijas žīdu vienaudzi, kas pirms nedaudziem gadiem ar mums runāja šai pašā zālē. Savā nule iznākušajā grāmatā "Latvieši un žīdi starp Vāciju un Krieviju" Franks Gordons raksta:

"Gribētu izteikt kādu hipotēzi. Ja viss būtu noticis ačgārnā secībā, ja vācu armija būtu bijusi pirmā Latvijas okupante — tāpat kā tā 1939. gada martā okupēja Čechoslovakiju, — un ja vāciešus no Latvijas pēc tam būtu padzinuši boļševiki, varbūt ka tādā gadījumā latvieši būtu sagaidījuši krievus tikpat jūsmīgi, kā čechi to darīja 1945. gada maijā. Un arī čechiem nācās rūgti vilties savās uz krieviem liktajās cerībās."

Vienādi vai otrādi, 1941. gada 14. jūnijs ir kļuvis ne vien par padomju deportācijās aizvesto upuru piemiņas dienu, bet arī par simbolu visa 20. gadsimta totalitāro varu kauna darbiem mūsu tēvzemē. Un šo darbu upuru kopskaits patiesībā ir daudz, daudz lielāks, nekā tas dažkārt liekas pirmā acu uzmetiena tuvskatē.

"Kas ir latviešu leģionāri?" vaicā vēstures profesors Andrejs Ezergailis. "Varoņi vai upuri?" Un kas esam mēs paši, nu jau pusi gadsimta Austrālijā nodzīvojušie latvieši, kuri, Latvijas neatkarībai svešu varu netraucētai turpinoties, savus bērnus un mazbērnus būtu spējuši uzaudzināt viņu tēvu zemē pie Baltijas jūras?

14. jūnija nozīme ir daudz, daudz plašāka par parasti pieņemto. To atgādināsim sev arī 2001. gadā, notikumus Latvijā pirms 60 gadiem pieminot.