Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad Māte Latvija raudāja par saviem bērniem. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.06.2001., Nr. 92 (2479) https://vestnesis.lv/ta/id/25305

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai atceramies, lai pieminam

Vēl šajā numurā

14.06.2001., Nr. 92 (2479)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad Māte Latvija raudāja par saviem bērniem

TA1.JPG (58665 BYTES)
Mārtiņš Saulīte ar māsu Mariju Saulīti bēgļu gaitās Valkā 1916. gads

Man nebija pat deviņi gadi, taču tās dienas notikumus es atceros labāk nekā tos, kas risinājušies pirms nedēļas.

Mani pamodināja automašīnas motora troksnis mūsu mājas pagalmā. Kas noticis? Tolaik Zantes pagastā bija divas automašīnas, kuras tāpat vien, bez iepriekšējas norunas, pa mājām nebraukāja. No gultas līdz logam ejot, vēl paspēju nopukoties uz saviem vecākiem, kuri par ko svarīgu nav mani brīdinājuši. Pašlaik viņu istabā nebija — laikam aizgājuši uz kūti lopus kopt.

Ticis pie loga, nobijos. Pagalmā stāvēja neredzēta automašīna. Sveši ļaudis kāpa laukā no tās un nāca uz durvju pusi. Vairāki no viņiem bija karavīru formās ar šautenēm rokās. Ko nu darīt? Es biju viens un neapģērbies. Steigšus metos pie krēsla, norāvu naktskreklu, ielēcu biksēs un uzvilku kreklu.

Nelūgtie viesi tomēr kavējās. Izrādījās, ka viņi bija pamanījuši manus vecākus pie kūts un pagaidījuši tos. Noskaidrojās, ka atbraucēji meklē manu krusttēvu (manas mātes brāli) Mārtiņu Saulīti, kas kopā ar savu tēvu (manu vectēvu) Krišu kopš marta dzīvoja manu vecāku mājās — Tukuma rajona Zantes pagasta Birzniekos.

Atbraucēji iegāja viņu istabā, izsūtīja vectēvu ārā un kādu laiku sarunājās ar krusttēvu. Pēc brīža viens no viņiem iznāca un mums paskaidroja, ka Zantes pagasta bijušais aizsargu organizācijas priekšnieks Mārtiņš Saulīte kā padomju iekārtas ienaidnieks tiek izsūtīts no Latvijas uz attāliem valsts apgabaliem, un, ja maniem vecākiem ir vēlēšanās, viņi var dot līdzi uzturu ceļam. Māte tūliņ sarosījās, sameklēja audekla maisu, kurā salika maizes klaipus (maizi cepām pašu mājās), vairākus cūkgaļas gabalus, pergamenta papīrā ievīstīja sviesta bļodu, pievienoja alumīnija bļodiņu ar vakardien sacepto cūkgaļu, emaljētu krūzīti, galda nazi, dakšiņu un karoti. Arī palielu piena kanniņu ar kurzemnieku skābputru, kas ļoti garšoja krusttēvam.

Vēl pēc laiciņa atvērās istabas durvis, un krusttēvs ar svešajiem vīriem iznāca. Viņam rokās bija saiņi ar siltajām drēbēm un apaviem. Krusttēvs atvadījās no tēva, mierināja māsu un lūdza to neraudāt, pacēla un piespieda pie krūtīm mani un manu mazo māšeli, vīrišķīgi sarokojās ar manu tēvu un lūdza mūs visus parūpēties par viņa dēlu un sievu, kuri dzīvoja Matkules pagastā. Pavadījām krusttēvu līdz automašīnai un redzējām, ka tā aizbrauc pagasta valdes virzienā. Nospriedām, ka ceļā uz Tukumu tā brauks garām mūsu mājām, tādēļ nolēmām aiziet līdz lielceļam un pagaidīt. Pēc brīža automašīna tiešām parādījās. Bez mana krusttēva tajā bija pagasta vecākais un pagasta kārtībnieks (tā tolaik devēja policistus) ar ģimenēm. Vectēvs pacēla roku, un automašīna apstājās. Atvērās durvis, un kabīnē sēdošais priekšnieks vaicāja, ko gribot. Vectēvs lūdza atļauju vēlreiz atvadīties no dēla. To atļāva. Tēvs pacēla mani, un es atkal nokļuvu krusttēva stiprajās rokās. Pēc tam viņš pabužināja manu matu ērkuli un lika augt lielam. Uzsākot kustību, automašīna aiz Pluģu kalna pazuda mūsu skatienam.

No tā brīža savu krusttēvu neesmu vairs redzējis.

Debesis torīt bija pavisam pelēcīgas. Nelija, taču šķita, ka zemo mākoņu mitrās rokas glāsta mūsu sejas. Mans vectēvs, kurš bija liels dabas apstākļu pazinējs, aizsmakušā balsī teica, ka Māte Latvija raud par saviem bērniem.

1957. gadā dzīvi palikušie izsūtīto ģimeņu locekļi atgriezās mājās. Diemžēl neviena no ģimenes galvām viņu vidū nebija. Mana māte, pēc tam arī māsa un brālēns Ilgonis sūtīja vēstules attiecīgajiem "orgāniem" un lūdza paziņot par Mārtiņa Saulītes likteni. Tika saņemtas trīs atbildes, taču katrā no tām bija minēta cita miršanas vieta un laiks. Kurai ticēt?

TA2.JPG (46314 BYTES)
1940. gada 24. decembris

Pēdējie Ziemassvētki Zantes skolā. Sēž pirmais no kreisās Mārtiņš Saulīte, blakus tēvs Krišus Saulīte

No Zantei piegulušo pagastu aizvesto ģimeņu galvām 1956.gadā Latvijā atgriezās tikai remtenieks Žanis Zigmunds. Mēs ar brālēnu apciemojām brīnumainā kārtā izdzīvojušo, vairākas stundas klausījāmies viņa stāstījumu par pārciestajām mocībām, ieskatījāmies viņa pierakstos, kas brīnumainā kārtā bija atgriezušies no Golgātas. Ilgāku laiku abi likteņa biedri bijuši kopā, taču tad Mārtiņš Saulīte it kā pārsūtīts uz Kazahiju un viņi izšķīrušies.

Tā aprāvās arī šis cerību diedziņš. Zantes pagasta Smiltiņu kapos blakus Sapai un Krišam Saulīšiem joprojām atstāta vieta viņu dēla Mārtiņa pīšļiem, taču baidos, ka tā paliks tukša.

Turpinot stāstījumu par 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajiem, gribu atcerēties kāda mācītāja rakstu, kas pirms vairākiem gadiem bija publicēts vienā no Rīgas avīzēm. Autors pārmeta, ka arī latvieši piedalījušies izvedamo sarakstu sastādīšanā, ka latvieši kaluši restes vagonu logu aizšķēršļošanai, ka zinājuši par izvešanām, bet nav ziņojuši, ka pastrādājuši vēl citus grēka darbus.

Te nu man jāiebilst.

Par sarakstu sastādīšanu neapšaubāmi ir taisnība, jo Latvijas PSR Valsts drošības komisariātā strādāja arī latvieši.

Par vagoniem mans brālēns Ilgonis Saulītis apgalvoja, ka Tukuma stacijā redzējis tēvu nevis aiz kaltiem režģiem, bet dēļiem un dzeloņstieplēm nosprostotā logā.

No ziņotājiem vismaz vienu satiku pats.

1941.gada jūnija sākumā mūsu pagalmā ar velosipēdu iebrauca riteņbraucējs. Gluži tādā ģērbā kā žurnālā "Atpūta" publicētajos aicinājumos "Apceļosim dzimto zemi!". Jautāja, vai te ir Birznieku sēta. Saņemot apstiprinošu atbildi, interesējās, vai te dzīvo Mārtiņš Saulīte. Ar īso "jā" ziņkārīgajam viesim bija par maz. Viņš vēlējās uzzināt, kas viņš man ir. Atbildēju, ka krusttēvs un mātes brālis arī. Ar to nu beidzot pietika. Velosipēdists pasniedza man roku un lūdza aizvest pie radinieka. Krusttēvu atradu istabā, kurā bija arī mani vecāki. Ciemiņš teica, ka viņam esot jārunā ar pieaugušajiem, un zīmīgi paskatījās uz manu pusi. Tēvs saprata, palūdza man atgriezties pagalmā un ziņot, ja tuvotos vēl kāds nācējs. Gaidīt nācās ilgi, jo vecāki bija mūsu viesi cienājuši ar lauku maizi, tikko izsviesto medu un vēsu pienu. Jauneklis pateicās par izpalīdzēšanu un pasniedza man veselu sauju sūkājamo citrona ledeņu.

Tikai vēlāk, jau pēc 14.jūnija, uzzināju: riteņbraucējs ziņojis, ka Mārtiņš Saulīte ir izvedamo sarakstos un jūnija vidū viņam ieteicams mainīt uzturēšanās vietu. To pašu viņš tanī pašā dienā pavēstījis arī pagasta vecākajam — Heinriham Zvirbulim. Abi satikušies, pārrunājuši iespējas un nolēmuši, ka no likteņa neizbēgt. Vēl nosprieduši, ka manam krusttēvam, kas bija grāmatvedis, uz kādu laiku nākšoties nomainīt skaitīkļus pret mēslu dakšām un padarboties ar zirgāboliem, bet pēc tam gan jau tikšot vismaz uzskaitveža amatā. Savukārt Heinrihs Zvirbulis bijis gatavs kādu laiku pasvīst lauku brigādē, lai pēc tam tiktu posminieka vai brigadiera godā (Zantiņu mājas bija labi iekopta saimniecība, no kuras katru rītu divjūga gumijriepu ratos pienotavai piegādāja 24 kannas augstākā labuma piena). Diemžēl šie nodomi nepiepildījās. Cilvēkus, kuri ar savām rokām bija gatavi piedalīties Krievijas nomaļu apgabalu attīstībā, piekrāpa un nežēlīgi nobendēja.

Zinošais ziņotājs izskatījās ļoti jauns. Pieļauju, ka viņam tolaik bija ap divdesmit gadu, tas nozīmē, ka šobrīd viņam nieka astoņdesmit vien būtu. Ja vien viņa dzīves gaita neaprāvās Volhovā, Kurzemes katlā un pēckara gados ārzemēs vai šeit pat, Latvijā, pieļauju, ka šis godavīrs joprojām ir mūsu vidū. Noliecu galvu tavā priekšā, labo Cilvēk, šajā zemē vai arī Debesīs.

 

Mārtiņu Saulīti un viņa likteņbiedrus pieminot, — Visvaldis Pirksts

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!