Par Latvijas diplomātiem, pirmajiem represiju upuriem

Jānis Seskis (dzimis 1877. gada 16. maijā Vaives pagastā — miris pēc 1941. gada 23. jūnija ieslodzījuma vietā Maskavā)

Ar šodienu Rīgas domes namā skatāma izstāde "Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki deportācijās un represijās pēc 1940.gada okupācijas".

Izziņa, ka Andrejs Kampe nav liecinājis ne pret vienu citu personu

Izstāde sniedz liecības par 51 Latvijas ārlietu dienesta darbinieku. Lielākā daļa no viņiem izsūtīti 1941.gada 14. jūnijā, taču 19 redzamākie diplomāti tika apcietināti jau pirms tam un astoņiem no viņiem izpildīts nāves sods nošaujot.

1940. gada 18. oktobrī apcietināja Andreju Kampi, kas ārlietu dienestā strādāja no 1927. gada oktobra līdz 1940. gada augustam. Viņa biogrāfija ir ļoti līdzīga daudzu citu represēto latviešu diplomātu dzīvesstāstiem. Viņš dzimis 1905. gada 17.novembrī Valmierā zemnieka un tirgotāja ģimenē. Tēvu kā Vidzemes zemes padomes locekli apcietināja un nošāva sarkanā terora laikā 1919. gadā. Zēnu palīdzēja audzināt tēvabrālis. Pabeidzis Valmieras reālskolu un Bērzaines vidusskolu, Andrejs Kampe izturēja latviešu — franču intelektuālās tuvināšanās pārbaudījumu un saņēma stipendiju izglītības turpināšanai Francijā. 1927.gadā viņš absolvēja Parīzes universitāti un Politisko zinību institūta diplomātisko nodaļu. Oktobrī viņš sāka strādāt Latvijas Ārlietu ministrijas Administratīvajā un protokola nodaļā, no 1930. līdz 1932. gadam bija atašejs sūtniecībā Itālijā, pēc tam atgriezās darbā Latvijā, vadīja Ārlietu ministrijas Juridisko nodaļu, bet no 1938. gada novembra līdz 1940. gada augustam bija Līgumu departamenta direktors.

Apcietināts 1940. gada 18. oktobrī un ieslodzīts Rīgas 1. cietumā. Apsūdzība uzrādīta 1941. gada 5. aprīlī. Kā ļauj secināt izstādē redzamie dokumenti, Andrejs Kampe pratināšanu izturējis kā nelokāms godavīrs, neļaujot pret sevi vērst nepamatotas apsūdzības un nedodot kaut mazāko iemeslu iesaistīt lietā vēl kādu cilvēku. Viens no šiem dokumentiem ir LPSR VDK izmeklēšanas daļas vecākā izmeklētāja Gruševoja 1941. gada 28. marta lēmums, ko apstiprinājis šīs daļas priekšnieka vietnieks Pešehonovs. Tajā teikts, ka izmeklēšanā nav konstatēti fakti par Andreja Kampes "darbību pret padomju varu" un tādējādi divi no apsūdzībā sākotnēji minētajiem četriem punktiem būtu izslēdzami. Tāpat kā citus Latvijas iedzīvotājus, viņu tiesāja saskaņā ar Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas kriminālkodeksu. Un augstais sods tika piespriests par to, ka viņš no 1928. gada bijis "kontrrevolucionārās fašistiskās partijas - Zemnieku savienības - biedrs" un no 1939. gada sastāvējis "militāri fašistiskajā aizsargu organizācijā, darbojies franču un latviešu izlūkdienestā un vervējis aģentus". Andreju Kampi pārveda uz Astrahaņas 2. cietumu, un 1942. gada 7. februārī tā sauktā sevišķā apspriede pieņēma lēmumu: par piedalīšanos fašistiskā organizācijā nošaut. Spriedums tika izpildīts 1942. gada 15. martā.

1941. gada 23. jūnijā PSRS AT Kara kolēģija piesprieda nāves sodu pazīstamajam Latvijas diplomātam, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsniekam Jānim Seskim. Viņš dzimis 1877. gada 16. maijā Vaives pagastā. Strādājis par tautskolotāju Lejasciemā, Straupē un Lielstraupē. Par piedalīšanos 1905. gada revolūcijā aizmuguriski tika notiesāts uz nāvi, tāpēc 1906. gadā emigrēja un līdz 1913. gadam uzturējās Zviedrijā, Beļģijā, Šveicē un Francijā. Bāzeles universitātē ieguva vidusskolas skolotāja tiesības.

Andrejs Kampe (dzimis 1905. gada 17. novembrī Valmierā — miris 1942. gada 15. martā Astrahaņas 2. cietumā)

1913. gadā nelegāli atgriezās Latvijā un 1914. gadā tika iesaukts Krievijas armijā.

Jāņa Seska dienests Latvijas Ārlietu ministrijā sākās 1917. gada novembrī, kad viņš sāka darboties Latvijas Nacionālās padomes ārlietu nodaļā Petrogradā. Kā Latvijas delegācijas loceklis 1918. gadā piedalījās Parīzes miera konferencē. No 1920. gada jūnija līdz 1921. gada janvārim bija diplomātiskais pārstāvis Šveicē, no 1921. gada aprīļa — rezidējošais ministrs un no augusta — sūtnis Igaunijā. No 1929. gada oktobra līdz 1932. gada jūnijam — sūtnis PSRS. No 1932. gada decembra — ĀM Preses nodaļas vadītājs. No 1934. gada oktobra bija ģenerālkonsuls Klaipēdā. 1940. gada februārī sakarā ar ģenerālkonsulāta likvidāciju tika atbrīvots no šī amata un palika ārlietu ministra rīcībā. 1940. gadā atbrīvots no darba ārlietu resora likvidācijas dēļ.

Kā liecina skopās vēstures liecības, Jānis Seskis apcietināts 1941. gadā un izvests uz ieslodzījuma vietām Krievijā. 1941. gada 23. jūnijā PSRS AT Kara kolēģija atzinusi par vainīgu: 1917. — 1918. gadā darbojies noziedzīgā organizācijā — Latvijas Pagaidu nacionālajā padomē (mērķis — Latvijas valstiskā neatkarība), sadarbojies ar Francijas sūtni Petrogradā Z. Nulenu un britu ģenerālkonsulu Maskavā B. Lokartu, lai gāztu padomju varu Krievijā; būdams sūtnis Maskavā, spiegojis, kaitējot PSRS. Pamatojoties uz KPFSR kriminālkodeksa 58-4, 6. (I d.) pantu, piespriests nāves sods, kas drīz pēc tam izpildīts.

Okupācijas varas represijas tika vērstas pret visiem Latvijas brīvvalsts politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem. Šajā izstādē sniegtas liecības arī par vairākiem ievērojamiem Latvijas politiskajiem darbiniekiem, kas savā laikā strādājuši ārlietu dienestā. Tādi ir, piemēram, Hugo Celmiņš (Ministru prezidents un ārlietu ministrs), kas nošauts Maskavā 1941. gada 30. jūlijā, un Kārlis Ulmanis (Valsts prezidents un ārlietu ministrs), kas miris ieslodzījumā svešumā 1942. gada 20. septembrī.

Ekspozīcija stāsta arī par galvenajām izsūtījuma vietām, kas bija Soļikamska, Usoļje Molotovas apgabalā un Vjatkas soda nometnes Kirovas apgabalā.

Izstāde iekārtota Ārlietu ministrijas vēsturiskajās telpās Krišjāņa Valdemāra ielā, kur pašlaik atrodas Rīgas dome. Te ekspozīcija atradīsies desmit dienas, pēc tam to varēs skatīt Kara muzejā.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore