Finansu ministrs:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 13.jūnijā

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Par šā gada budžeta grozījumiem — ar to arī sāksim šo sarunu, jo varbūt valdībā pieņemtais lēmums jau ļaus atbildēt arī uz kādu no mūsu klausītāju šodien uzdotajiem jautājumiem. Par grozījumiem šā gada valsts budžetā gan vēl jānobalso Saeimai, un, lūk, ir BNS ziņa, ka šodien Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisija ir atbalstījusi šos valdības apstiprinātos grozījumus šā gada valsts budžetā un ierosinājusi tos izskatīt steidzamības kārtībā. Tātad pavisam nesen jūs vēl bijāt Saeimā, un ir cerība, ka nākamceturtdien budžeta grozījumus jau pieņems galīgajā lasījumā.

Intervija Latvijas Radio 13.jūnija raidījumā "Kāpnes" pulksten 15.08. Vada žurnāliste Mudīte Paegle

— Kas tad bija šie jautājumi, par kuriem vairāk vajadzēja diskutēt? Jo, kā es sapratu, tomēr atsevišķas pozīcijas ir tādas, ka vēl pirms pāris dienām tika minēts viens skaitlis, bet tagad, kad valdība pieņēma, tas skaitlis ir drusku mainījies. Jūs arī diskusijā pirmdien televīzijā kopā ar labklājības ministru Andreju Požarnovu runājāt par daudziem jautājumiem, un es saprotu, ka tomēr ir bijušas diskusijas vēl pēdējā brīdī. Tātad — kas ir pats būtiskākais šā gada budžeta grozījumos?

G. Bērziņš: — Šā gada budžets apstiprināts iepriekšējā gada beigās, budžets neapmierina nevienu, tātad budžets ir labs. Situācija bija ļoti līdzīga, diskusijas bija ļoti grūtas, un katram no ministriem palika lietas, ar ko viņš nebija varbūt pilnībā apmierināts, bet valdība pieņēma budžetu vienprātīgi. Un arī šodien, Budžeta komisijā izskatot šo jautājumu, es biju gandarīts par to, ka komisija vienprātīgi atbalstīja šos grozījumus, arī opozīcija, kas parasti ir ļoti prasīga un jebkuru vājo vietu norādīs. Tas varbūt apliecina to, ka šīs grūtās, garās debates principā ir radušas risinājumu tām sasāpējušākajām problēmām, protams, to iespēju robežās, kādas ir šobrīd valstij, valsts budžetam. Viena no pamatlietām, kāpēc bija nepieciešami grozījumi, bija tā, ka šogad tiek sākta jauna studiju un studentu kreditēšanas sistēma, valdībai garantējot šo summu, bet izmantojot nevis budžeta līdzekļus, kas ir varbūt mazāk pieejami, bet banku resursus, un valdībai uzņemoties tikai garantijas. Un garantijas valdība uzņemsies 90 procentu apmērā — tas ir arī kompromiss, kas panākts ar Izglītības un zinātnes ministriju; un trūcīgo ģimeņu bērniem un sevišķi bāreņiem valdība simtprocentīgi garantēs šos kredītus. Tā bija būtiskākā lieta, jo šāda apropriācija budžetā nebija paredzēta; līdz ar to, ja nav budžeta grozījumu, šo sistēmu nevarētu iedarbināt, kaut gan valdība ir pieņēmusi visus noteikumus, visu sistēmu.

— Es sapratu, ka pirms tam bija lemts, ka šis galvojums būs 70 procentu apjomā — tātad tika vēl palielināts.

G. Bērziņš: — Tieši tā. Es tikos ar studentiem, un arī viņiem es esmu norādījis, ka varbūt ir optimistiskākiem jābūt, jāstāda sev augstāki mērķi, nevis jāslīgst negatīvismā, šīs problēmas pārrunājot; šo motivāciju var uzskatīt par būtisku, jo pie lielāka garantiju apjoma kredītlikmes samazināsies, tātad valdība garantē, tas izmaksās mazāk. Protams, ir viena cita lieta — šis ir kredīts, un vai nu tas tiks dzēsts, vai būs jāatdod; un, ja būs jāatdod, tad būs jāveido institūcija, kas šos kredītus iekasēs. Pie 70 procentiem šāda institūcija nebūtu jāveido, jo būtu lielāka banku atbildība. Bet šeit arī valdība cilvēcīgi gatava nākt pretī, es šo kompromisu pieņēmu, un tas ir šobrīd atrisināts; tas ir tas, ko studenti vēlējās, un sistēma strādās. Mēs esam pilnīgi jaunu sistēmu radījuši ļoti īsā laikā, tas būs ievērojams papildresurss studentiem, lai varētu studēt.

Ļoti daudz bija dažādu debašu par iekšlietu sistēmu; ir atrisināts, teiksim, tāds sasāpējis jautājums kā Dobeles izolatora celtniecība, jo veselā reģionā nav izolatora, un par to stingri stāvēja prokuratūra un citas iestādes, jo nebija kur cilvēkus novietot — izolators tika slēgts; policijai nebija vēl pilna apjoma degvielas, lai varētu izbraukt uz notikuma vietām, tas arī ir atrisināts; ir vesela virkne kultūras pasākumu, ļoti daudzas lietas, es nevaru visas nosaukt. Lielas un tādas plašākas debates noteikti bija par medicīnas finansēšanu, un pirmais bija par medmāsu algām, tur bija valdības lēmums, kurš sastāvēja no sešiem punktiem, kurš tika izpildīts pilnībā — tātad 1,76 miljoni papildus sociālā budžeta ieņēmumu daļā, teiksim, no iedzīvotāju ieņēmumu nodokļa atlikuma; 1,5 miljoni, kas bija jau paredzēti no 1.jūlija algu paaugstināšanai; 81 000 no medicīnas rezerves fonda; viss atlikums, kas bija valsts budžeta rezerves fonda atlikumā — diemžēl tas bija ļoti mazs, jo rezerves fonds šogad bija pilnīgi niecīgs — 23 000; un 300 000 speciālā budžeta ieņēmumu palielinājums. Tas bija tas bāzes variants, kas bija pieņemts. Protams, medicīnā problēmu ir ļoti daudz, un arī šis jau neatrisina varbūt visas problēmas, debates bija vēl par vairākām problēmām — ar 1.jūliju arī mainās šī kārtība likumdošanā, ka slimnīcas pacientu nodevu nedrīkst ņemt no bērniem, līdz ar to slimnīcām tie ieņēmumi, kas iepriekš bija pašu ieņēmumi, vairs neveidojas, un valdība pēc grūtām debatēm, protams, diemžēl uz deficīta rēķina, atrisināja vēl jautājumu — 1,1 miljona papildu finansējums, kas divās daļās — 500 tūkstoši pamatbudžetā un 600 speciālajā veselības budžetā, kas principā vismaz tajā diskusijā, kura man bija ar Labklājības ministriju, tika uzskatīts par tādu kompromisu, kas vismaz ļauj risināt tās neatliekamās problēmas.

— Es domāju, ka šeit vietā būtu uzdot klausītāju jautājumus, lai gan visu par budžeta grozījumiem mēs vēl izrunājuši neesam. Lūk, no Asins donoru centra zvanīja un jautāja: vai medicīnas māsu algu palielinājums attieksies arī uz medicīnas māsām, kas strādā budžeta iestādēs; un varbūt tāds ironisks ierosinājums — medicīnas māsa no 1. pilsētas slimnīcas, kas nostrādājusi 41 gadu, nopelnījusi 48 latu pensiju, ierosina apmainīties ar jums uz kādu mēnesi, lai viņa varētu padzīvot ar ministra algu un jūs varbūt pamēģināt ar to, ko saņem pensionārs.

G. Bērziņš: —Saprotot šo situāciju, šis lēmums, nešaubos, pieņemts ir. Nauda ir izdalīta Labklājības ministrijai; kā tā tiks tālāk sadalīta, tas jau ir Labklājības ministrijas kompetencē. Es ceru, ka šīs māsas netiks apietas. Par šiem ienākumiem — tie tiešām ir varbūt niecīgi un nepietiekami, bet, par sevi runājot, es gribu teikt tā — politika nekad nav bijusi man tā ienesīgākā nodarbošanās, es esmu strādājis privātā biznesā un uzskatu arī šobrīd, ka pelnītu tur apmēram trīs reizes vairāk, protams, grūti, sūri strādājot. Un, protams, man kā finansu ministram un valdībai šobrīd ir pienākums darīt visu, lai cilvēkiem ar šādiem trūcīgiem ienākumiem šis stāvoklis mainītos. Protams, brīnumi nenotiks vienā dienā, bet pakāpeniski, vai, piemēram, pensijas indeksējot vai kā. Šogad es prognozēju, ka pensiju indeksācija varētu būt, nu gandrīz vienas astoņas reizes lielāka nekā pagājušogad — 19 santīmu vietā vajadzētu būt vismaz pusotram līdz 1,9 latiem vidēji, kas arī, protams, nav nekāds risinājums, bet tas būtu ievērojami vairāk nekā iepriekšējā gadā.

— Saistībā ar pensijām ir diezgan daudz zvanījuši represētie un jautājuši gan par to, vai strādājošie represētie nevarētu saņemt pilnu pensiju (tā jautā Veisberga kungs no Rīgas), un arī to, vai nevarētu tomēr no tiem ienākumiem, kas šobrīd ir kā ienākumu nodoklis no tiem pensionāriem, kas strādā un maksā nodokli no pirmā darba algas lata, varbūt pielikt represētajiem, lai nebūtu jādomā, no kurienes to naudiņu ņemt.

G. Bērziņš: — Pirmais — par to, vai to iedzīvotāju ienākumu nodokli varētu virzīt. Varu pateikt, ka diemžēl ne, jo iedzīvotāju ienākumu nodoklis ir tas, kas ir sadalīts. Lielākā daļa no tā aiziet pašvaldībām un 28,6 procenti veselībai — tātad visa nauda, kas ienāk iedzīvotāju nodoklī, aiziet tikai diviem mērķiem, precīzi iezīmētiem — tie ir speciālie budžeti. No turienes izņemt naudu nav iespējams, jo tā ir pašvaldību un medicīnas nauda. Par strādājošiem represētiem vai vispār strādājošiem — šī situācija, protams, ir sarežģīta; šobrīd apmēram 26 tūkstoši strādājošo pensionāru ir atteikušies no daļas pensijas, kas lielāka par 60 latiem, bet jāsaka, ka situācija sociālajā budžetā būtiski uzlabojas, bet vēl nav stabilizēta tiktāl, lai, pieņemot lēmumus par jauniem, lieliem izdevumiem, sistēma tomēr netiktu apdraudēta kaut kādā vairāku gadu garumā. Un pēc pamatkoncepcijas pensija ir ienākumu aizstāšana tad, kad tiek zaudēta alga, tā ir pamatpensijas definīcija: pensija — ienākumu aizstāšana, zaudējot darba ienākumus, un tā tieši tā arī tiek rēķināta. Pēc starptautiskās klasifikācijas Eiropas Savienība nosaka, ka 40 procenti ir minimums, ar ko vajadzētu vidējos darba ienākumus aizstāt, un Latvijā priekš tām iespējām, kas šobrīd ir, ir 41,3 procenti vidējā darba ienākumu aizstājumi ar pensiju, lietojot vidējo pensiju. Un tad, kad ir šis deficīts, protams, ir šī grūtība..., bija 48 lati vai mazās pensijas, kas tika pārrēķinātas tajā pārejas periodā, kur iznāca diezgan netaisnīgi pret daudziem cilvēkiem — daži, iemaksājot īsā brīdī, gada laikā, lielas summas, saņem fantastiskas pensijas, un citiem, kam tajā brīdi nebija ienākumu, pensija ir desmit reizes mazāka. Es tomēr par prioritāro uzskatu, ja, teiksim, resursi ir, mazo pensiju indeksāciju. Naudas visiem nepietiek, un es atklāti uzskatu, ka, kamēr sociālais budžets nav ar plusa zīmi, pirmā lieta, kam jāpievērš uzmanība, ir mazo pensiju indeksācija. Strādājošiem pensionāriem bez pensijas papildu ienākums tomēr ir darba alga.

— Pensionāre no Ogres domā, ka, lai nebūtu tādas grūtības, laikus vajadzēja vairāk veidot atskaitījumus no privatizācijā iegūtajiem līdzekļiem pensiju izmaksai, jo tur tomēr šo cilvēku daudzu gadu desmitu darba ieguldījums bijis.

G. Bērziņš: — Jā, es domāju, ka viedoklis ir pamatots, protams; atsevišķās valstīs tieši tā tika darīts, bet, vairāk varbūt runājot tieši par otro līmeni, fondēto pensiju sistēmu iedarbināšanas shēmu, arī kaimiņvalsts Igaunija otrajam līmenim tagad no pēdējiem privatizācijas ieņēmumiem vienu daļu virza arī šim otrajam līmenim. Tādus lēmumus varbūt bija iespējams pieņemt tad, kad privatizācija sākās; bet tas netika izdarīts.

— Es tā sapratu, ka jautājumu mums vēl ļoti daudz, bet ir jautājums tiešām ar lūgumu, lai jūs pateiktu precīzi: ja pensionāri nestrādātu, bet saņemtu pilnu viņiem pienākošos pensiju, kādi izdevumi sociālajā budžetā tad būtu papildus?

G. Bērziņš: — Tātad ļoti precīzi — tie ir 11,2 miljoni latu gadā — tas ir gandrīz miljons latu mēnesī. Otrs — ir jāņem vērā, ka arī aizsardzības sistēmā, iekšlietu sistēmā, prokuratūrā arī uz izdienas pensijām ieviesti tādi paši ierobežojumi. Un, ja šie ierobežojumi tika ieviesti vienlaikus un arī termiņš viņiem bija terminēts — 2005.gada 1.janvāris, tad, ja vieniem var sākt maksāt, tad ir jāsāk maksāt arī šeit, un tas no budžeta vēl prasa apmēram četrus miljonus, tātad kopumā papildus 16 miljonus latu.

— Es varbūt tikai pateikšu vēl uzņēmēja viedokli, kuru esmu dzirdējusi varbūt kā tādu vēlējumu, ka Finansu ministrijā acīmredzot viens no lieliem darbiem arī turpmāk būtu ne tik daudz strīdēties, naudu dalot, bet vairāk domāt, kā iekasēt, lai mēs neteiktu, ka mums ir 40 procentu vai cik tur procentu ēnu ekonomikas. Tas tāds vēlējums arī jums kā finansu ministram, es ceru, ka pamazām šis cipars vismaz tiks minēts mazāks.

G.Bērziņš: — Es domāju, ka tas kļūs mazāks. Ir speciāli grozījumi; mēs pēdējā laikā atklājām lielāko cigarešu kontrabandu, mēs ļoti pie tā strādājam.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā