Un es lasu: “Jūs, kas mokās svēti būsat tautai savai! Jūsu važās slēgtās rokās pacelts karogs latvju slavai!”

Elza Ķezbere. 14./15.jūnijā, 1941.gadā, Gulbenes stacijā

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Torņakalnā

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Uzruna komunistiskā terora upuru pieminekļa atklāšanā Torņakalna stacijā 2001.gada 14.jūnijā

Augsti godātie klātesošie, augsti godātie represētie, deportāciju pārdzīvotāji!

Mēs esam pulcējušies pirmo masu deportāciju 60. gadadienā, lai atklātu pieminekli tiem, kas tika aizvesti tieši pirms 60 gadiem, bet ne tikai viņiem, arī tiem, kas tika jau agrāk apcietināti, dažs jau moku kambaros nomocīts vai cietuma pagalmā nošauts, un visiem tiem daudzajiem, kas vēl gadiem ilgi vēlāk ar šo vilcienu dunoņu, ko patlaban dzirdam, tika aizvesti pretim savam moku ceļam. Es nezinu, kā tie, kas ir pārdzīvojuši izsūtījumu, var diendienā dzirdēt vilcienu klaboņu, kā viņiem ir iespējams ikdienā ar vilcienu braukt uz darbu, atceroties to vilcienu, kas toreiz necilvēcīgos apstākļos veda viņus pretim nezināmajam, pretim slāpēm, badam, bailēm, šausmām, aukstumam, pazemojumiem, slimībām, smagam necilvēcīgam darbam un daudziem no viņiem arī grūtai, lēnai, smagai, sāpīgai nāvei.

Tie, kas pārdzīvoja šo izsūtījumu, atgriezās atpakaļ ne tikai ar sāpēm sirdī par pārdzīvojumu, ar sāpēm sirdī, kas viņus pazemoja, vajāja vēl ilgus gadus, bet ar atmiņām par saviem tuviniekiem, kas dažkārt tika pamesti ceļmalā, vilcienam cauri braucot kādai stacijai, kas apglabāti kaut kur kādā purvā, kas ir jau zem ūdens, kam kādreiz varbūt ir celti krusti, ko ļaunas rokas vēlāk nodedzinājušas, kam vēlākos gados celti pieminekļi, kas arī ir nojaukti, un tā daudzi no viņiem ir palikuši bez iezīmētas kapa vietas, bez sava piemiņas akmeņa, bez vietas, kur tuviniekiem būt klāt viņu bērēs, bez vietas, kur tuviniekiem pulcēties, lai viņus atcerētos piemiņas brīžos.

Šī vieta šeit, Torņakalna stacijā, lai tagad kalpo kā kapa zīme tiem, kas tālumā ir gājuši bojā un kas tādu nav sev atraduši tajā vietā, kur dus viņu pīšļi. Šī vieta lai būtu tā, kur varam atnākt un atcerēties savus ceļabiedrus, tuviniekus, draugus, ģimenes draugus, valstsvīrus, militārpersonas, kultūras darbiniekus, vienkāršus strādniekus un cilvēkus, jebkuru, ko skāra šī necilvēcīgā, gļēvā un zemiskā akcija. Man šķiet, ka šī klusā vieta starp kokiem un tieši tajā dzelzceļa stacijā, no kurienes tika izvirzīti šie ešeloni, kas devās austrumu virzienā, ir itin piemērota šādam piemiņas kompleksam, par kura paplašināšanu mēs varētu domāt tālāk.

Es zinu, ka katram no mums varbūt ir sirdī sava izpratne par to, kādam būtu jābūt šāda pieminekļa estētiskajam veidolam, sava izpratne par to, kāds tas būtu piemērotāks, kāds tas būtu skaistāks, bet, draugi, mēs dzīvojam demokrātijā — pieņemsim tos lēmumus, kas, kopīgi darbojoties, ir pieņemti, pieņemsim mākslinieka devumu, kas ir radīts no viņa sirds pārliecības un ar labākajām domām, lai radītu šiem represētajiem piemērotu piemiņas vietu. Akmeņi ir izkalti un tagad stāv savā paredzētajā vietā. Lai tie vieno ap sevi visus represētos ar šo domu, ka tā ir zīme, pie kuras mēs atceramies šos notikumus, ka mēs atcerēsimies šos notikumus ne tikai sava mūža ilgumā, bet tos atcerēsies arī bērni un bērnu bērni. Lai šis piemineklis ir par paliekošu liecību tām ciešanām, ko viņš pārstāv. Lai tā ir vieta, kur varam atnākt un noliekt savas galvas piemiņai, aizgājējiem un cieņai pārdzīvotājiem.

Man ir tas gods būt klāt šajā vēsturiskajā brīdī, kad beidzot esam nonākuši tik tālu, ka varam represētajiem un izsūtītajiem uzcelt savu pieminekli, fizisku pieminekli, taustāmu, kaltu akmenī un nostādītu uz zemes, bet īstais piemineklis lai paliek mūsu visu prātos un atmiņās. Vislabākais piemineklis būs tas, ko nēsāsim savās sirdīs, un tā būtu cieņa pret savu tautu un tās centieniem, cieņa pret valsti, kuras vārdā šie cilvēki tika iznīcināti, cieņa pret Latvijas zemi un valsti un ticība tās nākotnei.

 

Kad kliedz klusums ar rētām akmenī un atmiņā

Vakar, 14. jūnijā, pie Torņakalna stacijas atklāja pieminekli komunistiskā terora upuru piemiņai

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ansambli veidojis tēlnieks Pauls Jaunzems un arhitekts Juris Poga.

Koši sazaļojušā nokalnītē turpmāk katru atnācēju piestāt aicinās tēlnieka veidotais akmeņu grupējums “Putenī”. Simboliski vienas aizvesto ģimenes tēlu apveidi. Cilvēkrēgi, kurus no dzimtajām mājām svešumā aizrāvusi, nepielūdzami ārdījusi, šķēlusi, malusi necilvēcīga vara.

Turpat nostāk aiz paretinātas koku lapotnes uz sliedēm vīd arī senatnīgs divasu dzelzceļa vagons. Šaurs un īss. Paredzēts lopu pārvadāšanai. Bet 1941. gada 14. jūnijā tādos sadzina cilvēkus.

Tepat viss ir blakus — nediena pirms 60 gadiem un 21. gadsimta pirmā gada jūnija vidus saules staru un ēnu spēle izroboto, sakropļoto akmeņu aprisēs.

Un ir klusums. Tik dziļš, ka dur ausīs. Un šķiet, ka šis klusums kliedz. Atskārsmē par rētām atmiņā, tautā, akmenī.

Un tad klaudz sliedes. Garām aizdun kārtējais vilciens.

“Mūžam zili ir Latvijas kalni,

Mūžam nav miera zem Latvijas bērziem...”

Dzied vīru koris “Tēvzeme”.

Visapkārt ļaužu pārblīvētajam laukumam šalc arī bērzi, turpat vai pie paša pieminekļa saknes ielaidis slaidu tūju puduris, arī kāda ieva.

Pieminekli atklāj un klātesošos uzrunā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. ( Runu publicējam atsevišķi, skat. 1.lpp. )

Skan Latvijas valsts himna, kur lūgsnā korim piepulcējas visu klātesošo balsis.

Savus likteņbiedrus, kas pārnākuši, visus, kas ieradušies, lai ar ziediem, ar klusumu godinātu bojāgājušos, uzrunā Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Visvaldis Aivars, atsedzot sāpi un vienlaikus nesaprašanos daļā sabiedrības:

— Cienītā prezidentes kundze! Godātie klātesošie politiski represētie un visi šīs svinīgās sanāksmes dalībnieki! Politiski represēto apvienības koordinācijas padome mani ir pilnvarojusi paust viedokli, ko padome pieņēma savā pēdējā sēdē 7. jūnijā: “Sabiedrībā tika izraisītas asas diskusijas par Rīgas domes iepriekšējā sastāva voluntāro lēmumu Esplanādē celt Paula Jaunzema un Jura Pogas veidoto pieminekli, ko šodien atklājam Torņakalnā. Ārpus Politiski represēto apvienības esoši aktīvi darbinieki ar diametrāli pretējiem uzskatiem, cenšoties savām idejām piesaistīt iespējami vairāk politiski represēto, radījuši iespaidu par nesaskaņām represēto starpā. Šādas atsevišķu personu tendenciozas manipulācijas ar politiski represēto sirmgalvju jūtām, mūsuprāt, ir negodīga bradāšana daudz cietušo cilvēku dvēselēs.

Tagad piemineklis ir gatavs un profesionāļu par labu atzīts. Kaut arī vieta izvēlēta, ignorējot Latvijas Politiski represēto apvienības viedokli, neļausim šiem plēstajiem akmens bluķiem palikt par mūžīgu strīdus ābolu mūsu starpā! Ar šodienu piemineklis tiek nodots represēto un plašas sabiedrības vērtējumam. Ceram, ka Rīgas dome, kamēr daļa represēto vēl staigā šīs zemes takas, līdzi šiem akmeņiem nedeportēs uz Torņakalnu arī Okupācijas muzeju.

Mēs izsakām ticību, cerību un pārliecību, ka nākotnē Rīgas centrā, Okupācijas upuru piemiņas laukumā (tagadējā Latviešu strēlnieku laukumā) pie Okupācijas muzeja drūmās ēkas, veidosies piemiņas ansamblis latviešu tautas 50 gadu ciešanu, pretestības un izturības periodam. Mēs neesam zaudējuši ticību brīvas Latvijas nākotnei, un šodien par spīti daudzajām neģēlībām, kas notiek ap un ar mums, mēs ceram uz brīvā Latvijā augošo jaunatni, kura gribēs un spēs veidot mūsu valsti labāku, taisnīgāku un godīgāku.”

Vārds tiek dots Rīgas domes priekšsēdētāja vietniecei Inesei Vaiderei:

— Cienījamā Valsts prezidente! Mīļās latviešu sievietes, augsti godātie kungi!

Arī man, tāpat kā jums, šodien šeit ir ļoti personisks brīdis. Arī manam tēvam divreiz nācās mērot ceļu uz Sibīriju. Paldies Dievam — arī otro reizi atpakaļ. Kad viņš tur devās otro reizi, es vēl nebiju dzimusi, kad viņš atgriezās — es viņam jau varēju skriet pretī. Tas ir ļoti personīgi, un tāpēc, neraugoties uz to, ka šī vieta ir šeit, es esmu gandarīta, ka beidzot šis piemineklis ir.

Par deportācijām. Deportācijas vienmēr ir politisks ierocis valdošās impērijas rokās. To pierādīja 7. gadsimts pirms mūsu ēras — asīrieši, to pierādīja Kārlis Lielais 8. gadsimtā, to pierādīja vācieši 13. gadsimtā, deportējot zemgaļus. Deportācija vienmēr ir terora līdzeklis, aizvedot ģimenes, izšķirot tās. Zinot, ka lielākā daļa no viņiem neatgriezīsies, tiek radīta baiļu, nedrošības un naida atmosfēra. Deportācijas ir bijušas genocīda līdzeklis. Jau 1937. un 1938. gadā no 200 000 latviešiem, kas dzīvoja Sibīrijā, Krievijā, pāri palika tikai divas trešdaļas. Genocīds turpinājās 1940. gadā, 1941. gadā un visus pārējos gadus. Jo arī tie, kam pēc deportācijām laimējās izdzīvot, tika vajāti, dzīvoja naida, baiļu, terora apstākļos. To nevar izdzēst no tautas atmiņas. Un to arī nevajag izdzēst no tautas atmiņas. Un tāpēc ir labi, ka šis piemineklis šeit ir. Un ir taisnība, ka šis ir tikai pirmais pussolītis, ko mēs esam spējuši izdarīt savas tautas labā. Jo netaisnības jau vēl nav novērstas. Nav notiesāti arī tie, kas ir vainīgi pie šīm netaisnībām. Un tas ir izdarāms.

Es skatu šī darba turpinājumu, protams, arī Rīgas centrā. Jo visiem, kas apmeklē Latviju, un tiem, kas šeit dzīvo, ir jāatgādina vēsture. Ir jāatgādina gan visām diplomātiskajām delegācijām, gan visiem pārējiem, ka tas viss ir bijis. Un mums vēl ir brīvs Jēkaba laukums. Un mums vēl būs vieta Arsenālā. Un arī pārējās vietās ir jādomā par to, lai šī piemiņa būtu.

Nobeidzot gribu teikt, ka laikam tomēr vislabākā piemiņa būs tā, ka mēs spēsim teikt: “Mēs lepojamies ar šo valsti, mēs lepojamies ar tās valdību, mēs lepojamies ar tās cilvēkiem!” Ja mēs pie tā nonāksim, tad varēsim teikt: okupācija ir likvidēta.

No klusuma izrauj dziesma “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai...”

Runā Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns:

— Ļoti cienītā Valsts prezidente! Represētie, visi klātesošie!

“Daudz mocekļu bij izredzētu Tev, mana mazā Tēvija...” — tā Kārlis Skalbe rakstīja par 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem. Un šķiet, ka šis ciešanu ceļš un daudzie ciešanu ceļi, ko mūsu tauta ir pārdzīvojusi, jau ir ierakstīti mūsu gēnos.

Vakar televīzijā, Sibīrijas bērnu konferencē, es redzēju, kā manas paaudzes un arī jaunāku paaudžu cilvēku, kas paši deportācijas nav pieredzējuši, bet dzirdējuši par tām tikai no saviem vecākiem, acīs bija asaras. Un viņi vīstīja dūres, klausoties represēto stāstus par tiem pazemojumiem un tām mocībām, ko viņiem nācās izciest.

Jebkuri mūsu vārdi nobāl un ir pārāk klusi, lai paustu un parādītu pasaulei to, ko jūs, cietušie, šajā laikā esat pārdzīvojuši.

1941. gada 14. jūnija deportācija bija otrā lielākā Latvijas vēsturē pēc 240 gadiem, kad to pašu jau bija veicis Krievijas cars Pēteris Pirmais, izsūtot visus Alūksnes un Ziemeļlatvijas cilvēkus. 1941. gadā šī tradīcija atjaunojās ar uzviju. 15 tūkstoši vienā naktī, 35 tūkstoši vienā gadā. Un tas jau nemaz nav viss. Tajā laikā tika nocirsta galva Latvijas valstij. Jo izsūtīja uzņēmīgākos, izsūtīja izglītotākos. Un izsūtīja arī patriotiskākos.

1941. gada 14. jūnijs tomēr nav vienīgais mūsu skumju datums, jo represijas turpinājās arī pēc Otrā pasaules kara. Un turpinājās visus 50 gadus pēc tam. Un šodien, šajā vietā atceroties, ka 1941. gadā arī bija tāda pati vasaras sākuma diena, es iedomājos: varbūt visšausmīgākais bija, ka it kā jau nekas nemainījās — cilvēki gāja ikdienas darbos. It kā Rakstnieku savienībā — todien dibināja Rakstnieku savienību — esot spēlējis NKVD (čekas — red piez. ) orķestris, lai uzjautrinātu klātesošos. Un pilnīgi savu gaitu, neatkarīgi no dzīves Rīgā un Latvijā, sāka iet lopu vagoni.

Ar ko sastapās represētie? To mēs pārpārēm dzirdējām vakar jūsu, represēto, atmiņās. Tas bija bads, tas bija sals, tās bija utis. Un tie bija drausmīgi, drausmīgi pazemojumi. Arī es vakar nevarēju bez asarām klausīties, kā represētā, toreiz meitenīte, atcerējās, kā viņas priekšā ir izvarota viņas māte, kā tas viss tika darīts bērnu, ģimenes locekļu acu priekšā. Tam, kas noticis 1941. gadā un 1949. gadā, mēs pat nevaram piemērot šos skaistos svešvārdus — deportācijas un represijas. Tām ir jāpiemēro Kārļa Skalbes vārds — mocekļi. Jo tas bija mocekļu ceļš. Izsūtītie Sibīrijā tika atstāti taigā bada nāvei, zinot, ka viņi nomirs, ka varbūt izdzīvos tikai paši sīkstākie. Un šāda nāve ir daudz šausmīgāka par iznīcināšanu koncentrācijas nometnē vai nošaušanu tūlīt uz vietas.

Un tomēr mēs esam atgriezušies. Arī pirms 10 gadiem mēs sanācām šeit pat. Atmodas sākumā, Torņakalna stacijā, kuru var saukt par Gala un arī Sākuma staciju. Kuru var saukt par Nāves staciju un var saukt arī par Atdzimšanas staciju. Un pie šī vārda mums būtu šodien jāpaliek.

Tagad šeit ir šis piemineklis. Tas ir parādījis, ka Latvijas valsts 10 gados no pirmajiem biklajiem soļiem atcerēties noziegumus pret tautu ir gājusi uz priekšu. Un šis piemineklis jau ir ierakstījies šajā apkārtnē, šajos klusi šalcošajos sēru bērzos blakus stacijai, kas nemitīgi atgādina, ka visapkārt ir kustība un ka mums vērīgi jāseko līdzi pasaules kustībai. Un mums arī jāuzmanās no šīs kustības, lai tā nekad nekļūtu mums nāvi nesoša un mums ļaunu nodaroša.

Es gribētu novēlēt, lai tēlnieka Paula Jaunzema un arhitekta Jura Pogas akmens skulptūras, kas jau ir dabiski ierakstījušās šajā piemiņas ansamblī, tāpat ierakstās arī mūsu un nākamo paaudžu piemiņā, mūsu apziņā kā vēl viena Latvijas svētvieta. Man šie tēli atgādina Sibīrijā nosalušo, Sibīrijā pārakmeņoto tautiešu sirdis. Un šīs sirdis atdzīvināt no cietā akmens miega mēs varam tikai ar savu mīlestību un līdzjūtību un droši vien arī ar savu vienotību un uzticību šai valstij.

Pavisam klusi skan pūtēju orķestra “Rīga” taures.

Ziedus piemiņas akmens pakājē noliek Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga. Citu pulkā ar ziediem rokās uz piemiņas vietu rindā stājas Saeimas priekšsēdētāja biedrs Romualds Ražuks, Saeimas deputāti, Rīgas domes vadītāji.

Atkal garām klaudzot steidz vilciens. Kā atgādinot.

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors

Litenē

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga:

Cienījamie padomju represijās cietušo latviešu karavīru piederīgie! Nacionālo bruņoto spēku virsnieki, karavīri, klātesošie !

Latvijas 20. gadsimta vēsturē ir daudz tumšu un traģisku lappušu. Viena no tādām ir Padomju Savienības okupācijas režīma represijas pret Latvijas iedzīvotājiem , tajā skaitā latviešu karavīriem. Tās aizsākās jau 1940.gada rudenī ar Latvijas augstāko virsnieku arestiem un turpinājās līdz nacistiskās Vācijas iebrukumam. Viena no lielākajām akcijām notika 1941.gada 14.jūnijā Litenē, kad arestēja un uz mūžīgā sasaluma zemi izsūtīja vairāk nekā 500 karavīru. Represijas pret virsniekiem sakrita ar pirmo plašo PSRS veikto iedzīvotāju deportāciju Latvijā. Tā ir mūsu visu kopēja sāpe, kopējs zaudējums.

Pavisam baigajās 1940.un 1941.gada represijās cieta vairāk nekā 1000 Latvijas militārpersonu. Apcietināto vidū bija daudzi augstākie virsnieki, tajā skaitā admirālis Teodors Spāde, generāļi Mārtiņš Hartmanis, Hermanis Buks, pulkvedis Arveds Kalniņš un citi. No daudziem represētajiem karavīriem 50.gadu otrajā pusē Latvijā atgriezās nepilns simts slimu un izmocītu cilvēku.

Sāpes, ko savās sirdīs nes represēto karavīru tuvinieki, nav atlīdzināmas. Tās var remdēt ar sapratni un līdzjūtību, ar pieminēšanu. Latvijas valstij padomju represijās nomocītie karavīri jāgodina par uzticību Dzimtenei, par viņu stāju un izturību.

Šodien, atklājot akmeņkaļa Ivara Feldberga un Sandra Gribanovska veidoto represēto latviešu virsnieku kapu pieminekli Litenē, mēs atklājam piemiņas vietu, kurp atnākt dzīvi, palikušajiem cīņu biedriem, plašai sabiedrībai, vietu, kurp atnākt un nolikt ziedus un atcerēties savus mīļos.

Lai mēs allaž gan svētkos, gan ikdienā neaizmirstam šo piemiņas vietu, lai uz tās allaž ir ziedi kā mūsu cieņas apliecinājums padomju režīmā bojāgājušajiem latviešu karavīriem.

Paldies akmeņkalim Ivaram Feldbergam un Sandrim Gribanovskim, paldies visiem, kas veica šo svēto darbu!

Vārdi represēto latviešu virsnieku kapu pieminekļa atklāšanas pasākumam Litenē 2001. gada 14. jūnijā

 

Kad sāpes pārtop atmiņā un piemiņa pārtop akmenī

Vakar, 14. jūnijā, Litenē atklāja pieminekli represētajiem Latvijas virsniekiem

Aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Saeimas deputāte Palmira Lāce, augsti virsnieki un pašvaldību vadītāji pie pieminekļa Litenē Litenes nometnes ierautais virsleitnants Verners Liguts

2001.gada 14.jūnijā atklāja represēto latviešu virsnieku pieminekli Litenē.

1988.gadā Litenes pagasta teritorijā ostroviešu nometņu vietās tika atrasti vienpadsmit karavīru pīšļi, kurus 1989.gadā pārbedīja šeit, uzstādot vienpadsmit baltus krustus. 1996.gadā šinī vietā tika atklāts piemiņas akmens, kas vēstīja, ka te tiks atklāts Litenē noslepkavoto latviešu virsnieku piemiņai kalts piemineklis.

Piemiņas brīdis Litenes kapsētā sākās ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas atsūtītā vēstījuma nolasīšanu.

Atklājot pieminekli, sapulcējušos uzrunāja aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis:

— Mēs šodien noliecam galvas to vīru priekšā, kuriem bija lemts iet moku ceļus, un daudziem tie sākās tieši šeit — Litenē. Cik daudz mīlestības atņemts, cik daudzas dzīves nenodzīvotas, cik daudzas jūtas neizjustas, un cik daudz sāpju piedzīvots! Mēs esam šeit, lai godinātu šos valstij uzticīgos vīrus. Mēs esam sanākuši, lai pēc tik lielām ciešanām sevī rastu spēku dzīvot tālāk, atrast to atspērienu, lai mūsu valsts un tauta dzīvotu.

Ministrs noņem pārklāju granīta trīsstūrveida plāksnei, kurā tumšā granītā iekalti vārdi:

“Jūs nāvē aizgājāt ar Latvijas vārdu sirdī. Noslepkavotajiem Latvijas armijas karavīriem. Litene. 1941.g. jūnijs.”

Skan himna. Tad iestājas klusums. Šalc tikai egles, kas līdz šim kā siena sargāja vienpadsmit baltus krustus. Tagad tie pārtapuši granītā, lai būtu mūžīgi kā piemiņa, ko glabās tauta.

Pieminekļa idejas autore arhitekte Dina Grūbe:

— Ideja radās pirms vienpadsmit gadiem. Piedalījos Arhitektu savienības un Brāļu kapu komitejas rīkotajā konkursā. Kad uzvarēju, darbā iesaistījās darba projekta izstrādātāji Benita un Dainis Bērziņi, akmeņkaļi Ivars Feldbergs un Sandris Gribanovskis. Pieminekli vēlējos veidot kā sāpju sienu, kā krusta sienu. Iedomājos armijas virsniekus, kuri skaistajās jūnija dienās bija šeit, neko nenojaušot par sekojošo traģēdiju, ka viņiem pretī nostāsies ienaidnieks — neģēlīgs, nelietīgs un gļēvs. Un tur neko nevarēs padarīt, tā būs kā nepārvarama siena.

Pieminekli iesvēta Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaickovskis.

Runā LR Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas locekle, deputāte Palmira Lāce:

— ... Kad mēs pirms desmit gadiem Sibīrijā uzstādījām krustu to karavīru un cilvēku piemiņai, kas tur tika nomērdēti mocekļu nāvē, kad es stāvēju Šmita kalna pakājē, tad es redzēju, ka mūžīgajā sasalumā ir tik daudz kaulu. Tur bija arī manas valsts aizstāvju kauli, to, kas godāja šo zemi un sargāja mūs. Mēs to nedrīkstam aizmirst!

Runā Litenes pagasta priekšsēdētājs Gunārs Ciglis, Litenes nometnē pārdzīvoto un tālajā Sibīrijā izciesto atceras virsleitnants Verners Liguts.

NBS štāba bataljona Goda rotas karavīri noliek vainagu no Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas, vainagu noliek aizsardzības ministrs, Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektora p.i. pulkvežleitnants Juris Maklakovs, daudzas augstas militārpersonas, deputāti, citi cilvēki, skolēni.

No Litenes tika aizvestas arī Latvijas augstas militārpersonas, kā admirālis Teodors Spāde, ģenerāļi Mārtiņš Hartmanis un Hermanis Buks, un te ikviens karavīrs piekritīs Valsts prezidentes sacītajam Brāļu kapos, pie gulagā nomocītā Nezināmā karavīra kapa:

— Karavīrs sagaida, ka viņš varētu krist, savu zemi aizstāvot ar ieročiem rokās. Karavīrs, virsnieks, ģenerālis, admirālis nesagaida, ka viņu ar meliem un ar viltu saņems ciet kā vulgāru noziedznieku un uzskatīs par noziegumu tikai to, ka viņš uzticīgi kalpojis savam solījumam — kalpot Latvijai. Tā bija gļēva rīcība, tā bija zemiska rīcība, uz kādu spējīga tikai totalitāra valsts.

Pieminekļa projekta izstrādātāji Benita Bērziņa un idejas autore arhitekte Dina Grūbe Foto: Andris Kļaviņš — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Brāļu kapos

Vakar, 14.jūnijā, Lielās piemiņas dienā — Ministru prezidents Andris Bērziņš nolika ziedus Brāļu kapos pie Mātes Latvijas

Okupācijas muzejā

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Augsti godātie Okupācijas muzeja dibinātāji un darbinieki, augsti godātie represētie un viņu tuvinieki, mīļie tautieši!

Šodien atzīmējam 60 gadus, kas apritējuši kopš pirmajām lielākajām masveida deportācijām mūsu tautas vēsturē, un muzejs ir šim simboliskajam vēsturiskajam datumam par godu sagādājis īpašu izstādi. Okupācijas muzejs nebija valsts dibināts, tas tapa pēc privātas iniciatīvas, līdzīgi domājošu tautiešu dibināts, un pēc tam nonāca valsts aizbildniecībā.

Okupācijas muzejs mūsu tautai ir nepieciešams — tas liecina par mūsu tautai ļoti būtisku, sarežģītu, sāpīgu vēstures posmu un pieredzi par vairākiem totalitārajiem režīmiem — vienu, kas nāca no rietumiem, otru — no austrumiem, katru ar savām šausmām un varas darbiem. Muzejs ir nepieciešams kā dzīva liecība šiem notikumiem, kas nododama nākamajām paaudzēm un stāstāma pasaulei, lai nekad nekas tāds vairs neatkārtotos. Notikumi, kas skāra mūsu tautu un cirta tās miesā dziļas brūces, pārējai pasaulei nav tik labi pazīstami, jo pasaulē vēl šodien daudzās vietās notiek šausmu darbi un asinsizliešana. Bet pasaulei ir tikpat svarīgi zināt mūsu tautas pārciestās ciešanas.

Ir cilvēki rietumos, kas vēl šodien nezina par šādām deportācijām, ir ļaudis austrumos, kas vēl šodien negrib atzīt šādu deportāciju faktu.

Ir svarīgi to atkal un atkal skaidrot, kā arī rādīt lietiskus pierādījumus un liecības par to, kā tas ir — tikt naktī uzmodinātam un sakravāt mantas dažu minūšu laikā, tikt ielādētam lopu vagonos bez jebkāda pamatojuma, bez tiesas sprieduma, kopā ar jauniešiem, veciem cilvēkiem, bērniem, mātēm, kuru klēpjos vēl nedzimuši bērni, tikai par to vien, ka varbūt tas bijis izcils savas tautas kalps. Mums vēl daudz jādara, lai par to pasaulei stāstītu un skaidrotu, kā tas bija — būt šāda notikuma upuriem.

Vakar, 14.jūnijā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, atklājot izstādi Latvijas Okupācijas muzejā: mācītājs Juris Rubenis un Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” Foto: Andris Kļaviņš

Ir kriminoloģijā tāds paradokss pazīstams, ka izvarota sieviete tiek vainota pie tā, ka ir noticis šāds noziegums. Mums jādara viss, lai izvairītos no tā, ka upuris tiek vainots pie tā, kas ar viņu ir noticis. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka latviešu tauta tiek vainota tajās ciešanās, kas ar viņu ir notikušas, — tas bija noziegums pret cilvēci, tas bija genocīds. Bet ne jau tikai latvieši bija šo deportāciju upuri, daudzi no viņiem bija ebreji un citu tautību pārstāvji. Šie ļaudis nebija noziedznieki, tā bija pret viņiem vērsta netaisnība. Jābūt skaidrībai, kas bija upuri, un jāstāsta par to nākamajām paaudzēm. Lai izdarītu secinājumus, lai gādātu par to, ka mūsu zemē nekas tāds vairs nekad neatkārtojas. Lai gādātu, ka nekas tāds vairs pasaulē nenotiktu.

Uzrunā pie Okupācijas muzeja Rīgā 2001. gada 14. jūnijā

Okupācijas muzejā

Vakar dienas vidū Latvijas Okupācijas muzejā tika atklāta 1941. gada 14. jūnija deportācijas piemiņai veltīta izstāde. Uz atklāšanas ceremoniju bija ieradies apmēram tūkstotis cilvēku — lielākoties kādreizējie politiski represētie, tāpēc to nācās sarīkot laukumā ārpus muzeja telpām.

Šo tautas ciešanu piemiņas pasākumu ievadīja mācītāja Jura Rubeņa lūgsna Dievam un Okupācijas muzeja fonda padomes priekšsēža Pauļa Lazdas rūgtie, bet ar lielu sirsnību teiktie atgādinājuma un apsūdzības vārdi. Pēc kopīgi nodziedātās valsts himnas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga uzrunāja visus klātesošos (uzruna publicēta atsevišķi).

Izstādes atklāšanas ceremonijā ar sāpēm par traģisko pagātni un cerībām uz nākotni runāja arī Anda Jakoviča, ko 1941. gada 14. jūnijā septiņu gadu vecumā kopā ar tēvu, māti un divām mazām māsiņām aizveda uz Sibīriju, deportācijas moku ceļus pārdzīvojušais Ilmārs Knaģis un Okupācijas muzeja fonda valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs.

Atbildot uz “LV” jautājumu par izstādes sagatavošanu un saturisko izvirzi, izstādes koncepcijas autors Okupācijas muzeja vēsturnieks Rihards Pētersons sacīja:

— Izstādi sagatavojot, muzeja darbinieki jau ilgāku laiku rūpīgi pētīja arhīvu dokumentus, turklāt mums bija laba sadarbība ar kolēģiem no citiem muzejiem. Tam, lai panāktu izstādes oriģinālu un emocionālu veidolu, daudz pūļu un izdomas veltīja muzeja māksliniece Niluta Bahmane. Tas šoreiz ir patiešām kolektīvs veikums.

Savu ieceri īstenojot, mēs pirmām kārtām likām uzsvaru uz to, ka okupācijas vara neapšaubāmi īstenoja genocīda politiku, ko sevišķi spilgti apliecina deportācijas. Otrkārt, gribējām parādīt, ka okupācijas laikā jau no paša sākuma tika radīti apstākļi, ka tauta it kā dzīvoja divās pasaulēs. Viena bija ārēji redzamā, parādiskā, bet viltus pasaule. Otra bija apslēptā, taču īstenā, patiesā pasaule. Bija nodoms uzskatāmi parādīt šo kraso atšķirību starp laķēto vidi un rūgto dzīves īstenību.

Izstādes kulminācija, manuprāt, ir mūsu videoprogrammas materiāli. Muzeja pastāvēšanas laikā esam ierakstījuši vairāk nekā 400 cilvēku liecības un atmiņas par necilvēcīgajām represijām.

Izstādi varēs apskatīt līdz pat oktobra beigām vai novembrim.

Mintauts Ducmanis,

“LV” nozares redaktors

 

Gulbenes stacijā

Kas Latvijai pāri darīts! Sāpes, sāpes izskan pieminētāju un to traģisko notikumu izcietušo vārdos. Pagājuši sešdesmit gadi, kopš Gulbenes stacijā, kā daudzviet Latvijā, vaidēja sliedes. Ja dzelzceļa sliedes prastu runāt, tās pastāstītu vairāk, nekā mēs šodien zinām, bet tās paliek cietas un bezkaislīgas. Kā varmāku, viņu elles mocību konstruktoru un izpildītāju sirdis. To nevar un nedrīkst aizmirst, bet jādzīvo nākotnei, kā sacīja aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. Pie represēto pieminekļa Gulbenē runāja arī Gulbenes domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs, represētā balvēniete Margarita Strazdiņa, dziedāja Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetu koris, karavīru dziesmas spēlēja NBS štāba bataljona orķestris. Ieradušies bruņoto spēku visu ieroču šķiru pārstāvji, Saeimas un Rīgas domes deputāti, daudz vietējo un apkārtējo iedzīvotāju, skolu jaunatne, vanadzēni. Pie pieminekļa nes ziedus krāšņus no Rīgas līdzatvestos un ne mazāk skaistus no vietējām pļavām un laukiem, kas viļņojas margrietiņās, jo ir jūnijs, tāpat kā toreiz... pirms sešdesmit.

Andris Kļaviņš

 

Ziedus noliek pulkvedis Jānis Hartmanis un pulkvežleitnants Juris Maklakovs; Gulbenes stacijā: latviešu virsnieku apvienības biedri; runā aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis Foto: Andris Kļaviņš

Rīgas pilī

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Visvalds Aivars

Uzruna represēto apvienību pārstāvjiem Rīgas pilī 2001.gada 14.jūnijā

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Ļoti cienītās dāmas, augsti godātie kungi, mīļie tautieši, represētie!

Paldies, ka atnācāt uz šo mūsu tikšanos mūsu tautas sēru dienā, 60 gadu atcerē par pirmajām masu deportācijām, kas skāra latviešu tautu un dažus no jums personīgi, bet citus — citos laikos un citos datumos.

Es priecājos ar jums šodien tikties, lai apliecinātu to, ka Latvijas valstij jūsu liktenis nebūt nav vienaldzīgs, bet tieši otrādi — jūsu liktenis ir daļa no tautas likteņa, un tautas pienākums — to izprast un atcerēties. Valsts pienākums ir gādāt par to, lai pasaulei tiktu dokumentēts un pierādīts tas, kas toreiz notika. Tas, protams, ir jādara zināms ne tikai pasaulei, bet arī mūsu pašu bērniem un bērnu bērniem, jo ar laiku šīs liecības, šie piedzīvojumi izdzisīs no ļaužu atmiņām, ja mēs negādāsim, lai to saglabā.

Jums katram ir smags dzīvesstāsts, tāds dzīvesstāsts, kur no vienas puses jums ir līdzīgi likteņa biedri, miljoniem citu, ja raugāmies uz Padomju Savienības padarītajiem noziegumiem pret cilvēci visas tās pastāvēšanas laikā. Bet jūsu liktenis, protams, katram no jums ir jūsu personīgais un individuālais, vienīgais un neatkārtojamais, taču jūs esat arī daļa no mūsu tautas, un jūsu sāpe, jūsu ciešanas — tās ir un paliks mūžīgi visas mūsu tautas ciešanas. Jūsu liktenis ierakstīts arī mūsu tautas smagajās, asinsslacītajās un asaru slacītajās vēstures lappusēs.

Jūs, kas esat pārdzīvotāji, es gribētu lūgt un aicināt rūpēties un gādāt par to, lai jūsu piedzīvotais tiktu atstāts nākotnes mantiniekiem. Ne katram ir literārs talants, ne katrs par savu piedzīvoto var uzrakstīt grāmatu, bet gribētu lūgt piefiksēt precīzi savai dzimtai un mūsu tautai par liecību, kurā datumā un uz kurieni jūs tikāt izsūtīti, dažādos etapus, kuros jūs bijāt, tos ļaudis, kas jums bija likteņa biedri. Ja jums ir zināms, kas jūs nodeva vai kas palīdzēja jūsu izsūtīšanā, kaut arī tās būtu dažos gadījumos no citiem atstāstītas liecības, godīgi to pierakstīt, kādā veidā tas jums ir zināms. Mēs tikko atvērām, bijām klāt grāmatas “Aizvestie” atvēršanā, kurā 1941.gada 14.jūnijā aizvesto vārdi ir uzrakstīti. Tikai, kā viens no grāmatas saņēmējiem to minēja, mums būtu vajadzīgs arī to saraksts, kas bija klāt pie šīs izsūtīšanas, un tas saraksts būtu diezgan garš. Protams, negribam pēc 60 gadiem apsūdzēt tādus ļaudis, kas arī vairs nespēj aizstāvēties un varbūt tikai uz kaimiņu nevalodu pamata ir tikuši apsūdzēti, bet, ja jums ir kādas skaidri zināmas liecības, kas jūs pratināja, tad ļoti svarīgi to vēsturei pierakstīt.

Jūsu likteņi pieder pie smagākajiem, kādus cilvēkiem iespējams piedzīvot. Bet es ceru, ka jūs saprotat — ciešanas vispār ir daļa no pasaules, un pat tie, kas palika Dzimtenē, nebija no ciešanām atbrīvoti un pasargāti. Dažam labam pārtikušam, bagātā zemē dzīvojot, liktenis ir uzlicis ļoti smagus pārbaudījumus, kas šķiet necilvēcīgas ciešanas. Ne mums lemt un spriest par to, kādu likteni mums Dievs nolēmis, mums atliek vienīgi samierināties un censties to pārdzīvot, saglabājot savu pašcieņu, saglabājot izjūtu par savu cilvēcisko vērtību, saglabājot savu dziļāko cilvēcību. Un tieši šajā sakarā es vēlējos jūs uzaicināt šajā piemiņas gadadienā uz prezidenta pili, lai jums apliecinātu, ka jūs esat valstij svarīgi.

Vakar Rīgas pilī represēto apvienības pārstāvji, tiekoties ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu Foto Arnis Blumbergs, “LV”