Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 14. jūnijā

Intervija Latvijas Radio 14. jūnija raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnāliste Ingrīda Ābola

— Pie mūsu mikrofona ir premjerministrs Andris Bērziņš, saruna ierakstīta ceturtdienā agri no rīta, kad premjers tikai uz dažām stundām bija Latvijā no vienas vizītes, no Čehijas, lai dotos otrā vizītē — uz Gēteborgu. Par vizīti Prāgā — jūsu vērtējums.

Andris Bērziņš: — Šī bija valsts vizīte, kas bija sen jau plānota, un atbildes vizīte uz Čehijas premjera vizīti šeit 1999. gadā, bet šīs vizītes nozīmība bija tā, ka tā notika interesantā laikā, kad Čehijas prezidents Vāclavs Havels devās uz Briseli, lai tiktos ar NATO dalībvalstu vadītājiem un ar ASV prezidentu Džordžu Bušu. Tātad šīs vizītes laikā mēs mēģinājām divas lietas izdarīt — pirmkārt, harmonizēt mūsu pozīciju NATO un Eiropas Savienības (ES) kontekstā, jo mēs kopā virzāmies uz Eiropas Savienību; un otra lieta bija pārrunāt iespējamo sadarbību starp Latvijas un Čehijas uzņēmējiem. Jāsaka, ka mūsu tirdzniecības bilance pagaidām ir negatīva, čehi četras reizes vairāk eksportē pie mums nekā mēs pie čehiem. Bet, ja palūkojamies piecu gadu dinamiku, tad šī negatīvā bilance mums bija desmit reizes lielāka, tātad, citiem vārdiem, mēs ejam uz šīs bilances izlīdzināšanu, un es ceru, ka tas tā notiks. Čehijas uzņēmēji savukārt ir ļoti ieinteresēti sadarbībā ar Latviju, piemēram, nesen bija Baltijas jūras valstu partneriāts, kas bija domāts maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai palīdzētu viņiem nodibināt savstarpējus kontaktus, jaunas biznesa attiecības, un Čehijas uzņēmēji bija tūlīt pēc zviedriem un vāciešiem trešā lielākā uzņēmēju grupa, kas bija atbraukusi uz šo partneriātu.

— Tā ir tā valsts, ar kuras vadītājiem vienmēr patīkami tikties, jo Vāclava Havela izteikti labvēlīgā attieksme — tā jau vien dod pozitīvu gaisotni?

A.Bērziņš: — Jā, Vāclavs Havels vēlreiz apstiprināja savu pozīciju, mēs pārrunājām šos jautājumus, viņš apsolīja mums savu atbalstu, it īpaši NATO paplašināšanās kontekstā.

— Jūs tikāties arī ar “Brīvās Eiropas” žurnālistiem?

A.Bērziņš: — Tā bija tāda nopietna “dzenāšana pa visu laukumu”, jo tur sēdēja apmēram 30 žurnālistu, visi ziņu redaktori “Brīvajā Eiropā”, kuri vēsta visās pasaules valodās, un tad man trijās valodās bija jāatbild uz daudziem dažādiem sarežģītiem jautājumiem gan angliski, gan latviski, gan krieviski.

— Kuri bija tie nejaukākie, indīgākie jautājumi?

A.Bērziņš: — Daudz jautājumu bija saistībā ar nelatviešu skaitu Latvijā, ar sabiedrības integrācijas procesu, ar Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas prasību izpildi. Daudz jautājumu bija par Latvijas gatavību iestāties NATO un Eiropas Savienībā, vēl virkne tādu pietiekami ķecerīgu jautājumu.

— Uz visiem atbildējāt?

A.Bērziņš: — Centos, jā!

— Jūs dodaties uz Gēteborgu?

A.Bērziņš: — Jā.

— Īsi par šo vizīti.

A.Bērziņš: — Gēteborgā faktiski notiek kārtējais Eiropas Savienības valstu sammits, uz kuru ir uzaicinātas arī visas kandidātvalstis. Šis sammits ir nozīmīgs ar to, ka tur piedalīsies Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs, šis sammits ir nozīmīgs ar to, ka faktiski Zviedrijas prezidentūra it kā novilks to svītru un konstatēs, kas tad Zviedrijas prezidentūras laikā ir izdarīts un kas nav izdarīts. Tur ir palikuši daži jautājumi, par kuriem Eiropas Savienības valstīm ir jāvienojas, piemēram, brīva darbaspēka kustība. Vācijai, piemēram, ir atsevišķa pozīcija šajā brīvās darbaspēka kustības jautājumā, vācieši saka, ka vajadzētu izveidot kaut kādu pārejas periodu kandidātvalstīm, ka to cilvēkiem uzreiz nebūs pilnas tiesības bez jebkādām darba atļaujām braukt jebkurā Eiropas Savienības valstī un strādāt. Nu, mēs visu laiku savukārt sakām, ka mēs esam pret tādu divu līmeņu Eiropu, kur vieni ir vienlīdzīgi un citi — vienlīdzīgāki par pārējiem, bet šeit ir jāskatās atkal uz kompromisiem. Latvijai savukārt ir savas nacionālās intereses, daudzas tādas lietas, kas mūs interesē, piemēram, mūs interesē nopietns pārejas periods vides jautājumos, mēs negribam sagraut savus esošos uzņēmējus, un arī valstij nav tik daudz naudas šobrīd, lai ļoti strauji investētu visu pāris gadu laikā un izdarītu tā, ka pilnīgi visas ražotnes, visi komunālie dienesti pilnībā atbilstu visām vides normatīvu prasībām, tad tam ir vajadzīgs drusku laika. Un mēs arī negribam, tā vienkārši piekrītot visām šīm prasībām, pasakot — jā, jā, mēs tās visas izpildīsim, nonākt situācijā, kad, teiksim, pēc tam kad mēs būsim Eiropas Savienībā, pāris gadu laikā mūsu uzņēmēji bankrotēs, jo viņiem nebūs līdzekļu, lai viņi varētu investēt un šos normatīvus sakārtot.

— Kā jūs to, ko jūs tagad tikko stāstījāt, pasniegsit citiem Gēteborgā? Jums ir paredzēta uzstāšanās vai tas būs tikai sarunās, darba laikā?

A.Bērziņš: — Tur faktiski mums būs vairākas tikšanās. Šovakar ir tikšanās ar Eiropas liberāļiem un konservatīvajiem, kuriem kopā Eiropas Parlamentā ir vairākums. Man būs tikšanās ar Romano Prodi, man būs tikšanās ar Beļģijas premjeru Giju Verhofstatu, kurš tagad pārņem no Zviedrijas Eiropas Savienības prezidentūru, man būs tikšanās ar dāņiem, ar spāņiem — ar tiem, kas būs nākamie, — un mēs šos jautājumus mēģināsim pārrunāt. Pašā sammita darbā mūs nepielaiž, sestdienas rītā būs kopēja apspriede kandidātvalstīm ar dalībvalstīm, pēc tam dalībvalstis iet savā starpā spriest un risināt šos jautājumus. Tas ir ļoti simboliski, ka mēs vispār uz turieni tiekam uzaicināti, un tas ir ļoti labi, ka mums tiek dots vārds, pirms viņi iet spriest par šiem jautājumiem, tad vismaz tiek formulētas šīs pozīcijas. Tas ir tas princips, kuru faktiski ieviesa Nicā šā gada sākumā.

— Un tagad mūsu sarunas otrā daļa. Šodien ir tāda īpaša diena — 14.jūnijs, tā ir mūsu tautas sēru diena, kad pirms 60 gadiem notika pirmās lielās deportācijas. Vai šodien līdz izlidošanai vēl paspēsit izdarīt to, kas ir jūsu plānā?

A.Bērziņš: — Vienīgais, ko es varu paspēt, — es aizbraukšu uz Brāļu kapiem, nolikšu ziedus, tādējādi godinot visus represētos, kas tika izvesti gan 1941.gadā, gan pēc tam. Jo droši vien Latvijā nevarētu atrast nevienu tādu ģimeni, kurā kāds rads nebūtu bijis izsūtīts, un es gribētu teikt, ka šī izsūtīšana uzsāka lielo izsūtīšanu sēriju; man liekas, ka visas tās izsūtīšanas, visas deportācijas, vienalga, uz kuru valsti — vai uz Sibīriju, vai uz Vāciju — faktiski ir jāliek vienā maisā.

— Vai, būdams Brāļu kapos, ievērojat vienmēr arī to, ka tur ir jāiegulda ļoti lieli līdzekļi, lai Brāļu kapus savestu kārtībā, jo, ja jūs aizbraucat Prāgā un jūs aizved pie dažādām piemiņas vietām, redzams, cik tur ļoti sakārtots. Ja atbrauktu Havels vai kāds cits valsts vadītājs, būtu diezgan neērti viņu vest uz Brāļu kapiem. Ko darīt ar Brāļu kapu restaurāciju?

A.Bērziņš: — Šī restaurācija notiek, un tas ir tāds process, kur ir pietiekami liela zinātniskā izpēte nepieciešama, un Rīgas domē ir tāda Brāļu kapu komiteja, kas skaitās Rīgas domes pašvaldības uzņēmums, kurš faktiski atbild par visiem šiem jautājumiem. Tik lielā mērā, cik viņi bija gatavi iesniegt konkrētus projektus, tik lielā mērā mēs arī savulaik viņus atbalstījām. Es ceru, ka pašreizējā Rīga dome to turpinās darīt, un arī valsts budžets paredz Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu komitejai katru gadu, kaut nelielus, budžeta dotācijas līdzekļus.

— Bet, ja tas notiek tādā ļoti lēnā gaitā, tad iznāk tā, ka no viena gala tos remontus iesāk un otrā galā tie vēl nav pabeigti, kad jau atkal viss sāk brukt... Vai nevajadzētu lielāku naudu, lielāku ieinteresētību, lai savestu to kārtībā, jo tas ir unikāls piemineklis Latvijā?

A.Bērziņš: — Mani vienmēr ir nomocījušas tādas pārdomas, es vienmēr esmu teicis tā — naudu var dot tad, ja ir skaidrs projekts, ja ir uzprojektēts, kas konkrēti jādara; bet, ja man saka — mums vajag ļoti, ļoti daudz naudas, lai mēs sāktu pētīt, izpētīt visu, bet visu laiku netiek uzrādīts konkrēts projekts, kādi darbi jādara, cik tas maksā, tad, protams, ir sarežģītāk. Es gribu teikt: ja šādi projekti būs, tad valdības atbalsts noteikti būs.

— Un tagad vairāki politiski represēto jautājumi, kas adresēti tieši jums. Tālivaldis Pētersons no Kurzemes rajona jums vaicā par bezmaksas medikamentiem: 1999. gada 1.augustā Šķēles valdība atcēla bezmaksas medikamentu iegādi, daudzi nespēja iegādāties zāles, un represēto vidū ir palielinājusies mirstība. Bet Lietuvā ir 50 procentu atlaide zālēm.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka pārstrukturējas sistēmas, bet kopumā valsts programmai “Bezmaksas medikamenti un bezmaksas medikamentu kompensācija” caur Latvijas Zāļu aģentūru tās shēmas līdzekļi ir nevis samazinājušies, bet palielinājušies. Tas tikai nozīmē, ka jāiet pie sava ģimenes ārsta un jākonstatē — ja šie bezmaksas medikamenti pienākas, tad bezmaksas medikamentus arī saņems. Tas, protams, nenozīmē to, ka es katru dienu varu aiziet uz aptieku — šodien man sāp galva, rīt man sāpēs kāja — un kādus medikamentus saņemt par velti, tā tas nav, bet caur ģimenes ārstu tos medikamentus, kas cilvēkam ir nepieciešami pastāvīgai lietošanai, viņš var saņemt.

— Bet īpaši politiski represētajiem šīs atlaides vairs nav kā kategorijai — politiski represētais?

A.Bērziņš: — Specifiski nē, bet kopējā naudas masa, kā jau es teicu, ir palielinājusies, nevis samazinājusies.

— Longins Lukstiņš jums vaicā par telefona abonēšanu: arī atcēla atlaides, daudzi nespēj samaksāt, atsakās no sarunām, bet liela daļa vairs nespēj iziet no mājām, telefons ir vienīgā saskare ar ārpasauli. Politiski represētie vairākkārt tikušies ar “Lattelekom” vadību, ar Strautmani, saņemti nenoteikti solījumi, rezultātu nav. Lietuvā divas stundas mēnesī var runāt bez maksas.

A.Bērziņš: — Protams, jārēķinās ar to, ka “Lattelekom” šobrīd ir privatizējamais uzņēmums, kurā visa vadība ir privatizētājkompānijas — šobrīd Somijas kompānijas “Sonera” — rokās, taču atvieglojumi jau nav pazuduši, tie ir tikai sastrukturēti citādi. Tur ir atvieglojums, ierīkojot telefonu; ir arī citi atvieglojumi, tā sauktie atvieglotie tarifi vakaros; ja cilvēks zvana mazāk, viņiem ir atkal citi tarifi. Protams, par to visu laiku ir jādomā, un es ar Strautmaņa kungu varētu aprunāties, bet es nevaru neko konkrētāk pašlaik pateikt.

— Edmunds Tardenaks, arī politiski represētais — par pensijām strādājošajiem politiski represētajiem: vai tie cilvēki, kas ir bijuši politiski represēti, nevarētu saņemt gan pensijas, gan arī algu, jo politiski represēto strādājošo šobrīd jau ir ļoti maz?

A.Bērziņš: — Valdībā mēs esam skatījuši šo jautājumu un esam panākuši vienošanos, ka visi strādājošie varēs saņemt pilnu pensiju ar nākamā gada 1.janvāri.

— Tai skaitā politiski represētie?

A.Bērziņš: — Tai skaitā politiski represētie, tieši tā.

— Par dzīvokļu rindām Rīgā prasa Silvija Ēvele. Politiski represētajiem bija atsevišķa rinda; Andris Bērziņš, būdams Rīgas mērs, to atcēla; represētos ievietoja citā rindā; Ēveles kundze 1997.gadā bija 122., 1999.gadā rindā — 934.; viņa zaudējusi visas cerības dabūt dzīvokli.

A.Bērziņš: — Te nu jāsaka, ka man nav nekādu nopelnu šajā jautājumā, jo likums par valsts un pašvaldību pienākumu dzīvokļu iegādē noteica, kādas dzīvokļu rindas ir, šādu atsevišķu rindu neparedzēja, un es neesmu šajā procesā piedalījies. Vienkārši Komunālais departaments toreiz sakārtojis visas rindas pilnībā atbilstoši likumam — tas acīmredzot ir noticis tad, kad Rīgas pilsēta no sešām pilsētām pārvērtās par vienu pilsētu; tad, kad priekšpilsētām šīs autonomās pilsēttiesības tika likvidētas, tas bija drusku agrāk, pirms es stājos pie savu pienākumu pildīšanas Rīgas domē. Kas attiecas uz rindām kā tādām un rindu virzību, tad tiem cilvēkiem, kuriem vajadzēja uzlabot vai palīdzēt sakārtot dzīves apstākļus, mēs to darījām. Protams, šeit nebija pamatpazīme, vai cilvēks ir represēts vai nav represēts; šeit pamatpazīme bija — vai cilvēkam ir vajadzīga šī palīdzība vai ne.

— Imants Spunde vaicā par auksto ūdeni. Un arī Andrim Bērziņam, bijušajam Rīgas mēram, arī jums, jautājums: jūsu vadībā atcelta 50 procentu atlaide par auksto ūdeni, politiski represētie protestējuši, bet nekas nav mainījies. Ko tagad Ministru prezidents saka par to, ko darīt?

A.Bērziņš: — Šī nauda netika atņemta, taisni otrādi — naudas apjoms, kas nonāca tajā maciņā, no kura palīdzēja cilvēkiem gadījumā, ja viņiem gāja grūti, tika palielināts. Sakārtojot kopumā tarifus, ūdens tarifus un visu maksāšanas sistēmu, tika noņemta šī maksa no “Rīgas ūdens” kā no uzņēmuma, lai uzņēmums varētu sakārtot savu bilanci, un šī naudiņa no Rīgas budžeta tieši tika atdota sociālās palīdzības dienestam, un sociālās palīdzības dienestam bija uzdevums to tieši un konkrēti atdot represētajiem. Tur bija pateikts, ka represētajiem šīs atlaides pienākas, tās vienīgi nepienāks uz uzņēmuma “Rīgas ūdens” rēķina, bet tieši caur Rīgas pilsētas budžetu. Tātad, ja kāds no cilvēkiem nav pats aizgājis uz sociālās palīdzības dienestu un nokārtojis šo atlaidi, tad tas ir cits jautājums; šeit acīmredzot vienkārši ir precīzi šīs lietas jāsaliek pa plauktiņiem.

— Un pēdējais jautājums no politiski represētajiem: nekustamā īpašuma nodoklim bija atlaide 100 procenti, tagad — tikai 50 procenti. Kāpēc?

A.Bērziņš: — Man liekas, ka 1996. vai 1997. gadā tika pieņemts likums par nekustamo īpašumu nodokli, šis likums tika pieņemts Saeimā, un tur tika paredzēts, ka maksimālā atlaide, ko var dot nekustamā īpašuma nodoklī pašvaldības, ir 90 procenti; un pašvaldības to ļoti regulāri arī piemēroja. Katra pašvaldība šo jautājumu izlemj citādi — tā, kā tā uzskata par pareizu. Mēs savā laikā piemērojām vispārējo normu represētajiem — 50 procentu atlaidi, un tad, ja kādam represētajam vēl ir problēmas ar šo 50 procentu atlaidi, viņam ir jānāk uz attiecīgās pašvaldības finansu komiteju un jālūdz, lai viņam tiek šī atlaide palielināta līdz 90 procentiem. Cik atceros, mēs to vienmēr tā darījām.

— Un, beidzot mūsu sarunu, vēl pēdējais jautājums. Valsts prezidente ierosinājusi pagarināt vēsturnieku komisijas darbu. Vai būs iespējams arī no budžeta saņemt naudu un komisijas darbu pagarināt, lai tas darbs varētu turpināties?

A.Bērziņš: — Mēs ar Valsts prezidenti šo jautājumu esam pārrunājuši, un es gribu teikt, ka mēs visnotaļ atbalstām šīs vēsturnieku komisijas darbu, un tad, kad mums būs iesniegta konkrēta budžeta programma, konkrētas lietas iezīmētas, kas tur vēl ir jādara, tad mēs, valdība, protams, arī budžetā paredzēsim šos līdzekļus.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā