Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 14. jūnijā

Intervija Latvijas Televīzijas 14. jūnija raidījumā “4. studija” pulksten 19.15. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

V.Vīķe–Freiberga: — Šodien no represētajiem nāca kāda ļoti interesanta ideja. Un tā būtu tāda, ka visi izsūtītie un citi represētie pierakstītu to ļaužu vārdus, kas viņiem grūtā brīdī ir palīdzējuši un izglābuši no pazušanas, dalījušies maizes kumosā. Devuši pajumti tajā brīdī, kad viņi bija vajāti un slēpās no apcietināšanas. Viens kungs man stāstīja, kā viņš izmucis no Sibīrijas. Viņš ir divarpus gadus slapstījies pa Rīgu, dažādi ļaudis viņam ir palīdzējuši, ļāvuši dzīvot savā vasarnīcā, paši uzņemoties lielu risku. Gluži kā ebrejiem ir Taisnīgo starp cilvēkiem saraksts un pat birze iestādīta ar kokiem. Es domāju, ka mums arī tas derētu. Es to stādītos priekšā kā svētbirzi. Mēs varētu pierakstīt paliekamā veidā liecības par tiem labajiem ļaudīm, kas kaut kādā veidā ir palīdzējuši vajātajiem šeit pat Latvijā un arī Sibīrijā. Bieži vien tie bija krievu tautības ļaudis, citu tautību izsūtītie. Ar visām šīm traģēdijām un šausmām tomēr ir arī šie cilvēcības momenti, cilvēkmīlestības un līdzcietības momenti. Man šķiet, arī to vēsturei vajadzētu fiksēt, jo tādā brīdī cilvēkam palīdzēt... tam ir pavisam cita vērtība, nekā palīdzēt ikdienā normālos apstākļos. Tā ir žēlsirdība pavisam citā pakāpē. Man šķiet, arī to vajadzētu fiksēt vēstures taisnības dēļ. Ne tikai necilvēcīgās nežēlības, bet arī savā ziņā pārcilvēcīgo cilvēku mīlestību.

— Ir ļoti labs latviešu dzejnieks Olafs Gūtmanis. Viņš arī tika izsūtīts. Viņš kādreiz nesa uz “Literatūru un Mākslu” tādus jaukus gabalus par medniecību, par zvejniecību. Laiki kļuva arvien brīvāki, varēja jau atklātāk runāt. Mēs teicām: Olaf, uzraksti kaut ko baigu par to laiku! Viņš saka: nē, tur bija tik labi, tādas medību vietas, tādas zveju vietas. Tas bija tas labākais, visapkārt bija kolosāli cilvēki. Viņš vēl ilgi pēc tam brauca uz tām vietām medīt un zvejot.

V.Vīķe–Freiberga: — Daudzi ir teikuši, ka daba tur ir skaista. Es atceros, Kanādā dzīvoja viena kundze, tautiete no Toronto, viņai izdevās ar lielu politisku iejaukšanos savu veco un slimo māti dabūt ārā no Latvijas uz Kanādu, lai viņu vecumdienās apkoptu. Šī vecā kundze tur Kanādā bija dziļi nelaimīga. Viņa teica: Sibīrijā mēs bijām mazā būdiņā, draudzīgi dzīvojām visi kopā, bija sava gotiņa, ko apkopt, katram bija savas rūpes. Un tagad Kanādā pie dēla viņa viena pati dzīvo tukšā mājā. Dēls aiziet uz darbu, viņu atstāj vienu. Viņa skatās televīziju, kas ir angļu valodā, kuru viņa nesaprot, viņai ir kauns runāt ar kaimiņiem, jo viņa neprot valodu. Viņa, labklājībā dzīvodama pie sava dēla, jutās dziļi nelaimīga.

Tie, kas bija pārdzīvojuši un varēja kaut cik iekārtoties pēdējos izsūtījuma gados, tas izklausās neticami, bet savā ziņā pieķērās tai vietai. Tā bija viņu dzīve, vienīgā, kas viņiem dota. Viņiem tā bija jāiemīl, cik nu skaistumu un labumu tur varēja atrast.

— Domājot par tiem gadiem — tie bija 20. gadsimta drūmākie viduslaiki. Ja nebūtu 14. jūnija, droši vien tik daudzi latvieši nebūtu aizgājuši leģionā. Es domāju, ka mums par to vajadzētu runāt aizvien vairāk, jo 14. jūnijs ļoti daudz ko noteica tālākajā vēstures gaitā. Jo līdz tam latvieši bija šauti, durti, bet lopu vagonos vēl nebija lādēti.

V.Vīķe–Freiberga: — Tās cēloņsakarības, protams, iet ļoti tālu, bet te mums ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Es domāju, nekādos apstākļos vienu zvērību mēs nevaram attaisnot ar citu. Ja mēs esam bijuši upuri kādai zvērībai, tas nedod mums nekādas tiesības veikt kādas zvērības pret citiem. Es jums piekrītu tajā ziņā, ka tie, kas aizgāja brīvprātīgi frontē un pat negaidīja, ka viņus iesauc, ģimenes bija izsūtītas, šie cilvēki tiešām juta sašutumu un naidu. Šie cilvēki nevarēja atrast citu veidu, kā atriebt savu tuvinieku ciešanas.

— Jūs tikko nākat no pieminekļa represētajiem atklāšanas Torņakalnā. Vai ir tāds pienācīgs piemineklis?

V.Vīķe–Freiberga: — Es, protams, nevarēju to pieminekli tā mierīgi apskatīt no visām pusēm, jo ļaužu bija ārkārtīgi daudz, viss laukums bija pārpildīts. Man pašai radās iespaids, ka tā ir ļoti piemērota vieta šim piemineklim. Visapkārt tur šalc klusi sēru bērzi. Ir skaista koku aleja, kas uz turieni ved. Tā aleja ir ļoti jauka, jo tā dod iespēju cilvēkam jau noskaņoties tai vietai, uz kuru viņš iet. Nonākot šajā laukumā, es izjūtu klusumu un mieru, kuru ik pa brīdim pāršķeļ vilcienu klaboņa. Un tieši šī vilciena riteņu klaboņa, man šķiet, ļoti saskan ar šo pieminekli. Es domāju, ar laiku ļaudis izjutīs šī pieminekļa simboliku un tās jūtas, kas tajā ieliktas. Domājot par šo vietu kā tādu, kur kopā sanāk vilcieni un tiek tālāk virzīti, man šķiet, ka tā ir piemērota, ka ļaudis to ar laiku pieņems. Tā ir vieta, kur atcerēties. Atcerēties kaut vai tos, kuru kapavieta nav zināma, nav atzīmēta, atcerēties savas dzimtas ciešanas, atcerēties tiem, kas vēl dzīvi, to, ko viņi ir piedzīvojuši.

— Pārejot pie šodienas aktualitātēm — Īrija nobalsoja pret ES paplašināšanos. “Dienas Biznesā” bija rakstīts, ka tāda Eiropas Savienība mums nav vajadzīga. Pat tāds politiķis kā Jānis Peters, kuru es ļoti cienu, kurš ir stāvējis pie Latvijas neatkarības šūpuļa, “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” ir ierakstījis rakstu “Latvieši un visa nācija”, kurā viņš liek saprast, ka ir vēl kāds trešais ceļš. Patiesībā daudzi mūs Eiropā negrib.

V.Vīķe–Freiberga: — Es nepiekristu Jānim Peteram, kuru es arī ļoti cienu. Es arī nepiekrītu tam, ka mums ir kāda izvēle palikt pašiem, palikt it kā malā un neiesaistīties. Nu neesam mēs Šveice ar visiem tiem dotumiem, kas tai ir bijuši jau gadsimtiem savā ģeogrāfiskajā novietojumā, un ar savu vēsturi. Mums tāda iespējamība nepastāv. Mēs neesam arī Norvēģija, kur bagātība plūst no jūras dzelmēm, kas daudz ko tamdēļ var atļauties, ko cita nabadzīgāka zeme nevar. Mūsu manevra iespējas es nesaskatu nekādā mūsu neatkarībā. Kas attiecas uz Eiropu, tad, protams, katram savs krekls ir tuvāks. Katrs domā par savējo. Bet man ļoti svarīgi šķiet, kā tiek stādīts jautājums. Zinātnieki ir pierādījuši, ka no tā, kā tiek uzdots jautājums referendumā, bieži ir atkarīgas atbildes. Tikai viena trešdaļa īru papūlējās aiziet uz šo referendumu un paust savu nostāju. Tai pašā laikā kāds bija prasījis jautājumu citādā formā — vai jums būtu kādi iebildumi pret tām tautām, kuras grib pievienoties ES? Iebildumu vairumam cilvēku nav. Īrijā viņi raizējas, kā viņi turpinās saņemt pabalstus, ko nozīmē viņu nākotnei finansiālā situācija. Tās ir lietas, ko ir iespējams izskaidrot. Pašai Eiropas Savienībai un attiecīgo tautu valdībām un amatpersonām ir pienākums to skaidrot. Es esmu pārliecināta no saviem kontaktiem ne tikai ar amatpersonām, bet arī ar ļaudīm uz ielas, kas nav politikā, ka viņi nav naidīgi.

— Viņi negrib par mums maksāt.

V.Vīķe–Freiberga: — Protams, viņi grib izvērtēt, ko tas maksās un kā tas maksās. Tāpat arī mūsu ļaudis grib zināt, ko tas viņiem maksās. Tā ka katram tas kaut ko maksās. Gan mums, gan viņiem ir jāatceras, ka šai paplašināšanai ir arī ieguvumi. Uz to mēs visi tēmējam.

— Vai jums bija grūti izšķirties par dzīvokļu jautājumu, vai jūs ilgi domājāt, likumu atdodot atpakaļ Saeimai?

V.Vīķe–Freiberga: — Par to es domāju, jau kopš esmu stājusies amatā, jo vēstules par to man nāk daudz. Ir skaidrs, ka septiņi gadi ir pagājuši, bet par maz ir darīts, lai to lietu sakārtotu. Es ļoti ceru, ka visi, kas ir iesaistīti — valdība, pašvaldības —, ķersies pie darba, lai šīs lietas sakārtotu.

— Paldies jums par sarunu!

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā