Dr. phil. Arvīds Anušausks Lietuvas Genocīda un pretošanās kustības izpētes centrs, Lietuva

Deportācijas — noziegumi pret cilvēci. Salīdzinošā analīze

Atmiņā dzīvs vēl ir tas laiks, kad XX gadsimta vidū mūsu pilsoņi kā vergi tika aizvesti uz Sibīriju. Komunisms savus noziegumus nosauca par “pretpadomju elementu pretošanās apspiešanu”. Tie bija nevis “nacionālisti”, “kulaki” vai vēl kaut kā citādi nosaukti cilvēki, kuri tika nolemti šādam liktenim, bet lietuvieši (latvieši, igauņi u.c.). Nacionālajam aspektam, cilvēka piederībai noteiktai tautai bija izšķiroša nozīme, kad tika izlemts kādas personas liktenis.

Ar ko 1941. gada deportācija bija īpaša un kā tā atšķīrās no 1945.-1952. gada deportācijām?

1. Pirmkārt, tika izvirzītas politiskas pretenzijas. 1940.-1941. gadā NKVD un NKGB veica vajāšanas saskaņā ar shēmām, kuras bija izmēģinātas Padomju Savienībā (sākumā Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā), un šajā laikā nebija īpašas specifikas akciju veikšanā. Deportēto personu nacionālais sastāvs maz atšķīrās no Lietuvas pilsoņu nacionālā sastāva.

2. Deportācijas veikšanas metodoloģija (pirmkārt, vīriešu nošķiršana no ģimenēm) bija īpaša, izmantota vienīgi 1941. gadā. Tomēr sieviešu un bērnu skaits starp Lietuvas pilsoņiem, kuri tika deportēti pēckara periodā, sastādīja 70 procentus. Taču tajā laikā ģimenes bija nepilnas citu cēloņu dēļ. Tika deportēti apmēram 40 tūkstoši bērnu un vairāk nekā 50 tūkstoši sieviešu.

3. 1941. gadā deportētie, pirms Vācijas — Padomju Savienības kara sākuma, nokļuva spiedīgos materiālajos apstākļos un nelabvēlīgā psiholoģiskā stāvoklī. Līdz 1945. gadam apmēram puse no 1941. gada vasarā deportētajiem zaudēja dzīvību.

4. Deportētās personas tika iznīcinātas ar visizsmalcinātākajām metodēm. Pārtikas kartiņas tika ierobežotas. Iespējas saņemt atbalstu no radiniekiem, kuri palika Lietuvā, arī tika ierobežotas. Deportētās personas tika izsūtītas uz attāliem PSRS rajoniem. Mežsaimniecības industrija tika ierindota lauksaimniecības sfērā un šajās vietās tika aizliegtas pārtikas devas gados veciem cilvēkiem un bērniem.

5. Būtiska 1941.gada deportācijas atšķirība no 1948.-1952. gada deportācijām bija plāni izmantot deportētās personas darbos. Otrā perioda laikā tādām industriālajām apvienībām kā “Čeļabinskugoļ”, “Karagandugoļ”, “Vostsibugoļ”, “Kuzbasugoļ”, “Tomļes”, “Ļenzoloto” u.c. bija iespējas izmantot deportēto personu darbaspēku.

6. Deportēto personu atgriešanās ierobežojumu politika: lielākā daļa lietuviešu, latviešu, igauņu un rietumukraiņu atradās izsūtījumā līdz 1958. gadam. Proti, šo tautību deportētās personas tika pasludinātas par īpaši bīstamām. Saskaņā ar padomju plāniem viņiem bija jāatrodas stingra režīma izsūtījumā, no kura nav paredzēta atbrīvošana. Šādos apstākļos atradās aptuveni 340 tūkstoši lietuviešu, latviešu, igauņu un ukraiņu.