Indulis Zālīte, Sindija Eglīte Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, Latvija

1941.gada 14.jūnija deportācijas struktūranalīze

Latvijas pamatiedzīvotāju izsūtīšanu uz tāliem un mazapdzīvotiem Padomju Savienības rajoniem padomju represīvās iestādes uzsāka drīz pēc Latvijas okupācijas.

Dokumentu kopums par masveida deportācijām — personu lietas, krimināllietas, bijušās Valsts drošības komitejas kartotēkas kopš 1996. gada glabājas Latvijas Valsts arhīvā. Uz to pamata Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas nodaļā par deportētajām personām izveidota elektroniskā datu bāze1 un Latvijas Valsts arhīvā veikti jaunākie pētījumi. Izmantojot šos materiālus, kā arī salīdzinājumam 1935. gada Valsts statistikas pārvaldes datus (aprēķinus2), izstrādāta Totalitārisma seku dokumentēšanas centra 1941. gada 14. jūnija deportācijas struktūranalīze.

Latvijas Valsts arhīva rīcībā ir dati par 1941. gada 14. jūnijā deportētiem 15 424 Latvijas iedzīvotājiem. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijā veiktie aprēķini un Latvijas Valsts arhīva jaunākie pētījumi ļauj izdarīt pietiekami precīzu statistisko salīdzinošo analīzi .

Kopumā 1941. gadā deportēti 0,79% (salīdzinoši 1949. gadā – apmēram 2,3%) no visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Deportēto personu grupas

Deportētās personas pēc represiju veida iedalāmas divās grupās:

1) administratīvi izsūtītās personas un 2) arestētās personas.

Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 5259 cilvēki aizturēšanas brīdī tika arestēti kā sociāli bīstami elementi (krievu val. — cjwbfkmyj jgfcysq 'ktvtyn> CJ”),

161 cilvēku arestēja vēlāk izsūtījumā . Kopumā 1941. gadā arests kā juridiski noformēts drošības līdzeklis tika piemērots 5420 deportētajiem, kas ir apmēram 35% no visām deportētajām personām. Papildus ieslēgti 3, izsūtīti vēlāk 2 cilvēki.

1941. gada deportācijā vīriešiem (t.sk. nepilngadīgiem) arests kā drošības līdzeklis piemērots 62% no kopējā vīriešu skaita jeb 33% no visiem deportētajiem. 63,6% arestēto vīriešu bijuši 30 — 50 gadu vecumā, bet 28% — 50 — 70 gadu vecumā. 36% vīriešu 1941. gadā tika izsūtīti ģimenes sastāvā; no tiem 43% bija zēni līdz 10 gadu vecumam un 35% 10 – 20 gadus veci zēni un jaunieši.

Arestus var uzskatīt par padomju totalitārā režīma mēģinājumu 1941. gada deportācijām piešķirt kaut cik likumīgu formu, tās pamatojot ar krimināllietu ierosināšanu. Arestētajām personām inkriminētā vaina tika attiecināta arī uz viņu ģimenes locekļiem — ģimene tika izsūtīta, pamatojoties uz ģimenes galvas arestu.

No personu lietām un krimināllietām var noteikt tās LPSR valsts drošības iestāžu amatpersonas, kuras 1941. gadā apstiprināja lielāko daļu slēdzienu par Latvijas iedzīvotāju deportācijām:

Semjons Šustins (LPSR drošības tautas komisārs) — 6636 personām;

Jānis Cinis (LPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks) — 2479 personām;

Zinovijs Krivickis (LPSR Drošības tautas komisariāta 1. specdaļas priekšnieks) — 1915 personām;

Aleksandrs Brezgins (LPSR Drošības tautas komisāra vietnieks) — 1138 personām.

Sadalījums pa apriņķiem

1941. gada 14. jūnija deportēto iedzīvotāju saraksti sakārtoti pa apriņķiem. Atsevišķi izdalīta Rīgas pilsēta un Jūrmala.

Dzimuma sastāvs

Izmantojot 1935. gada Latvijas tautas skaitīšanas datus, salīdzināta deportēto iedzīvotāju un Latvijas iedzīvotāju struktūra pēc dzimuma. 1941. gadā tika deportēts 0,91% visu Latvijas vīriešu un 0,69% sieviešu.

Etniskais sastāvs

Aprēķini par 1941. gadu veikti, pamatojoties uz 1935. gada tautas skaitīšanas datiem un pieņemot, ka iedzīvotāju relatīvā etniskā struktūra 1941. gadā bijusi tāda pati kā 1935. gadā. Koriģēta vāciešu grupa, kurā izmantoti 1943. gada tautas skaitīšanas dati (jo 1939. gadā notika vācbaltiešu masveida repatriācija3).

1941. gadā relatīvi visvairāk deportēti ebreji — 1,93% no Latvijā dzīvojušā ebreju skaita; deportētie latvieši ir 0,85% no latviešu kopskaita, atbilstoši krievi — 0,4%, bet vācbaltieši — 0,34% .

Vecuma struktūra

Izmantojot 1935. gada tautas skaitīšanas datus, aprēķināts deportēto personu īpatsvars katrā vecuma grupā. 1941. gada deportācija visvairāk skārusi 40 — 50, pēc tam 30 — 40 un 50 — 60 gadus vecus vīriešus un 40 — 50 gadus vecas sievietes. 27,9% deportēto bijuši vecumā līdz 20 gadiem, 15% — līdz 10 gadiem.

Ceļā uz izsūtījuma vietu dzimuši 7 bērni, bet izsūtījuma vietā līdz 1942. gada martam — 69 bērni.

Sadalījums pēc profesijām (nodarbošanās)

Datu atlases metodika neļauj pilnībā veikt profesiju (nodarbošanās) analīzi, jo 17,3% deportēto profesija datu bāzē nav norādīta. Bieži dokumentos minēta deportētās personas nodarbošanās 1941. gada maijā un jūnijā, t.i., tad, kad tika noformēti arestēšanas un izūtīšanas dokumenti, kaut arī Latvijas brīvvalsts gados tā bijusi cita. Tomēr pēc datu bāzes var konstatēt, ka 1941. gadā 23,5% no visiem deportētajiem bija zemnieki. Jāuzsver, ka lielākā daļa izsūtīto zemnieku bija aizsargi un tieši piederība aizsargu organizācijai bija par ieganstu to deportēšanai.

Deportēto vidū samērā daudz ir arestēto ģimenes locekļu — 19% skolēni un 13,7% mājsaimnieces. Tāpat procentuāli lielu deportēto daļu veido bijušie tirgotāji, Latvijas armijas virsnieki, policijas darbinieki, Latvijas valsts un pašvaldības iestāžu darbinieki, tiesneši, skolotāji, studenti, garīdznieki, ārsti u.c.

Deportēto likteņi

Statistiskās ziņas par nošautajiem, ieslodzījuma un nometinājuma vietās mirušajiem, kā arī atbrīvotajiem parādītas pa apriņķiem.

Ceļā miruši 43 cilvēki, no kuriem 4 bijuši arestētie sociāli bīstamie elementi, bet pārējie — arestēto ģimenes locekļi (39). Vecākais ceļā mirušais bija 1865. gadā dzimušais Dāvis Helvigs. Jaunākais izsūtītais — 1941. gada 14. jūnijā vagonā Stendes stacijā dzimušais Arvīds Baumanis — miris izsūtījumā 1942. gada 4. aprīlī. Ieslodzījumā nošauti 700 un miris 3441 cilvēks (Latvijā arestēti galvenokārt kā sociāli bīstami elementi). Nometinājumā miruši 1940 arestēto ģimenes locekļi. Kopā no 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem gājis bojā 6081 cilvēks, kas ir 39,43 % no visiem deportētajiem.

Deportēto atbrīvošanas dinamika. 1941. gada rudenī atbrīvoja ieslodzītos, par kuriem trūka “kompromitējošu materiālu”. 1942. – 1944. gadā atbrīvoja (“aktēja”) par neārstējami slimiem atzītos ieslodzītos; dažus jauniešus no nometinājuma iesauca karadienestā. 1945.–1948. gadā daļai ieslodzīto beidzās soda izciešanas termiņš. 1946.–1947. gadā uz Latviju pārveda bērnus bāreņus un pusbāreņus; daļai bērnu sekoja arī mātes. Atbrīvoja nometinātos, kuri 1942. gadā bija noslēguši darba līgumu uz 5 gadiem PSRS Tālajos Ziemeļos un Tālajos Austrumos. 1954. gadā no specnometinājuma uzskaites noņēma nepilngadīgos bērnus, jauniešus, kuri iestājās augstākajās mācību iestādēs, sievietes, kuras apprecējās ar vietējiem iedzīvotājiem. 1957.–1958. gadā atbrīvoja lielāko daļu deportēto. 1959.–1967. gadā atbrīvoja tos, kuriem saskaņā ar LPSR Augstākās Padomes Prezidija 1957. gada 5. oktobra dekrētu bija aizliegts atgriezties Latvijā, kā arī 1949. un 1950. gadā otrreiz arestētos, kuri bija nosūtīti beztermiņa nometinājumā.

Autori izsaka pateicību Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Nepamatoti represēto pilsoņu reabilitācijas nodaļas bijušajam vadītājam Benediktam Spridzānam par doto iespēju strādāt ar deportēto personu datu bāzi un Latvijas Valsts arhīva darbiniekiem par sniegto informāciju un palīdzību pētījuma tapšanā.

1 Datu bāzes kopija atrodas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā.

2 Nepublicēti dati.

3 I.Mežs. Latvieši Latvijā. — Rīga, 1994.