Dr. habil. hist. Natālija Ļebedeva Krievijas Zinātņu akadēmijas Vispārējās vēstures institūts, Krievija

Polijas un Baltijas iedzīvotāju deportācija uz PSRS 1939. – 1941. gadā: kopīgais un atšķirīgais

Poļu, latviešu, lietuviešu un igauņu iedzīvotāju deportācija no 1939. gada septembrī un 1940. gada augustā PSRS anektētajām teritorijām bija neatņemama Staļina politikas sastāvdaļa, lai sagrautu Polijas un Baltijas valstu sistēmu un sovjetizētu Ukrainas un Baltkrievijas republikas rietumu apgabalus, Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Tagad ir iespējams jauns skatījums uz šo problēmu, pateicoties pieaugošajām pieejamības iespējām NKVD un tās Karagūstekņu pārvaldes (Eghfdktybt gj ltkfv djtyyjgktyys[ ) , VK(b)P Centrālās Komitejas, Tautas Komisāru Padomes u.c. arhīvu fondiem.

Šā referāta mērķis ir salīdzināt Staļina režīma represiju politiku anektētajās teritorijās sovjetizācijas kontekstā.

Intensīvi politiskie un militārie sagatavošanas darbi, lai inkorporētu Polijas austrumu teritorijas un Baltijas valstis, tika veikti saskaņā ar VK(b)P Centrālās Komitejas Politbiroja lēmumiem. 9. septembrī K. Vorošilovs un B. Šapošņikovs parakstīja dekrētu, kurā padomju karaspēkam tika pavēlēts šķērsot PSRS — Polijas robežu naktī no 12. uz 13. septembri. Tomēr ziņas, ka Varšava joprojām nepadodas, acīmredzami pārliecināja padomju vadību atlikt “kampaņas” sākšanu uz 17. septembra rītu. 8. septembrī L. Berija pavēlēja radīt operatīvās čekistu grupas katrā no deviņām armijām Ukrainas un Baltkrievijas frontēs. Tām bija jāieņem pasta nodaļas, bankas, tipogrāfijas, laikrakstu redakcijas, cietumi un jānodibina pagaidu varas orgāni, jāaiztur valsts amatpersonas, politisko partiju līderi u.c. Pēc ienākšanas Polijas teritorijā kopā ar Sarkanās armijas daļām 17. septembrī čekisti veica valdošās elites pārstāvju masu arestus. Tikai viena pati grupa no deviņām līdz 28. septembrim bija arestējusi 1923 cilvēkus. 1. oktobrī VK(b)P CK Politbirojs apstiprināja okupēto teritoriju sovjetizācijas programmu, kura lielā mērā tika ņemta par paraugu Baltijas republiku sovjetizācijā. Pēc Rietumukrainas “atkalapvienošanās” ar Ukrainas PSR 1.—2. novembrī un Rietumbaltkrievijas “apvienošanās” ar Baltkrievijas PSR to pilnīga administratīvā, ekonomiskā, finansiālā, sociālā un ideoloģiskā apvienošana ar Padomju Savienību kļuva par galveno uzdevumu staļiniskajam režīmam, kas tajā pašā laikā centās izolēt pretošanos šim procesam. Septembra beigās tika sagūstīti vairāk nekā 240 000 poļu kareivju. 124 000 karagūstekņu tika izvesti uz PSRS. Tomēr NKVD karagūstekņu nometnes nebija spējīgas tos uzņemt un nodrošināt ar pārtiku. Saskaņā ar Politbiroja 3. oktobra lēmumu 42 400 karagūstekņi — ierindnieki un zemāko pakāpju Polijas armijas kareivji, kuri dzīvoja Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā, — tika aizsūtīti atpakaļ uz viņu mājām. Neilgi pēc tam vienošanās starp Vāciju un PSRS nokārtoja apmaiņu ar poļu karagūstekņiem. Padomju Savienība saņēma 13 757 un nodeva vairāk nekā 42 492 zemāko pakāpju virsniekus un kareivjus. Vienlaikus Politbirojs norīkoja 25 000 Polijas armijas kareivju un zemāko pakāpju virsnieku darbos pie Novogradas–Volinskas–Ļvovas lielceļa būves. Neilgi pēc tam dažus no viņiem pārcēla uz darbiem Krivojrogā un Donbasā. Pēc tam 1. novembrī tika izveidotas trīs speciālas nometnes 8 500 virsniekiem (Kozeļskā un Starobeļskā), 6 500 policistiem, žandarmiem un robežsardzes kareivjiem un četras darba nometnes 25 000 karagūstekņu. 1940. gada vasarā NKVD deportēja 5 000 poļu karagūstekņu no Lietuvas un Latvijas uz Kozeļskas un Juhnovas nometnēm.

Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā no 1939. gada septembra līdz 1941. gada jūnijam vēl tika arestēti 108 000 pilsoņu.

Lielākās masu represijas bija poļu iedzīvotāju deportācija. Deportācija noritēja četros viļņos, skarot vairāk nekā 320 000 personu. Tās bija saistītas ar citiem padomju vadības pasākumiem Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas sovjetizācijā.

1939. gada 3. decembrī Politbirojs nolēma arestēt visus bijušās Polijas armijas reģistrētos virsniekus. Tā rezultātā NKVD laikā no 3. līdz 10. decembrim arestēja 1057 virsniekus.

4. decembrī Politbirojs nolēma nosūtīt piespiedu darbos 30 000 bēgļu. Nākamajā dienā tas pieņēma lēmumu organizēt pirmo deportāciju uz Sibīriju un Tālajiem Ziemeļiem un izsūtīt 21 000 militāro kolonistu ģimeņu no Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR rietumu apgabaliem.

Politbirojs pieņēma arī dažus citus lēmumus par militāro kolonistu un mežstrādnieku nometināšanu uz dzīvi citā vietā un viņu īpašuma atņemšanu. Saskaņā ar šiem lēmumiem 1940. gada 10. februārī NKVD veica 139 590 poļu pilsoņu deportāciju uz Arhangeļsku, Irkutskas apgabalu, Krasnojarskas novadu, Komi APSR un citām vietām. Izsūtītajiem bija jāstrādā mežu ciršanas darbos un nebija tiesību pamest savu uzturēšanās vietu vairāk kā uz 24 stundām. No deportētajām personām (kopskaitā 139 000) 33 000 bija vīrieši vecāki par 18 gadiem; pārējie — sievietes un bērni. No 139 000 deportēto līdz 1941. gada augustam 131 938 vēl bija palikuši dzīvi.

2. martā Politbirojs pieņēma lēmumu palielināt drošību pierobežas rajonos, uz desmit gadiem deportējot uz Kazahijas PSR gūstā saņemto virsnieku, policistu un ieslodzīto personu ģimenes (pavisam 22 000 — 25 000). Saskaņā ar Politbiroja 5. marta lēmumu 15 131 virsnieks un policisti un 7 305 ieslodzītie tika nošauti aprīlī un maijā. 13. aprīlī viņu ģimenes (66 000 personu) tika izsūtītas uz Kazahijas PSR.

29. jūnijā notika vēl viena liela mēroga deportācija, kuras gaitā 76 382 personas (25 682 ģimenes) tika izklīdinātas pa 14 dažādiem reģioniem un republikām. Tie bija galvenokārt bēgļi no centrālajām Polijas vojevodistēm.

Pēdējā poļu, ukraiņu un baltkrievu iedzīvotāju masveida padzīšana, kura skāra apmēram 36 000 — 40 000 cilvēku vienlaikus ar deportāciju no Baltijas republikām un Moldāvijas PSR notika kara priekšvakarā.

Šo deportāciju mērķis līdztekus depolonizācijai un sovjetizācijai bez kavēkļiem no teritorijām, kuras tika pievienotas Padomju Savienībai, bija arī nodrošināt materiālos resursus kolhozu un sovhozu ieviešanai. Tiem tika piešķirta zeme, lopi, darbarīki, ēkas un cits īpašums, kas tika atņemts izsūtītajiem cilvēkiem. Mājas un dzīvokļi tika izmantoti, lai piešķirtu dzīvesvietas partijas un padomju darbiniekiem.

1940. gada maija beigās un jūnija pirmajā pusē staļinistiskais režīms sāka tūlītēju gatavošanos Lietuvas, Latvijas un Igaunijas piespiedu pievienošanai PSRS. Baltijas valstu militārā aneksija arī netika izslēgta. Jūnija sākumā PSRS NKVD tika pavēlēts izveidot nometņu tīklu ieslodzītajiem no Baltijas valstīm, kuru skaitu lēsa ne mazāku par 60 000 cilvēkiem. Nometņu tīklā iekļāva arī rezerves un no jauna radītās nometnes — Kozeļskas, Starobeļskas un Ostaškovas — kurās nometinātie karagūstekņi (poļu virsnieki un policisti) tika nošauti 1940. gada aprīlī un maijā.

Pēc jaunu liela apjoma karaspēka kontingentu ienākšanas Lietuvā, Latvijā un Igaunijā 1940. gada jūnija vidū Baltijas militārpersonas netika arestētas.14. augustā Politbirojs apstiprināja slepeno lēmumu “Par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas PSR armiju transformēšanu”. Uz šo armiju bāzes tika izveidoti trīs korpusi, kuros pastāvēja kara komisāru institūts pat pēc tam, kad tas tika likvidēts citās Sarkanās armijas daļās.

NKVD emisāri uzsāka virsnieku, speciālo dienestu locekļu, vadošo politisko, valsts un sabiedrisko darbinieku arestu kampaņu un viņu nogādāšanu uz PSRS pirms Latvijas, Lietuvas un Igaunijas oficiālas inkorporācijas PSRS. Tā 1940. gada 22. jūlijā saskaņā ar A. Višinska pavēli Latvijas Valsts prezidents K. Ulmanis tika deportēts no Rīgas pils uz Padomju Savienību. 30.jūlijā Višinskis telegrafēja V. Molotovam: “Atļaujiet man ziņot Jums par jautājumiem, kuri tika apspriesti vakardienas sarunas laikā. Es uzskatu par nepieciešamu izsūtīt no Latvijas uz PSRS sekojošas personas: 1) ģenerāli Balodi; 2) bijušo iekšlietu ministru Veidnieku; 3) bijušo aizsardzības ministru Berķi. Par bijušo sabiedrisko darbu ministru Bērziņu var pateikt tikai to, ka saskaņā ar mūsu rīcībā esošo informāciju viņš slēpjas. Meklēšanas darbi notiek.”

Represiju apjoms kļuva daudz lielāks pēc šo trīs republiku inkorporācijas PSRS. Aresti un deportācijas bieži bija saistīti ar nacionalizācijas un zemes reformas veikšanu. 1940. gada oktobra sākumā republiku komunistisko partiju centrālajās komitejās tika izveidotas komisijas. Tām desmit dienu laikā bija jāsastāda no republikas izsūtīt paredzēto “zemes īpašnieku — apspiedēju” saraksti un jāizstrādā kārtība, kā izmantojams viņiem atņemtais īpašums. Īpaši Lietuvas K(b)P CK Birojs nolēma lūgt VK(b)P Centrālās Komitejas atļauju izsūtīt no Lietuvas PSR visus “zemes īpašniekus — apspiedējus”. Lietuvas NKVD tika instruēts precizēt šo zemes īpašnieku sarakstus piecu dienu laikā un iesniegt tos apstiprināšanai Lietuvas Komunistiskās partijas CK Birojam. Tā rezultātā lika izsūtīt 587 “zemes īpašniekus”. Informāciju par viņiem nosūtīja uz VK(b)P CK.

1940. gada 6. novembrī tika izdots PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par KPFSR kriminālās, civilās un darba likumdošanas ieviešanu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR teritorijā, attiecinot to arī uz darbībām, kuras veiktas pirms šo republiku inkorporācijas Padomju Savienībā.

Kopš 1941. gada sākuma VK(b)P CK Politbirojs padarīja stingrāku sodu politiku.

A. Andrejevs, VK(b)P CK sekretārs, tika atsūtīts uz šo reģionu. 1941. gada 12. janvārī viņš rakstīja J. Staļinam un V. Molotovam: “Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas Lietuvā ir daudz katoļu klosteru, poļu Romas katoļu garīdznieku, jezuītu un franciskāņu mūku. Daudzie garīdznieki veic atklātu pretpadomju darbību iedzīvotāju vidū, gatavojoties izjaukt vēlēšanas (PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas — N. Ļ. ). Tajā pašā laikā mūsu varas orgāni Lietuvā kopā ar Lietuvas NKVD diezgan bikli stājas pretī nekaunīgajiem katoļiem.“ A. Ždanovs savukārt uzsvēra: “Mēs apsveicam “bijušo” godīgo aktivitāti, bet lietuviešu tauta būs nežēlīga pret tiem, kuri nav nolikuši ieročus.”

Vācu iedzīvotāju aizbraukšanai no Baltijas uz Vāciju, kura tika paredzēta 25. martā, vajadzēja sekmēt sovjetizācijas procesu. 3 373 ģimenēm bija jāpamet Lietuva, 163 — Igaunija un tikpat daudzām — Latvija.

Februārī sakarā ar pasu sistēmas ieviešanu un valsts robežas apsardzes pastiprināšanu republiku komunistisko partiju CK pieņēma lēmumus par bijušo rūpnieku, baņķieru, zemes īpašnieku, kulaku, tirgotāju, bijušo pilsētas pārvaldes locekļu, aristokrātu, visu politikas darbinieku, bijušo virsnieku, ministriju un departamentu darbinieku, nacionālistisko, fašistisko un valdības partiju, organizāciju un grupu vadītāju, kā arī kriminālnoziedznieku un prostitūtu izsūtīšanu no pirmās kategorijas pilsētām un pierobežas.

NKVD un NKGB centrālajā aparātā noteikumi par šo kategoriju pilsoņu izsūtīšanu tika izstrādāti līdz 1941. gada 21. aprīlim. Pamatos tie atkārtoja poļu iedzīvotāju masu deportāciju veikšanas kārtību Ukrainas un Baltkrievijas PSR rietumu apgabalos.

1941. gada 16. maijā valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs iesniedza priekšlikumu Politbirojam apstiprināt VK(b)P CK projektu un PSRS Tautas Komisāru Padomes lēmumu “kontrrevolucionāro” partiju, baltgvardu organizāciju bijušo aktīvo locekļu, žandarmu, policistu, cietuma uzraugu, zemes īpašnieku, vadošo oficiālo amatpersonu un citu personu, kuras strādājušas ārzemju izlūkdienestu labā, arestēšanu un izsūtīšanu uz nometnēm uz laiku no pieciem līdz astoņiem gadiem ar divdesmit gadus ilgu trimdu. Tika piedāvāts arestēt un izsūtīt uz divdesmit gadiem ar īpašuma konfiskāciju šo personu ģimenes uz attāliem PSRS reģioniem. Tāds pats liktenis sagaidīja arī ar nāvi sodīto un nelegālo personu ģimenes. Izsūtīto personu lietas bija jāizmeklē PSRS NKVD Sevišķajai apspriedei tūlīt pēc viņu došanās uz Sibīriju un Ziemeļkazahiju. Ģimenes galvu lietas Sevišķā apspriede varēja izmeklēt tūlīt pēc viņu ieslodzīšanas sevišķajās nometnēs. Atbilstoši noteikumi tika pieņemti arī 19. maijā.

V. Merkulovs nosūtīja instrukcijas republiku drošības orgāniem par “tīrīšanas operāciju” sagatavošanu un veikšanu, lai attīrītu teritorijas no “pretpadomju, sociāli bīstamiem un krimināliem elementiem”.

Atskaites par iedzīvotāju masu deportāciju no trim Baltijas republikām, kura tika veikta 14. jūnijā, Merkulovs 17. jūnijā nosūtīja uz VK(b)P CK. Saskaņā ar to 5 664 cilvēki tika arestēti Lietuvā un 10 187 deportēti, 5 625 un 9 546 — Latvijā, 3 178 un 5 978 — Igaunijā. Kopā 14 467 cilvēki tika arestēti un 25 714 deportēti no visām trijām republikām. Starp tiem bija 643 atvaļinātie virsnieki no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas armijām pēc to iekļaušanas strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas sastāvā, 933 teritoriālo korpusu virsnieki, 1 603 policisti un žandarmi. Arestētās personas nekavējoties nogādāja Starobeļskas, Juhnovas un Putivļas karagūstekņu nometnēs, no kurām visi poļu karagūstekņi un bēgļi bija jau pārvietoti. iepriekš Pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai viņus pārveda uz gulaga nometnēm. Arestētos nosūtīja uz trim deportācijas vietām, lai arī jau sākotnēji lielāko daļu karagūstekņu novirzīja uz Gulaga nometnēm. Tā rezultātā nozīmīga daļa no vairāk nekā 40 000 represēto Baltijas pilsoņu tika nolemta nāvei badā un nepanesamos darbos.

Tomēr šie necilvēcīgie pasākumi nebūt nenomierināja trīs Baltijas valstu iedzīvotājus Hitlera Vācijas uzbrukuma priekšvakarā Padomju Savienībai. Turklāt tie sarūgtināja cilvēkus un lika tiem stāties ar ieročiem rokās pret Sarkano armiju vērmahta straujā uzbrukuma laikā Baltijas reģionā.

Pēc Baltijas vēsturnieku aprēķiniem, 1940.—1941. gadā trijās Baltijas republikās 124 467 cilvēki tika sodīti ar nāvi, deportēti un piespiesti izceļot uz Krieviju, no tiem 55 732 no Igaunijas, 32 250 no Latvijas un 30 485 no Lietuvas.

Plānojot un veicot deportācijas, PSRS ar varu inkorporētajā Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā, bija daudz kopīga. Visas deportācijas tika sagatavotas un veiktas, balstoties uz lēmumiem, kurus rūpīgi izstrādāja VK(b)P CK Politbirojs, kas bija viens no svarīgākajiem elementiem šo teritoriju sovjetizācijā. Deportācijas bija cieši saistītas ar pasākumiem, kuru mērķis bija sagraut valsts tiesisko, sociāli ekonomisko, nacionālo, kulturālo un morālo pamatu un varmācīgu padomju kārtības ieviešanu PSRS inkorporētajās teritorijās. Pilnīgi identiskas bija deportāciju organizēšanas un īstenošanas metodes.

Tajā pašā laikā var saskatīt arī noteiktas atšķirības. Pievienojot Baltiju, nenotika militāras operācijas un neīstenojās ieplānotā trīs Baltijas valstu armiju sagūstīšana. Tādējādi netika veikta desmitiem tūkstošu militārpersonu deportācija tālu Krievijas iekšienē, kā tas notika ar poļu karagūstekņiem. Nebija tādu masveida apšaušanu, kā tas bija ar poļu virsniekiem, policistiem un cietumos ieslodzītajiem. Deportāciju mērogs un izsūtīto skaits Baltijā bija nedaudz mazāks nekā bijušajos Austrumpolijas apgabalos. To var izskaidrot ar faktu, ka, veicot depolonizāciju PSRS pievienotajās teritorijās, padomju valdošā elite cerēja uz atbalstu vai vismaz pasīvu attieksmi no ukraiņu un baltkrievu iedzīvotāju puses, kuriem agrāk tika atņemtas tiesības. Baltijas valstu tautas, kurām pirms piespiedu inkorporācijas PSRS bija valstiska neatkarība, uztvēra sovjetizāciju kā nacionālu pazemojumu daudz izteiktāk, nekā tajos reģionos, kuri cieta no poļu un rumāņu jūga. Tas lika staļinistu valdošajai elitei sākotnēji respektēt lokālās tradīcijas, veikt industrijas nacionalizāciju lēnāk un uzmanīgāk, vairākas reizes atlikt padomju valūtas un vienotu cenu ieviešanu reģionā, atturēties no kolektivizācijas un neveikt masu deportāciju līdz pat Vācijas uzbrukuma priekšvakaram PSRS.