Dr. hist. Anatolijs Rusnačenko V. Stusa vārdā nosauktā starptautiskā vēsturiski izglītojošā cilvēktiesību aizstāvības un labdarības biedrība “Memoriāls”, Ukraina

Deportācijas no Rietumukrainas 1939. – 1940. gadā

Ukraina, Polija un Baltijas republikas pievērsa abu totalitāro režīmu — nacionālsociālistiskā un komunistiskā — uzmanību gan no ģeopolitiskā, gan, otrajā gadījumā, no iekšpolitisko interešu viedokļa.

Pēc Polijas sadalīšanas iekšējie deportāciju cēloņi no PSRS puses bija saistīti ar jaunās varas tiekšanos sovjetizēt Rietumukrainas zemes. Efektīva šādas sovjetizācijas metode bija jaunajai politiskajai sistēmai neatbilstošo vai nelojālo iedzīvotāju deportācija.

Deportācija no Rietumukrainas uz austrumiem tika veikta trīs posmos. Ar Iekšlietu tautas komisāra L. Berijas 1939. gada 29. decembra pavēli tika izsūtīti galvenokārt poļu militārie un civilie kolonisti. Tika deportēta arī daļa ukraiņu — mežsargi. NKVD baidījās, ka meži varētu kļūt par pretpadomju pagrīdi. Visas šīs personas tika 1940. gada februārī izvestas uz Sibīriju, Komi APSR, Kazahijas PSR.

Pati masveidīgākā deportācija no Rietumukrainas notika 1940. gada aprīļa sākumā. Pirmā deportēto grupa bija poļu amatpersonas, muižu īpašnieki, virsnieki, policisti, kurus ievietoja koncentrācijas nometnēs drīz pēc padomju invāzijas. Politiskie un sabiedriskie darbinieki bija nākamā grupa. Pēdējo starpā bija daudz ukraiņu: ukraiņu nacionālisti un bijušās Rietumukrainas Komunistiskās partijas locekļi. Vēl viena daļa no šiem deportētajiem bija komersanti, tirgotāji un bagātie zemnieki.

Liela apjoma deportācija notika 1941. gada jūnijā. Tika deportēti bēgļi no centrālās un rietumu Polijas, kuri negribēja pieņemt padomju pilsonību. Padomju varas orgāni republikā veica arī mazāka apjoma deportācijas.

No 1939. līdz 1940. gadam gandrīz 550 000 personas tika deportētas no Volīnijas, Ļvovas, Ternopoles un Staņislavas vojevodistēm. Vairāk nekā 50% no tiem bija poļi. Kardināls A. Šeptickis 1941. gada novembrī rakstīja, ka arestēto, ar nāvi sodīto un deportēto ukraiņu skaits vienā pašā Galīcijā tajā pašā laikposmā sasniedza 400 000.

Šajās deportācijās pielietotā taktika vēlāk tika izmantota Baltijas republikās. Nav apšaubāms, ka okupācijas varas akcijas bija noziegumi pret tautām un cilvēci. Šie noziegumi atklāja Rietumukrainas un Baltijas valstu iedzīvotājiem īsto padomju varas seju — totalitāru un impērisku. Tā rezultātā līdz ar vācu — padomju kara sākumu bija neizbēgama atbrīvošanās kustības rašanās pret abiem okupantiem.

\Pārējo referātu tēzes — seko