"Latvijā izvilkuši VDK maisus"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.04.

Neatkarīgā republika nekādi nevar atvadīties no pagātnes.

Šī gada maijā paliks desmit gadu, kopš Latvijas PSR Augstākā Padome deklarēja neatkarību no "sava vecākā brāļa". Jubilejas priekšvakarā ir nolemts apbalvot visus deputātus, kas nobalsoja par neatkarību, ar Triju Zvaigžņu ordeni - augstāko republikas valsts apbalvojumu.

Taču jau pirmā pavasara diena sagādāja "ordeņa kavalieriem" nepatīkamu pārsteigumu. Kā trešdien paziņoja Latvijas Totalitārisma seku dokumentācijas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte no 55 ordenim izvirzītiem vārdiem 23 ir pieskaitāmi "VDK maisiem", pie kam tikai par diviem bija zināms jau iepriekš - Juris Bojārs un Andris Plotnieks jaunībā bija VDK virsnieki.

Šī ziņa, protams, uzkurināja diskusiju par to, vajag vai nevajag publicēt informāciju par "VDK aģentiem", kura Latvijā ir pieejama ne pirmo gadu vien. Nesen premjerministra Andra Šķēles Tautas partija sagatavoja likumprojektu, saskaņā ar kuru līdz 2001. gada 31. decembrim jāpublicē visu to personu vārdi, kas padomju laikā bija VDK štata darbinieki vai informatori.

Jāpiebilst, ka TSDC kartotēkā atrodas tikai 4300 aģentu kartiņas (padomju varas laikā to skaits pārsniedza 24 tūkstošus), un turklāt šīs ziņas nav iespējams apstiprināt vai noliegt, tā kā pamatdokumentācija tika izvesta uz Maskavu jau 1989. gadā. Bijušajiem čekistiem nav tiesību uz Latvijas pilsonību, tie nedrīkst balotēties vēlēšanām un nedrīkst strādāt valsts struktūrās.

"VDK maisu" atvēršana - pēdējos 10 gadu laikā ir daudzu Latvijas politiķu idee fix un Latvijas elitē virmo doma, ka, atverot šos "maisus", iespējams pielikt punktu Latvijas Republikas padomju periodam, līdz ar to pārvelkot svītru tam faktam, ka lielais vairākums latviešu sadarbojās ar "totalitāro režīmu". "Kādam ir jāatbild par pusgadsimtu ilgo okupāciju" - tieši tādēļ pastāvīgi tiek likta vienādības zīme starp jēdzieniem "komunists", "okupants" un "krievs". Pie tam neviens nevēlas aizdomāties, ka pirms pārkārtošanās Latvijas kompartijā bija 170 tūkstoši cilvēku, no kuriem 39% bija latvieši. Nerunājot nemaz par "simttūkstoš lielo propagandistu vienību, kas nodarbojās ar marksistiski - ļeņinisko ideju audzināšanu", kuras divas trešdaļas sastādīja latviešu inteliģence. Kura, atzīmēsim, arī aizsāka visu šo jezgu 1989. gadā, sākot karu pret migrāciju, rusifikāciju un okupāciju. Jāprasa, kurš sodīja disidentus, kas pienesa ziņas un propagandēja gaišo komunistisko nākotni.

Ļaunas mēles apgalvo, ka 90. gados katrs, kurš vēlējās, TSDC varēja nopirkt sev kartiņu par pusotru — diviem tūkstošiem dolāru. Turklāt neviens negarantē, ka tās nav viltotas. "Birojs netirgojās ar kartītēm," "ŅG" paskaidroja Saeimas deputāts Jānis Ādamsons, "tirdzniecība, ja arī bija, tad notika tajā periodā, kad "čekas maisi" tika pārņemti no vietējās VDK". Kas attiecas uz mēģinājumiem dabūt dokumentus no Krievijas, tad, deputāts uzskata, "ja mums kādam ir uznācis aptumsums uz nacionālās bāzes, tad Krievijā vēl visi profesionāļi nav izdzenāti, bet neviens profesionālis neatdos sava bijušā aģenta dosjē. Bakatinu laiks Krievijā ir beidzies".

Starp citu, kaut arī paša Ādamsona vārda nav "maisos", viņa karjera karājās diedziņā. Bijušo jūras spēku robežsardzes virsnieki un "pedofilijas komisijas" priekšsēdētāju apvaino sadarbībā ar Valsts drošības komiteju (tajā laikā šīs vienības bija pakļautas PSRS VDK). Interesanti, ka vienā tiesas sēdē atcerējās milicijas un robežsardzes svētkus, drošībnieku atpūtas māju pakļautību un arī Hitleru un Staļinu.

Latvija nekādi nespēj šķirties no savas pagātnes. Un ne par velti šajā sakarā tiek bēdīgi jokots, ka 2010. gadā enciklopēdijā par Latviju būs rakstīts aptuveni tā: "Latvija - bezmežu teritorija Baltijas jūras piekrastē, kuru apdzīvo pedofili, čekisti un bijušie nacisti, kuri, lai izdzīvotu, medī viens otru".

"Pieprasa pārtraukt alkohola pārdošanu

Statoila

degvielas uzpildes stacijās Latvijā"

"Dagsavisen"

— 2000.03.04.

Trešdien Norvēģijas Darba partijas pārstāve Ranveiga Froilainde izteica lūgumu Norvēģijas naftas un enerģijas ministrei Maritai Arnstadei mudināt Statoilu apstādināt alkohola tirdzniecību degvielas uzpildes stacijās Latvijā.

Tā ir reakcija pēc 26. janvārī Bergenas laiktakstā "Bergensavisen" publicētā raksta par to, ka Statoil degvielas uzpildes stacijās Latvijā pārdodot vīnu, alu un degvīnu cauru dienakti.

"Tai pašā laikā, kad Norvēģijas Ārlietu ministrija un Sociālais departaments sadarbībā ar Bergenas klīnikas apvienību strādā pie reibinošo līdzekļu patēriņa samazināšanas, Statoil alkohola tirdzniecība Latvijā man šķiet paradokss. Mēs dodam ar vienu roku, un tai pašā laikā ar otru roko ņemam", saka Ranveiga Froilande.

 

Ir jāsamazina

Ranveiga Froilande uzskata, ka, kaut arī Latvijā alkohola tirdzniecība ir atļauta cauru diennakti, Statoil savās degvielas uzpildes stacijās ir jāpārtrauc pārdot alkohols. Latvijā alkohola patēriņš ir ļoti augsts. Pasaules veselības organizācijas statistikas dati rāda, ka viens latvietis gadā patērē no 21 līdz 22 litriem tīra alkohola. Tas ir trīs reizes vairāk nekā gadā patērē viens norvēģis.

"Mums vajadzētu pārdomāt, ko mēs varētu darīt, lai reducētu alkohola patēriņu šajā valstī", saka Froilande.

Vakar Ranveiga Froilande aizsūtija Naftas un enerģijas ministrei šādu vēstuli:

"Es atļaujos uzdot Naftas un enerģijas ministrei sekojošu jautājumu:

Apvienība Bergenas klīnikas sadarbojas ar Latviju alkohola patēriņa samazināšanā jauniešu vidū. Šo projektu atbalsta Norvēģijas Ārlietu ministrija. Statoil pārdod alkoholu likumīgā kārtā savās degvielas uzpildes stacijās Latvijā. Ja Statoil izbeigtu šāda veida tirdzniecību šajā valstī, vispārējā pieeja alkoholam Latvijā arī būtu samazināta. Vai ministre varētu uzņemties iniciatīvu ietekmēt Statoil pārtraukt alkohola tirdzniecību Latvijā?"

 

Mēs vēlamies ietekmēt

"Es tiešām ceru, ka Statoil savu alkohola tirdzniecību Latvijā pārtrauks, ja Marita Arnstade šo lietu mēģinās ietekmēt. No vienas puses, Statoil veic savu alkohola tirdzniecību, balstoties uz likumīgiem pamatiem. No otras puses skatoties, uzņēmumam ir jānes atbildība un jāapsver lietas būtība no ētiskās puses", saka Froilande.

Trešdien ministrei Arnstadei ir jāizsaka savs viedoklis un jāpastāsta, ko viņa vēlētos darīt šajā lietā.

"Es pati arī esmu bijusi Baltijas valstīs saistībā ar Ziemeļvalstu padomes darbību. Lielā alkohola patēriņa samazināšana ir viens no maniem darbības laukiem, ar ko es esmu daudz strādājusi. Mēs zinām, ka daudzi lieto alkoholu, lai apslāpētu savas problēmas tai vietā, lai tās risinātu. Arī Norvēģijai šeit ir jānes atbildība", saka Ranveiga Froilande.

Toruns A. Arejs

"Zviedru nauda piešķir jaunu skaistumu

cara vasaras pilij Tallinā"

"Dagens Industri"

— 2000.03.04.

Tallina. Cara Pētera I skaisto vasaras pili Kadriorgu, kas atrodas Tallinā, ir restaurējis zviedru uzņēmums "Celander".

Šī pils tiek izmantota kā Igaunijas valsts mākslas muzejs, un tās atjaunošanas darbs ir veikts Zviedrijas valsts palīdzības projekta, tā sauktā Baltijas jūras miljarda, ietvaros.

"Labs un redzams piemērs tam, ka nauda patiešām ir noderējusi," teica Anderšs Salēns.

Anderšs Salēns, kurš šobrīd ir "Föreningssparbanken" izpilddirektors un Igaunijas "Hansapank" valdes loceklis, agrāk bija Zviedrijas valdības atbildīgais par Baltijas jūras miljarda līdzekļu sadalīšanu.

Nauda ir piešķirta galvenokārt tāda veida projektiem kā centrālapkure Rīgā un dūmu gāzu attīrīšana Narvā.

31 miljons zviedru kronu, kas ir izlietotas trīs kultūrai nozīmīgu ēku atjaunošanai Tallinā, ir neliela, taču Baltijas jūras reģiona iedzīvotājiem svarīga lieta. Koka ēka Kalamajā, Zviedru baznīca Tallinā un it īpaši skaistā Kadriorgas pils ir ārkārtīgi ievērojamas.

Kadriorgas pili Pēteris Lielais uzbūvēja kā dāvanu savai sievai Katrīnai. Šīs greznās vasaras pils arhitekts ir itālis Nikolo Miketi.

Mūsu dienās pils ir bijusi muzejs, tomēr kopš 1991. gada tā bija tukša sliktā tehniskā stāvokļa dēļ. Tagad pils ir atguvusi savu sākotnējo krāšņumu.

Uzņēmums "Celander Eesti AS" nodarbināja vairāk nekā desmit zviedrus, bet lielākā daļa no vairāk nekā 60 darbiniekiem bija vietējie.

Kadriorgas pils nodošanas ceremonijā piedalījās ļoti daudzi goda viesi ar Igaunijas kultūras ministri Signi Kivi priekšgalā. Zviedru pusi pārstāvēja citu starpā vēstniecības Tallinā pilnvarotais lietvedis Niklass Truvē un bijušais vēstnieks Igaunijā Laršs Grundbergs.

Urbāns Hallēns

"Igaunija strīdas par restitūciju"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.03.

Opozīcija pret īpašuma atdošanu vāciešiem.

Parlamenta darbu Igaunijā bloķē diskusija par vācu īpašuma restitūciju. Neskaitāmi likumu pieņemšanas nodomi bija vairākkārt jāpārceļ uz vēlāku laiku, jo opozīcija, protestējot pret restitūcijas likumu, kavēja tā lasījumus un nobalsošanu par to parlamentā ( Riigikogu ). Centriskilabējā ministru prezidenta Lāra valdība iesniedza šo likumu, lai noregulētu īpašuma atdošanu vāciešiem, kuri valsti kā lielākā daļa baltvāciešu labprātīgi neatstāja tieši pēc Hitlera un Staļina pakta 1939.gadā, bet kuriem vajadzēja bēgt no padomju okupētās Igaunijas 1940./41.gadā. Atšķirībā no 1939.gada izceļotājiem, šiem tā sauktajiem "vēlākā laika izceļotājiem" kompensācijas netika izmaksātas. Turklāt Igaunija līdz ar Sarkanās armijas ienākšanu zaudēja savu suverenitāti un tiesības uz privātīpašumu. Daudzo igauņu prasības pēc kompensācijas, kuri toreiz atstāja valsti, šodien Igaunijā ir neapstrīdamas. Valdība atrodas zem spiediena, jo vairākiem baltvāciešiem viņu īpašums jau tika atdots, balstoties uz līdz šim spēkā esošo likumdošanu.

Opozīcija valdībai pārmet Igaunijas interešu izpārdošanu un pieprasa ierobežot īpašumu atdošanu vienīgi Igaunijas pilsoņiem. Kā to interpretē lielā opozīcijas partija, Centra partija, tad vēlāk izceļojušajiem vācbaltiešiem kompensācijas izmaksa esot iespējama vienīgi privatizācijas sertifikātu formā. Tieslietu ministrs Rasks turpretim norādīja, ka kompensācijas izmaksa esot paredzama tikai tiem vēlākā laika izceļotājiem, kuri līdz 1940.gada 16.jūnijam esot bijuši Igaunijas pilsoņi. Bez tam viņiem rakstiski vajadzēja apliecināt, ka viņi nav saņēmuši kompensāciju par zaudēto privātīpašumu. Līdz ar to valdība reaģēja uz opozīcijas apgalvojumu, ka visiem vēlākā laika izceļotājiem pēc kara Vācijā esot izmaksātas kompensācijas. Te tiek iebilsts tas, ka kompensācija esot izlīdzinājusi peļņas zudumus, bet tas nenozīmējot atteikšanos no īpašuma tiesībām.

Valsts prezidents Meri diskusiju par kompensāciju kritizējis kā nevajadzīgu un bezatbildīgu strīdu. Valsts principi un Igaunijas Konstitūcija šajā jautājumā ir viennozīmīga, sacīja Meri, kurš tādējādi izteicās par īpašuma atdošanu. Meri nopēla partijas par to, ka, pateicoties parlamentārajai blokādei, tiekot izniekots dārgais laiks, lai sagatavotos iestājai ES. Ministru prezidents Lārs apsvēra to, ka likuma pieņemšanu jāsaista ar uzticēšanās izteikšanu valdībai. Tādējādi opozīcijai vairs nebūtu iespējams pieļaut nobalsošanu tikai par likuma atsevišķiem punktiem, kas pašreiz kavējot citu likumu pieņemšanu.

Lārs teica, ka opozīcija ar savu rīcību nodarot postu parlamentārismam Igaunijā. Neskaitāmu likumu pieņemšana esot apdraudēta, jo tie var tikt apturēti. Pie tiem minama arī pensiju reforma. Bez tam restitūcijas likums neesot tik svarīgs, lai to saistītu ar uzticības izteikšanu valdībai, teica ministru prezidents. Lāram vajadzētu baidīties no tā, ka viņš šajā situācijā neiegūs nepieciešamo vairākumu. Arī valdības koalīcijā, kas sastāv no konservatīvajiem, liberāļiem un sociāldemokrātiem ir kompensāciju pretinieki. Viņi daļēji atbalstīja jau iepriekšējās valdības centienus, tas ir, lai tiktu pārtraukta baltvāciešu īpašumu atdošana. Atbilstoša kampaņa arī toreiz Tieslietu ministrijā tika uzņemta ar izpratni. Parlamentā Lāru atbalsta 51 no 101 deputāta.

"Nodalīšanās ir acīmredzama"

"Baltische Briefe"

— 2000.01.

Kā lielākais jaunums Baltijā 2000.gadā varētu izrādīties fakta konstatējums, ka tādas Baltijas vairs nemaz nav.

Baltvācieši jau sen neizskatās kā baltieši (izņemot to, ka viņi dzīvo Vācijā), bet gan kā igauņi, latvieši un lietuvieši, tāpat arī Baltija vairs nav tā, kas tā reiz bija. Kādreiz pie tās pieskaitīta tika arī Somija. Pēc Otrā pasaules kara tā nekavējoties nodrošināja vietu Ziemeļos, tāpat Eiropas Rietumos, arī tad, ja Austrumi tur varēja piedalīties līdzlemšanā. Kas toreiz bija attiecināms uz Somiju, tagad tas attiecināms arī uz "bijušo " pārējo Baltiju: Igaunija, Latvija un Lietuva meklē jaunus politiski-ģeogrāfiskos sasaistes punktus.

Igaunija ir šīs attīstības tendences flagmanis. Sava ārlietu ministra Ilvesa vadībā tā gan cieši turas pie baltiešu sadarbības, tomēr noliedzot visu, kas sniedzas pāri pragmātiskai politikai. Baltija Igaunijas ārpolitikai ir no ārpuses uzspiesta fikcija, kura nostiprinājās 1988.-1991.gada revolūcijas spiediena ietekmē.

"Baltiešu identitātes" noraidīšanas iemesli ir acīmredzami: protestantiski ietekmētā Ziemeļbaltija ar tās iepriekšējo vācisko vēsturi Igaunijā, Vidzemē un Kurzemē ir atdalīta no Lietuvas dienvidiem ar tās katolicismu un pašas vēsturi. Tikai Hitlera un Staļina pakts, padomju okupācija un neatkarības kustība tuvināja Lietuvu, Latviju un Igauniju. Ja Somija "Ziemas karā" nebūtu sevi nosargājusi, tad iespējams, ka tagadējā Skandināvijas valsts vēl šodien tiktu tām pieskaitīta.

Igaunija Somijas ceļu tagad grib realizēt īsā laikā. Tā meklē sasaisti ar kaimiņiem Skandināvijā un tādējādi arī ar "Ziemeļiem". Ārpolitika desmit gadus pēc Igaunijas ekonomiskās un kulturālās integrācijas neatkarības atgūšanas orientējas Ziemeļu virzienā vismaz tikpat lielā mērā, kā virzienā uz saviem Baltijas kaimiņiem. Starp viņām vismazāk problēmu ar Igaunijas ceļu ir Lietuvai, jo tas atgādina Lietuvas spoguļattēlu. Cik lielā mērā Igaunija meklē sasaisti ar Ziemeļiem, Somiju un Zviedriju, tikpat izteikti Lietuva orientējas uz dienvidiem, Polijas un Viduseiropas virzienā. Tādējādi Lietuva seko kultūras un ekonomiskajām saitēm, kurām attiecībā pret Poliju tomēr vajadzētu būt pretrunīgākām nekā igauņu un somu attiecībām.

Un kas ir ar Latviju? Uz šo jautājumu nemāk atbildēt ne igauņi, ne arī lietuvieši. Tāpēc latviešiem ir pamats trīs republiku starpā vērojamos centrbēdzes spēkus uzlūkot ar neuzticību. Viņi attiecībā uz valodu jūtoties saistīti ar lietuviešiem, bet ar igauņiem - ar kopīgu vēsturi. Tajā pašā laikā viņiem nav kaimiņa, kam varētu pieslieties. Latvijai nav ne Somijas, ne arī Polijas. Tomēr daudz kas liecina par to, ka Latvija līdzās Igaunijai tāpat meklēs ceļu uz Ziemeļiem. Latvijas attiecības ar Zviedriju, Dāniju un Norvēģiju ir daudz izteiktākas, nekā ar kontinentālo Eiropu, ieskaitot Austrumeiropu.

Tāpēc nav izslēgts, ka Igaunija un Latvija kādu dienu varētu kļūt par Ziemeļvalstu padomes dalībniecēm, bet Lietuvai Polijas pavēnī vajadzēs iekarot savu vietu Eiropas Savienībā. Neziņa par to, kura no trim valstīm būtu "piemērota" Ziemeļiem, varētu būt par iemeslu tam, kāpēc Ziemeļvalstu padome atliek lēmumu par uzņemšanu. Pašreiz spēkā ir formula 5:3.

Ir tikai daži iemesli, lai nožēlotu šo attīstības tendenci, proti, Baltijas valstu vienotības samazināšanos. Runāt par "baltiešiem" ir kaut kas ārējas ietekmes noteikts un no realitātes atsvešināts, gadījumā, ja ar to nedomā vāciešus (bijušajā) Baltijā. Un attiecībā uz Baltiju nav taisnīgi, trīs republikām ļaut vārīties savā Baltijas sulā. Tomēr trīs Baltijas valstu neatkarīgas orientācijas politiskā lietderība slēpjas faktā, ka Tallina, Rīga un Viļņa sevi realizē, ne tikai pateicoties tādām organizācijām kā Eiropas Savienība, arī ne ar atmiņām par savu bijušo saistību ar rietumniecisko kultūru, bet arī ar pašreizējiem kontaktiem, kurus piedāvā šodienas vēsture Baltijas jūras telpā. "Baltiešu" neatkarībai tādējādi seko igauņu, latviešu un lietuviešu pašnoteikšanās.

Jaspers fon Altenbokums

"Pielabināšanās Putinam"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.03.03.

Ar šo vīru var runāt. "Atklāti sakot, viņš ir atklātāks," uzskata ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita, un arī viņas britu kolēģis Robins Kuks viņa stilu sauc par "atsvaidzinošu un atklātu".

Vispirms Putins savā pusē dabūja krievus, bet tagad viņš to pašu dara ar apmeklētājiem no Rietumiem, un pēdējā laikā viņu ir daudz. Pie prominentākajiem var pieskaitīt Vācijas ārlietu ministru Jošku Fišeru un NATO ģenerālsekretāru Džordžu Robertsonu. Nav šaubu, ka Putins un viņa ministri ir meklētie partneri. Tik ļoti, ka pat vairs netiek uzdots jautājums, ko ar viņiem apspriest. Tagad atkal būs sarunas, un šoreiz Lisabonā. Eiropas Padome uz sanāksmi ir uzaicinājusi Krievijas ārlietu ministru Igoru Ivanovu un viņam pievienosies arī kolēģe Madlēna Olbraita. Protams, ka Ivanovam vajadzēs uzklausīt "skaidru" kritiku par karu Čečenijā. Uz to viņam ir jāgatavojas. Tomēr Lisabonas tikšanās būs tikai labi ieeļļotā Rietumu kritikas raunda turpinājums. Rietumi kritizē karu, bet Krievija Rietumu kritiku. Rietumi izvairās no sankcijām, un Krievija kā atalgojumu par to atļauj īsas ārvalstu novērotāju vizītes Čečenijā.

Taču cilvēki Rietumos no savām valdībām jau sen nav dzirdējuši jaunus argumentus par izturēšanos pret Krieviju. Atkal un atkal tiek atkārtots viens un tas pats bauslis: tu nedrīksti izolēt Krieviju, jo Krievija ir liela un tās rīcībā ir atomieroči. Tas, kuram te vēl ir ko iebilst, tiek uzskatīts par zaimotāju. Protams, ka tas debates par attiecībām ar Krieviju padara tikpat satraucošas kā katķisma mācīšanu poļu ciematu skolās.

Eiropiešiem Krievijas politikā vajadzētu izdomāt kaut ko vairāk, citādi viņi arvien vairāk zaudē ticamību. Tas ir jādara neraugoties uz distancēšanos, arī no Austrijas. Protams, ka šī daļējā karantīna ir Eiropas politikas instruments, taču tā Eiropas ārpolitikā nevar palikt bez sekām. Pašreiz devīze skan: no Volfganga izvairīties, Vladimiram glaimot. Taču dažādo izturēšanos pret Austrijas kancleru Volfgangu Šiselu un Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu attaisnot tikai ar atšķirīgajiem gadījumiem vien ir par maz.

Vīnes gadījumā ES dalībvalstis pašu noteikto distanci uzskata par atbilstošu. Atbilstošu Austrijas rīcībai un tam, kas tiek gaidīts no Austrijas kā ES dalībvalsts. Neko citu nevar prasīt arī Krievijas gadījumā. Tikai šeit ir jāpārbauda tas, vai pašreizējais tuvums ir atbilstošs. Atbilstošs Krievijas rīcībai un tam, kas tiek gaidīts no Krievijas kā Eiropas Padomes dalībnieces.

Kas attiecas uz Krievijas rīcību, tad par to tiek saņemts arvien vairāk cilvēktiesību organizāciju ziņojumu. To darbinieki ir runājuši ar bēgļiem un salīdzinājuši daudzus izteikumus. Eksistē ticamas norādes uz to, ka krievu karavīri ir šāvuši civiliedzīvotājus, kā arī eksistē satraucoši ziņojumi par šausmīgo stāvokli Černokozovas "filtrācijas nometnē". Tas, ka līdz šim trūkst pierādījumi attēlos, norāda tikai uz to, ka Krievijas armija otrā Čečenijas kara laikā prot kontrolēt stingrāk masu medijus nekā pirmā kara laikā. Turklāt civiliedzīvotāji, kuri pēc krievu izpratnes ir pašu pilsoņi. Krievijas cilvēktiesību aizstāvis Sergejs Kovaļovs šo karu sauc par "Putina karu" un ir "šausmās par cinisma apmēriem Krievijas politiskajā dzīvē". Taču tādu cilvēku kā Kovaļovs ir maz.

Padomju laikā viņi varēja rēķināties ar zināmām Rietumu simpātijām. Turpretī šodien Rietumu politiķi meklē "atklātas sarunas" ar Putinu un viņa cilvēkiem. Šķiet, ka viņus netraucē tas, ka Putins ir viens no tiem, kuri ved karu. Acīmredzot tas nedrīkst traucēt, jo tas tiek uzskatīts par pirmo bausli: tu nedrīksti izolēt Krieviju.

Protams, ka Rietumi nedrīkst pārvērtēt savas ietekmēšanas iespējas, taču nedrīkst tās novērtēt arī pārāk zemu. Nedēļām ilgā Čečenijas korespondenta Andreja Babicka pazušana izraisīja sašutumu visā pasaulē. Nav zināms, vai viņš bez šiem protestiem atkal būtu parādījies. Arī citos gadījumos Rietumiem ir jāsūta Maskavai tādi signāli, pret kuriem tā izturētos nopietni. Varētu palīdzēt tas, ja uz kādu laiku tiktu ierobežotas draudzīgās sarunas.

Vācijas aizsardzības ministrs Rūdolfs Šarpings šonedēļ bija Maskavā. Viņš teica, ka kritizēt Krieviju par to principu pārkāpšanu, kas arī valstīs ar ilgākām demokrātiskām tradīcijām tika pieņemti tikai pēc ilgāka laika, ir pārspīlēti. Būtu viņš labāk klusējis.

Daniels Brēslers

"Čečenu teroristi cenšas izjaukt

KF prezidenta vēlēšanas"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.03.

Krievijas karavīri cenšas forsēt operāciju izbeigšanu Argunas aizā.

Ziemeļkaukāza Apvienotā karaspēka grupējuma štāba priekšnieka vietnieks ģenerālmajors Vadims Timčenko paziņoja, ka pilnīgu atlikušo bandītu formējumu sakāvi, kuri ir izkaisīti Šatojas rajonā, plānots pabeigt līdz 8. martam. Atgādināsim, ka pagājušajā nedēļā operāciju beigšanas termiņš tika nolikts uz laiku, kad sāks kust sniegs kalnos un parādīsies pirmā zaļā zālīte. Pēc Vadima Timčenko vārdiem, pašlaik kaujinieki izrāda organizētu pretošanos pie ieejas Argunas aizā, 100 kvadrātkilometru lielā platībā. Viņu kontrolē pašlaik atrodas Zonas, Jarišmardas un Ulus–Kertas ciemi. Aizas dienvidu daļā, pēc ģenerāļa vārdiem, atrodas aptuveni 800 kaujinieki. Kopumā, pēc aizsardzības ministra Igora Sergejeva vērtējuma, Čečenijā pašlaik atrodas no pusotra līdz trīs tūkstošiem kaujinieku.

Vadims Timčenko pozitīvi novērtēja pašreizējo federālo spēku taktiku kalnos, kuras izstrādāšanas laikā tika ņemtas vērā iepriekšējās Čečenijas kampaņas kļūdas. Šajā karā armija jau iepriekš ieņēma republikas dienvidu robežu un no šīm pozīcijām sāka pārvietoties uz ziemeļiem, tajā pašā laikā, kad 1994.–1996. gadā federāļi devās iekšā aizā no ziemeļu puses, atstājot vaļējas pārejas uz Gruzijas un Azerbaidžānas robežas.

Tajā pašā laikā ģenerālis Timčenko atzina, ka galveno bandītu formējumu sagrāve nenozīmē, ka beigsies kara darbība kalnos. Nelielas kaujinieku grupas uzbruks federālajiem spēkiem, veiks teroristiskas diversijas akcijas. Pēc ģenerāļa vārdiem, "darba Krievijas karavīriem šeit pietiks līdz pat vasarai". Aslana Mashadova apsolītais "totālais" partizānu karš, pēc Timčenko domām, Čečenijā nebūs, tā kā kaujiniekiem nav tautas atbalsta.

Taču jāņem vērā tas, ka Čečenijā atrodas nesamierināmie ekstrēmisti, kas cīnīsies līdz galam, kā arī cilvēki, kas no "brīvās Ičkērijas" pastāvēšanas sākuma nav turējuši rokās neko citu kā vienīgi ieročus un diez vai spēs sevi iedomāties mierīgā dzīvē. Pašlaik, pēc federālā grupējuma vadības datiem, kaujinieki plāno ieņemt Čečenijas Vedenskas rajona ciemus un valdošās virsotnes, kā arī veikt terora aktus Dagestānā Cumaļinskas rajonā.

Kā pirms dažām dienām paziņoja Krievijas prezidenta vietas izpildītāja palīgs Sergejs Jastržembskis, kontrteroristiskās operācijas militārā fāze varēja būt tikai politiskās fāzes prelūdija — mierīgas dzīves vadības sistēmas atjaunošanai, Čečenijas Republikai atgriežoties Krievijas tiesiskajā telpā. Pašlaik politiskās noregulēšanas lietā Krievijas valdība tieši zina nevis to, ko tā darīs, bet to, ko tā nedarīs nekad. Tā Sergejs Jastržembskis kategoriski noliedza pārrunu iespēju ar Aslanu Mashadovu. Tā ir atbilde uz Čečenijas prezidenta paziņojumu, kurš pēc ilgas klusēšanas uzstājās radio "Eho Maskvi" ēterā un aicināja valsts vadītāju Vladimiru Putinu sēsties pie sarunu galda. Mashadovs apgalvoja radioklausītājiem, ka viņš nekur nav aizmucis, atrodas "pie sevis mājās" un turpina vadīt militārās darbības. Pēc viņa vārdiem, Krievijas ģenerāļi māna Putinu un Argunas aizu kontrolē čečenu apakšvienības.

Taču Sergejs Jastržembskis uzskata, ka Mashadovam iespējamas pārrunas tikai ar Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem un Ģenerālprokuratūru tā panta robežās, pēc kura ierosināta krimināllieta pret viņu. Starp citu — krimināla rakstura pretenzijas pret Aslanu Mashadovu arvien pieaug. Kā jau zināms, pret viņu nesen tika ierosināta krimināllieta par bruņotu dumpi. Izmeklēšanai šajā lietā ir ziņas par Mashadova līdzdalību Čečenijas ekstrēmistu bandu iebrukumos Dagestānā pagājušā gada vasarā. Turklāt prokuratūrai it kā esot dokumenti, kas liecina par to, ka Mashadovs gatavojis teroristiskus aktus Krievijas teritorijā. Pašlaik Ziemeļkaukāza Ģenerālprokuratūras galvenā pārvalde pieņēma lēmumu pasludināt Aslana Mashadova starptautisku meklēšanu. Pašlaik pa Interpola līniju starptautiskajā meklēšanā ir izsludināti 82 čečenu kaujinieki. Acīmredzot Čečenijas prezidents būs astoņdesmit trešais.

Kas attiecas uz citiem Čečenijas situācijas noregulēšanas jautājumiem, tad Maskava negrasās tuvākajā nākotnē piešķirt Čečenijai nekādu sevišķu statusu. Politiskā autonomija tiks piešķirta tikai tik daudz, cik lielā mērā to izmanto citi KF subjekti. Tāpat arī ir skaidrs, ka nekādas vietējās vēlēšanas Čečenijā tuvākajā laikā nav gaidāmas. KF vicepremjers, Krievijas valdības pilnvarotais pārstāvis Čečenijā Nikolajs Košmans paziņoja, ka republikas vadītāja un Likumdošanas sanāksmes vēlēšanas notiks ne ātrāk kā 2001. gadā, tā kā agrāka balsošana var uzspridzināt situāciju. Kopumā, neskatoties ne uz kādu plānu trūkumu, Maskava paziņo, ka politiskā uzdevuma atrisinājums nav aiz kalniem.

Tajā pašā laikā ievērojami ir aktivizējušās Čečenijas ideoloģiskās struktūras. Tā separātistu līderi sacerēja ziņojumu, ar ko vērsties pie Krievijas musulmaņiem ar aicinājumu "boikotēt sātaniskās Kremļa neticīgo un noziedznieku bandas vēlēšanas". "26. martā palikt mājās ir jūsu svētais karš," paziņoja čečenu ideologi krievu musulmaņiem. Turklāt Sergejs Jastržembskis paziņoja, ka Čečenijas terorists Hatabs apgalvojot, ka ir sagatavoti jauni terora akti Krievijas pilsētās, arī Maskavā. No pārķertās terorista telefona sarunas ar vienu no viņa tuvākajiem sponsoriem, it kā tika atzīmēts, ka Vladimirs Putins rada nopietnus draudus Hataba spēkiem. Pēc Jastržembska ziņām, sarunu biedri vienojās par to, ka "jāvirza lieta uz to, lai radītu Krievijā situāciju, kas nodrošinātu neiespējamību par valsts vadītāju ievēlēt Vladimiru Putinu".

Iļja Kedrovs, Iļja Maksakovs

"Čečenija un jautājums par Šarpinga ticamību"

"Die Welt"

— 2000.03.01.

Rūdolfs Šarpings delikātajā misijā: VSP aizsardzības ministrs vakar ieradās Maskavā, lai ar Krievijas valdību vestu sarunas par labāku sadarbību, kā arī par karu Čečenijā. Taču jau tagad viņa paša partijā ir dzirdama kritika. VSP Bundestāga deputāts Hermans Šēers uzskata, ka Šarpingam ir ticamības problēmas.

Iemesls tam ir Šarpinga nepārprotamie izteikumi par serbu izturēšanos Kosovā: "Serbi nodarbojās ar selekciju, un es apzināti saku — selekciju ... Tas ir kā skatiens Vācijas pagātnē, ar tautu slepkavošanu, selekciju, koncentrācijas nometnēm." Turpretī Šarpings izvairījās no skaidriem izteikumiem par Krievijas armijas brutālo rīcību Čečenijā. Arī sarunā ar presi pirms izbraukšanas ministrs negribēja izteikties par Čečenijas konfliktu. Aizsardzības ministrijā varēja dzirdēt, ka ministrs ar Krievijas premjerministru Vladimiru Putinu, ārlietu ministru Igoru Ivanovu un aizsardzības ministru Igoru Sergejevu atklāti runās par Čečenijas jautājumu. Šēers uzskata, ka Šarpingam ir problēmas ar ticamību. "Diemžēl NATO ar civilo mērķu bombardēšanu paspēlēja tiesības tagad izteikt morālu nosodījumu," Welt teica Šēers. Protams, ka arī Čečenijā cieš civiliedzīvotāji. Bija arī zināms, ka tas nav savienojams ar Ženēvas konvenciju.

"Taču NATO tāpat rīkojās arī Serbijā," teica Šēers. "Tātad trūkst lielās morālās spēles telpas, katrā gadījumā tās, kādai vajadzēja būt." NATO nespēj ticami argumentēt: "Ir cietusi NATO valstu autoritāte. Acīmredzot, tas apgrūtina mēģinājumus vest sarunas, kas mazinātu konflikta asumu."

Uz jautājumu, vai tas īpaši attiecas uz aizsardzības ministru, Šēers atbildēja: "Salīdzināt Kosovu ar Aušvicu bija nepareizi. Arī salīdzinājumu ar Čečeniju es uzskatu par maldīgu." Ņemot vērā Kosovas karā gūto pieredzi, nevar būt drošs, "vai briesmu darbi Čečenijā, par kuriem tiek ziņots, ir notikuši arī patiesībā". Taču tas neattaisno tos, kuri patiesi ir notikuši. "Protams, ka sarunas ar krieviem ir vajadzīgas," teica Šēers.

Kristians Bauške

un Hanss Jirgens Lēršs

 

"Dienas laikraksti turpina zaudēt lasītājus"

"Dagens Industri"

— 2000.03.01.

Vakara avīzēm straujš kritums 1999. gadā. Saraujas arī "Svenska Dagbladet" un "Dagens Nyheter".

Pagājušajā gadā "Dagens Industri" tirāža bija 115 400 eksemplāru. Tas nozīmē, ka DI 1999. gadā bija vislielākais pieaugums Zviedrijā — 5200 eksemplāru.

Zviedrijas dienas preses izdevumi kopumā tomēr joprojām zaudē lasītājus. Kopš 1989. gadā sasniegtās kulminācijas kopējā tirāža samazinājusies apmēram par 844 000 eksemplāru jeb 17 procentiem.

Pagājušajā gadā tirāža samazinājās par 1,8% salīdzinājumā ar 1998. gadu. Šī krituma vaininiece ir vakara prese.

Dagens Industri

tirāža pagājušajā gadā turpināja palielināties, un līdz ar to tā ir nemitīgi kāpusi kopš 1983. gada, kad šī avīze kļuva par ikdienas darījumu laikrakstu.

"Vēsturiski skaitļi," saka masu mediju ekonomikas profesors Karls Ēriks Gustafsons no Gēteborgas Ekonomikas augstskolas. Viņš uzskata, ka Dagens Industri vēl nemaz nav sasniedzis savas tirāžas griestus.

"Es jau agrāk esmu teicis, ka DI spēj sasniegt 130 000 lielu tirāžu, ņemot vērā to, cik liels ir norvēģu Dagens Naeringsliv metiens attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Tā kā Dagens Naeringsliv tirāža tagad ir gandrīz 70 000 iepretī iedzīvotāju skaitam, kas ir divas reizes mazāks nekā Zviedrijā, man varbūt drīz nāksies revidēt prognozi par Dagens Industri, " viņš teica.

Pagājušais gads ir bijis veiksmīgs gandrīz visiem darījumu laikrakstiem. Tirgus līderi nostiprinājās visās četrās Ziemeļvalstīs (ieskatieties raksta beigās pievienotajās tabulās), un Zviedrijā Finanstidningen tirāžas pieauguma ziņā ieņem otro vietu aiz Dagens Industri . Finanstidningen tirāža palielinājās par 5100 eksemplāriem, taču Dagens Industri tirāža ir gandrīz septiņas reizes lielāka.

Šogad arī Svenska Dagbladet ir sācis izlaist tabloīda formāta tautsaimniecības pielikumu Näringsliv , ko saņem visi šīs avīzes abonenti un kas par papildu samaksu tiek nosūtīts arī atsevišķiem provinces laikrakstu abonentiem.

Karls Ēriks Gustafsons uzskata, ka Dagens Industri un Näringsliv ir dažāda mērķauditorija.

" Dagens Industri abonēšanu apmaksā galvenokārt uzņēmumi, kamēr Näringsliv abonenti par laikrakstu maksā paši. Tādēļ Finanstidningen ir tiešāks Dagens Industri konkurents," viņš teica.

Pagājušais gadu desmits visai Zviedrijas dienas presei noslēdzās skumjā noskaņā. Kopējā tirāža pagājušajā gadā samazinājās par 73 700 eksemplāriem. Ja salīdzinām ar 164 nosaukumiem, kas atradās tirgū gan 1998. gan 1999. gadā, metiens ir samazinājies par 35 200.

Šajā straujajā kritumā ir vainojamas vakara avīzes, kas pērn zaudēja 36 400 pircēju, un Expressen piedzīvoja viszemāko tirāžu pēdējo 43 gadu laikā. Divdesmit gados vakara laikrakstu tirāža ir samazinājusies par 381 000 eksemplāru.

Gēteborgas universitātes masu mediju pētniecības profesors Lennarts Veibuls min trīs vakara avīžu lejupslīdes iemeslus:

"Tas, ar ko vakara avīzes bija unikālas pirms 20 gadiem, šodien ir atrodams visos laikrakstos. Ar to es domāju sporta, izklaides un sabiedrībā slavenu cilvēku žurnālistiku, kā arī labu attēlu žurnālistiku," viņš teica.

"Otrs ir laika faktors. Cilvēkiem nav laika pievienot vakara avīzes pie visiem pārējiem medijiem, ko viņi patērē dienas laikā. Treškārt, vērā jāņem arī ekonomiskais faktors — kādēļ papildus jāizdod nauda par masu informācijas līdzekli, ko varbūt pat nebūs laika patērēt?"

Kopumā ņemot, lielpilsētu rīta avīžu un provinces laikrakstu tirāža pagājušajā gadā palielinājās attiecīgi par 1000 un 200 eksemplāriem.

Lielpilsētās pieauga Göteborgs-Posten un Sydsvenska Dagbladet, kamēr Dagens Nyheter un Svenska Dagbladet tirāža samazinājās.

Svenska Dagbladet

zaudēja 6800 pircēju. Dagens Nyheter zaudējumi ir mazāki — 500 pircēju, taču šī laikraksta tirāža samazinās devīto gadu pēc kārtas.

Nerikes Allehanda

saglabāja Zviedrijā lielākā provinces laikraksta pozīcijas ar 68 700 eksemplāru metienu.

Dienas avīžu kopējie reklāmas ienākumi pagājušajā gadā samazinājās par 2% līdz 8,8 miljardiem kronu, informē Reklāmas un mediju statistikas institūts (IRM).

"Reklāmas tirgus aug, bet dienas laikraksti nespēj turēt līdzi, visvairāk zaudējot televīzijai un internetam," teica Tidningsutgivarna izpilddirektore Bārbrū Fišerstrēma.

Dagens Industri

grupa 1999. gadā

Valsts Avīze Dibināšanas gads Tirāža

Zviedrija Dagens Industri 1976. 115 400

Dānija Dagbladet Börsen 1996.* 46 700

Austrija Wirtscaftsblatt (50%) 1995.* 27 400

Krievija Delovoj Peterburg 1993. 15 400

Igaunija Ćripäev 1989. 14 400

Latvija Dienas Bizness 1992. 12 700

Polija Puls Biznesu 1997. 9 100

Lietuva Verslo Žinios (73%) 1995. 7 000

Slovēnija Finance (45%) 1999. 4 400

* ietilpst koncernā "Dagens Industri".

Ja nekas cits nav norādīts, tad laikraksts pilnībā pieder "Dagens Industri".

Zviedrijas lielākie darījumu laikraksti

Ikdienas Izmaiņas,

tirāža 1999. g. salīdzinot ar 1998. g.

Dienas izdevumi

1. Dagens Industri 115 400 5 200

2. Finanstidningen 17 300 5 100

Pārējie

1. Aktiespararen 116 000* 5800

2. Privata Affärer 90 800 7400

3. Chef 90 200** 3 800

4. Veckans Affärer 37 300 1 300

5. Affärsvärlden 24 000 - 1 200

* tajā skaitā 112 400 biedru eksemplāru.

** tajā skaitā 73 700 biedru eksemplāru.

Zviedrijas desmit lielākie dienas laikraksti

Ikdienas Izmaiņas,

tirāža 1999. g. salīdzinot ar 1998. g.

1. Aftonbladet 394 000 - 18 000

2. Expressen + GT 373 000 salīdzinājuma nav

(tikai Expressen) 311 600 - 15 000

3. Dagens Nyheter 360 800 - 500

4. Göteborgs - Posten 263 500 1 100

5. Svenska Dagbladet 180 400 - 6 800

6. Sydsvenska Dagbladet 129 100 1 500

7. Dagens Industri 115 400 5 200

8. Nerikes Allehanda 68 700 600

9. Östgöta Correspondenten 67 300 - 100

10. Upsala Nya Tidning 61 600 300

Darījumu prese aug visās Ziemeļvalstīs

(kopējā tirāža)

Avīze 1990. g. 1994. g. 1997. g. 1999. g.

Dagens Industri (Zviedrija) 73 700 90 100 102 000 115 400

Kauppalehti (Somija) 83 627 76 047 78 948 81 764

Börsen (Dānija) 42 226 41 529 41 991 46 712

Dagens Naeringsliv (Norv.) 45 169 53 533 60 027 69 346

Su z a n n e B a r k a

"Prezidente dod darbu daudziem"

"Helsingin Sanomat"

— 2000.03.01.

Faktu stūris:

- Prezidente strādā visu laiku; viņai nav ne pastāvīga darba laika, ne ikgadējā atvaļinājuma.

- Prezidentes atlīdzība ir 50 500 somu marku mēnesī bez nodokļu maksāšanas pienākuma. Turklāt viņas lietošanā oficiāliem mērķiem ir 950 000 marku gadā. Ar to tiek segta, starp citu, Neatkarības dienas pieņemšana. Prezidentes dzīvesbiedram par sava statusu atlīdzība nav paredzēta.

- Prezidentes lietošanā ir trīs nekustamie īpašumi. Rezidence ir Mentiniemi ( Mäntyniemi ), kur līdz ar privātajām telpām ir darba un pieņemšanas telpas. Prezidentes pilī ir pieņemšanas telpas un prezidentes kanceleja. Vēlākais Jāņos prezidenti parasti sāk dzīvot savā vasaras rezidencē Kultarantā ( Kultaranta ) Nāntali pilsētā pie Turku; arī tajā ir pieņemšanas telpas.

- Prezidentei ir 48 darbinieki, no kuriem 40 strādā Pilī, desmit Mentiniemi un astoņi Kultarantā. Līdz ar padomniekiem un adjutantiem ir apkopēji, virtuves personāls, mājas pārvaldnieki un divi virssulaiņi. Vasarās Kultarantas personāls trīskāršojas. Svētku vakariņu kārtošanai tiek nolīgts pagaidu darbaspēks no ārpuses.

- Prezidentes drošības sargi pieder Ceļu policijai.

- Armijā dienošie veic kurjeru un kancelejas četru automašīnu vadītāju pienākumus.

- Prezidentes kancelejas darbības izdevumi ir apmēram 30 miljoni marku gadā. Summā tiek iekļautas arī algas, izņemot prezidentes atlīdzību. Īpašiem pasākumiem, piemēram, pamatremontiem, naudu piešķir atsevišķi.

"Prezidents ieņem vietu elektronikas uzņēmumā"

"Dagens Industri"

— 2000.03.01.

Helsinki. Prezidents Marti Ahtisāri spers nelielu soli tautsaimniecībā, pēc tam, kad šodien beigsies viņa prezidenta periods.

Marti Ahtisāri kļūs par Somijas elektronikas uzņēmuma Elcoteq valdes locekli. Šis uzņēmums, starp citu, montē Nokia un Ericsson pārvietojamos tālruņus.

Šodien Somijas jaunievēlētā prezidente Tarja Halonena parlamenta ēkā Helsinkos nodos svinīgo prezidenta zvērestu.

Tajā pašā laikā pēc sešiem Somijas prezidenta amatā nostrādātiem gadiem sāksies Marti Ahtisāri kā privātpersonas dzīve. Vienīgais, kas līdz šim ir kļuvis zināms par viņa turpmāko nodarbošanos, ir iesaistīšanās divos amerikāņu institūtos — East-West Institute un Open Society. Pirmo ir dibinājis amerikāņu miljonārs Džordžs Rasels, bet otro vada dēmoniskais ieguldītājs Džordžs Soross. Tomēr tagad aizejošais prezidents ienāk arī tautsaimniecībā, ļaujot sevi ievēlēt biržā kotētajā uzņēmumā Elcoteq Network.

Koncernu Elcoteq, kas dibināts kā celtniecības materiālu koncerns Lohjas , 1991. gadā no mātes uzņēmuma izpirka inženieris Anti Pīpo ( Antti Piippo ). Pirms pāris gadiem Elcoteq sāka kotēt biržā, un uzņēmums Anti Pīpo ir padarījis par miljardieri.

Uzņēmums ir pazīstams lielākoties ar to, ka montē Nokia un Ericsson mobilos tālruņus, un šis process notiek galvenokārt fabrikā Tallinā. Koncerns izgatavo arī ciparu tālruņu centrāles un to sastāvdaļas un ir izdarījis lielus ieguldījumus automobiļu elektronikā. Uzņēmuma ražotnes atrodas 12 valstīs, un pēdējos gados tas ir izgājis cauri globalizācijas procesam. Tieši te ļoti labi iederēsies Marti Ahtisāri starptautiskā labā slava un diplomāta iemaņas.

M o s s e V a l l ē n

"Jaunais pamatlikums stājas spēkā"

"Helsingin Sanomat"

— 2000.01.03.

Pēc daudzu gadu sagatavošanas divu parlamentu pieņemtais Somijas pamatlikums līdz ar šodienu stājas spēkā. Jaunais pamatlikums nomainīs iepriekšējos četrus pamatlikumus.

Iepriekšējie pamatlikumi tomēr jau agrāk gadu gaitā pārveidoti, tomēr tikai daļēji. Piemēram, ir ticis nolemts, ka prezidenta vēlēšanas ir tautas tiešās vēlēšanas; kā lietas tiek kārtotas pēc iestāšanās ES; arī pilsoņu pamattiesības ir rakstītas no jauna. Pašreizējās atjaunošanas mērķis ir aktuālāk, konsekventāk un skaidrāk ieviest normas. Turklāt tas ir uzsvars parlamentārismam. Jaunā Konstitūcija uzsver parlamenta kā visaugstākā valsts orgāna statusu un nostiprina parlamentam atbildīgās valdības statusu.

Viskarstākie diskusijas temati bijuši prezidenta varas tiesības un premjerministra izvirzīšanas veids.

Pamatlikumā ir trīspadsmit sadaļu. Pirmajā ir valsts iekārtas pamati, piemēram tas, ka valsts vara Somijā pieder tautai, ko pārstāv parlaments. Valdīšanas varu lieto prezidents un Ministru kabinets, un tiesas varu lieto neatkarīgas tiesas.

Otrajā sadaļā ir pilsoņu pamattiesības: cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, katra privātā dzīve, gods un dzīvokļa neaizskaramība ir nodrošināti. Katram ir reliģijas un izteikšanās brīvība. Publiskai varai jāveicina nodarbinātība un jācenšas nodrošināt visiem tiesības strādāt. Ciktāl tas attiecas uz sociālās nodrošināšanas tiesībām, likums nosaka, ka katram, kas nespēj sev sagādāt cilvēciski nodrošinātu dzīvi, ir tiesības uz nepieciešamo iztiku un aprūpi. Atbildība par dabu pieder visiem.

Trešā sadaļa nosaka parlamenta vēlēšanu un deputātu pozīciju. Ceturtā attiecas uz parlamenta darbību, piektā — uz prezidenta vēlēšanām un lēmumpieņemšanu, kā arī uz Ministru kabinetu un tā pienākumiem.

Parlaments vēlē ministru prezidentu. Arī valdības sarunu primārā atbildība pāries parlamentam. Prezidents izvirza citus ministrus saskaņā ar premjerministra priekšlikumu.

Valdības pozīcija nostiprināsies arī prezidenta lēmumpieņemšanā: prezidents pieņem savus lēmumus Ministru kabinetā pēc pilnvarotā ministra prezentācijas un ņemot vērā pirmām kārtām Ministru kabineta priekšlikumu.

Sestā sadaļa attiecas uz likumdošanu, septītā — uz valsts ekonomiku un budžetu.

Somijas ārpolitiku vada Republikas prezidents sadarbībā ar Ministru kabinetu, un tas tiek noteikts astotās sadaļas sākumā. Par ES lēmumu sagatavošanu atbild Ministru kabinets.

Sadaļā, kas attiecas uz likumības pārbaudi, ir iekļauti, piemēram, tieslietu kanclera un parlamenta ombudsmena pienākumi, Ministru kabineta un prezidenta kā amatpersonu rīcības likumības pārbaudīšana, kā arī tiesas lietu ierosināšana un izskatīšana pret ministriem.

11.sadaļā tiek noteikta pašvaldību pašpārvalde. Tur tiek arī konstatēts, ka vispārīgie pamati ierēdņu iecelšanai publiskā sektora amatos ir iemaņas, kompetence un pierādīta pilsoniskā tikumība.

Atbilstoši 12.sadaļai nacionālās aizsardzības pienākums attiecas uz visiem. Noslēguma reglamentos vēl tiek minēts likuma spēkā stāšanās datums un tiek atcelti agrākie pamatlikumi.

Parlaments ir piegādājis pamatlikuma tekstu un tā skaidrojošo brošūru katrai ģimenei.

Anna Rīta Sipola

"Norvēģija: jauns Eiropas kārdinājums"

"Le Monde"

— 2000.02.02.

Gandrīz sešus gadus pēc tam, kad 52,2% norvēģu referendumā teica "nē" ES, šajā valstī atskan arvien vairāk balsu, kas atbalsta jaunu tautas diskusiju.

18.februārī sieviešu arodbiedrības nodaļa ir paziņojusi par nepieciešamību sarīkot šādu referendumu pēc parlamenta vēlēšanām 2001.gada septembrī. Tā uzskata, ka ir pienācis īstais laiks, lai pārskatītu 1994.gada atteikumu.

Šī aicinājuma pamatā ir izmaiņas aizsardzības un drošības politikas virzienā. Sieviešu organizācija uzskata, ka Norvēģija nevēlas kļūt par "otršķirīgu valsti", ņemot vērā to, ka ES patiesi gatavojas īstenot savu kopējo ārējo un drošības politiku. Šīs nelielās Skandināvu valsts līdzdalība NATO zaudē savu nozīmību, ja pārējā ES virzās uz proeiropeisku armiju. Centriski labējā minoritātes valdība savos apsvērumos nav vienota, tomēr tā uzskata, ka risinājums nav iestāšanās ES.

Ārlietu ministrs Knuts Vollebeks teicis: "Mūsos satraukumu izraisa situācija, ka valstis, kas vienlaicīgi ir NATO un ES dalībvalstis, iesaistās konsultāciju procesā, kas darbojas pret un ārpus NATO." Viņa valdība cenšas pārliecināt ES iekļaut Norvēģiju "konsultāciju procesā", lai tā spētu piedalīties lēmumu sagatavošanā "Eiropas aizsardzības jomā". Tas ir vairāk vai mazāk apsveicams solis ES ietvaros. Ja Lielbritānija pret to pārāk neiebilst, tad Francija neatbalsta ideju par īpaša režīma ieviešanu par labu kādai valstij, kas vēlētos iegūt arī zināmas ES priekšrocības.

Apzinoties norvēģu pozīcijas "robežas", Vollebeks uzstāj uz Oslo "brīvprātīgām tiesībām" piedalīties krīžu situāciju atrisināšanā Eiropā. Ministrs īpaši uzsvēra savas valsts ieguldījumu miera iedibināšanas un uzturēšanas operācijās, it īpaši Bosnijā un Kosovā.

Pats 1994.gadā, būdams Kristīgās tautas partijas pārstāvis, Vollebeks balsoja par labu uzņemšanai ES, un pašlaik viņš saka, ka respektētu tautas uzskatus. "Norvēģija patiesi ir izveidojusi ciešu sadarbību ar ES un ir pēc iespējas akceptējusi arī Briseles direktīvas. Tomēr oficiāla iestāšanās ES daudziem norvēģiem nozīmētu savas neatkarības zaudēšanu," skaidro ministrs.

Neskaitāmiem norvēģu produktiem, izņemot putnu gaļu, ir brīva pieeja Eiropas tirgum, pateicoties Eiropas ekonomiskās zonas līgumam. No otras puses, Norvēģija balstās uz Ziemeļjūras naftas rezervēm, kas ierindo to otrajā vietā pasaulē naftas eksporta ziņā. Arvien vairāk to nomaina gāze.

22.februārī publicētie sabiedriskās domas aptaujas rezultāti parāda, ka valsts pievienošanos ES atbalstīja 42% aptaujāto, 40% bija pret to, bet 18% nebija izlēmuši. Šī ir pirmā reize kopš 1999.gada janvāra, kad norvēģi pārsvarā izsakās par labu iestājai ES.

Komisijas prezidents Romano Prodi ir solījis informēt Oslo par paplašināšanās procesu, lai Norvēģija nejustos norobežota no pārējās ES.

Antuāns Žakobs

 

"Mercs — KDS jaunais frakcijas priekšsēdētājs"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.01.

Tikai septiņi "pret". Rīes zaudējums, viņu vēlot par priekšsēdētāja vietnieku.

KDS/KSS Bundestāga frakcija otrdien atbilstoši prognozēm par jauno priekšsēdētāju ievēlēja līdzšinējo priekšsēdētāja vietnieku Frīdrihu Mercu. Vēlēšanas notika, pamatojoties uz abu CDU un CSU vadītāju Šoibles un Štoibera vēlmēm. Mercs, kam nebija neviena pretinieka, ieguva 217 no 226 balsīm. Septiņi deputāti nobalsoja "pret", viens atturējās, bet viena balss tika atzīta par nederīgu. Zaudējušais KDS kandidāts no Šlēzvigas–Holšteinas Rīe ar 134 balsīm atkārtoti tika ievēlēts par frakcijas priekšsēdētāja vietnieku ārējās un drošības politikas jautājumos. Viņam bija jāpieņem 32 "pret" balsis un 4 atturējušās. Rīe, kura ambīcijas uz Vācijas KDS priekšēdētāja posteni tika noraidītas, ieguva sliktāku rezultātu nekā pēdējās vēlēšanās; arī viņam konkurentu nebija. Mercs Bundestāgā ir tikai uz otro leģislatūras periodu. 44 gadus vecais advokāts nāk no Ziemeļreinas—Vestfālenes. Pēc Brentano, Krones, Barcela, Karstena, Kola, Dregera un Šoibles viņš ir astotais apvienotās KDS/KSS frakcijas priekšsēdētājs Bundestāgā. Pēc Merca ievēlēšanas frakcija sēdi pārtrauca. Pēc tam tā atkal sapulcējās, lai ievēlētu priekšsēdētāja vietnieku un parlamentāro lietu vadītāju. KDS tajā nepiedalījās; šīs partijas pildītie posteņi netika izsludināti pārvēlēšanai. KDS uz frakcijas priekšēdētāja amatu ierosina savas kandidatūras Glosu un Zēhoferu, parlamentāro lietu vadītāju Ramzaueru un tiesnesi Boču.

Par iekšpolitikas un tiesību politiku atbildīgā frakcijas priekšsēdētāja vietnieku tika ievēlēts Ziemeļreinas—Vestfālenes deputāts Bosbahs. Uz ekonomikas un finansu priekšsēdētāja vietnieka posteni kandidēja deputāti Rauens un Austermans. Rauens ar 106 balsīm uzvarēja Austermanu, kas ieguva 70 balsis. Par infrastruktūru un satiksmes politiku atbildīgo frakcijas priekšsēdētāja vietnieku ar 110 balsīm tika ievēlēts Hesenes deputāts Lipolds. Ar 96 balsīm par frakcijas priekšsēdētaja vietnieci ģimenes, jaunatnes, reliģijas un sociālā sektora jautājumos tika ievēlēta Bomeres kundze. Līdzšinējais frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Kuess ieguva tikai 74 balsis. Kā jau gaidīts, tad atkārtoti tika ievēlēti līdzšinējais pirmais parlamentārais lietvedis Repniks un parlamentārais lietvedis Grunds. Pirmo reizi ievēlēta tika Šnīberes—Jastramas kundze un deputāts fon Klādens. Par atbildīgo KDS juridiskajos jautājumos tika ievēlēts Andeas Šmids. 42 deputāti no jaunajām Vācijas zemēm un Berlīnes kā parasti nebija spējīgi vienoties par kopīgu frakciju un tādējādi paši noteikt, kuram no viņiem kā frakcijas priekšsēdētāja vietniekam jābūt atbildīgam par jauno federālo zemju interesēm.

"KDS un KSS ir jauns frakcijas vadītājs"

"Die Presse"

— 2000.03.01.

Vācija

. 44 gadus vecais finansu eksperts Mercs ir jaunais opozīcijas vadītājs Vācijas parlamentā.

Kristīgie demokrāti viņu otrdien par KDS/KSS frakcijas priekšsēdētāju ievēlēja ar 217 no 226 balsīm. Par partijas vadību, par spīti baumām, vēl nekāds iepriekšējs lēmums nav pieņemts. Šeit savs vārds ir sakāms arī partijas bāzei. Taču tā priekšroku dod Angelai Merkelei, nevis Folkeram Rīem.

Mercs bija vienīgais kandidāts, un viņu atbalstīja visa KDS un KSS frakcija. Līdz ar to viņš ieņem vietu tūlīt aiz Volfganga Šoibles. Šoible līdz KDS kongresam, kas Esenē notiks aprīļa vidū, joprojām būs partijas vadītājs. Pēc tam viņš būs vienkāršs deputāts. Mercs līdz šim nodarbojās ar finansu, budžeta un nodokļu politiku un ieguva labu slavu. Turpmāk viņš grib vairāk iesaistīties Eiropas politikā, par kuru viņš līdz šim ir izteicies samērā maz. Mercs sabiedrības politikā tomēr ieturēs uzsvērti konservatīvu līniju.

Kandidāta meklēšanai partijas vadītāja amatam ir jābūt caurredzamai. Diskusiju procesu nedrīkst apslāpēt no augšas, teica Šoible. Tas esot jaunais KDS stils. Tas ir pretrunā ar "Berliner Zeitung" pāragro paziņojumu, ka jautājums par priekšsēdētāja amatu jau esot izšķirts par labu Rīem. Šoible šo ziņojumu atspēkoja. Taisnība neesot arī tā, ka Merkele brīvprātīgi priekšsēdētāja vietu ir atstājusi Rīem un pati grib būt ģenerālsekretāre. Debatēm esot jābūt patiesi atklātām. "Citādi tā būs tikai alibi izrāde."

Braucienā pa reģionālajām konferencēm visā Vācijā ģenerālsekretāre Angela Merkele izjuta ārkārtīgi lielu partijas bāzes atbalstu. Sākotnēji šī apmeklējumu diplomātija pie tautas bija domāta, lai ar KDS dalībniekiem runātu par skandālu ar ziedojumiem un tā noskaidrošanu. Taču tā izrādījās veiksmīga iespēja iegūt simpātijas. Piemēram, Ziemeļreinā—Vestfālenē cilvēki, skaļi aplaudējot, sauca: "Mēs jūs atbalstām!"

"Netīrās naudas zaļā paradīze"

"Le Monde"

— 2000.02.25.

Lihtenšteina tiek uzskatīta par vienu no visizdevīgākajām vietām pasaulē, kur noguldīt mantojuma ceļā iegūtu naudu, līdzekļus, kuru izcelsme nav pilnīgi skaidra vai kas ir radušies nelikumīgās operācijās.

Lihtenšteinas, kas ir viena no nozīmīgākajām naudas atmazgāšanas vietām Eiropā un pasaulē, pievilcību var skaidrot ar tās ļoti liberālo ekonomisko un juridisko sistēmu un finansu sektora tradicionālo slepenību par labu klientam.

Lihtenšteinā pastāv tādas sabiedrības tiesības, kas ir īpaši liberālas attieksmē pret īpašumu un iestādēm, piedāvājot zināmu anonimitāti, brīvu nodokļu sistēmu, it īpaši ārvalstu sabiedrībām, ievērojot stingru banku slepenību. Šādi apstākļi ļauj attīstīties plaukstošam finansu sektoram. Biznesa administrācijas, kontroles un finansu investīciju kompetentie speciālisti izmanto šīs sistēmas radītās priekšrocības nelikumīgiem darījumiem.

Anonīmie fondi

Lihtenšteinas anonīmajiem fondiem ir nozīmīga loma. Šie privātie fondi šajā finansu paradīzē ļauj saglabāt savus finansētājus vai mantojumu un peļņas nodokļu maksātājus. Šie finansētāji Lihtenšteinas apstākļos vienlaikus var būt arī galvenie ieguvēji un mantojuma īpašnieki, ja tas viņiem ir izdevīgi. Valsts reģistrā neeksistē "nekomerciāli fondi". Lihtenšteina nepiedalās savstarpējās starptautiskās juridiskās palīdzības sniegšanā finansu jautājumos. Tieši tādēļ arī dažādas valstis to izmanto kā naudas legalizēšanas vietu.

Vispārīgi ņemot, naudas pārsūtīšana uz šiem fondiem ir likumīga. Fondu dibinātāji nav obligāti jāpielīdzina "netīrās naudas manipulētājiem" vai finansu viltotājiem.

Anonīmo sabiedrību veidošana. Stingra banku sistēmas slepenības ievērošana

Lihtenšteina tiek atzīta arī kā stingra banku sistēmas noslēpumu ievērotāja. Tādēļ šos apstākļus var izmantot naudas atmazgāšanas un nelegālo fondu noguldījumu operācijām.

Likumīgu operāciju izmantošana nelikumīgu operāciju veikšanai

Lihtenšteinas advokāti un padomnieki lielā mērā ir iesaistīti gluži likumīgās darbībās, tomēr dažkārt iesaistās izdevīgos nelikumīgos darījumos. Kontakti, attiecības, ietekmes iespēja un pat reputācija piesaista viņiem noziedzīgās organizācijas. Sakarā ar šo likumīgo un nelikumīgo aktivitāšu ciešo saistību ir ārkārtīgi grūti noteikt, kurā brīdī šīs attiecības tiek izmantotas noziedzīgiem mērķiem.

Finansu pakalpojumu sniegšana noziedzīgajām organizācijām

Noziedzīgajām organizācijām tiek sniegti specifiski "finansu pakalpojumi". Šie pakalpojumi aptver anonīmo kontu atvēršanu, palīdzību nelegālo fondu iepludināšanā finansu apritē, aizsegorganizāciju izveidi, atmazgāšanas operācijas. Lihtenšteinas fondu izmantošana rada tādu netīrās naudas atmazgāšanas iespēju, kam tiesu iestādēm ir grūti izsekot.

"Patiesības stunda"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.02.29.

Izraēlas premjers Ehuds Baraks uz it kā atklātas skatuves pirmo reizi ir nokāvis "svēto govi".

Tas, kas pašreiz notiek aiz kulisēm Tuvo Austrumu procesā, ir grūti pārskatāms. It kā uz atklātas skatuves Izraēlas premjers Ehuds Baraks pirmo reizi ir nokāvis "svēto govi".

Ja tiktu panākts miers ar Sīriju, būtu jāatbrīvo katrs 1967. gadā okupēto Golanas augstieņu kvadrātmetrs. Tādējādi Baraks līdz šim zināmo noslēpumu ir padarījis par tādu kā valdības paziņojumu. Lietišķi skanēja arī viņa izteiktās alternatīvas. Par rožainām izredzēm uz jauniem Tuvajiem Austrumiem tur nekādas runas nebija, lai tādējādi izraēļiem saldinātu sāpīgo cenu. Runa drīzāk bija par izvairīšanos no riska un par nākamā kara novēršanu. Varētu teikt šādi: lēmums par mieru ir rūgts, taču — raugoties tālākā perspektīvā — eksistenciāli nepieciešams. Izraēlas Ministru kabinetā ir situsi patiesības stunda, lai gan daži tur joprojām atrodas ideoloģijas gūstā.

Tagad patiesības stunda Damaskā tuvojas arī Hafezam al Asadam. Jautājums ir, vai viņš vēlas vai arī nevēlas izmantot vēsturisko izdevību? Ja viņš patiesi vēlas mieru un Golanas augstienes, ir nepieciešama neliela pragmātiska fleksibilitāte. Viņam to atvieglot varētu ASV starpniecības priekšlikums. Pašreiz bumba atrodas Damaskas rokās. Vašingtonā un Rietumjeruzalemē pašreiz saspringti gaida, bet neskaidru iemeslu dēļ termiņš nav noteikts. Arī valdība Beirutā, tāpat kā PAO vadītājs Jasirs Arafats, labprāt zinātu, ko tā domā. Viņiem uz savas muguras ir jāiznes viss Izraēlas un Sīrijas nervu kara smagums.

Inge Gintere

 

"Pekina žvadzina ieročus"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.29.

Uzmanības centrā: vēlēšanu cīņa Taivānā.

Trīs nedēļas pirms prezidenta vēlēšanām Taivānā, kurās pirmo reizi valdošā Gomindana partija varētu zaudēt varu, vēlēšanu cīņu ietekmē saspīlētās attiecības ar komunistisko Ķīnu.

Pēkšņi visas pārējās vēlēšanu cīņas tēmas ir aizmirstas: apvainojumi korupcijā pret bezpartijisko kandidātu Džeimsu Songu Taivānas presē gandrīz vairs neparādās. Opozīcijas kandidāta Čeņ Šui–bjaņa reformu pasākumi arī ir pazuduši no laikrakstu virsrakstiem. Arī viceprezidents Ļeņ Čaņs, kas bauda varenās Gomindana partijas atbalstu (KMT), šajās dienās galvenokārt reaģē uz izteikumiem kontinentālajā Ķīnā.

Pagājušajā nedēļā Pekina atkal draudēja ar militāru spēku. Ķīnas valdība paziņoja, ka tad, ja Taipeja arī turpmāk izvairīsies no diskusijām par atkalapvienošanos, tā būšot "spiesta veikt drastiskus pasākumus, ieskaitot spēka lietošanu".

Militārie draudi izraisīja nemieru Taipejā un Vašingtonā. Taivānas akciju tirgū nekavējoties sākās lejupslīde. ASV un ES aicināja Pekinu, kas Taivānu kopš pilsoņu kara 1949. gadā uzskata par separātisku provinci, ievērot mērenību. Līdz šim Tautas Republika draudēja tikai gadījumā, ja Taivāna oficiāli sevi deklarēs par neatkarīgu. Tagad biedri Pekinā ir palielinājuši spiedienu. Vai Ķīna grib vardarbīgi aprīt mazo salu?

Tomēr kara briesmas nav tik lielas, kā domā pārējā pasaule un galvenokārt Taivāna. Kamēr masu mediji turpina uzkurināt noskaņojumu pret Taivānu, darījumi turpinās kā parasti. Taivānas biznesmeņi pagājušajā gadā cietzemē investēja vairāk nekā 30 miljardu dolāru. Ķīnā taivānieši vada 40 000 uzņēmumu. Bez kapitālistisko brāļu know — how un naudas, un to zina arī biedri Pekinā, Ķīnas ekonomiskais brīnums nebūtu iespējams.

Ieroču žvadzināšana galvenokārt ir signāls vēlētājiem Taivānā. Piecdesmit atšķirtības gados daudzi Taivānas ķīnieši ir ieguvuši jaunu mentalitāti. Ķīnas komunisti baidās, ka opozicionāru uzvara šo neatkarību varētu pastiprināt vēl vairāk. Demokrātiskā progresa partija, kas Taivānu uzskata par suverēnu valsti, varētu pirmo reizi vēsturē atņemt varu KMT.

Taču Pekinas mēģinājumam ietekmēt attīstību Taivānā var būt arī pretējs efekts. "Taivānieši savus vadītājus nekad neizvēlēsies spiediena rezultātā," saka Čeņs un atgādina par 1996. gada vēlēšanām: toreiz Pekina mēģināja ar militārām mācībām pie salas krastiem aizkavēt Le Ten–hui ievēlēšanu prezidenta amatā. Un toreiz Le uzvarēja bez kādām pūlēm.

Haralds Mass

"Par spīti globalizācijai migrantu skaits pieaug"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.02.

Lielākās algu atšķirības pasaulē ir pie Vācijas—Polijas robežas.

Ekonomikas globalizācija nesamazinās ārzemnieku pieplūdumu, kuri bagātajās valstīs meklē darbu, bet, gluži pretēji, to palielinās. To pierāda Starptautiskās darba organizācijas (ILO) pētījums, kurš nesen tika publicēts Ženēvā. Pēc šī pētījuma cerības, ka palielināta preču plūsma un mobilāks kapitāls varētu aizstāt cilvēku pārvietošanos (migrāciju) no dienvidiem uz ziemeļiem, liekas iluzoriskas.

Vismaz tuvākajā nākotnē brīvā tirdzniecība varētu radīt emigrāciju, raksta Pīters Stalkers, kurš ILO uzdevumā sastādījis grāmatu " Workers without frontiers " (Strādnieki bez robežām). Tikai ilgākā laika perspektīvā viņš paredz šādas tendences samazināšanos gadījumā, ja pasaules tirdzniecība uzlabos ekonomisko stāvokli nabadzīgajās valstīs.

Valstu skaits, kuras ir migrantu izcelšanās vai arī viņu mērķa valstis, ir milzīgi pieaudzis. Laika posmā starp 1970.un 1990.gadiem svarīgāko imigrācijas valstu skaits pieaudzis no 39 līdz 67, bet emigrācijas valstu — no 29 līdz 55. Daudzo migrācijas plūsmu dēļ pieauga arī to valstu skaits, kurās novērojamas abas tendences, tātad emigrācija un imigrācija. Agrāk tādas bija 4 valstis, tagad jau 15.

Svarīgākie izceļošanas iemesli vēl joprojām ir nabadzība un algu lielā starpība; šodien tiem pieskaitāma arī televīzijas ietekme, kas katrā būdiņā ienes idealizētas bagāto tālo zemju ainas. Viena no garākajām robežām pasaulē ar krasi izteiktākajām algu atšķirībām atrodas starp ASV un Meksiku. Pētījumā tiek minēti aptaujas rezultāti, kura veikta gandrīz 500 nelegālo strādnieku vidū, kas 1996.gadā Amerikā nopelnīja gandrīz desmit reizes vairāk nekā savā valstī. Tomēr krasākās algu atšķirības pasaulē autors saskata pie Vācijas—Polijas robežas; šeit migrants savu algu uzlabo 11 reizes.

"Uguns pašu ugunsdzēsēju jumtā"

"Die Presse"

— 2000.03.06.

Starptautisko valūtas fondu gaida smaga lēmuma pieņemšana personāla jautājumos, taču vēl daudz vairāk saturiskajā ziņā.

Vācijas mēģinājums institūcijas vadītāja krēslā iecelt Kaio Kohu–Vēzeru cieta neveiksmi. Pēc izmēģinājuma balsojuma ceturtdien, kur viņš, neraugoties uz ES atbalstu, neieguva absolūto vairākumu, kļuva skaidrs, ka profesionāli apstrīdētais un amerikāņu noraidītais kandidāts vairs nav realizējams. Un, ja arī varētu, tad viņš jau amata sākumā praktiski nebūtu rīcībspējīgs.

Diskusijas par vadību SVF nozīmē novājināšanu. Iepriekšējos gados netika apstrīdēta starptautiskā krīžu ugunsdzēsēja politika, kas vienmēr iesaistījās tad, kad nacionālajām tautsaimniecībām jumtā bija parādījusies uguns. Starptautiskās finansu institūcijas imidžam galvenokārt smagi ir kaitējušas aizdomas, ka SVF nauda Krievijā ir nonākusi tumšajos kanālos. Arī citādi SVF politika netiek uzskatīta par neapstrīdamu. Galvenokārt kritizēts tiek profilakses trūkums. SVF ir problēmas ar krīžu konstatēšanu jau pašā sākumā un savlaicīgu palīdzību.

Kas attiecas uz ugunsgrēku apkarošanu, SVF galvenokārt atrodas ideoloģiskās kritikas krustugunīs.

Pretēji tās partnerei Pasaules bankai, kas ir atbildīga par attīstības politikas uzdevumiem Trešajā pasaulē, SVF tiek uzskatīta par daudz liberālāku, tā vairāk balstās uz patiesi sāpīgiem glābšanas pasākumiem: priekšnoteikums kredītu piešķiršanai ir SVF kontrole pār valsts ekonomiku un parasti tā dod rīkojumu noteikt augstas procentu likmes. Kritizētāji, tie pa lielākajai daļai nāk no Pasaules bankas, domā, ka līdz ar to tiek ierobežots nacionālais patēriņš un daudzos gadījumos krīze tiek uzkurināta pat vēl vairāk. SVF ir jāsarīko intensīvas diskusijas par uzdevumiem un atrisinājuma variantiem. Koha–Vēzera kandidatūras noraidīšana ir jāaplūko arī šajā aspektā. Vācietis ilgus gadus ir strādājis Pasaules bankā.

Martina Fricla

"Dīvains paņēmiens, kā izvēlēties līderi"

"Financial Times"

— 2000.03.01.

Starptautiskais strīds par SVF vadītāja posteni ir atklājis izvēles procesa trūkumus.

Ja izskats būtu noteicošais, tad diez vai varētu atrast labāku kandidātu Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektora amatam kā Kaio Kohs–Vēzers.

Smalkais un daudzas valodas protošais 55 gadus vecais vācietis izskatās kā tīrs tādas starptautiskas figūras iemiesojums, kam būtu jāvada Vašingtonas institūcija. 20 gadus savas karjeras viņš ir pavadījis Pasaules bankā.

Taču šonedēļ Kohs–Vēzers — Vācijas finansu ministra vietnieks — ir cietis publisku pazemojumu no ASV valdības. Kad Eiropas Savienība Vācijas spiediena rezultātā izvirzīja viņa kandidatūru SVF vadītāja postenim, Savienotās Valstis noraidīja to kā šim amatam neatbilstošu. Šis noraidījums notika pēc neveiksmīgajiem prezidenta Klintona mēģinājumiem pārliecināt Vācijas kancleru Šrēderu piekāpties un neizvirzīt Kohu–Vēzeru. Izskatās, ka tas var atstāt SVF bez vadītāja uz vairākiem mēnešiem, turklāt vēl brīdī, kad ASV Kongresā pret to izskan asa kritika par tā darbību neseno globālo finansu krīžu laikā.

Par spīti atklāta konflikta sākumam ES vakar turpināja virzību uz Koha–Vēzera kandidatūras formālu nominēšanu SVF padomei. Viņš pievienojas Stenlijam Fišeram — pašreizējam fonda direktora vietas izpildītājam, ko nominēja 20 Āfrikas valstis, un Japānas kandidātam Eisuke Sakakibaram, kas drīzumā varētu no tālākas sacensības izstāties.

Tā nav pirmā reize, kad par SVF vadītāja vietu izceļas pamatīga diplomātiska sadursme: Mišels Kamdesī 1986. gadā tika nozīmēts tikai pēc sīvas cīņas ar nīderlandiešu kandidātu Onno Rūdingu. Taču šī ir globāla cīņa un tās rezultāts var būt beigas vispārpieņemtajam uzskatam, ka SVF vadītāju izvēlas Eiropas valdības.

Pirmo reizi šie pieņēmumi tika pakļauti šaubām īsi pēc tam, kad Kamdesī paziņoja par savu nodomu atkāpties. Atspoguļojot savas augošās balsstiesības pasaules ekonomiskajā izkārtojumā, attīstības valstu valdības uzstāja, ka ir jāizvēlas labākais kandidāts, neņemot vērā valstisko piederību.

ASV nepievienojās šai pozīcijai, vēloties izvairīties no diplomātiskām domstarpībām ar Eiropu. ASV administrācija lika saprast, ka tā ir apmierināta ar situāciju, kurā nākamo fonda vadītāju izvēlas eiropieši, ja vien viņš vai viņa ir pietiekami ievērojama figūra, kura baudītu plašu starptautisku atbalstu.

Eiropas valdību vidū pastāvēja uzskats, ka, tā kā SVF bija vadījis Francijas pārstāvis, tagad šis postenis būtu jāsaņem citai nacionālajai grupai. Daudzi domāja, ka tagad ir pienākusi Vācijas "kārta" izvirzīt fonda vadītāju, līdz ar to pieliekot punktu neformālajam aizliegumam Vācijas pārstāvjiem kandidēt uz šādiem posteņiem, kurš bija spēkā vēl kopš Otrā pasaules kara beigām.

Šrēdera jaunajai valdībai SVF postenis šķita esam kā ideāla iespēja virzīt uz priekšu šim postenim īpaši atbilstošo figūru Kohu–Vēzeru. Tas fakts, ka viņa vārds aiz Vācijas robežām neizraisīja līdzīgu entuziasmu — it īpaši Francijā un Lielbritānijā — netika ņemts vērā.

Vācijas atbilde uz Parīzes — un mazliet mazākā mērā arī Londonas — iebildumiem pret Koha–Vēzera kandidatūru bija ķeršanās pie megafonu diplomātijas. Šrēders sāka augsta līmeņa lobēšanas centienus ar tiešu vēršanos pie SVF izpilddirektoriem vēstulē, kurā viņš izklāstīja iemeslus, kādēļ Koham–Vēzeram būtu jāieņem šis amats. Tad sekoja uzaicinājums 40 vadošajiem vēstniekiem Berlīnē uz tikšanos ar kanclera ārlietu padomnieku Mihaelu Šteineru.

Taču Kohs–Vēzers tagad ir sāpīgi apzinājies, ka Vašingtona ir pilsēta, kura nepiedod. Savas karjeras laikā Pasaules bankā daudzi kolēģi viņu uzskatīja par labu komandas spēlētāju, lai arī daži juta, ka viņš pārāk daudz pakļaujas valdošajām birokrātiskajām tendencēm.

Tomēr šķiet, ka vismaz dažos viņš ir izraisījis naidīgu attieksmi, piemēram, Meksikas valdībā 1995. gada finansu krīzes laikā. Vēl būtiskāks ir tas fakts, ka viņš neatstāja labu iespaidu uz ASV finansu sekretāru Lariju Samersu, kura pozīcija ir pietiekami spēcīga, lai varētu aizstāvēt savus uzskatus.

Samersa pretestība ir lielākais pret Kohu–Vēzeru vērstais faktors. Drīz vien pēc tam, kad vācieši nosauca viņa vārdu, ASV Finansu ministrija sāka dot stingrus mājienus, ka amerikāņi neuzskata viņu par piemērotu kandidātu. Taču par nepatiku Vašingtonai Berlīnē šos mājienus neņēma vērā, bet Šrēders tikai pastiprināja savu kampaņu.

Viņš pārvarēja Francijas un Lielbritānijas pretestību, jo neviena no tām nevēlējās sākt strīdu šajā jautājumā, un panāca ES finansu ministru pirmdien pieņemto lēmumu izvirzīt Koha–Vēzera kandidatūru. Vācija uzstāja uz viņa izvirzīšanu pat pēc nedēļas nogales telefona sarunas starp Klintonu un Šrēderu.

Tad Baltā nama preses pārstāvis Džo Lokharts atklāti paziņoja, ka Vašingtona iestāsies pret Koha—Vēzera kandidatūru. Amerikāņu pārstāvji apgalvo, ka tas tika darīts negribīgi, taču to padarīja neizbēgamu Vācijas atteikšanās ieklausītos privāti izteiktos brīdinājumos. Tas tika darīt arī pēc tam, kad savus viedokļus bija izteikušas vairākas institūcijas, arī Valsts departaments un Nacionālā drošības padome.

Vācijas valdība vakar turpināja paust savu neapmierinātību ar ASV pozīciju. "Savienotajām Valstīm nav tiesību noteikt, kam būtu jābūt Eiropas kandidātam uz SVF prezidentūru," sacīja Vācijas finansu ministrs Hanss Eihels. Taču ASV stingri uzstāj, ka tās vēlas, lai Eiropa nāktu klajā ar citu kandidātu.

Tas vedina domāt, ka neviens no pašreizējiem trim kandidātiem negūs pietiekami lielu atbalstu, lai pārņemtu fonda vadību. Šonedēļ fonda padome neformāli mēģinās vienoties par konsensa kandidātu, un pēc šīs vienošanās Sakakibara var izstāties no sacensības. Bet šajā punktā, kā šķiet, process var nonākt strupceļā. Kas notiks pēc tam, nav skaidrs, lai arī dažas valdības cer, ka strupceļš var kalpot par pamudinājumu eiropiešiem pārskatīt savu izvirzīto kandidatūru.

Lai kurš arī neuzvarētu, viens šķiet esam skaidrs. Šķiet, ka SVF un citu starptautisko organizāciju vadītāju posteņu kandidātu izvēles process ir nonācis arvien lielākos sarežģījumos. Ja mēs vēlamies, lai šīs nedēļas jukas neatkārtotos, SVF dalībvalstīm ir jāatrod tāda vadītāju izvēle, kas vairāk atbilstu laika garam.

Stīvens Fidlers, Heigs Simonjans

"Starptautiskā drošība 21. gadsimtā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.02.29.

Piecas attīstības tendences

— un daudz jautājuma zīmju

Kopš bipolārās starptautiskās kārtības sabrukuma starptautiskās drošības un akadēmiskās pētniecības jomā daudz kas ir mainījies. Līdzīgi kā laikā tieši pēc Otrā pasaules kara beigām arī deviņdesmitie gadi iezīmējās ar nedrošību, pārmaiņām un jaunu struktūru meklējumiem. Šodien iespējams saskatīt dažas attīstības tendences, kuras, pēc autoru domām, varētu būt raksturīgas 21. gadsimtam.

 

Termina satura paplašināšanās

Kopš pārmaiņu laika ievērojami grūtāk ir rast jaunu definīcijas formulējumu. Ar stingrās bipolārās struktūras sabrukumu "starptautiskajā drošībā" darbojošos personu, tēmu un līdzekļu loks palielinās. Ar šo pieaugošo grūtības pakāpi šodien ir saistīta neziņa, kas kopumā attiecināma arī uz starptautisko drošības politikas jomu. Atbilstoši tam termins politiskajās un akadēmiskajās aprindās tiek lietots ļoti atšķirīgā veidā.

Kā tendence ir izteikta jauna drošības termina saturiskā apjoma paplašināšanās, kas līdzās militārajiem un ekonomiskajiem faktoriem satur arī sociālos, kultūras un ekoloģiskos faktorus. Kur būtu jānovelk tik paplašinātas drošības jomas robežas, tas tuvākajā laikā nebūs tik viennozīmīgi nosakāms un paliks intensīvu diskusiju objekts.

Speciālistu vidū neapstrīdamas ir divas lietas. Pirmkārt, starptautiskā drošība arī 21.gadsimtā paliks starptautiskajām attiecībām radniecisks aspekts. Turpmāk nav paredzēta tāda pasaules kārtība, kura attaisnotu drošības politikas attiecināšanu uz politiskās ekonomijas sektoru. Otrkārt, viennozīmīgu draudu vietā priekšplānā izvirzās neskaitāmi riski un nedrošība, kas objektu padarīs ievērojami heterogēnāku un sarežģītāku.

 

Globalizācijas atpakaļejošais spēks

Pagājušajos gadu desmitos bija vienots uzskats, ka ekonomikas globalizācijas procesa ietekme uz starptautisko drošību aizvien palielinājās. Kāda veida ietekme ir tam patiesībā, ir strīdīgs jautājums vēl joprojām.

Pēdējā laikā uzmanība atkal tiek pievērsta šī uzskata trūkumiem. Tiek minēti trīs argumenti, kāpēc globalizācija, kā tam vajadzētu būt, nav saistīta ar globālu drošību. Pirmkārt, pretēji daudzām dažādajām prognozēm valsts arī šodien ir svarīgākā darbojošās persona starptautiskajā sistēmā, bet militārajiem varas līdzekļiem arī turpmāk būs vadošā loma starptautisko konfliktu noregulēšanā. Saspīlējums starp nacionālo un starptautisko drošību saglabājas, valsts interesēm un vērtībām tāpat kā agrāk būs noteicošā ietekme starptautisko attiecību jomā.

Otrkārt, globalizācija pie pašmāju durvīm rada ne tikai labumu, bet arī draudus. Valstu starptautisko sakaru paplašināšanās ļāvusi pieaugt ne tikai finansu un tirdzniecības plūsmām, bet arī radījusi iespēju tam, ka narkotikas, nukleārās izejvielas un Dual–use tehnoloģijas šodien visas pasaules mērogā cirkulē daudz brīvāk, tādējādi apgrūtinot to kontroli. Ne tikai ekonomikā darbojošos personu skaits, bet arī organizētās noziedzības un starptautiskā terorisma apjoms draud palielināties. Treškārt, globalizācija nekādā gadījumā neataino vispasaules tendences. Daudz vairāk tā akcentē reģionālo nevienlīdzību un arī reģionu iekšienē apgrūtina noteikt nākotnes attīstības tendences. Kā piemērs šeit minama 1998.gada Āzijas krīze.

Šajā sakarībā pašreiz notiek divas diskusijas, kuru norise ievērojami noteiks 21.gadsimta drošības gaitu. Vispirms runa ir par jautājumu, vai starpvalstu konfliktos eksistē intervences tiesības. Vai deviņdesmitajos gados notika šāda starptautisko tiesību paradigmas nomaiņa, kura uz ANO hartā ietverto suverēnu valstu vienlīdzības principa rēķina atbalsta intervenci cilvēktiesību vārdā? Ja tas tā ir, tad kādi ir intervences tiesību kritēriji un kāda loma šajā sakarībā jāpilda ANO?

Otrā diskusija attiecas uz jaunu militāro tehnoloģiju nozīmi starpvalstu konfliktu samazināšanā.

Attiecībā uz piesardzību vēlam, lai 21.gadsimtā ES pārņemtu lielāku drošības un aizsardzības politikas lomu, vismaz Eiropas reģiona ietvarā. Protams, attiecībā uz šo tendenci paliek ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Nav skaidrs ne tikai tas, kā Eiropas valstis grib realizēt savu nodomu par spīti pastāvīgi aizsardzībai samazinātajiem izdevumiem, bet arī tas, kā jāizskatās institucionālajai sadarbībai jauno Savienības un NATO militāro struktūru starpā. Arī līdzdalības iespējas ES operācijās Eiropas NATO dalībniecēm, kuras neietilpst ES, vēl ir jāapspriež, tāpat kā kritēriji, kuri nosaka veidu, kā eiropiešiem iespējams izmantot NATO resursus.

 

"Globalizācijas slēptās problēmas"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.01.

Kādu mācību mums var dot ASV ekonomika.

Amerikas Savienotajām Valstīm pēdējā desmitgade bijusi pats veiksmīgākais ekonomiskās attīstības periods. Uz jautājumiem, kāpēc tā notika, kas veicināja Amerikas ekonomikas uzplaukumu un ko mēs varētu mācīties, gatavojās atbildēt Krievijas Zinātņu akadēmijas ASV un Kanādas institūta vadošie ekonomisti. 18. februārī viņi noorganizēja konferenci par tēmu: "ASV ekonomika 2000: stāvoklis, perspektīvas un paraugs Krievijai".

Šodien Amerika pēc 1945. gada piedzīvo savu otro ekonomiskās varenības virsotni. Lai arī ASV ekonomikas īpatsvars ir divas reizes mazāks nekā pirms 55 gadiem, tomēr valstij, kurā dzīvo 4,5% mūsu planētas iedzīvotāju, pienākas 21% pasaules kopprodukta.

ASV sasniegumi ir diezgan pārliecinoši. Tas nav tikai ikgadējs 4% pieaugums, bet arī budžeta deficīta problēmas likvidēšana. Pirmo reizi desmitgadē Amerikas budžeta ienākumi pārsnieguši izdevumus, un 1999. gadā budžeta plāna pārpilde ir 124 miljardus dolāru. Turklāt vēl ir ļoti zems inflācijas un bezdarba līmenis, kas ir pretrunā ar visiem ekonomikas mācību līdzekļiem. Pēc konferences dalībnieku domām, tas noticis ar stingru budžeta un kredīta politiku, ko realizē valdība. Šo jauno Amerikas ekonomiku jau ir sākuši saukt par "klintonomiku", ņemot vērā jaunās valsts ekonomikas politikas formas, kas izveidojušās Bila Klintona laikā.

Pēc Krievijas zinātņu akadēmijas ASV un Kanādas institūta direktora vietnieka Viktora Supjana domām, jaunās Amerikas ekonomikas galvenās iezīmes ir kapitālieguldījumi cilvēciskajā faktorā. Pašlaik divas trešdaļas budžeta (1,3 trilj. dolāru) tiek tērēti izglītībai, sociālajai nodrošināšanai, veselības aizsardzībai u.c. Ne mazāk svarīga ir augstā zinātniskā līmeņa iezīme (46% pasaules izdevumu ir šajā sfērā) un informācijas sfērā (40% visas pasaules datoru atrodas šajā valstī). Viens no pieauguma faktoriem kļuva privātās investīcijas, kas ir 30% ienākumu. Amerikas valdība atteicās no melīgās dilemmas: valsts regulēšana vai tirgus. "Klintonomika" saglabā un pastiprina valsts sociālo funkciju, taču realizē to bezdeficīta finansēšanas ceļā. Par jaunās ekonomikas īpatnību var nosaukt arī pasaules tirgus globalizācija procesa vadības politiku. Būtībā visa pasaules ekonomika ir vērsta un strādā Savienoto Valstu labā, kas ir pasaules ekonomikas centrs.

Tas viss nenozīmē, ka Amerikas ekonomika ir iegājusi mūžīgā izauguma un plaukuma periodā. Eksistē vesela virkne faktoru, kas ir nākamo krīžu ķīla. ASV patērē ievērojamu daļu pasaules resursu (un, protams, ir atkarīga no tiem). Cita problēma — "biržas burbuļa " parādīšanās (akciju kotēšanās pieaugums, kas nav materiāli nodrošināts), kas nākotnē draud ar tādu pašu krahu, kāds bija 1992. gadā. Šodien Amerikas biržas tirgus kapitalizācija — 155%, bet 1929. gadā tā bija 70%. Tādējādi fondu tirgus un vērtspapīru tirgus ir pats eksplozīvākais ekonomikas elements. Biržas spekulācijas, kas vēl nesen bija viens no uzplaukuma pamatiem, var vērsties pret ASV, mainot finansu plūsmas vektoru par 180 grādiem.

Protams, Amerikas krahu piesaukt ir pāragri, bet, pēc ASV un Kanādas institūta zinātniskā darbinieka Vladimira Vasiļjeva aprēķiniem, XXI gadsimta sākumā būtu jābeidzas ASV divdesmit gadu aktivitātes pieauguma ciklam finansu tirgū. Ilgstoša kāpuma periodu nomainīs tikpat ilgstošs krituma periods. Šis lūzums neizbēgami atstās negatīvu ietekmi gan uz Krievijas ekonomiku, kuras attīstību no deviņdesmito gadu sākuma definē ar šoka efektu. Sākumā šokam bija tikai iekšējs raksturs, kas saistīts ar mēģinājumiem ieviest amerikanizētu tirgus modeli, bet 1998. gadā šoka triecienu izraisīja attiecības pasaules finansu sistēmā, kuras perifērijā tajā laikā atradās mūsu valsts. Pasaules "ekonomikas cunami" gadījumā trešajam šoka vilnim būs pašas nopietnākās sekas novājinātajai ekonomikai. Pašlaik Krievija pārdzīvo periodu, kas ir līdzīgs tam, kādu pārdzīvoja ASV septiņdesmitajos gados. Toreiz ASV, pārciešot nopietnu enerģētisko un pārtikas krīzi, kālab notika pati lielākā nacionālās valūtas inflācija XX gadsimtā, izstrādāja ekonomiskās drošības koncepciju, kas kalpoja par ķīlu pašreizējam Amerikas ekonomikas uzplaukumam.

Deniss Prokopenko

 

"Frankfurtes neprāts"

"The Economist"

— 2000.02.26./02.03.

Bērna autiņos esošo Eiropas Centrālo banku (ECB) pirmajos 14 mēnešos kopš tās iziešanas finansu smilšu kastē ir mēģinājis iebaidīt gandrīz ikviens.

To plaši ir kritizējuši par caurskatāmības trūkumu un nepietiekami izstrādātu atskaitīšanās kārtību, kā arī par kļūdaino finansu uzraudzības sistēmu. Nesen publicētais jaunais Ekonomiskās politikas pētījumu centra (EPPC) ziņojums piekrīt gandrīz visām kritiski izteiktajām piezīmēm, taču noliedz populistiski ieteiktos kļūdu labojumus.

Nav šaubu, ka ECB darbība ir sliktāk caurredzama nekā Anglijas Bankas darbība, kurai finansu ministrs ir noteicis skaidru inflācijas mērķi un kura publicē savas Monetārās politikas noteikšanas komitejas svarīgāko sanāksmju un atsevišķo komisijas locekļu balsojumu protokolus. Turpretī ECB nosaka pati savus mērķus. Tā ir izvirzījusi sev pat divus mērķus — monetāro izaugsmi un inflācijas ierobežošanu. Tā kā abi šie mērķi var nonākt konfliktā, tirgiem ir grūti saprast, kā ECB pieņem savus lēmumus. Bankas atteikšanās publicēt balsojumu izdrukas vai protokolus visu jautājumu sarežģī vēl vairāk.

Lai palielinātu caurskatāmību, lielākā daļa ārpusē esošo ir pieprasījuši, lai banka publicētu savu balsojumu rezultātus un sanāksmju protokolus. Taču EPPC ziņojuma autori uzskata, ka pašreizējā situācijā ECB dara pareizi, tos nepublicējot. Dažādo valstu pārstāvju viedokļu un balsojuma pētīšana tikai palielinātu fokusēšanos uz nacionālajām atšķirībām, tādējādi graujot uzticību pašai bankai.

Citās centrālajās bankās izstrādātie darbības modeļi Eiropas Centrālajā bankā varētu arī nedarboties, jo pašā Eiropā eksistē spriedze starp vēlmi pēc lielākas integrācijas un nevēlēšanos atteikties no nacionālās politiskās kontroles. EPPC ziņojums pēta veidus, kā varētu mazināt šo spriedzi. Pirmkārt, Eiropas Parlamentam vajadzētu Eiropas Centrālajai bankai izvirzīt noteiktu inflācijas mērķi, lai nevarētu rasties nekādas nesaskaņas par monetārās politikas mērķi. Otrkārt, ziņojums iesaka, ka bankas izpildpadomes vara salīdzinājumā ar dalībvalstu centrālo banku pārvaldnieku varu būtu jāpalielina, jo nacionālo banku pārvaldniekus vairāk ietekmē viņu valstu nacionālās intereses. Saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem visi 11 dalībvalstu centrālo banku pārvaldnieki drīkst piedalīties balsojumos, tādējādi ar savām balsīm pārbalsojot sešus ECB valdes locekļus. Būtu labāk, ja katrā atsevišķā balsojumā balsot varētu, teiksim, tikai pieci nacionālo banku pārvaldnieki, saņemot savas balsstiesības rindas kārtībā, līdzīgi izkārtojumam, kas eksistē Amerikas federālo rezervju sistēmā attiecībā uz reģionālo banku prezidentiem.

Tā pati spriedze starp Eiropas integrācijas un nacionālās kontroles centieniem rada problēmas arī banku pārraudzīšanā. Bankas kļūst aizvien eiropeiskākas, jo vienotā valūta veicina pārrobežu kontaktus un banku apvienošanos, kā arī lielāku to apdraudējumu no ārpuses. Līdz ar to vienas valsts banku neveiksmes varētu ātrāk izplatīties visā pārējā Eiropā. Diemžēl pašreiz eksistējošā kārtība nav gatava banku krīzes likvidācijai visā Eiropā, jo uzraudzības pienākumi joprojām paliek dalībvalstu regulētāju rokās. Savukārt ECB varētu nesaņemt pietiekami daudz informācijas krīzes gadījumā un tādēļ tai būtu grūti koordinēt nacionālo regulētāju darbību.

No ekonomiskā viedokļa būtu vislabāk, ja banku uzraudzība būtu centralizēta, vai nu šo pienākumu uzdodot pašai ECB, vai arī izveidojot pilnīgi jaunu un neatkarīgu uzraudzības un regulācijas institūciju. Tomēr, kā apgalvo ziņojums, šāda centralizācija tuvākajā nākotnē politiski nav iespējama, jo tā prasītu, lai dalībvalstu valdības atteiktos no nacionālās kontroles un dažām centrālajām bankām atņemtu vienu no vēl atlikušajām to funkcijām. Tā vietā ziņojums iesaka pilnīgi pretēju risinājumu — patiesu decentralizāciju, uzraudzības banku lomu atdodot tirgum līdz ar pilnīgas banku atklātības noteikumu pieņemšanu visā Eiropā. Šī ideja, kas daļēji balstās tā dēvētajā Jaunzēlandes modelī, ir tāda, ka, paplašinot informāciju par banku riska pakāpi, bankām tiek dots lielāks impulss rīkoties saprātīgi un mazināt neveiksmju risku.

Plašāka banku caurskatāmība ir jāpapildina ar pasākumiem, kas mazinātu kādas atsevišķas neveiksmes izplatīšanās efektu, samazinot, piemēram, negarantētu starpbanku darījumu skaitu Eiropas bankās. Joprojām eksistētu nepieciešamība pēc "pēdējās instances aizdevēja" palīdzības, taču uz tirgu orientēta reforma varētu palielināt banku spēju pretoties nelabvēlīgiem apstākļiem.

ECB līdz šim ir veicies — tai vēl nav bijis jāsaskaras ar finansu krīzēm. Kādu dienu tās izraisīsies. Tādēļ arī būtu labāk jau laikus reformēt banku sistēmu. Diemžēl vēsture rāda, ka ir nepieciešama krīze, lai piespiestu rīkoties politikas noteicējus.

"Varas vājības"

"Die Presse"

— 2000.03.01.

Fronte ir vienota. 14 ES dalībvalstis negrib atteikties no sankcijām.

Viņi Jerga Haidera atkāpšanos no partijas priekšsēdētāja amata uzskata par farsu, par ABP politiķa jaunu taktisku manevru. Virspusēji raugoties, 14 dalībvalstu reakcija šķiet tikpat vienprātīga kā kādreiz lēmuma pieņemšanā par sankcijām. Taču, ieskatoties tuvāk, kļūst skaidrs, ka viena otra no tām Haidera atkāpšanos no amata labprāt iegrāmatotu kā panākumu, nevis joprojām izdarītu spiedienu uz Austriju. Ja kāds melni zilajā koalīcijā domāja, ka ar šo soli pietiks, lai nomierinātu ārzemes, tad viņš ir bijis naivs. Ne partneri ES tik ātri atteiksies no iesāktā, ne arī dalībvalstis ir ieinteresētas ātrā krīzes izbeigšanā. Nekad vēl Eiropas Savienība nav bijusi tik spēcīga kā pašreiz. Nekad vēl 14 dalībvalstis nav pieņēmušas lēmumu tik īsā laikā. Un vēl nekad Francija un Beļģija Savienībā nav baudījušas tādas varas pozīcijas, kā vadot uzbrukumus Alpu republikai. Pēc šo valstu domām, pārāk ātri atbrīvot šo politisko ložu būtu fatāla kļūda. Tas pieder pie politiskās varas būtības, ka varenie pie kāda konflikta turas tik ilgi, kamēr tas nostiprina viņu pozīcijas. Vienmēr ir karots tieši šī iemesla dēļ. Šādā veidā apvienotajā Eiropā vienmēr ir uzvarēts vēlēšanās. Arī Jergam Haideram piemīt šāda vājība. Viņš konfliktu uzkurināšanu praktizēs arī tad, ja būs "tikai" Kērntneras vadītājs. Nē, šī krīze nav beigusies. Ar Haidera virspusējo atkāpšanos vien nepietiek, lai pārrautu 14 ES dalībvalstu fronti. Tāpat kā visi austrieši tik ātri nekļūs par tolerantiem ārzemnieku draugiem, par sajūsminātiem ES pilsoņiem un diferencētiem pašu vēstures novērtētājiem, arī Žaks Širaks Francijā un Luī Mišels Beļģijā neatteiksies no sava politiskā jājamzirdziņa. Tad ir jānotiek kaut kam vairāk un kaut kam godīgākam.

Volfgangs Bēms

 

"Progress ES aizsardzības ministru tikšanās reizē"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.29.

Stratēģiskās koncepcijas vadlīnijas līdz gada beigām. Beļģija pārtrauc militāros sakarus ar Austriju.

Kopīga ES drošības un aizsardzības politika virzās uz priekšu daudz ātrāk, nekā līdz šim bija pieņemts. Šāds iespaids radās pirmdien ES aizsardzības ministru neformālās tikšanās laikā Portugāles pilsētā Sintrā. Lisabonas aizsardzības ministra un pašreizējā ES Padomes priekšsēdētāja Kastro Kaldasa vadībā ministri apsprieda plānus par ātrās reaģēšanas karaspēka izveidi 60 000 vīru apjomā, kurš galvenokārt Eiropā paredzēts miera uzturēšanas un krīžu novēršanas pasākumiem, nepieciešamības gadījumā bez NATO piedalīšanās. Ministri pilda valstu un vadītāju decembrī Helsinkos pieņemto uzdevumu, kas paredz, ka šim karaspēkam jau 2003.gada vidū jābūt kaujas gatavībā. Pārējiem plāniem jāatrodas trīs jauno komisiju rokās, kurām savs darbs jāsāk 1.martā Briselē: drošības politikas komitejai, militārajai komisijai un militārštābam.

ABP partijai piederošā Austrijas aizsardzības ministra Šreibnera uzņemšana notika neuzkrītoši, ministriem tūlīt sēžoties pie apspriežu galda. Kad Šreibners runāja, neviens zāli neatstāja. Tomēr Beļģijas aizsardzības ministrs pārsteidza pulcējušos ar paziņojumu, ka Beļģija savus militāri politiskos sakarus ar Austriju pārtraukšot. Flahauts tādējādi apliecināja neierasti stingro Beļģijas nostāju attiecībā uz jauno Vīnes valdību. Viņš soli pamatoja ar to, ka ABP ļaujoties, lai to iedvesmo nacionālsociālisma idejas. "Šī partija nav pelnījusi, ka to vērtē pēc tās darbiem; tā sevi ir diskvalificējusi," teica beļģietis. Diplomāti gan piezīmēja, ka Beļģija un Austrija līdz šim gandrīz vai nav runājušas par pieminēt vērtām militāri politiskajām attiecībām.

Ministru konferencei britu valdība iesniedza dokumentu, kurā bija rezumēts sava veida plāns Eiropas karaspēka izveidei. Pēc tā ES valdībām soli pa solim būtu jātuvojas stratēģiskai koncepcijai, kuras struktūrām jābūt izstrādātām jau šā gada beigās. Vispirms runa ir par noteiktu "vadmotīvu" formulēšanu un pieņemšanu, kas noteiktu visus tālākos soļus, un trim komisijām Briselē noteiktu konkrētus uzdevumus. Ar īpašu nozīmi jābūt iesaistīšanās aprakstam un diapazonam, kas attiecināms uz 50 000 līdz 60 000 vīru lielu karaspēku. Trīs komisiju vadības uzdevumu pārņems politiskā un drošības politikas komiteja (PSP). Tā pēc savas funkcijas līdzinās pastāvīgajai NATO Padomei Briselē.

Aizsardzības ministrs Šarpings bija iepriecināts par nozīmīgajiem panākumiem Sintrā. Jauna karaspēka vienību izveide neesot nepieciešama, toties esot jāveido jaunas vadības struktūras. ASV uztraukumam sakarā ar Eiropas plāniem Šarpings grib atbildēt ar apgalvojumu, ka nekas netiks sākts, neapspriežoties ar NATO. Pastāvēšot regulāri kontakti ar aliansi tā, ka Eiropas atlantiskās sadarbības mugurkauls saglabāsies. Tāpat nebūs nekādu dubulto komandu struktūru. Šarpings paziņoja, ka otrajā pusgadā tiks noteikts, cik lielas iemaksas katram ES partnerim jāiegulda karaspēka vienību uzturēšanai.

Šarpings izteica izpratni attiecībā uz Francijas aizsardzības ministra Rišāra ieteikumu, ka investīcijas valsts aizsardzības labā jāpaaugstina līdz 0,7% no nacionālā iekšzemes kopprodukta. Tāpēc jārunā par trūkumiem Bundesvēra vadībā un rīcībā. Šie trūkumi, piemēram, ļauj saprast, kas, novēršot krīzes, esot īpaši nepatīkams. Ja Vācijā tiks sasniegts 0,7% mērķis, tad tā sekas būtu investīciju apjoma divkāršošanās.

"Neierasts konflikts"

"Die Zeit"

— 2000.03. Nr.10.

NATO un Rietumeiropas Savienība vingrinās krīžu pārvarēšanā — un atklāj aliansē dziļu plaisu.

Cik lielā mērā Eiropas neatkarība nostiprina transatlantisko drošības arhitektūru? Jautājums gaida atbildi. Jo mērķtiecīgāk ES virza uz priekšu pašas aizsardzības projektu, jo jūtamāka kļūst amerikāņu partneru nepatika — pat nevēlēšanās.

Pirmdien Portugālē 15 ES dalībvalstu aizsardzības ministri vienojās par ātrās reaģēšanas vienības izveides termiņu plānu. Šī gada beigās dalībvalstīm konferencē būs jāpaziņo, cik daudz karavīru un līdzekļu katra no tām spēj piedāvāt. ES 2003. gadā grib būt spējīga divu mēnešu laikā sagatavot akcijām 15 brigādes uz gadu; tā kā vienības tiks mainītas ik pa četriem līdz sešiem mēnešiem, tad tās rīcībā ir jābūt 180 000 vīru. Vācija, kā saka Bundesvērā, ir gatava dot divas līdz trīs brigādes — tikpat daudz cik briti.

Samērā godkārīgi. It īpaši tāpēc, ka NATO Eiropas partnerēm jau tagad ir grūtības izpildīt solījumu par 38 000 karavīru nodrošināšanu Kfor kontingentam Kosovā. Un tomēr Eiropas drošības un aizsardzības politikas vilciens, salīdzinot ar pārējiem ES reformu pasākumiem, uz priekšu virzās ātrāk. Ir pagājuši deviņi mēneši, kopš galotņu sanāksmē Ķelnē tika pieņemts lēmums, ka Savienībai krīžu gadījumos ir jātiek galā arī bez NATO, — un jau šonedēļ štāba virsnieki ievācās birojos Eiropas Padomē un sāka izstrādāt akciju scenārijus.

Amerikāņi labprāt atklāti ironizē par eiropiešu centieniem. To, cik nopietni viņi izturas pret šo attīstību, pagājušajā nedēļā varēja novērot kopējās NATO un Rietumeiropas Savienības (WEU) mācībās CMX/Crisex 2000 : uz salas "Kiloland", kaut kur uz rietumiem no Āfrikas, kā paredzēts scenārijā, izraisījās pilsoņu karš. NATO bija iesaistīta kur citur, kamēr ļaunprātīgā valsts "Yellowland" apdraudēja Dienvideiropu ar masveida iznīcināšanas ieročiem. Tagad bija pienākusi Eiropas aizsardzības organizācijas WEU stunda, kas gadu desmitiem ilgi atradās bezdarbībā: tai ar nelielu NATO palīdzību bija jāatjauno uz salas miers.

Tā, salīdzinājumā ar kādreizējām varenajām NATO mācībām, nebija nekāda lielā lieta, kuras laikā pa Vācijas teritoriju pārvietojās īsti tanki: Crisex scenārijs tika nospēlēts tikai uz ekrāna un beidzās ar jautājumu, kurš pašreiz vispār spēj dot karavīrus? Izmēģināta tika vienīgi lēmumu pieņemšanas norise, saskaņā ar kuru NATO akceptē to, kā rīkojas WEU, un tad ar to detalizēti apspriež NATO aprīkojuma izmantošanu. Un tieši tad nonāca līdz kraham.

NATO padomē, kā informē dalībnieki, briti amerikāņiem pārmeta stūrgalvīgu turēšanos pie savām pirmā starp vājākajiem partneriem prerogatīvām aliansē, bet "pa to laiku francūži, kuri visu izprovocēja", kā saka kāds novērotājs, "vēsi smaidot klusēja". Strīda kodols bija, vai NATO augstākā virspavēlnieka vietnieka Eiropā virsvadība saglabājas arī "NATO aprīkojuma" izīrēšanas WEU gadījumā? Vai NATO, ņemot vērā tās piedalīšanos citā misijā, saglabā tiesības jebkurā laikā atprasīt rīcībā nodoto aprīkojumu? Tas ir ass konflikts, aiz kura slēpjas strīds par pamatprincipiem.

Parīze grib, lai ES (kurai gada beigās ir jāpārņem WEU institūcijas) aizsardzības jautājumos būtu no NATO tik neatkarīga, cik vien iespējams. Vašingtona samērā pamatoti norāda uz eiropiešu atkarību no Amerikas militārā spēka. Vācijas un Lielbritānijas starpniecības mēģinājumi ir palikuši bez rezultātiem: ES un NATO joprojām neuztur oficiālus kontaktus — neraugoties uz to, ka NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons un viņa sarunu partneris no ES puses Havjers Solana pie izdevības kopā brokasto. Kāds augsts NATO diplomāts ir teicis pavisam lakoniski: " Crisex amerikāņiem deva iespēju skaidri paust savu viedokli — un viņi to izmantoja."

Dažs labs Briselē cer, ka nopietnu briesmu gadījumā šādi strīdi zaudēs nozīmi. Taču šādi gadījumi var rasties drīz, piemēram, Dienvidbalkānos, kur eksperti prognozē karstu pavasari.

Konstance Štelcenmillere

"Par pareizu šķīstītavas izpratni"

"Le Monde"

— 2000.02.24.

Prodi: mana izpratne par šķīstītavu ir klasiska: man gribas cerēt, ka tā novedīs paradīzē. Tā ir krasā pretstatā Le Monde korespondenta Lorāna Zečini izpratnei, kas ir bezcerīga.

Par modes lietu ir kļuvuši paziņojumi par Komisijas beigām, tās prezidenta "atgriešanos savās mājās", Eiropas Parlamenta dīvaino uzvedību, Ministru padomes nestabilitāti, Eiropas izveides virzītājspēka sabrukumu, bezmērķīgās Eiropas administrācijas nākšanu pie varas. Analīze "Romano Prodi šķīstītava" stimulē tādu nomelnojumu straumi, bet vienlaikus pelna arī nožēlu. Prodi tik daudz nerunā par sevi personīgi, bet vairāk par Komisijas "drosmīgajiem priekšlikumiem".

Šajā ziņā institucionālo reformu darba kārtība turpmāk ir oficiāli atklāta, pārsniedzot Amsterdamas līguma "pārpalikumus."

Prodi atzīstas, ka nespēj mazināt sakāvniecisko noskaņojumu attieksmē pret Eiropas veidošanu.

Viņš apliecina, ka Komisija, ko dara spēcīgu viņa kolēģi, turpinās Eiropas veidošanai veltīt visus savus spēkus.

Prodi lūdz atļauju pieprasīt savu atrašanos Briselē, un nekur citur, lai darbotos pēc tā mandāta, ko viņam ir piešķīruši valstu un valdību vadītāji.

"Kur ir šefs?"

"Die Welt"

— 2000.02.28.

ES komisāru vidū aug sašutums par Romano Prodi. Viņi uzskata, ka prezidenta bālais un nelaimīgais ārējais iespaids apdraud viņu panākumus.

Prodi 19 komisāru vidū pastiprinās sašutums par vadītāju. Viņa politikai Eiropas lietās, pateicoties tās skaidri pierādāmajiem panākumiem, neviens gan īsti klāt neķeras. Taču Prodi stils galvenokārt nav pieņemams spēcīgākajiem komisāriem ar pašu politisko profilu un godkāri. Līdz šim Prodi mokošās uzstāšanās Eiropas Parlamentā un preses konferencēs izskaidrotas ar prezidenta "imidža vājumu". Tomēr pa šo laiku komisāriem ir radušās bažas, ka Prodi sliktais ārējais iespaids var likt ciest līdzi arī viņiem pašiem un mazināt ES Komisijas spēju Eiropā realizēt godkārīgu politiku. Fronte pret Prodi gan vēl nav izveidojusies, taču tas, ka mūžīgi tā turpināties nevar, komisāriem ir skaidrs. Te neko nemainīs arī Prodi standartveida atbilde: "Es esmu tāds, kāds esmu." "Dīzelis", kas brauc lēni, bet ilgi. "Tas, kurš nodarīs pāri Prodi, nodarīs pāri arī Komisijai," saka ES ārpolitikas komisārs Kriss Patens. Taču, ko iesākt tad, ja sev pāri nodarīs Prodi pats?

Būtībā "II Professore" stils ir riskants: viņš saviem komisāriem atstāj ļoti lielu spēles telpu – iespējams, pat tik lielu, ka viņa vadība no ārpuses vairs nav pamanāma. Un tas savukārt beigās atsaucas uz visiem pārējiem. Komisijas vadītāja vietnieks Nils Kinoks drīkstēja apceļot dalībvalstu galvaspilsētas, lai pēc sava prāta izskaidrotu sava 16 000 ierēdņu lielā aparāta reformas. "Tas ir neticami, ko Kinoks izdarīja ar šo sauso tēmu," apbrīnodams saka kāds augsts ES ierēdnis. ES komisāram Ginteram Ferhoigenam jau gadus desmit ir neapstrīdama suverenitāte attiecībā uz ES lielāko politisko projektu – paplašināšanos uz austrumiem. Ja kādas kandidātvalsts ministru prezidents kaut ko konkrētu vēlas, viņš telefonē Ferhoigenam. Komisārs Kriss Patens pašreiz vismaz nodrošina to ārpolitikas daļu, ko masu mediju mīlulis Havjers Solana kā "Mr. Ārpolitika" viņam žēlīgi ir atstājis. "Prodi gandrīz nepiedalās Ārlietu ministru padomes sanāksmēs," saka kāds ES diplomāts. Taču, ja jau ES Komisijas vadītājs gandrīz nav pamanāms, "Briselei" kopumā draud pazušana no zemes virsas.

"Es esmu čempionu komandas treneris," mierīgi saka Prodi. Taču viņa padomniekiem ir jātrenē treneris: arī tad, ja viņš nekad nekļūs Bils Klintons vai Tonijs Blērs, viņam ir vairāk jānodarbojas ar ārējo iespaidu. Un tā "II Professore" tiek regulāri "trenēts" pirms svarīgām uzstāšanās reizēm Eiropas Parlamentā un preses pārstāvju priekšā. Vairākas dienas daži ES pārstāvji kopā ar viņu vingrinājās "jautājums – atbilde – jautājums – atbilde" spēlē. "Vienu dienu viņš bija ģeniāls un dzirkstošs, bet jau nākamajā bija katastrofa." Sešdesmit gadu vecais Prodi atstāj biedējoši veca vīra iespaidu, balss ir klusa un vāja, domas nesakārtotas, un viņš ātri vien novirzās no tēmas.

Šīs neaprēķināmās pārmaiņas apgrūtina arī komisāru dzīvi iknedēļas sēdēs. "Dažkārt no viņa nevar izvilkt ne vārda. Taču jau nākamajā reizē viss norit raiti." Taču kopumā noskaņojums pasliktinās. "Prodi komisijā saliedētība ir daudz mazāka nekā vecajā Santera komandā," tā Briselē citē lauksaimniecības komisāru Francu Fišleru.

Neapmierināti ir ne tikai komisāri vien. Arī dalībvalstis arvien biežāk uzdod diezgan principiālo jautājumu: vai tāpēc pēdējā ES līgumā Komisijas prezidenta pozīcijas tika jūtami nostiprinātas? "Taču joprojām nav skaidrs, kur piedalās Prodi pats?" saka ES diplomāti. Arī ietekmīgie 15 ES dalībvalstu vēstnieki ir bezpalīdzīgi itāļa politiskās nenoteiktības priekšā: vispirms viņš Komisijas dienas kārtības pašā augšā ierakstīja cīņu pret lidmašīnu novēlošanos un dopingu, tad pārtikas līdzekļu drošību, tad Komisijas iekšējās reformas, un pašreiz tā ir "Baltā grāmata" par kompetenču sadalījumu starp "Briseli" un nacionālajām valstīm. Briseles eksperti saka, ka Prodi ar nevienā ES valodā precīzi neiztulkojamo vārdu "governance" ir rekomendējis politisku bumbu ar nesalīdzināmu sprādziena spēku – ES konstitūciju. Taču to gandrīz neviens nepamana, kad Prodi par to atklāti runā.

Tā Eiropas parlamentāriešiem vismaz klājās apmēram pirms desmit dienām, kad Prodi bija jāiepazīstina ar savu piecu gadu programmu. Pat sociāldemokrātisko un sociālistisko deputātu vairākums bija šausmās. Varēja dzirdēt pat ļauno vārdu "pārvēlēšanas", ja arī turpmāk ar Prodi ies uz leju. Taču par tām uztraucas pat visskeptiskāk pret Prodi noskaņotie starp 19 komisāriem: Komisiju var gāzt tikai visu kopā. Ja kritīs šefs, kritīs visi.

Nikolauss Blome

un Andreass Midels

"Mēs kustamies ar gaismas ātrumu"

"Die Welt"

— 2000.02.25.

ES "misters Ārpolitika" Havjērs Solana atspēko ASV kritiku par Eiropas plānu izveidot ātrās reaģēšanas vienību.

Brisele. Pirmdien Lisabonā tikās ES dalībvalstu aizsardzības ministri. Galvenokārt runa bija par ieplānoto ES ātrās reaģēšanas vienību: termiņi, kontingents, darbības apgabals.

Ar Havjēru Solanu sarunājās korespondenti Nikolauss Blome un Andreass Midels.

Die Welt

: ES grib izveidot savu ātrās reaģēšanas vienību, kurā būtu 60 000 vīru. Kurš kādu ieguldījumu dos?

Havjērs Solana

: Valstu un valdību vadītāji 1999. gada decembrī pieņēma lēmumu par šādu reaģēšanas vienību. Tagad runa ir par precizējumiem, par konkrētu termiņu plānu, kā tikt galā ar izaicinājumiem līdz 2002. gadam.

Welt

: Vai ir jau noskaidrots, kurš par ko maksās?

Solana

: To darīt ir pāragri. Taču katrai valstij ir jānoskaidro, kādas iespējas tā saskata un kas pēc tam vēl paliks nenosegts.

Welt

: Vai ES vienība prasīs vēl papildu naudu?

Solana

: NATO valstis jau ir apņēmušās modernizēt savas armijas. Tas nozīmē, ka valstīm būs jāizdod vairāk naudas vai arī attiecīgi jāpārkārto aizsardzības izdevumi.

Welt

: Taču vai ES vienība prasīs papildu naudu vēl bez NATO prasībām, kuru citādi nevajadzētu izdot?

Solana

: Nē, te nav gandrīz nekādas atšķirības. Tas viss sader kopā ļoti labi.

Welt

: Taču amerikāņi arvien skaļāk kritizē eiropiešu plānus.

Solana

: Amerikāņi tikai tagad sāk saprast, par ko patiesībā eiropieši runā. ES vienību var iztēloties dažādos iesaistīšanās variantos: pirmkārt, kā NATO vadīto krīžu pārvarēšanas misiju daļu; otrkārt, kā piedalīšanos ES vadītās operācijās, kas balstās uz NATO struktūrām un aprīkojumu, un, treškārt, tikai ES vadītās operācijās, bez NATO piedalīšanās.

Welt

: Ko varētu nozīmēt trešā veida iesaistīšanās?

Solana

: Runa nav par karošanu, bet par miera nodrošināšanu – piemēram, tādu, kā paredz "Petersbergas uzdevumi".

Welt

: Arī Tuvajos Austrumos, piemēram, Golanas augstienē?

Solana

: Izslēgts tas nav. Taču princips ir: Eiropā un ap to.

Welt

: Tās ir lielas pretenzijas. Amerikāņi baidās, ka eiropieši šajā nolūkā izmantos līdzekļus, ko viņi labprātāk nodotu tikai NATO rīcībā vien.

Solana

: Starp ES ātrās reaģēšanas vienību un NATO nav konkurences. Ja eiropieši kļūs spēcīgāki, spēcīgāka kļūs arī NATO.

Nav runas par lielo teritorijas aizsardzību, tā arī turpmāk būs tikai NATO lieta.

Welt

: Kāpēc gan amerikāņi ir tik sašutuši?

Solana

: Ak, vienmēr taču ir tā, kad parādās kaut kas jauns. Vienmēr ir daži, kuri šādos momentos pauž bažas, kur tas viss novedīs. Cilvēki, kas to ir izdomājuši, zina, ko viņi dara. Protams, ka visam kopumā ir jānorisinās pilnīgi transparenti attiecībā pret NATO.

Welt

: Acīmredzot Francija nav pārāk noskaņota uz šādu atklātību?

Solana

: Es tā neteiktu. Vairums ES valstu ir NATO dalībnieces, arī Francija.

Welt

: Taču NATO galvenajā mītnē tiek saņemts arvien vairāk sūdzību par to, cik maz ES informē par gūto progresu.

Solana

: Nedrīkst aizmirst vienu: ES lēmumu pieņēma decembra vidū; tagad ir februāra beigas un marta sākumā sāks strādāt jaundibinātās ES politiskās un militārās komitejas. ES attiecībās mēs uz priekšu virzāmies ar gaismas ātrumu. Taču mēs nevaram visu paveikt vienlaikus, piemēram, izveidot perfektas attiecības ar citām organizācijām. Ir absurdi tagad sūdzēties par transparences trūkumu.

Welt

: Vai abas jaunās komitejas un pašu militārā štāba kodols nenozīmēs struktūru dublēšanu paralēli NATO?

Solana

: Šīs funkcijas mēs taču pārņemam no Rietumeiropas Savienības. WEU institūcijas tiks iekļautas ES. Tas nozīmē, ka no trīsstūra NATO – EU – WEU izveidosies ES – NATO ass. Pēc dubultošanas tas būs daudz vienkāršāk nekā pirms tam.

"Eiropas Savienības paplašināšanās

ir labvēlīga dāņu uzņēmumiem"

"ErhvervsBladet"

— 2000.02.21.

Pagājušajā otrdienā ES dalībvalstu ārlietu ministri spēra vēl vienu svarīgu soli: sāka iestāšanās sarunas ar Latviju, Lietuvu, Slovākiju, Bulgāriju, Rumāniju un Maltu.

Līdz ar to visas 10 Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis kopā ar Maltu un Kipru ir sēdušās pie sarunu galda. Viss ir tieši tā, kā Dānija to vēlējusies jau vairākus gadus.

Dānijas mērķis ir skaidrs jau kopš Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā. ES paplašināšanai jānes miers un stabilitāte Eiropā. Lielās pārmaiņas Centrāleiropā un Austrumeiropā varēja radīt nedrošību un haosu.

Vairākām valstīm pēc komunistu laikiem nebija gandrīz nekādas demokrātijas un tirgus ekonomikas pieredzes. Taču ar izredzēm iekļūt ES šīs valstis ir sasniegušas daudz. Nacionālistiskie spēki nav guvuši virsroku.

Tieši otrādi – prioritāte tiek dota Eiropas pamatvērtībām. Valstīs ir ieviesta demokrātiska pārvalde, tiek respektētas cilvēktiesības un aizsargātas minoritātes.

Nāvessods ir atcelts. Ilgstošus vēsturiskus konfliktus starp kaimiņvalstīm risina pie sarunu galda, kamēr agrāk tie varēja beigties ar bruņotām cīņām.

 

Perspektīva

ES perspektīva vienlaikus rosina ekonomiskās reformas. Pārejai no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku ir lieli sasniegumi. Temps ir augsts.

Cerības ir lielas. Tā ir pavisam dabiska vēlme – gūt savu daļu no labklājības, ko Rietumeiropa baudījusi vairāk nekā 50 gadus Dažas valstis sasniegušas vairāk nekā citas, un ne visas 12 kandidātvalstis kļūs par ES dalībvalstīm vienlaikus.

Tās ir pārāk atšķirīgas. Bet tām visām ir dotas iespējas risināt iestāšanās sarunas līdzvērtīgā līmenī.

Katras valsts progresu vērtēs individuāli. Attīstība visur notiek vienā un tajā pašā virzienā – uz demokrātiju, tirgus ekonomiku un stabilitāti.

 

Cieši pieķerties

Šajos gados Dānijas uzņēmumiem bijušas plašas iespējas iekļūt jaunajos tirgos. Daudzi to jau ir izdarījuši. Ļaujiet man minēt kā piemēru trīs Baltijas valstis.

Dānijas uzņēmumiem tur klājas labi, pat par spīti Krievijas ekonomiskajai krīzei. Pēdējos gados Dānijas eksports uz Baltijas valstīm ir ievērojami audzis, turklāt vairāk nekā uz citām zemēm. Daudzi uzņēmumi uztver Baltiju kā paplašinātu pašmāju tirgu. Dāņu zināšanu un iekārtu eksportam ir labi panākumi. Investīcijas ir ievērojamas.

Dažāda lieluma uzņēmumi ienākuši tādās sfērās kā industrija, vide, enerģētika. Kopš 1993. gada eksports uz Igauniju ir trīskāršojies. Vairāk nekā 200 Dānijas uzņēmumu ir ieguldījuši līdzekļus Lietuvā.

Latvijā Dānija ir lielākais ārvalstu investors. Taču šeit ir potenciāls vēl lielākiem sasniegumiem. Ir pienācis laiks likt trumpjus galdā, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmējiem.

 

Ieguvums

Arī plašākā skatījumā no ES paplašināšanās Dānijai būs ekonomisks ieguvums. Valstis ar izvērstu ārējo tirdzniecību – kā Dānija – gūs priekšrocības, pieejai Austrumeiropas tirgiem palielinoties. Ar laiku priekšrocības vēl augs. Šobrīd visas Centrāleiropas un Austrumeiropas zemes ir trūcīgākas par ES dalībvalstīm. Vidēji to BNP sasniedz tikai 15 procentu no ES līmeņa. Taču to līdzsvaro augsts ekonomiskais pieaugums.

Jauno valstu labklājības līmeņa celšanās un modernizācija palielinās eksportu no ES.

Sākoties uzņemšanas sarunām ar visām kandidātvalstīm, Dānija un arī dāņu uzņēmumi var tikai priecāties, ka ES paplašināšanās nu ir kļuvusi stiprāka.

Ārlietu ministrs

Nilss Helvegs Petersen

"Ģeostratēģiskajai koncepcijai nav nākotnes"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.02.24.

Vieskomentārs: ES nevar paplašināt bezgalīgi, ir jāsniedz kaut kas vairāk nekā tikai vienkāršais "iekšā" un "ārā".

Kopš ES galotņu sanāksmes 1999. gada decembrī ir skaidrs: pirmajā 21. gadsimta desmitgadē Eiropas Savienībā iestāsies divpadsmit, iespējams, pat trīspadsmit jaunu dalībvalstu. Līdz ar to Savienības teritorija palielināsies par vienu trešo daļu, bet iedzīvotājus skaits — par 169 miljoniem. Tās robežas sniegsies no Bugas līdz Melnajai jūrai un tālāk līdz Eifratai un Tigrai. Un arī pārējās valstis Briseles devīgi piedāvāto "Eiropas perspektīvu" saprot kā iespēju vēlāk kļūt par ES dalībniecēm.

Līdz ar to vilšanās un cerību sabrukums ir neizbēgams. Sarunas par iestāšanos turpināsies ilgāk, nekā daudzi Austrumos baidās un daži Rietumos vēlas. Un uz beigām tās kļūs arvien grūtākas un arvien sīkumainākas. Ilgāki pārejas termiņi kā vienā, tā otrā pusē dos iespēju elastīgai iestāšanās ES. Savukārt Turcija atrodas vēl ļoti tālu no tā, lai vispār būtu gatava sarunām. Taču "apturēšana" vai pat "atbīdīšana atpakaļ" ir iespējama tikai par neprognozējamu un gandrīz kontrolējamu politisku novēršanos Austrumos un pēc tam arī Rietumeiropā.

Helsinkos pieņemtais lēmums par ES paplašināšanu ir ģeostratēģiski pamatots. Eiropas Savienībai ar paplašināšanu ir jāveicina demokrātiskā attīstība un jāeksportē politiskā un ekonomiskā stabilitāte līdz Kaukāzam un tad tālāk līdz pat Tuvajiem Austrumiem. Tas tai nevar izdoties, ja tā pati paliks stabila. Tai joprojām trūkst nepieciešamās koncepcijas.

Lai Savienība būtu spējīga paplašināties, ES pašreiz gatavo pašas institūciju reformas. Turklāt dalībvalstu vairākums reformas grib ierobežot tikai ar "atlikušajiem posteņiem", kas palika neiekļauti Amsterdamas līgumā un lēmumu pieņemšanas procesu padarīt noturīgu pret blokādēm un bloku veidošanu.

Jau to vien panākt ir pietiekami grūti – ne tikai pašu noteiktā termiņa spiediena dēļ. Šis pragmatisko reformu minimālisms Eiropas Savienībai labākā gadījumā var palīdzēt tikt pāri pirmajiem diviem, trim iestāšanās sliekšņiem. Taču mērķa sasniegšanai – 28 un vairāk dalībvalstu — ar to nepietiek.

ES Komisija un Eiropas Parlaments negrib aprobežot reformas tikai ar Amsterdamas "atlikušo posteņu" nokārtošanu. Šīs institūcijas aicina īstenot visaptverošu Eiropas līgumu pārstrādāšanu: veikt svarīgas reformas spēka trīsstūri Ministru padome – Parlaments – Komisija, lai dotu iespēju pastiprinātai sadarbībai Savienības iekšienē tām dalībvalstīm, kas to spēj un vēlas, saistošu pamattiesību hartu un "līgumu konstitucionalizācijai", kas nozīmē konstitucionālo pamatnormu atdalīšanu no pārējiem līgumu noteikumiem, turklāt uz tiem būtu spēkā vienkāršots pārmaiņu process.

Taču arī šīs reformas, tāpat kā pārējās paplašināšanas reformas, Savienības institūcijas un mērķus jaunajām prasībām spēs pielāgot tikai ar pārveidojumu, papildinājumu un svītrojumu palīdzību. Bet ar to vien nepietiks, lai tiktu galā ar gaidāmo iestāšanos vilni. Līdz 2000. gadam sasniedzamā maksimums joprojām ir mazāks nekā nepieciešamā minimums.

Iespējams, ka gaidāmā un turpmākās valdību konferences Savienību padarīs spējīgu paplašināties, taču to rezultātā tā nekļūs spējīga uzņemt jaunas dalībvalstis. Nepietiek tikai "novērst vien vājās vietas". Runa vairs nav par pielāgošanu, bet par jauna veida (piegriezuma, formas) projektu un orgānu darbu, kā arī par līdzsvaru starp tiem.

Mēģinājums atslēgt vārtus Savienības paplašināšanai, pirms tam pabeidzot tās institucionālo attīstību, ir maldīgs lēmums. Gaidāmais paplašināšanas raunds nav salīdzināms ne ar vienu iepriekšējo. Ne tikai nākamās Savienības milzīgo labklājības līmeņu atšķirību dēļ starp Rietumiem un Austrumiem. Svarīgāk ir tas, cik ļoti atšķiras Centrāleiropas un Austrumeiropas kandidātvalstu un šodienas ES dalībvalstu pilsoņu un politiķu nacionālās jūtas, pieredze, intereses un novērtējums.

Ir jāpārvar ne tikai pēdējo 50 gadu dalījuma līnijas, bet arī daudz vecākās un Eiropas sejā dziļāk ievilktās līnijas. Tādas valstis un tautas kā, piemēram, Poliju, Ungāriju vai Bulgāriju nevar vienkārši pievienot Eiropas Savienībai – par Turciju nemaz nerunājot, – tām ir jāorientējas no jauna. Jebkura līdzšinējā iestāšanās Savienību mainījusi arī kvalitatīvi, taču šādai kvantitātei nav iespējams piešķirt jaunu kvalitāti.

Paplašinātā Savienība stabilitāti spēs saglabāt tikai ar lielākas subsidiaritātes un fleksibilitātes palīdzību. Lielāka subsidiaritāte nozīmē mazāku standartizāciju: paplašināšanās uz Austrumiem kā izredzes pamatīgi izvērtēt ES politiku. Lielākai fleksibilitātei nav jānozīmē mazāku izturību. Taču kopējā likumdošana pirmajā pīlārā pieļauj fleksibilitāti tikai dažādu ilgāku pārejas termiņu formā. Pretējā gadījumā no Savienības izveidosies nevis eirovalsts, bet legovalsts. Un otrajā un trešajā pīlārā – kopējā ārējā un drošības politikā un sadarbībā iekšējās un tiesību politikas jomā – līdz ar pieaugošu fleksibilitāti palielināsies briesmas, ka noteiktas valstis varētu izveidot direktorijus.

Darba valodu skaita dubultošana Savienībā no 11 līdz 22 (ar Turciju līdz 23) nozīmēs to, ka vairs nebūs iespējams tikt galā tikai ar vienkāršu tulku kabīņu skaita palielināšanu sēžu zālēs. Iespējamo valodu kombināciju skaits no pašreizējām 110 palielināsies līdz 462: koncentrēšanās uz dažām darba valodām priekšplānā izvirzīs politiski ļoti jūtīgu problēmu. Parlamenta, Komisijas un Ministru padomes darba spējas nevar nodrošināt tikai ar deputātu, komisāru un sēžu dalībnieku skaita samazināšanu vien. To nevar izdarīt tikai ar institucionālā līdzsvara saglabāšanu, kā domā Komisija. Eiropas Savienībai ir neieciešams jauns līdzsvars starp Ministru padomi, Parlamentu un Komisiju.

Līdz ar turpmāk biežāk iespējamo lēmumu pieņemšanu ar vienkāršu balsu vairākumu, ar tās ieguvumiem un zaudējumiem nepalielināsies Savienības saliedētība. Pastiprinātai integrācijai kā izlīdzinātājs ir nepieciešama pastiprināta kohēzija, un tā ir jāfinansē. Tātad Savienības padziļināšanu, kurai ir jānotiek vienlaikus ar paplašināšanu, sauc par novājēšanu. Tā ir jāattiecina uz Eiropas politikas galvenajām jomām: tirgu un valūtu, pilsoņu aizsardzību iekšpusē un kopējo interešu pārstāvēšanu ārpusē. Dalībvalstīm ir jāpaliek sasaistītām ar kopējiem lēmumu pieņemšanas orgāniem.

Paplašināšana uz austrumiem var izdoties tikai tad, ja Eiropas Savienība netiks pārslogota. Tā nespēj un nedrīkst paplašināties bezgalīgi. Tikai tad, kad tā būs noteikusi pašas robežas, tā spēs izpildīt savu eiropeisko aicinājumu. Šīs robežas nenosaka tas, cik daudzas valstis vēlas tajā iestāties, bet gan tas, cik daudzas valstis tā spēj uzņemt. Eiropas Savienība ģeogrāfiski, kulturāli, ekonomiski un politiski vienmēr būs mazāka nekā visa Eiropa – vai arī tā nebūs ne eiropeiska, ne arī Savienība.

Ar valstīm, kuras tai negrib, nevar vai arī kurām tai nevajag piederēt, Eiropas Savienībai ar kooperācijas, sadarbības un asociācijas līgumu palīdzību ir jāizveido blīvs un diferencēts, elastīgs un izturīgs tīkls. Tādējādi savstarpēji izdevīgi tiktu noorganizēta sektorāla sadarbība, piemēram, transeiropeisko satiksmes ceļu būvē, transkontinentālajā telekomunikāciju attīstībā, enerģijas ražošanas un apgādes nodrošināšanā, apkārtējās vides aizsardzībā utt. Un kādu dienu šis tīkls varētu tikt vainagots ar "Eiropas konfederālās sadarbības hartu".

Pēc tirgus Eiropas parauga izveidotajai Eiropas Savienībai paplašināšanās uz austrumiem, ieskaitot arī Turciju, nekādas problēmas neradītu. Taču Savienībai, kurai ir jāapmierina minimālās sociālās un apkārtējās vides pretenzijas, tas tomēr radītu vērā ņemamas problēmas. Tā kā Eiropas Savienībai ir jābūt kaut kam vairāk nekā tikai tirgum, tad tai ir jārūpējas, lai Eiropas tautas to saprastu kā likteņa savienību. Līdz tam pilnībā vēl nav nonākusi arī 15 dalībvalstu Savienība. Starp 28 un vairāk dalībvalstīm – televīzija te, internets tur — distance kļūs vēl lielāka.

Eiropas Savienībai tikai kā ģeostratēģiskai koncepcijai nav nākotnes. Ar ģeopolitikas un globālās ekonomikas stratēģiju racionalitāti pietika kabinetu Eiropai. Taču ilgstošu stabilitāti savienība iegūs tikai līdz ar plašu demokrātisko leģitimāciju.

Eiropas tautām un valstīm atkal ir jāatbild uz jautājumu: kā un kādā nolūkā tās vēlas dzīvot un rīkoties kopīgi. Tām no jauna ir jāizdomā jauns Eiropas apvienošanas veids, nesagraujot Eiropas Savienību. Paplašināto Eiropas Savienību nevar konstruēt pēc federālās valsts parauga. Taču tas nebūtu maz, ja tā uz vienu un to pašu visu Eiropas valstu vērtību pamata attīstīstītos par nāciju federāciju, kā ilgstošas miera kārtības garantu. To māca Eiropas iepriekšējā gadu tūkstoša vēsture – līdz pat tās pēdējam gadam.

Klauss Hēnšs

"Es rūpēšos par to,

lai paplašināšana nekļūtu par avantūru"

"Die Welt"

— 2000.02.14.

Intervija ar ES komisāri Mihaelu Šrejeri.

Brisele. ES Komisija ir noteikusi sava leģislatūras perioda smaguma punktus. Tai ir jātiek galā ar jaunajiem uzdevumiem ārpolitikā un ES paplašināšanā. Ko tas nozīmē ES Komisijas budžetam? Vai ES būs vajadzīgs vairāk naudas, nekā līdz šim ir ieplānots? Nikolauss Blome un Andreass Midels sarunājās ar ES budžeta komisāri Mihaelu Šrejeri.

Die Welt:

Apmēram pirms gada Savienības valstu un valdību vadītāji Berlīnē noteica ES finansu ietvarus nākamajiem septiņiem gadiem. Vai šie aprēķini joprojām ir pareizi?

Mihaela Šrejere

: Maksimālie ES uzdevumi ir nosegti. Taču, kopš Berlīnes ES galotņu sanāksmē valstu un valdību vadītāji pieņēma lēmumus par jaunām dārgām prioritātēm ārpolitikā, ES līdzekļi ir jāpārdala no jauna.

Welt

: Ko tas nozīmē?

Šrejere

: Pēc Berlīnes tika akceptēts Balkānu stabilitātes pakts. Un to nav iespējams finansēt ne ar labiem vārdiem vai nelieliem naudas līdzekļiem. Uzdevumi Balkānos nākamajos gados jūtami ietekmēs ES ārpolitiku.

Welt

: Ar kādiem papildu izdevumiem ES ir jārēķinās?

Šrejere

: ES Komisijas prezidents Romano Prodi palīdzības programmai nepieciešamos līdzekļus laikā līdz 2006. gadam ir aprēķinājis vairāk nekā 10 miljardu marku apjomā, ja šajā programmā ietver arī Serbiju. Patreiz ir paredzēti tikai 3,6 miljardi marku, galvenokārt Bosnijai — Hercegovinai.

Welt

: No kurienes tiks ņemta nauda? Vislielāko izdevumu daļu sastāda lauksaimniecība. Vai ES lauksaimniecības komisāram būs jāiztiek ar mazāk naudas?

Šrejere

: Mans kolēģis Francs Fišlers, kas ir atbildīgs par lauksaimniecības politiku, turpmāk nesaņems mazāk naudas nekā šogad. Runa ir par pieaugumu. Berlīnē pieņemtie lēmumi atļauj nākamajā gadā lauksaimniecībai papildus piešķirt vairāk nekā 7 miljardus marku. Ja mēs piešķirsim tik daudz naudas vienā pusē, bet neko Kosovas atjaunošanai un miera politikai durvju priekšā, tad cilvēki pasaulē ES vispār vairs nesapratīs.

Welt

: Jau tagad ir saņemtas sūdzības par to, ka pat mazākas naudas summas Balkānos nonāk tikai pēc lielas vilcināšanās.

Šrejere

: Mums ES ir ilgs lēmumu pieņemšanas process. Piemēram, palīdzība Maķedonijai par to, ka tā uzņēma bēgļus no Kosovas, tika apsolīta 1999. gada jūnijā, bet tika izmaksāta tika tikai decembrī. To nevar akceptēt.

Welt

: Kā šādas nepatīkamas lietas ir savienojamas ar ES pretenzijām spēlēt galveno lomu Balkānu atjaunošanā?

Šrejere

: Tas nozīmē, ka mums ir jāpārskata un jāpārbauda viss finansēšanas process. Mēs sākām ar to, lai caurskatāmāku padarītu, piemēram, konkurences noteikumu jucekli. Šeit pieder arī lielāka to finansiālā atbildība, kuri ir atbildīgi par projektiem.

Welt

: ES kā prioritāti noteica ne tikai Balkānus vien, bet arī Savienības paplašināšanu. Vai tur ieplānotās izmaksas ir spēkā vēl joprojām?

Šrejere

: Izstrādājot Savienības paplašināšanas scenāriju tika uzskatīts, ka pirmās kandidātvalstis uzņems 2002. gadā Taču realitāte rāda, ka 2002. gadā izdevumi jaunajām dalībvalstīm atkritīs.

Welt

: Taču pēc tam izmaksas būs lielākas nekā līdz šim ieplānotās?

Šrejere

: Mums paplašināšanai ir noteikti stingri finansu ietvari. Protams, ka tie balstās uz noteiktiem pieņēmumiem. Es no sava kolēģa Gintera Ferhoigena pastāvīgi cenšos uzzināt, kā finansu ietvars atbilst faktiskajai attīstībai. Es rūpēšos par to, lai paplašināšana nekļūtu par finansiālu avantūru.

"Eiropas Savienība paredz

saviem izdevumiem atbilstošu pieaugumu"

"Le Monde"

— 2000.02.23.

"Finansiālās perspektīvas" 2000.-2006.gada periodam, kas 1999.gadā Berlīnē tika ietverta "Agenda 2000", pagaidām neļauj finansēt stabilizācijas politiku, kas paredz ES darbību Rietumbalkānos, precīzāk izsakoties, Kosovā.

Neatbilstība starp līdzekļiem un vajadzībām kļūst īpaši izteikta, ja pirmā paplašināšanās Centrāleiropā notiks 2003. vai 2004.gadā. Kopējā lauksaimniecības politika var kļūt par pirmo "Agenda 2000" pretrunu upuri. Šādā situācijā, kas rada bažas Francijas valdībai, kā arī daudziem profesionāļiem, rodas milzīga iespēja diskutēt par budžeta virzienu, jo Eiropas Komisija 23.februārī rīko savu iknedēļas sanāksmi. Starp budžeta komisāri Mišelu Šreijeri un lauksamniecības komisāru Francu Fišleru ir panākts kompromiss, kas ļauj izvairīties no kopējās lauksaimniecības politikas reformas kavēšanas 2001. un 2002.gadā, tomēr nedodot nekādas garantijas par turpmākajiem gadiem.

Pēc Berlīnes tiek paredzēts ilgstošs "budžeta miera" periods: vai ES neapstiprinās finansējuma pamatu septiņiem gadiem? Pašlaik, kā jau tika paredzēts, šāds finansējums iecerēts kompensācijām Maķedonijā, Albānijā un Melnkalnē, tas nozīmē, kosoviešu bēgļiem, Kosovas atjaunošanai un Bernāra Kušnēra Minuk (apvienotajai misijai Kosovas uzraudzības administrācijai). ES budžetā 2000.gadam 456 miljoni eiro ir paredzēti Rietumbalkāniem, bet 350 miljoni eiro - Kosovai. Pēc tam, kad ES bija apstiprinājusi Balkānu stabilitātes pakta projektu, Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi pieņēma lēmumu, ka kopienas ieguldījumam no 2000. līdz 2006.gadam ir jāsasniedz 5.5 miljardiem eiro. Ne ES valstis, ne Eiropas Parlaments nav izteikušies par šīs summas paaugstināšanu, tomēr, tieši uz šāda pamata Šreijerei nākas izstrādāt savus budžeta priekšlikumus. Viņas rīcībā ir 2 miljardi eiro Balkāniem. Viņa ir aprēķinājusi, ka būtu iespējams iegūt vēl aptuveni 1,6 vai 1,7 miljardus eiro. Lai aizpildītu vajadzības, maksimālos kredītus lauksaimniecībai 6 gados samazinās par 300 miljoniem eiro.

Šādu operāciju nav iespējams īstenot bez lauksaimniecības likumdošanas pārskatīšanas.

1% tiešo maksājumu samazināšana ražotājiem, kas paredzētas kā kompensācijas par cenu pazemināšanos, vienkārši runājot, ir Kopējās lauksaimniecības politikas reformu galvenais elements.

Fišlers, kas cenšas izvairīties no pārāk negatīvas valdību reakcijas, ir konsultējies ar savu kolēģi un galu galā panācis kompromisu, ko trešdienas sanāksmē atbalstīs. Tas paredz 300 miljonu eiro samazinājumu gadā noteiktajiem griestiem perspektīvajam finansējumam lauksaimniecības tirgu atbalstam.

Filips Lemetrs

"Elastība ir viss"

"The Times"

— 2000.02.17.

Paplašinātai ES vajadzētu ļaut tās dalībniekiem virzīties uz priekšu dažādos ātrumos.

Eiropas Savienības paplašināšanās ir viens no tiem nedaudzajiem mērķiem, kas ir kopīgs gandrīz visiem britu politiķiem. Taču tas nes sev līdzi arī savas problēmas — problēmas, kuras paplašināšanās entuziasti pārāk bieži nevēlas atzīt. Lēmumu pieņemšanas aparāts, kas bija paredzēts sešiem dalībniekiem un kas jau tagad ir nonācis nopietnos sarežģījumos, zem 28 valstu spiediena izjuks; Komisija būs pārāk liela; mazajām valstīm būs neproporcionāli liela teikšana, un, ja būs nepieciešama pilnīga vienprātība, tik maza valsts kā Malta varēs bloķēt svarīgas reformas.

Valdības plāni jaunajai starpvaldību konferencei pieņem, ka Lielbritānija var atteikties no viena sava komisāra posteņa apmaiņā pret balsu svara pārskatīšanu, kas labāk atspoguļotu atšķirības dalībvalstu iedzīvotāju skaitā. Divi komisāru posteņi vairāk dod britu amour propre nekā tās interesēm. Balsu svars ir daudz nozīmīgāks nekā nacionālās ietekmes aizstāvēšana.

Viskritiskākais jautājums ir tas, kā jaunā, paplašinātā ES varēs pieņemt lēmumus. Ja saglabās pašreizējos noteikumus, būs daudz grūtāk vienoties par tiem 20 procentiem lēmumu, kuru pieņemšanai ir vajadzīga vienprātīga piekrišana. Jebkura no 28 dalībvalstīm varēs uzlikt savu veto pārējo panāktajam konsensam. Tiesa, ka šī valsts varētu būt Liebritānija, lai arī ir iespējams, ka kāda cita dalībvalsts varētu bloķēt kādu reformu, ko vēlas Lielbritānija. Taču, ja Lielbritānija bieži vien tika atainota kā valsts, kura bremzē pārējos, tā var nonākt zem spēcīga spiediena atturēties.

Integracionistu atbalstītā alternatīva ir ļoti plaša kvalificētā vairākuma balsojuma sistēmas izvēršana, kurā ES valstu vairākums varētu ņemt virsroku pār mazākuma vēlmēm. Tas varētu būt pieņemami tādās jomās kā vienotais tirgus, taču tas ir nepieņemami tādos jautājumos kā izmaiņas līgumā, nodokļi, aizsardzība, robežu kontrole, sociālā nodrošināšana un ES ienākumu iekasēšana.

Taču uz sarunu galda ir vēl viens risinājums. Tā ir "elastības" noteikumu paplašināšana, par kuriem panākta vienošanās Amsterdamas līgumā. Ideja ir šāda: ja kāda dalībvalstu grupa vēlas virzīties uz dziļāku integrāciju, citām nevajadzētu tās kavēt. Tas ir modelis, ko jau tagad lieto eiro un Šengenas līguma jomās.

Valdība pret šo elastību izturas piesardzīgi, jo tā baidās no "divu ātrumu" Eiropas. Daži eiroskeptiķi uzskata, ka šī elastība atļautu izveidot Eiropas supervalsti, kurā drīzumā tiktu ierauta arī Lielbritānija. Nevienas šo šīm bažām nav īpaši pamatotas.

Alternatīva divu ātrumu Eiropai ir viena ātruma Eiropa, kura virzās vai nu ātrāk, nekā vēlas Lielbritānija, vai lēnāk, nekā to vēlas citas dalībvalstis. Labāku modeli neapmierinātībai ir grūti izdomāt. Tas jau ir radījis pietiekami daudz problēmu 15 dalībvalstu ES; Savienībā ar 28 valstīm šī situācija būtu daudz sliktāka.

Vai Liebritānija tiktu ierauta supervalstī, ja citas dalībvalstis izlemtu integrēties tālāk? Vienotās valūtas un Šengenas līguma pieredze liek domāt, ka nē. Lielbritānija plaukst un zeļ ārpus eirozonas, un droši vien tā tas arī turpināsies. Šengenas valstis nespiež Lielbritāniju pievienoties tām robežkontroles atvieglošanā.

Taču Lielbritānija nevar gaidīt, ka tai ļaus savās interesēs nepiedalīties integrācijā, neatzīstot citu valstu tiesības piedalīties tajā, ja tās uzskata, ka tas ir viņu interesēs. Britu politiķi bieži ir sūdzējušies par table d’hote Eiropas versiju, kura mums tiek uzspiesta. Tagad, kad tiem piedāvā plašāku izvēli, tai vajadzētu tiem patikt. Elastība ir atbilde ne tikai uz paplašināšanās jautājumu, bet arī uz jautājumu par Lielbritānijas jau seno ambivalento attieksmi pret kontinentālo Eiropu.

"Šveicē balsojums

par Eiropu tumšajā Austrijas ēnā"

"Die Presse"

— 2000.02.21.

Šveiciešus gaida referendums: 21. maijā viņi pieņems lēmumu par Šveices un ES līgumu.

Berne.

Šveices valdības prezidents Ādolfs Ogi vairāk ir optimists. "Šo vienošanos varētu akceptēt iestāšanās ES atbalstītāji un pretinieki. Mēs esam brīvi mūsu attiecību veidošanā ar ES." Ogi, kas ir vienīgais labēji konservatīvās Šveices Tautas partijas (SVP) pārstāvis valdībā, ir pārliecināts par pozitīvu referenduma iznākumu par līgumu starp Šveici un ES. Par pēdējo gadu svarīgāko Šveices politisko jautājumu pilsoņi lēmumu pieņems 21. maijā. "Mums ir jāuzvar šajā balsojumā," paziņojis Ogi. Visi septiņi valdības locekļi ir gatavi pārliecināt sabiedrību par šīs vienošanās nepieciešamību.

Tomēr vēl nepavisam nav droši, vai tauta vispār teiks pēdējo vārdu. Pretiniekiem ir grūtības ar nepieciešamo parakstu skaita savākšanu. Referenduma iniciatori, 11 mazas politgrupas no nacionālsociālistu un zaļo nometnes, sabiedrībā nav atradušas lielu rezonansi. "Mums gandrīz nav izdevies iziet ārpus mūsu simpatizētāju lokam," saka Šveices Demokrātu partijas (ŠD) deputāts. Šī partija ir galvenā parakstu vācēja. Referendumu varēs sarīkot tikai tad, ja būs savākti 66.733 paraksti.

Pašreiz notiek cīņa par komplicēto ekonomisko līgumu saskaņošanu, kas politiķiem un partijām jau sen dara raizes. Saskaņā ar aptaujām apmēram 60% pilsoņu atbalsta līgumu, kas pret Šveici ekonomiski nodrošinās tādu pašu izturēšanos kā pret ES dalībvalstīm un vēlākais 2001. gadā iegūs likuma spēku. Valdības partijas – Liberāli demokrātiskā, Kristīgi demokrātiskā un Sociāldemokrātiskā – atbalsta vienošanos, kā arī ar to saistīto Šveices likumu pielāgošanu. SVP, kas arī piedalās valdībā un ir spēcīgākā pilsoniskā partija valstī, oktobrī paziņoja, ka nepalīdzēs panākt, lai par vienošanos tiktu sarīkots referendums. Taču tagad izejas pozīcijas ir mainījušās: labēji konservatīvā SVP pirms referenduma labākajā gadījumā pret vienošanos aktīvi necīnīsies. SVP tautas tribūns Kristops Blohers, kā ES pretinieks, līgumu personiski noraida, taču sola, ka pret to neuzstāsies. Tomēr ir jāšaubās, vai populists Blohers patiesi tikai klusējot noskatīsies. Noteikti mobilizēsies viņa "Akcija par neatkarīgu un neitrālu Šveici ( Auns ), kas ar 36 000 dalībniekiem ir spēcīgākā opozīcijas grupa ārpus parlamenta. "Tas var notikt arī Šveicē!", ir lasāms avīžu virsrakstos: "14 pārsvarā sociālistu pārvaldītās ES dalībvalstis savu partneri Austriju pakļauj karantīnai tās demokrātiskā tautas lēmuma dēļ. Tas ir modernais despotisms, kā varā mūsu valsts nekādā gadījumā nedrīkst nonākt." Blohers un viņa Auns tieši netorpedē Šveices un ES līgumu, bet mēģina pasliktināt klimatu. Auns grib aizkavēt Šveices iestāšanos ES, "lai vismaz viens laukums Eiropā drīkstētu respektēt pilsoņu gribu". Bloheram, tāpat kā viņa partijai, vienošanās ir kā iepriekšējais lēmums par vēlāku iestāšanos ES. Tāpēc ES pašreizējā izturēšanās pret Austriju Bernei ir nākusi ļoti nelaikā. "Nav nekādas saistības ar attīstību Austrijā un ap to," apgalvo valdības prezidents Ogi. Taču vienošanās atbalstītāji ir nobažījušies, ka šveicieši emocionālās diskusijās varētu visu sajaukt. Pievienošanās Eiropas ekonomiskajai telpai 1992. gadā piedzīvoja neveiksmi arī tāpēc, ka Berne pirms tam bija ES nodevusi iesniegumu par uzņemšanu Savienībā. Šo kļūdu Berne vairs atkārtot nevēlas. Arī ekonomikas pārstāvji, kuri atbalsta līgumu, ir kļuvuši gudrāki: ekonomiskās apvienības, kas ir atkarīgas no eksporta uz ES dalībvalstīm, jau sen ir pievienojušās kampaņai līguma atbalstam: "Mūsu valsts, mūsu ceļš – jā bilaterālajam līgumam", tāds ir viņu vēstījums. Cīņai par referendumu ir piešķirti vairāki miljoni šiliņu.

Tomass Gerbers

"Jauna posma sākums"

"Berliner Zeitung"

— 2000.02.16.

Robins Kuks: tā ir Eiropas sadalījuma pārvarēšana.

Brisele. Eiropas Savienība oficiāli sāka sarunas par iestāšanos vēl ar sešām valstīm. 15 ES dalībvalstu ārlietu ministri ar 45 minūšu intervālu tikās ar kolēģiem no Maltas, Rumānijas, Slovākijas, Latvijas, Lietuvas un Bulgārijas. Tieši tādā kārtībā, kādā šīs valstis ir iesniegušas pieteikumus par uzņemšanu Savienībā.

"Šis ir satraucošs projekts, kam ir jāpārvar sadalījums, kas pusgadsimtu sašķēla Eiropu," teica britu ārlietu ministrs Robins Kuks.

Tagad Eiropas Savienība sarunas par iestāšanos vedīs ar 12 kandidātvalstīm, desmit Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kā arī ar abām Vidusjūras salām — Maltu un Kipru. Ja Savienībā iestāsies visas 12 kandidātvalstis, tad tajā būs vairāk nekā 500 miljoni cilvēku un tā stiepsies no Atlantijas līdz Krievijas un Ukrainas robežām. 13. valsti Turciju ES ir atzinusi tikai par kandidāti. Galotņu sanāksmē decembrī Helsinkos tika pieņemts lēmums sarunas ar Turciju sākt tikai tad, kad valsts būs realizējusi visaptverošas politiskās un demokrātiskās reformas.

Arī no valstīm, ar kurām ES tagad iesāka sarunas, tā prasa visaptverošas reformas. Tām ir jāgādā par to, lai tās būtu tiesiskas un demokrātiskas valstis, kas rūpējas par cilvēktiesību aizsardzību, attīsta tirgus ekonomikas struktūras un tām savā nacionālajā likumdošanā ir jāpārņem 80 000 lappušu biezā ES likumdošana. Lai gan sarunas ar pirmajām sešām kandidātvalstīm sākās jau 1998. gadā, līdz šim pilnībā pabeigta ir tikai dažu nodaļu izskatīšana.

Par īpaši jutīgajām tēmām, tādām kā lauksaimniecības politika vai darba ņēmēju brīva pārvietošanās no jaunajām dalībvalstīm, vēl vispār nav runāts. Arī ar otro kandidātvalstu grupu sarunas vispirms tiks sāktas ar relatīvi vienkāršākajām nodaļām, tādām kā izglītības politika vai telekomunikāciju tehnoloģija. ES komisārs Ginters Ferhoigens, kurš dalībvalstu uzdevumā ved sarunas, cenšas panākt, lai pret kandidātvalstīm attieksme būtu diferencēta, lai tiktu ņemts vērā katrā atsevišķā valstī sasniegtais progress un šķēršļi.

ES līdz šim vēl nav nosaukusi pirmo jauno dalībvalstu uzņemšanas datumu. Taču tas nekādā gadījumā nenotiks pirms 2003./2004. gada, jo Savienība vispirms grib pabeigt savas reformas. 15 ES dalībvalstis pirmdien sāka sarunas par jaunu līgumu reformu. Līdz gada beigām tām ir jāvienojas par tādām institūcijām un tādu lēmumu pieņemšanas procesu, lai ES arī 30 dalībvalstu gadījumā būtu rīcībspējīga. Izmaiņas līgumos ir jāratificē visu dalībvalstu parlamentiem. Tāpēc jaunais ES līgums spēkā varētu stāties tikai 2002. gadā.

Kandidātvalstis

Malta ir labi apbruņota gan ekonomiski, gan politiski. Tā ar iestāšanos ES var rēķināties jau 2003. gadā.

Slovākija ar sarunām tika atalgota par sasniegto progresu valsts demokratizācijā. Ekonomiski tā vēl nav gatava ES.

Latvija un Lietuva ekonomiski atrodas gandrīz vienā līmenī ar ES kandidāti Igauniju. Progresu Brisele galvenokārt gaida minoritāšu tiesību aizsardzības jomā.

Bulgārija un Rumānija ir rūpju bērni. Bulgārijā ekonomisko progresu panākt traucē korupcija, bet Rumānijai līdz šim nav izdevies pazemināt inflāciju.

Betina Vestriga

"Eiropas Savienībai

ir pienākusi patiesības stunda"

"Die Welt"

— 2000.02.24.

Brisele. ES komisārs Mišels Barnjē Berlīnē aicina reformēt Savienību.

Sarunā ar "Die Welt" viņš izsakās par svarīgākajiem uzdevumiem. ES komisārs Mišels Barnjē šodien mēģināja pārliecināt Vācijas valdību ES reformu lietās atbalstīt Komisiju. Viņš Berlīnē runāja ar vairākiem ministriem. Līdz gada beigām Starpvaldību konferencei ir jāsagatavo Savienības paplašināšana līdz pat 27 dalībvalstīm. Galu galā runa ir par tālejošu atteikšanos no nacionālajām veto tiesībām.

Ar Barnjē, kas vienlaikus ir atbildīgs par ES reģionu attīstības veicināšanu un reformām, runāja korespondenti Andreass Midels un Nikolauss Blome.

Die Welt

: Barnjē kungs, vai patiesi ir nepieciešams vesels gads, lai noskaidrotu trīs punktus, kas ir palikuši pāri no pēdējām ES reformām 1996. gadā?

Mišels Barnjē

: Jums ir taisnība, patiesībā nē. Taču tas tomēr ir politiskās gribas jautājums, jo, lai arī cik maz nešķistu trīs punkti — lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu Ministru Padomē, balsu sadalījums starp dalībvalstīm un komisāru skaits, — tie tomēr ir ļoti jūtīgi jautājumi. Ja valstu un valdību vadītāji grib, viņi par tiem var vienoties pāris dienās, jo runa ir tikai par dažiem pantiem ES līgumā un ikreiz par pāris vārdiem.

Welt

: Ja netrūkst politiskās gribas .. Vai tādā gadījumā viņiem valstu un valdību vadītāju vidū netrūkst vienas vai vairāku pārliecināt spējīgu figūru, kas, tāpat kā agrāk, cīnītos par "vairāk Eiropas"?

Barnjē

: Faktiski Eiropas Padomes sastāvs pa šo laiku ir pilnīgi mainījies. Taču es paļaujos, ka izšķirošajā momentā Eiropas ilgtermiņa vīzija ņems pārsvaru pār īstermiņa apsvērumiem. Tā ES būs patiesības stunda.

Welt

: Vai pašreizējā Vācijas valdība pieder pie bremzētāju, vai uz priekšu virzītāju nometnes?

Barnjē

: Es esmu ļoti apmierināts ar to, kā rīkojas ārlietu ministrs Fišers.

Welt

: ES Komisija aicina pavasarī paplašināt Starpvaldību konferences dienas kārtību, lai beigās netiktu realizētas tikai dažas reformas. Vai jūs vēlaties sākt debates par ES konstitūciju?

Barnjē

: Mums ir jāizvairās no jēdzieniem, kas uzreiz varētu bloķēt debates. "Konstitūcija" ir viens no tiem. Taču ir loģiski sarunās iekļaut arī vēl citas tēmas.

Welt

: Kāpēc?

Barnjē

: Tāpēc, ka mēs esam iesākuši ārkārtīgi komplicēto Starpvaldību konferences procesu, kuras rezultāti beigās būs jāakceptē visu 15 dalībvalstu parlamentiem. Mums šī izdevība ir jāizmanto, lai tajā pašā reizē noskaidrotu pēc iespējas vairāk jautājumu. Piemēram, pašreiz ir pēdējā izdevība izskatīt nacionālo veto tiesību, balsu sadalījuma un komisāru skaita jautājumus. Tad, kad tiks uzņemtas pirmās jaunās dalībvalstis, šajos punktos uz priekšu nekas vairs nevirzīsies. Tad mēs kļūsim par politiski nenoteiktu, bezspēcīgu ekonomisko savienību, un politika tiks veidota ārpus ES, piemēram, NATO.

Welt

: Vai visu nebloķēs Austrija, ja pēc pāris mēnešiem pārējās 14 dalībvalstis no tās joprojām bilaterāli norobežosies?

Barnjē

: Es to nespēju iedomāties. ES reformas ir priekšnoteikums Savienības paplašināšanai uz austrumiem, un tā visādā ziņā ir Austrijas interesēs. Es ticu kancleram Šīselim, ka viņš paliks uzticīgs savai līnijai. Austrija nerīkosies pretēji savām interesēm; pēc paplašināšanas tā būs valsts jaunās Eiropas sirdī.

Welt

: Vai Austrija nesūdzoties pieļaus, ka to izolē uz ilgu laiku?

Barnjē

: Mums ir jāizvairās no tā, ka tiek izolēta austriešu tauta. Mums ir jāsāk dialogs ar Austrijas pilsoņiem.

"Eiropas lielākā dēka"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.02.14.

Formula, ko Eiropas arhitekti Briselē, Berlīnē vai Parīzē jau gadiem piedāvā, skan kā mantra: "Nekādas paplašināšanas bez reformām; nekādas paplašināšanas bez padziļināšanas; nekādas paplašināšanas bez reformām..."

Apzvērošajai murmināšanai ir jānomierina pilsoņi, kuri ES paplašināšanos uz austrumiem gaida ar neuzticību. Un valdošajiem ir jārada sajūta, ka viņi kaut ko dara pret briesmām, kas Savienībai draud līdz ar vesela duča jaunu dalībvalstu uzņemšanu.

"Nekādas paplašināšanas bez reformām" – tas nozīmē: Savienība drīkst kļūt lielāka tikai tad, kad tā būs kļuvusi efektīvāka, caurskatāmāka. "Nekādu paplašināšanu bez padziļināšanas". Tas nozīmē: 15 dalībvalstu Savienībai vispirms ir jāsaaug ciešāk kopā. Ja šīs prasības ir pilnībā jāizpilda, tad Starpvaldību konferencei, kurai sākot ar šo pirmdienu ES ir jāpadara spējīga paplašināties, ir jāsakārto Eiropas māja, sākot ar pagrabu un līdz pat kamīnam. Taču līdz lielajām reformām šī konference nenonāks. Vairums dalībvalstu ir pret tām. Piemēram, Vācija tāpēc, ka baidās no paplašināšanas procesa novilcināšanas. Arī galotņu sanāksmē gada beigās Nicā dalībvalstis apmierināsies tikai ar nelielām reformām. Ierobežos komisāru skaitu un noteiks jaunu balsu sadalījumu Ministru Padomē. Tas nav maz, bet ar to nepietiek. Tas nenovērsīs briesmas, ka jaunā paneiropeiskā Savienība var kļūt par paralizētu milzi.

Tagad valdības Berlīnē un citur apgalvo, ka notiks vispārēja atjaunināšana – gan ne tagad, bet vēlāk, kad būs galā ar paplašināšanu. Bet, vai šis solījums ir godīgs un reāls? Savienībai jau tās pašreizējā sastāvā ir grūti realizēt reformas. Dānijas pilsoņu dēļ neveiksmi gandrīz piedzīvoja 1992. gadā parakstītais Māstrihtas līgums. Arī piecus gadus vēlāk, Amsterdamā, dalībvalstis nespēja vienoties par svarīgiem jauninājumiem. Tagad tie nenokārtoti atkal ir parādījušies uz Starpvaldību konferences galda. Ja jau 15 dalībvalstīm ir tik grūti, tad kā gan būs 27 dalībvalstu Savienībā?

27 dalībvalstis taču ir arī 27 veto varas. Lai izdarītu izmaiņas līgumos, ir nepieciešama visu dalībvalstu valstu un valdību vadītāju vienprātība un izmaiņas ir jāratificē visu dalībvalstu parlamentiem. Turklāt dažās valstīs par tām vēl ir jānobalso arī pilsoņiem. Tātad turpmāk Slovēnijas vai Igaunijas pilsoņi varēs paralizēt ES. To, cik briesmas ir reālas, parādīja debates par Haideru. "Nē" no Vīnes puses un reformas, tāpat kā paplašināšana, būs apturētas.

Vai gan nevajadzēs pārcelt uz vēlāku laiku paplašināšanos uz austrumiem, ja šogad lielās reformas neizdosies? Par to debatēt ir veltīgi. Tas, ka drīz notiks paplašināšana, ir fait accompli . Valdības Austrumos un Rietumos tam ir gatavas jau sen. Tātad Savienība, iespējams, ir pārsteidzīgi ielaidusies tās lielākajā dēkā. Tā desmitiem gadu būs nodarbināta ar jauno dalībvalstu integrēšanu, un tai nebūs spēka atgūt nokavēto Savienības reformēšanā un padziļināšanā. Pat sliktāk — sasteigtā paplašināšana var Savienību nostādīt fatālas alternatīvas priekšā: vai nu tā izjuks dalībvalstu pretstatu dēļ, vai arī tā atkal atgriezīsies pie labākas brīvās tirdzniecības zonas.

Komisija, parlaments un dažas valdības apzinās briesmas. Tās Starpvaldību konferencē cīnīsies par izkļūšanu no dilemmas. Burvju vārdiņš ir "fleksibilizācija". Ar to ir domāta dažādu ātrumu Eiropa. Dažas ES dalībvalstis, kuras to grib un spēj, var saaugt kopā ātrāk nekā pārējās. Piemēri jau ir: eiro un Šengenas grupa. To stratēģiju var attiecināt arī uz aizsardzības, ārpolitikas un tiesību politiku. Elastīga Eiropa nesalūzīs. Tādējādi tiktu aizkavēta arī Savienības paralīze. Tomēr pastāv briesmas, ka dažas dalībvalstis varētu arī izslēgt un ES kļūtu par nepārskatāmu savienību saišķi (kamolu); tā teikt, par Eiropu la carte . Pret to ir jāveic trīs pasākumi Pirmkārt : ir jāapēd viss, kas ir galdā. Nedrīkst tikt pārkāpts šodienas integrācijas līmenis. Otrkārt , pavāriem Briselē nevar atļaut brīvi izvēlēties ēdienus, bet piedāvāt tikai vienu vai divas ēdienkartes. Vienu varētu saukt federālā valsts, un tajā būtu iekļauta kopējā valūta, armija un ekonomiskā politika. Otru varētu saukt par valstu savienību, un tai varētu būt šodienas ES pazīmes. Visbeidzot: mērķis, ka kādreiz visi saņems luksusa ēdienkarti, ir jāsaglabā.

Dažādu ātrumu Eiropa nav ideāls, bet ātras paplašināšanas cena. Un tas jau arī nav nekas jauns. Jau vienreiz sešas valstis devās integrācijas virzienā Tās 1957. gadā Romā nodibināja Eiropas Kopienu. Projekts bija tik veiksmīgs, ka tam pievienojās arvien vairāk valstu un tai grib pievienoties pat kādreizējie ienaidnieki no Austrumiem. Tāpat kā toreiz, tā arī šodien, spēkā ir tas, ka kontinentam ir nepieciešams līderis, kas aiz sevis spēj vest pārējos. Ja visi maršēs vienā solī, tad Eiropa mīņāsies uz vietas.

"Kandidātes sola ievērot Eiropas Savienības kodeksu"

"The Guardian"

— 2000.02.16.

Sešas valstis no Baltijas jūras līdz pat Vidusjūrai solījušas ievērot ES likumus un vērtības, sākot sarunas, kuru rezultātā aptuveni desmit gados ES dalībvalstu skaits varētu gandrīz dubultoties.

Rumānijas, Bulgārijas, Slovākijas, Latvijas, Lietuvas un Maltas ministri slavē savas iesaistīšanās 15 valstu klubā "vēsturiskumu", kurš gatavojas lielākajai paplašināšanai visā savā vēsturē.

Paplašināšanās otrais vilnis cieši seko jau notiekošajām sarunām ar pirmajām kandidātēm — Poliju, Ungāriju, Čehijas Republiku, Igauniju, Slovēniju un Kipru.

Ja ES pievienotos visas kandidātes, kā arī Turcija, Savienība kādu dienu sastāvētu no 28 valstīm ar vairāk nekā 500 miljoniem pilsoņu un būtu vislielākais tirdzniecības un investīciju bloks pasaulē.

ES atzīst, ka pirmās jaunpienācējas varētu uzņemt pēc 2003.gada, lai gan iestāšanās būs dažāda atkarībā no tā, cik strauji kandidātes izpildīs neskaitāmos kritērijus.

Paplašināšanās kalpo kā ārkārtēji nepieciešamo institucionālo reformu stimuls pašreizējām dalībvalstīm, lai nepieļautu paralīzi, blokam pieaugot.

Rumānijas ārlietu ministrs Petre Romans teica: "Gandrīz pusgadsimtu atrodoties vēstures ēnas pusē, šis vēsturiskais brīdis nozīmē to, ka Rumānija ir pārgājusi pareizajā pusē."

Bukarestē ES karogu simboliski novietoja uz postamenta, kur pirms desmit gadiem atradās Ļeņina piemineklis.

Maltas ārlietu ministrs Džozefs Borgs notikuma nozīmību salīdzināja ar salas iegūto neatkarību no Lielbritānijas 1964.gadā.

Kopš Eiropas Ekonomiskās Kopienas nodibināšanas 1957.gadā ir notikuši seši paplašināšanās viļņi. Pēdējais bija Austrijas, Somijas un Zviedrijas uzņemšana 1995.gadā.

Tomēr Austrumeiropas bijušo komunistisko valstu iestāšanās ir saistīta ar daudz nopietnākām problēmām.

Arī pašreizējā krīze saistībā ar Austriju izraisa daudz jautājumu, valsts galēji labējai Brīvības partijai izmantojot savā labā bailes no imigrantu pieplūduma un darba vietu zaudēšanas, investoriem pievēršoties tās kaimiņvalstīm, kur ir zemāk atalgots darbaspēks.

Visas 12 kandidātes gaida nopietns darbs, lai piemērotu savu likumdošanu ES noteikumiem, kā arī, ievērotu Savienības cilvēktiesību, demokrātijas un tirgus ekonomikas pamatprincipus.

Sarunām būs jārisina sarežģīti tehniska rakstura jautājumi, tai skaitā lauksaimniecības un rūpniecības subsīdijas, prettrestu likumi un dabas aizsardzības standarti. Šo problēmu saasināja pēdējās dienās piedzīvotā cianīda noplūde.

Decembra Helsinku sanāksmes laikā par kandidāti tika atzīta arī Turcija, kaut gan arī Horvātija, Maķedonija, Albānija un Bosnija jau ilgstoši ir izteikušas savas cerības pievienoties ES.

Paplašināšanai tiek izteikts plašs atbalsts, tomēr pastāv arī bažas, kuras pavisam nesen pauda bijušais Eiropas Komisijas prezidents Žaks Delors, ka tādā gadījumā, ja process virzīsies pārāk strauji, tas var tikt vājināts vai pat iznīcināt ES sākotnējās vērtības.

Jaunais kandidātu vilnis.

*Bulgārija.

Iedzīvotāju skaits: 8,2 miljoni.

Vāja ekonomiskā situācija, taču ES ir vairāk nobažījusies par stingrāku robežkontroli. Atzinīgi novērtēta par atbalstu NATO Kosovas krīzes laikā.

*Latvija

Iedzīvotāju skaits: 2,4 miljoni.

Ir īpaši centusies izkliedēt ES bažas par izturēšanos pret aptuveni 650 000 krievu, kuri apmetušies uz dzīvi Latvijā padomju kundzības laikā. Brisele ir atzinīgi novērtējusi tās ekonomiskās reformas.

*Lietuva

Iedzīvotāju skaits: 3,7 miljoni.

Visnopietnākais šķērslis tās ceļā uz iestāšanos ir Černobiļas tipa Ignalinas atomelektrostacija, ko ES pieprasa slēgt.

*Malta

Iedzīvotāju skaits: 400.000.

Palaida garām iepriekšējo iestāšanās sarunu posmu 1998.gadā pēc tam, kad iepriekšējā valdība apturēja tās centienus. Cer 2003.gadā pievienoties ES un eiro zonai.

*Rumānija

Iedzīvotāju skaits: 22 miljoni.

Atpaliek ekonomisko un lauksaimniecības reformu ziņā. Pastāv bažas par bērnu namiem.

*Slovākija

Iedzīvotāju skaits: 5,3 miljoni.

Ekonomika ir līmenī, tomēr tā izlaida 1998.gada sarunu posmu sakarā ar sava bijušā stingrās līnijas premjerministra Vladimira Mečiara politiku. Visbagātākā no jaunā viļņa valstīm. Tās iekšzemes kopprodukts sasniedz 46% no ES vidējā līmeņa.

Jans Bleks

"Savienība ievelk elpu"

"The Economist"

— 2000.02.12./18.

Eiropas Savienības 15 dalībvalstīm, ieskaitot Austriju, ir jāizmaina kluba noteikumi, lai pielāgotos plašākai kluba biedru uzņemšanai. Taču plašums, vismaz pašlaik, nenozīmē lielāku dziļumu.

Notikums sākas 14.februārī un beigsies decembrī un, ja starp abiem šiem datumiem nekas par to vairāk nebūs dzirdams, tad daudzas Eiropas Savienības dalībvalstu valdības būs tikai priecīgas. Minētais notikums nav nekas cits kā konstitucionālā konference — starpvaldību konference jeb IGC ES žargonā —, kuras laikā ES 15 dalībvalstu vadību pārstāvji, reizumis ārlietu ministri, bet citās reizēs augsta ranga ierēdņi, sanāks kopā, lai izstrādātu vēl vienu jaunu līgumu.

Šādas konferences juridiski ir nepieciešamas. ES pastāvīgi izaug ārpus veco līgumu rāmjiem, gan uzņemot jaunas dalībvalstis, gan arī iegūstot jaunas funkcijas. Šī konference galvenokārt ir par Savienības institūciju un procedūru sagatavošanu liela skaita jaunu dalībvalstu uzņemšanai, jo tā tuvākajos desmit vai divdesmit gados gatavojas uzņemt kādas divpadsmit vai vairāk dalībvalstis, no kurām lielākā daļa ir Austrumeiropas valstis, kas savulaik atradās komunistiskajā blokā.

Sešas valstis jau ir visai tālu pavirzījušās uz priekšu sarunās par iestāšanos. Tās ir Kipra, Čehijas Republika, Igaunija, Ungārija, Polija un Slovēnija. Vēl sešas valstis 15.februārī arī sāks detalizētas sarunas. Tās ir Bulgārija, Latvija, Lietuva, Malta, Rumānija un Slovākija. Aizkulisēs uz savu rindu vēl gaida Turcija un tagad arī Horvātija (kaut arī vēl līdz šim neiekļauta nevienā oficiālā sarakstā), kas nesen ir ieguvusi ES draudzīgi noskaņotu valdību un arī prezidentu.

Gaidāms, ka pirmās trīs vai četras jaunās dalībvalstis varētu uzņemt ap 2004.gadu, vismaz tā tika uzskatīts līdz pat pašam pēdējam laikam. Galēji labējās Brīvības partijas iesaistīšanās Austrijas valdībā ir izraisījusi jaunu nedrošības sajūtu, jo par katru jaunas dalībvalsts uzņemšanu vienbalsīgs lēmums ir jāpieņem visām pašlaik eksistējošajām ES dalībvalstīm.

Valdības, paplašināšanās uzdevumu spiestas, atzīst šīs konferences nepieciešamību. Taču tās piedalās konferencē ar smagu sirdi. Tas būs nogurdinošs un garlaicīgs darbs, un nav nekādu šaubu, ka lielākā daļa valdību izpelnīsies skaļu preses kritiku. Jaunais ES līgums nozīmē, ka vienā vai otrā jautājumā nāksies atteikties no suverenitātes, jo, vērtējot pēc stingri nacionāliem kritērijiem, gandrīz ikviena valsts no sarunu galda aizies, izskatoties pēc zaudētājas. Tas tiks atsvērts ar attiecīgiem ieguvumiem "Eiropas" kopīgo interešu jomā, un valdības savulaik par to runāja ar lepnuma pieskaņu balsī. Taču, vēlētājiem kļūstot aizvien skeptiskākiem par Eiropas integrāciju, arī ieguvumi Eiropas kopīgo interešu labā visai strauji zaudē savu politisko vērtību un pievilcību.

Arī ES izpildorgāns ES Komisija , lai kā arī tā necenstos, neko lielu nevar izdarīt, lai situāciju mainītu. Būdama Eiropas interešu aizstāve un iecēlusi pati sevi par Eiropas integrācijas "motoru", ikvienu jaunu konferenci tā uzskata par iespēju kārtējam lielajam lēcienam patiesas Eiropas Savienības virzienā. Šajā konferencē Komisija iestājas par to, lai visi Savienības līgumi tiktu apvienoti un reorganizēti "konstitucionālajos" un pārējos likumos — tas būtu liels solis uz priekšu formālas konstitūcijas izveidošanā Eiropas Savienībai.

Taču dievi no Komisijas ir novērsušies. Gadu pēc tam, kad iepriekšējā 20 komisāru komanda bija spiesta ar kaunu atkāpties, tagadējā vēl joprojām ir vāja un nepārliecinoša politikas jautājumos. Jaunās komandas prezidentam Romano Prodi vēl ir jāizstrādā nākotnes redzējums vai tāda retorika, kas spētu attaisnot Eiropas integrāciju dalībvalstu valdību vai vēlētāju acīs. Viņa Eiropas "stratēģiskie mērķi", kas tika publicēti šonedēļ konferences priekšvakarā, nesaturēja neko jaunu vai interesantu.

Tā nu šoreiz nebūs nekādu grandiozu projektu. Konferencē dominēs piesardzīgākās valdības, un to galvenais lozungs būs: kaut tik ātrāk viss beigtos. Minimālā dienaskārtība, kura tomēr būs jāizskata, sastāv no trim jautājumiem. Jo mazāk jautājumu ārpus minimuma tiks izskatīti, jo labāk.

Pirmais obligātais jautājums: kā ierobežot ES Komisijas lielumu. Pašreiz tā sastāv no 20 komisāriem no 15 dalībvalstīm. Jādomā, ka lielās valstis atteiksies no savām tiesībām nozīmēt divus komisārus.

Otrais jautājums ir par to, kā par jaunu un taisnīgāk izsvērt dalībvalstu balsu svaru balsojumos ES likumdošanas institūcijā — ES Ministru padomē. Pašreizējā sistēma dod zināmas priekšrocības mazākajām valstīm. Lielās valstis vēlas situāciju mainīt pirms lielāka skaita mazu dalībvalstu uzņemšanas un vēl pirms paplašināšanās rezultātā lielākās zaudētu savas tiesības uz diviem komisāriem. Nav gandrīz ne mazāko šaubu, ka lielās valstis panāks savu.

Trešais jautājums: vai vairāk ES likumu būtu jāpieņem ar vairākuma balsojumu un, ja tā, tad kādās jomās. Paplašināšanās rezultātā Savienībai aizvien lielākas grūtības sagādās jebkādu lēmumu pieņemšana konsenusa ceļā. Taču patiesībā tikai retā valsts ir gatava uzņemties risku, ka tā tiks pārbalsota tādos jautājumos, kas skar būtiski svarīgās nacionālās intereses. Tādēļ šķiet, ka vairākuma balsošanas procedūra tiks paplašināta (ja tā tiks paplašināta vispār) tādās relatīvi nenozīmīgās jomās kā, piemēram, rūpniecības, transporta un kultūras politika, kur lēmumu pieņemšanā līdz šim valdīja vienbalsība.

Strīdi par šiem jautājumiem juceklīgi turpināsies visus desmit mēnešus, kamēr noritēs konference. Ja viss beigsies labi, tad premjerministri strīdus beigs ar apņēmīgu dūru sišanu uz galda kādā vēlā decembra nakts stundā.

Galvenais jautājums starp "dažādajiem jautājumiem", kas arī varētu tikt iekļauts dienaskārtībā līdz konferences beigām, ir kaut kas, kas tiek dēvēts par "fleksibilitāti". Šeit doma ir tāda, ka jebkurai lielākai ES dalībvalstu grupai, kurā obligāti nav jāiekļaujas visām valstīm, vajadzētu atvieglot jaunu institūciju izveidošanu vai jaunu vienošanos panākšanu, lai vēlāk tās integrētu ES kopīgajos likumos.

Viens no pirmajiem piemēriem šajā ziņā bija Monetārā savienība. Nākamais solis varētu būt aizsardzības jomā, jo ES vadītājiem šogad arī ir jāapspriežas, kā labāk izstrādāt "Eiropas aizsardzības identitāti". Droši vien līderi vēl pirms decembra vienosies, vai tāda ir izveidojama jaunā ES līguma ietvaros, vai arī kaut kādā citā veidā.

Dalībvalstīs nevalda vienprātība uzskatos par "fleksibilitāti". Viena problēma ir tā, ka neviens pārliecinoši nevar pateikt, kādu iespaidu tā atstās uz Eiropas Savienību kopumā. Fleksibilitāte varētu izrādīties par paņēmienu, kā saturēt kopā visas kluba dalībnieces. Taču tikpat labi tas varētu arī būt līdzeklis to nodalīšanai. Par pašreizējo ļoti neskaidro ES reputāciju liecina tas, ka dažu dalībvalstu valdības, šķiet, nav īsti pārliecinātas, kāds rezultāts tām patiktu labāk.

"Padarīt Eiropas Savienību vadāmu"

"Financial Times"

— 2000.02.14.

Vai mums tas patīk, vai nē, bet Eiropas Savienība šodien ķeras pie vēl vienas konstitucionālās konferences, kuras mērķis ir atbrīvot ceļu tās lielākajai paplašināšanai.

ES lēmums atvērt savas durvis Centrāleiropas un Austrumeiropas jaunajām demokrātijām plus Turcijai, Kiprai un Maltai nozīmē to, ka gadījumā, ja mēs vēlamies, lai Savienība nenonāktu pilnīgā strupceļā ar lēmumu pieņemšanu, tālākām reformām ir fundamentāla nozīme.

Briselē atklātā starpvaldību konference uz papīra izskatās vadāma. Visas dalībvalstis vēlas, lai tā būtu īsa un mīļa. Ja tās būs pārāk ambiciozas, tā var aizkavēties un līdz ar to aizkavēt arī uzņemšanas procesu. Taču, ja tās konferenci pārāk sašaurinās, tā neatbrīvos ceļu paplašināšanai. Tādēļ 15 dalībvalstis nedrīkst pazaudēt no redzesloka trīs būtiski svarīgus mērķus: ļaut paplašināšanai turpināties bez nevajadzīgas kavēšanās; padarīt ES efektīvāku un nevis otrādi; kā arī padarīt to nozīmīgāku vienkāršo pilsoņu acīs.

Galvenie dienaskārtības jautājumi ir tie, kas palikuši pāri no pēdējās starpvaldību konferences, kurā tika izstrādāts Amsterdamas līgums. Viens no tiem ir ES institūciju, it īpaši Eiropas Komisijas, palielināšanās kontrole. Otrs jautājums ir lielo un mazo dalībvalstu balsu svara pārskatīšana paplašinātā ES. Trešais apspriežu temats ir, cik tālu izvērst vairākuma balsojumu.

Vienoties par pirmajiem diviem nevajadzētu būt pārāk sarežģīti. Ideālā pasaulē Komisijas izmērus vajadzētu saglabāt maksimāli ap 20 komisāriem. Tas liktu dažām mazākajām dalībvalstīm dalīties posteņos pret to gribu. Tātad ir jāatrod kompromiss: lielajām dalībvalstīm, kā, piemēram, Lielbritānijai, Francijai un Vācijai, būtu jāatsakās no sava otrā komisāra posteņa apmaiņā pret lielāku balss svaru kvalificēta vairākuma balsojuma sistēmā. Tas sniedz atbildi uz to bažām, ka paplašinātā ES mazo dalībvalstu alianses varētu gūt virsroku balsojumos.

Vairākuma balsojuma plašāka izvēršana — citiem vārdiem sakot, nacionālo veto tiesību ierobežošana — ir jutīgāks jautājums, taču tas ir pamatā teoloģiskas dabas. Jau tagad tas attiecas uz 80% no visiem pieņemtajiem lēmumiem.

Vairākuma balsojums būtu jāpiemēro tādos jautājumos kā augsta līmeņa nozīmējumi, kuri pārāk bieži kļūst par nacionālo interešu ķīlniekiem. Taču tas, vai tā ieviešana būtu pamatota arī tādās jomās kā nodokļi, vēl nav apliecināts. Iekšējā tirgus izveidošanās radīs tendenci uz nodokļu likmju samazināšanos visās valstīs, lai tās spētu saglabāt konkurētspēju. Uzspiesta nodokļu harmonizācija radītu tendenci uz likmju paaugstināšanos. Tas nav neviena interesēs.

Taču droši vien vissarežģītākais starpvaldību konferences jautājums ir tas, vai piekrist lielākas elastības ieviešanai ES, ļaujot dažām dalībvalstīm virzīt uz priekšu integrāciju pat tad, ja citi nevēlas sekot. Tie, kuri iestājas par šo priekšlikumu, apgalvo, ka bez tā paplašināšanās nebūs iespējama. Savukārt priekšlikuma pretinieki uzstāj, ka tas radīs darboties nespējīgu Savienību un graus vienoto tirgu.

Amsterdama ieviesa nosacījumus, kuri pieļauj zināmu elastību — ja vien visas dalībvalstis vispirms vienprātīgi piekrīt šim principam. Tad dalībnieki var vienoties par detaļām ar vairākuma balsojuma palīdzību. Neviens to vēl nav izmēģinājis. Kādēļ būtu jāiet tālāk, ja pašreizējais izkārtojums vēl nav pārbaudīts?

"Eiropas Savienība, kas aizstāv arī vērtības"

"International Herald Tribune"

— 2000.02.12.

Reakcija uz galēji labējās partijas iekļaušanu Austrijas valdībā ir organizētas Eiropas stūrakmens, kas ir daudz nozīmīgāks par šo partiju un tās divdomīgo līderi Jergu Haideru.

Tas precīzi atspoguļo ambiciozo kopienas izjūtas starpniecisko statusu, nopietnu pazīmi, kas liecina par apņēmību konsolidēties. Eiropas politiskā savienība acīmredzot vēl nepastāv. Tomēr pārējo 14 ES dalībvalstu lēmums sodīt Austriju, izmantojot konkrētus politiskos līdzekļus, apliecina nepieciešamos standartu, cerību, reālas "vērtību kopienas" pastāvēšanu, kas līdz šim bija tikai abstrakts jēdziens.

Pārsteidzoši, ka tas ir noticis laikā, kad lielākajā daļā dalībvalstu ir jūtama neapmierinātība ar pārāk "lielu kopienu"; šis arguments uzkurina "suverēnistus", kuri pieprasa valsts absolūtu priekšroku pār "federālistiem", kas vēlas dziļāku integrāciju.

Tomēr tikpat kā nav dzirdētas nekādas sūdzības par ES stingrajiem iebildumiem pret kādas dalībvalsts politiku. Netiek apšaubītas Austrijas demokrātiskās tiesības ievēlēt savu valdību, tomēr nav nekādu šaubu par vienoti izteikto viedokli, ka viņu izvēle nepiederas cienījamai un aktīvai ES dalībvalstij.

Nav nosacījuma par nepieņemama partnera padzīšanu, un Austrijas pārstāvji nekādā ziņā nav izslēdzami no ES sanāksmēm un aktivitātēm. Tādēļ pārējie ir izvēlējušies vienoties savā atteikumā izturēties pret austriešu diplomātiem un politiķiem kā pret līdzīgiem.

Tās ir vienīgi psiholoģiskas un tehniska rakstura sankcijas, tomēr tām ir būtisks iespaids. Daži austrieši, tāpat kā prezidenta Kurta Valdheima boikota laikā par to, ka viņš bija slēpis savu ar nacismu saistīto pagātni, reaģē ar pieaugošu nacionālismu. Tomēr citi ir izrādījuši izpratni par izteikto brīdinājumu.

Jaunā kanclera Volfganga Šīsela un Haidera, kas pats nebūs valdības sastāvā, parakstītais dokuments nozīmē būtiskas saistības pret Eiropu un tās cilvēktiesību, demokrātijas un likuma varas vērtībām. Protams, Haiders jebkurā brīdī var izlemt, ka patiesībā viņš domā pavisam ko citu. Un tomēr viņš ir izteicis oficiālu, publisku solījumu.

Turklāt pirmo reizi dokuments "pieņem Austrijas saistības, kuru pamatā ar 20.gs. traģiskā vēsture un šausminošie nacionālsociālisma režīma noziegumi."

Jau ilgstoši uzdots jautājums, kādēļ tik stabilā un drošā valstī kā Austrija ir viena no spēcīgākajām ultralabējo partijām Eiropā. Parastā atbilde vienmēr ir bijusi tā, ka šo politiku ierobežoja sociālistiski konservatīvā koalīcija un tās dalītās aizbildniecības "proporciju" sistēma, piespiežot galēji labējos nostāties opozīcijā.

Taču savu lomu ir nospēlējusi arī kara laika vēstures apzinātā amnēzija un nespēja atzīt patiesi notikušo, nemaz nerunājot par atvainošanos vai vainas izpirkšanu.

Tīri stratēģisku kara laika iemeslu dēļ, cerot drīzāk panākt Vācijas padošanos, izraujot Austriju no kara, sabiedrotie Jaltā pasludināja Austriju par Hitlera "pirmo upuri." Tas nozīmēja, ka pret to neizturējās kā pret nacistu kolaboracionistu un tā netika pakļauta visdažādākajām denacifikācijas procedūrām.

Tas austriešiem bija apmierinošs iegansts, lai neapšaubītu to, kas patiesi bija noticis. Viņi nav piedzīvojuši neko līdzīgu tiem sirdsapziņas pārmetumiem, intelektuālajai, morālajai un vēsturiskajai izpētei, kas ir notikusi Vācijā, un līdz šim viņi nesaskatīja tā nepieciešamību.

Taču ES ir atteikusies ignorēt vēsturi. Tā savu apziņu un bažas demonstrē laikā, kad daudzi cilvēki to ir sākuši uzlūkot vienīgi kā tirdzniecības bloka birokrātiju, kas nav pelnījusi aktīvu atbalstu. 14 ES dalībvalstis ir Austrijai paziņojušas, ka būt vienam no bloka nozīmē gan saistības, gan privilēģijas.

Diezin vai šī reakcija būtu bijusi tik nepārprotama un panākta bez lieliem strīdiem, ja Eiropa nebūtu piedzīvojusi Dienvidslāviju, Bosnijas kaunu, centienus un pūles nepieļaut Kosovas krīzi; atzinumu, ka pārāk novēlota rīcība liek maksāt daudz augstāku cenu. Kaut kas līdzīgs 1967.gada pulkvežu apvērsumam Grieķijā šodien droši vien būtu izraisījis Eiropas reakciju.

Šādā nenoteiktā, bieži vien izvairīgā veidā Eiropa turpina virzīties uz reālu eksistenci. Kopienai ir noteikts virziens, un pat, pastāvot visdažādākā veida birokrātiskiem, tradicionāliem un politiskiem šķēršļiem, pastāv morāls un rakstisks pamudinājums attīstīties tieši šādā virzienā.

Flora Luisa

"ES dalībvalstīm ir vairāk jāinvestē armijās"

"Die Presse"

— 2000.02.11.

Eiropas drošības struktūras izveidošana arī Austrijā apgrūtinās budžeta konsolidāciju.

Novecojušas un neefektīvas: drošības eksperti Eiropas valstu armijām ir devuši ļoti sliktu novērtējumu. Klauss Behers no Londonas Stratēģisko pētījumu institūta sarunā ar "Die Presse" uzsvēra, ka ES dalībvalstīm ir obligāti jāinvestē savās armijās. Tas esot nepieciešams tieši tādās valstīs kā Austrija. Bez investīcijām neesot iespējams izveidot Eiropas drošības arhitektūru, kuras kopējās militārās vienības varētu patstāvīgi piedalīties tādu reģionālo konfliktu novēršanas misijās kā Kosovā. Lielbritānijas Ārlietu ministrijā saka, ka Eiropas korpusa izveidošana ir tikai pirmais solis. Mērķis nedrīkstot būt tikai neliela korpusa izveidošana, kas ir spējīgs sagatavoties akcijām 60 dienu laikā. "60 dienas gan ir labāk nekā 90, bet tas tomēr ir pārāk ilgs laiks." Eksperti ir vienisprātis par to, ka krīze Balkānos ir parādījusi, ka Eiropa netiks cauri tikai ar kopējo militāro kapacitāšu radīšanu vien. Daudzām ES dalībvalstu valdībām investīcijas būs pretrunā ar iesākto taupības kursu, analizē Lielbritānijas Ārlietu ministrijas eksperts Naidžels Beikers. Šo pretrunu atrisināšanā svarīgi esot tieši stingrie eiro kritēriji.

Britu puse uzsver, ka militārajā jomā no jauna ir jāpārdala slodze starp dalībvalstīm. No vienas puses, esot nepieciešama labāka Eiropas valstu koordinācija, jo runa ir par to, lai panāktu efektīvāku sadarbību kopējo uzdevumu veikšanā. Taču no otras puses, ir jāinvestē arī jaunā tehnikā. Tāpēc daudzās valstīs ir jāreformē visas militārās struktūras. Kā piemēru Behers nosauca Vāciju, kur, tāpat kā iepriekš, 60% no aizsardzības izdevumiem aizplūst personāla apmaksāšanai. Beļģijā gan ir iesāktas reformas, taču to rezultātā tiekot taupīts tādā mērā, ka no armijas nekas daudz pāri nepaliek. "Problēma ir tā, ka neviens politiķis atklāti nepasaka, ka ir nepieciešams investēt armijā." Un tā investīcijas tiek atliktas no gada uz gadu.

Londona uzmanīgi novēros, vai Austrijas jaunā valdība realizēs izmaiņas drošības politikā. Domājot par neitralitāti, valdības aprindās saka: "Ja Austrija turpmāk grib spēlēt līdzi Eiropā, tad tā vairs ilgāk nedrīkst sevi padarīt par otrās šķiras dalībvalsti." Drošības eksperts Behers saka, ka tai daudz vieglāk to būtu izdarīt kā NATO dalībniecei. Tas "patiesībā nav saprotami", kāpēc Austrija pēc iegūtās pieredzes ar konfliktiem kaimiņvalstīs, tāpat kā agrāk noraida līdzdalību NATO. Taču drošības eksperts nenoklusē to, ka arī iestāšanās NATO ir saistīta ar papildus investīcijām militārajā sektorā.

To, ka tieši NATO dalībvalstīm ir jāpalielina militārās investīcijas, nesen teica arī ASV aizsardzības ministrs Viljams Koens. Viņš Eiropas partneriem pārmeta, ka viņi pārāk maz līdzekļu piešķir saviem bruņotajiem spēkiem. "Mūsu draugi Eiropā turpmāk vairs nevarēs paļauties uz to, ka ASV uzņemsies lielāko slodzes daļu," teica Koens. Kamēr ASV gatavojas paaugstināt militāros izdevumus, Eiropā aizsardzībai izdod arvien mazāk.

V o l f g a n g s B ē m s

 

"Baltā grāmata Eiropai"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.02.10.

Komisija grib diskusiju par ES uzdevumu sadali.

Eiropas Komisija apslēptas sabiedriskās kritikas spiediena rezultātā izraisījusi diskusiju par uzdevumu sadali starp Savienību un dalībvalstīm. Iepazīstinot ar dokumentu, kas aptver Komisijas pamatnostādnes visa tās valdīšanas laika garumā (līdz 2004.gadam), Komisijas prezidents izteica paziņojumu ("Balto grāmatu"), kuram jākļūst par visaptverošas diskusijas pamatu. Šeit runai jābūt par Savienības tiesībām un uzdevumiem, kuras jārealizē dalībvalstīm, kā arī to iekšienē.

Komisija tiecas pēc jau 1992.gada Māstrihtas līguma noteikto Savienības subsidiaritātes pamatprincipu un ciešāku saskaņošanu atsevišķu lēmējinstanču starpā un līdz ar to arī Eiropas politiskās un ekonomiskās lomas skaidrojumu globalizācijas laikmetā. Prodi saskata "morālu saistību" veikt uzdevumus vispiemērotākajā līmenī. Ar iekšēju tirgu, eiro un jaunākajiem ārlietu un aizsardzības politikā pieņemtajiem lēmumiem, kā arī ar vienotu drošības un tiesību Eiropas telpu radīts pamats politiski integrētai Eiropai, kas uz āru ir apņēmīga, bet iekšēji ciena atšķirīgo savu dalībvalstu identitāti. Nākamajam gadu desmitam vajadzētu, un tas varētu atrasties zem Eiropas zīmes.

Arī tad, ja divdesmit ES komisāri atzīst, ka "sabiedrības uzticēšanās ES esot sasniegusi savu zemāko atzīmi", tad Prodi prasa tālāku Eiropas nostiprināšanu. Viņš līdzās ES paplašināšanai austrumu virzienā un globalizācijai pieprasa arī demokrātisko pamattiesību saglabāšanu un cienīšanu Eiropas iekšienē. Četrpadsmit ES partneri izrēķinājās ar Austriju, tādēļ radās diskusija par Eiropas leģitimitāti un politiskajām Eiropas robežām un tādējādi dokuments saņēma papildu aktualitātes nozīmi.

Lai tieši neiedziļinātos Austrijas jautājumos, Komisija norāda uz to, ka ārpus ES robežām izsludinātie pamatprincipi pat ES iekšienē nav paši par sevi saprotami. Prodi atzina par labu 14 ES partneru lēmumu, ka divpusējās attiecības ar jauno koalīciju Vīnē tiktu ierobežotas līdz minimumam. Tomēr viņš noteica, ka Komisija tikai tad tiesiski iestāsies pret jauno valdību, ja patiesi notikšot kādi pārkāpumi.

Līdzās labākai Eiropas rīcībspējai, noskaidrojot attiecības starp Eiropas un dalībvalstu līmeņiem, Komisija savā piecu gadu darbības programmā nosauc trīs tālākos smagumpunktus: Eiropas lomas izveidi pasaulē, ekonomikas modernizāciju ar strukturālu reformu palīdzību, kā arī pilsoņu dzīves kvalitātes stiprināšanu, pielietojot pretenciozu apkārtējās vides, patērētāju un tiesību politiku. Prodi pretojās izteiktajai kritikai par savu līdzšinējo darbību amatā. ES Padomes prezidentūra vismaz uzklausījusi Komisijas prasību par godkārīgām Amsterdamas līguma reformām, ne tikai, lai atvieglotu integrēties gribošu partneru pastiprinātu sadarbību. Tās prasību nosaukt termiņu, kad varētu notikt paplašināšanās austrumu virzienā, ES partneri esot izpildījuši Helsinkos, apsolot, ka institucionālie noteikumi iestājai ES tiks radīti līdz 2003.gada janvārim.

"Kas ir Eiropa?"

"The Economist"

— 2000.02.12./18.

Aizmirstiet par ģeogrāfiju, aizmirstiet par kultūru. Tajā, kas saucas par "Eiropu" un kam vēlas pievienoties ducis vai pat vairāk bijušo komunistisko valstu, un ar kuru tās nākamajā nedēļā uzsāk formālas iestāšanās sarunas, runa ir par politiku un ekonomiku.

Tomēr Eiropas politiskā un ekonomiskā kārtība nekādā ziņā vēl nav uzskatāma par sakārtotu. Tā mainās, turklāt daudz ātrāk, nekā būtu iedomājams vēl tikai pirms pieciem gadiem. Tik izteiktas ir nesenās pārmaiņas, ka var pat izvirzīties jautājums, cik eiropeiska izskatīsies šī Eiropa, teiksim, vēl pēc pieciem gadiem.

Šīs nedēļas The Economist mēs apskatām gan pārmaiņas Eiropas jaunajā politikā, gan arī Eiropas jauno kapitālismu. Pārsteidzošā kārtā, īpaši ņemot vērā notiekošo pārmaiņu atbilstību politiķu vārdiem, daudzas no pašlaik pie varas esošajām Rietumeiropas kreisajām partijām izrāda tendenci novirzīties no sava tradicionālā valsts lomas uzsvēršanas dogmatisma, virzoties uz pragmatisku, kaut arī negribīgu, neizbēgamo ekonomisko faktu atzīšanu. Tajā pašā laikā globālais kapitāla tirgus ielaužas Eiropas kompāniju valdēs, kuras tradicionāli bija vadījušas savas kompānijas tā, it kā akciju turētājiem nebūtu nekādas teikšanas, augstāk par peļņu vērtējot sakārtotību un stabilitāti (jo īpaši tad, kad runa bija par pašu menedžeru karjerām). Ja jūs satrauktu šīs pārmaiņas, tad jūs teiktu, ka abas pārmaiņas nosaka tirgus spēku tirānija, un ka Eiropas sociālais modelis — kuru tik ļoti augstu vērtē Eiropas pilsoņi, taču pilnīgi pretējos ieskatos ir globālie finansisti — strauji atkāpjas no savām pozīcijām un galu galā tiks iznīcināts. Tādējādi demokrātija cieš zaudējumus un uzvar neierobežots kapitālisms.

Šādas izredzes rada milzīgu izaicinājumu Eiropas valstu valdībām, īpaši tad, kad tās domā par to, kādai vajadzētu izskatīties jaunajai Eiropas Idejai, ja tāda vispār ir atrodama. Tas gars, kas gadiem ilgi ir uzturējis pie dzīvības un virzījis uz priekšu Eiropas projektu — centienus pēc "arvien ciešākas savienības" — dažās aprindās izraisa nepatiku un neuzticību amerikāņu varai biznesā, diplomātijā un bruņojumā. Nav iespējams nepamanīt, ka ekonomikā un ekonomiskajā politikā, kā šķiet, Eiropas modelis atkāpjas, dodot vietu tieši Amerikas tipa saimniekošanas modelim, kreisi noskaņotās partijas sašaurina atstarpi starp sevi un Amerikas jaunajiem demokrātiem, un līdz šim nacionālo kompāniju kontrolētie tirgi Eiropā saplūst ne tikai vienā ES kopīgajā tirgū, bet, piedodiet par izteicienu, patiesi globālā (tas ir, amerikāņu kontrolētajā) kopīgajā tirgū. Teiksim tā: kāda jēga ir "Eiropai", ja Eiropa pārvēršas par otrajām Savienotajām Valstīm?

Protams, ka zināmā mērā tas ir liktenis, kuru būtu vērts vēlēties. Krietna deva amerikāņu konkurences, jaunievedumu spējas un uzņēmības gara nav nekas tāds, ko Eiropā vēlētos redzēt vienīgi globālie finansisti. Arī Eiropas pilsoņi no tā gūtu savu labumu, samazināta bezdarba un augstāka dzīves līmeņa veidā. Tieši šī iemesla dēļ Eiropas valstu valdības un to vēlētāji beidzot ir sākuši saskatīt šo sakarību, un tieši tādēļ tiek veikti pasākumi to saimniecības liberalizācijai. Ja iedzīvotāji vēlētos saglabāt augstu divciparu procentos izteiktu bezdarba līmeni un ekonomisko atpalicību, Eiropas valstu demokrātiski ievēlētās valdības to varētu nodrošināt bez jebkādām problēmām, neraugoties ne uz kādu globālo tirgu. Tādēļ nepareizs ir apgalvojums, ka demokrātija ir zaudētāja. Iedzīvotāji balso par zemākiem nodokļiem, mazākiem valsts izdevumiem, mazākiem valsts regulācijas pasākumiem: tieši tādēļ līdz šim kreisi noskaņotās valdības ir sākušas attiecīgi rīkoties.

Protams, ka, ejot šo ceļu, ir jāpieņem nepopulāri lēmumi. Tik nežēlīgi darba un kapitāla tirgi kā Amerikā rada lielāku labklājību, taču daudziem rada arī mazāku ekonomiskās drošības sajūtu. Ja Eiropas kreisajām valdībām ir taisnība, tad to vēlētāji vēlas, lai darījumā tiktu iegūta lielāka pārticība, taču tā, lai atšķirības nebūtu pārāk lielas. Un nav neviena iemesla, lai šādu pārmaiņu līmenis dažādās Eiropas valstīs nevarētu būt dažāds. Varbūt "Eiropas modelis" kā apzīmējums nav īsti labs (jo ES valstu saimniecības ir ārkārtīgi atšķirīgas), taču kā mērķis, uz kuru ir jātiecas, tas ir pat kaitīgs. Draudzīga konkurence starp dažādām politiskajām metodēm — darbaspēka, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas kustības kontekstā — varētu izrādīties par pašu lielāko Eiropas ieguvumu. Konkurence noved pie labākas valsts pārvaldes un pie labākām biznesa iespējām.

Šāda sacensība nacionālo sistēmu savienības ietvaros, kurai ir kopīga valūta, patiešām varētu izrādīties daudzsološa un tīri eiropeiska. Diemžēl, tā varētu prasīt vēl lielāku pielāgošanos nekā pašreiz ieplānotā. Eiropas valstu valdību starpā vienprātība joprojām tiek vērtēta augstāk nekā izaicinājumi, nerunājot nemaz par konkurenci — un starp to politiķiem nav lielākas vienprātības kā eiro—konsenss.

Vēlēšanos runāt Eiropas vārdā, pat tad, kad no tā nav nekāda labuma, labi ilustrē pārsteidzošā reakcija uz Jerga Haidera Brīvības partijas iesaistīšanos Austrijas valdībā; tas ir strīds, kas negrasās norimt tik ātri. ES 14 saniknotajām valdībām formāli ir jānosoda Austriju tikai bilateriāli, nevis caur savu klubu, kurā Austrija ir cienījams biedrs. Tomēr Portugāles premjerministrs, uzstādamies kā kluba prezidents, joprojām apgalvo, ka Haidera partijai "nav vietas" Eiropas Savienībā. Beļģijas ārlietu ministrs saka, ka "Eiropa bez Austrijas var iztikt tīri labi." Viņa franču kolēģis ir pārliecināts, ka "mums nevar būt uzticības pilnas attiecības ar tādu valdību, kura pilnībā neatbalsta tādus mērķus, kādi ir Eiropas Savienībai." Un tā tālāk. Neņemsim vērā pat to, ka šādi paziņojumi tikai palielinās atbalstu Haideram. Lietas būtība ir tā, ka Austrija nav pārkāpusi nevienu ES likumu: tā nav izdarījusi neko tādu, par ko "Eiropai" varētu būt savs, tāds vai citāds, viedoklis.

Kas tad galu galā ir Eiropa? Tā ir demokrātisku valstu savienība, kuras dalībvalstīm ir jāatbilst zināmiem politiskās pieņemamības un ekonomiskās kompetences standartiem, par kuriem ir panākta kopīga vienošanās. Tas ir kooperatīvs pasākums, kurā valstis pieņem zināmu savstarpēju iejaukšanos stingri noteiktos jautājumos. Un tas ir pasākums, kurš vēl joprojām attīstās, kurā pastāvīgi ir jādebatē par tā virzību, ātrumu vai ģeometriju, kuram turklāt visā drīzumā ir jāmaina savi noteikumi, lai uzņemtu pie durvīm gaidošos kandidātus. Savienības mērķi ir, vai vismaz tiem būtu jābūt, miera un pārticības nodrošināšana reģionā. Tie ir pietiekami lieli uzdevumi. Pārskatāmā nākotnē Eiropai nebūtu vajadzīga lielāka Ideja par šo.

"Pārtikas drošība eiropiešu galdam"

"Liberation"

— 2000.01.13.

Piedzīvojusi virkni pārtikas skandālu (liellopu smadzeņu slimību; dioksīnu putnu gaļā; Coca-Cola un tagad arī listerioze), ES vēlas garantēt patērētāju drošību un izveidot neatkarīgu institūciju, kas būtu veidota pēc amerikāņu Pārtikas un Zāļu Administrācijas (FDA) parauga.

Deivids Bērnss, komisārs, kurš ir atbildīgs par veselību un patērētāju aizsardzību, jau ilgstoši ir uzsvēris "patērētāju ticības zaudēšanu par noteiktiem pārtikas produktiem, kā arī institūcijām, kam ir jānodrošina pārtikas drošība." Pašlaik ekonomiskās sekas nebūt nav tik niecīgas. Īru komisārs ironizē: "Mājsaimnieces iepirkumu soma ir visietekmīgākais ierocis uz zemeslodes."

Komisija ir ieteikusi līdz 2002.gadam izveidot Eiropas pārtikas pārvaldi (AAE). Problēma ir tā, ka tai vēlas piešķirt vienīgi konsultatīvu lomu. Tā būtu sava veida "vārga FDA." Komisijas ieplānotajai pārvaldei (un nevis aģentūrai) patiesībā diezin vai varētu būt lielāka vara par deviņām zinātniskajām komitejām, kurās darbojas neatkarīgie eksperti, un kas pašlaik faktiski pilda konsultatīvas funkcijas. Vienīgā atšķirība: AAE būs pastāvīgs zinātnieku personāls un budžets. Citā ziņā tās uzdevums būs formulēt "neatkarīgus zinātniskos uzskatus par visiem aspektiem, kas attiecas uz pārtikas drošību, ātrās reaģēšanas sistēmu vadīšanu, saikni un dialogu ar patērētājiem, kuri ir nobažījušies par pārtikas drošības un veselības jautājumiem. Tomēr Komisijas "baltajā grāmatā" ir noteikts: "Komisijas ziņā ir pieņemt lēmumu par rīcību, balstoties uz šo analīzi."

Pretēji FDA, kas "līdzdarbojas amerikāņu administrācijā," AAE nebūs reālas varas, kā izteicās Deivids Bērnss. Komisijas dokumentā tiek apgalvots: "Likumdošanai ir nepieciešams politisks lēmums, kas nebalstās vienīgi uz zinātniskiem elementiem, bet uz daudz plašākām sabiedrības vēlmēm un vajadzībām. Vienīgi politiķi ir atbildīgi sabiedrības priekšā."

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors