Pirmspievienošanās ekonomiskā programma

Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 15.maija sēdes protokollēmuma 23.¤ 21.punktu

Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.23 izraksts

Rīgā 2001.gada 15.maijā

23.¤

Par Pirmspievienošanās ekonomisko programmu

Apspriešanā piedalījās: G.Bērziņš, D.Gulbe, V.Makarovs, J.Krūmiņš, A.Bērziņš.

Nolēma:

1. Akceptēt iesniegto Pirmspievienošanās ekonomisko programmu.

2. Finansu ministrijai:

2.1. precizēt Pirmspievienošanās ekonomisko programmu, ņemot vērā Valsts kancelejas juriskonsulta atzinuma 1., 2., 4., 5. un 6.punktu, un iesniegt Pirmspievienošanās ekonomisko programmu Valsts kancelejā;

2.2. precizēto Pirmspievienošanās ekonomisko programmu līdz 2001.gada 31.maijam iesniegt Eiropas Komisijā.

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Valsts kancelejas direktore G.Veismane

 

Saturā

Saīsinājumi

Ievads

1. Līdzšinējā ekonomiskā attīstība

2. Makroekonomiskās attīstības scenārijs

2.1. IKP un nodarbinātība

2.1.1 IKP izlietojums

2.1.2 IKP no ražošanas aspekta

2.1.3 Nodarbinātība

2.2. Inflācija

2.3. Monetārā un valūtas kursa politika

2.4. Ārējais sektors

2.5 Scenārija izpildes nozīmīgākie riski

3. Valsts finanses

3.1. Vidēja termiņa fiskālais scenārijs

3.2. Valsts parāda vadība

3.3. Deficīta finansēšana

3.4. Fiskālie riski

4. Strukturālās reformas

4.1. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide

4 .1.1. Privatizācija

4.1.2. Konkurences politika

4.1.3. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana

4.1.4. Bankrota procedūru regulējošā

likumdošana

4.1.5. Uzņēmējdarbības un inovāciju

attīstības politika

4.1.6. Eksporta veicināšanas politika

4.1.7. Kvalitātes nodrošināšana

4.2. Finansu sektors

4.3. Darba tirgus

4.4. Valsts pārvaldes reforma

4.5. Lauksaimniecība un lauku attīstība

4.6. Citas reformas

4.6.1. Pensiju reforma

4.6.2. Veselības aizsardzība

4.6.3. Transports un sakari

4.6.4. Reģionālā politika

4.6.5. Vide

5. Politikas saistību matricas

5.1. Eiropas Komisijas — Latvijas valdības

Kopējā paziņojuma par Latvijas

ekonomiskās politikas prioritātēm

saistību izpilde

5.2. Pirmpievienošanās ekonomiskās

programmas politikas saistību matricas

Saīsinājumi

A/S	akciju sabiedrība
BO VAS	bezpeļņas organizācija, valsts
	akciju sabiedrība
BO VSIA	bezpeļņas organizācija, valsts
	sabiedrība ar ierobežotu atbildību
CEDEL	starptautiska norēķinu sistēma
DSL	datu pārraide pa telefonlīnijām
	( Digital Subscriber Line )
ECB	Eiropas centrālā banka
ERM 2	Eiropas valūtas kursa mehānisms
ES	Eiropas Savienība
ESPON	ES Telpiskās plānošanas
	novērošanas tīkls
EURES	Eiropas nodarbinātības dienestu
	tīkls
EUROCLEAR	starptautiska norēķinu sistēma
GSM	globālā mobilo sakaru sistēma
IKP	iekšzemes kopprodukts
INTERREG	pārrobežu, starpnacionālā un
	starpreģionālā sadarbība, kas
	veicinātu harmonisku un
	līdzsvarotu attīstību un vienotas
	Eiropas telpas plānošanu
ISPA	atbalsts transporta un vides
	infrastruktūrai
LGS	“Latvijas gaisa satiksme”
LMT	“Latvijas mobilais telefons”
LVL	Latvijas lats
MK	Ministru kabinets
NATURA 2000	Eiropas nozīmes aizsargājamo
	teritoriju tīkls
NUTS	ES Teritoriālās statistikas
	vienību nomenklatūra
NVS	Neatkarīgo Valstu Sadraudzība
OECD	Ekonomiskās sadarbības un
	attīstības organizācija
PCI	patēriņa cenu indekss
PEP	Pirmspievienošanās
	ekonomiskā programma
PHARE	Eiropas Savienības finansu
	instruments, kas atbalsta
	Centrālās un Austrumeiropas
	valstu ekonomikas pārstruktu-
	rēšanas procesu atbilstoši
	tirgus ekonomikai
PTO	Pasaules tirdzniecības
	organizācija
SAPARD	Pirmsiestāšanās pasākumi
	lauksaimniecības un lauku
	attīstībai
SDR	speciālās aizņemšanās tiesības
	( Special Drawing Rights )
SIA	sabiedrība ar ierobežotu atbildību
TINA	Transport Infrastructure Needs
	Assessment
UPS	United Parcel Service
USD	ASV dolārs
VAF	Valsts autoceļu fonds
VARAM	Vides aizsardzības un
	reģionālās attīstības ministrija
VAS	valsts akciju sabiedrība
VIP	Valsts investīciju programma

Ievads

Pirmspievienošanās ekonomiskās programmas (PEP) mērķis ir definēt Latvijas vidēja termiņa ekonomiskās politikas prioritātes pievienošanās ES kontekstā, apskatot arī svarīgākās strukturālo reformu jomas, kas saistītas ar Latvijas tautsaimniecības stiprināšanu un piemērošanos kopējam Eiropas tirgum. PEP skar tieši tos vidēja termiņa uzdevumus, kas Latvijai ir jāpaveic periodā līdz iestāšanai Eiropas Savienībā.

PEP atspoguļoto politiku un strukturālo reformu sekmīga izpilde nodrošinās pilnīgu ES definēto pievienošanās ekonomisko kritēriju (Kopenhāgenas kritēriji) izpildi, veicinot reālo konverģenci, t.sk. panākot to, lai Latvijas tautsaimniecība būtu spējīga izturēt konkurences spiedienu ES iekšējā tirgū.

PEP ir nākošais solis pēc Eiropas Komisijas un Latvijas Kopējā paziņojuma par ekonomiskās politikas prioritātēm izstrādes. Atšķirībā no Kopējā paziņojuma PEP politiku definēšana ir vienīgi Latvijas atbildība.

Šī darba mērķis nav tikai nospraust pirmspievienošanās periodā izpildāmos uzdevumus, bet arī sagatavoties nākotnes Konverģences un Stabilitātes programmu izstrādei jau pēc pievienošanās ES. Tas parāda šī darba un tajā definēto uzdevumu izpildes nozīmi Latvijas integrācijas ES procesā.

Pirmspievienošanās ekonomiskā programma sastāv no četrām galvenajām sadaļām – pašreizējās ekonomiskās situācijas analīzes, makroekonomiskās attīstības scenārija, valsts finansu vidēja termiņa politikas un ar ekonomikas attīstību saistīto svarīgāko strukturālo reformu apraksta, kas balstās uz atbildīgo ministriju sniegto informāciju.

Kopš 1999. gada vidus Latvijas ekonomika ir pārvarējusi Krievijas ekonomiskās krīzes ietekmes radītās sekas un ir atsākusies strauja izaugsme visās nozarēs. Par ekonomiskās situācijas uzlabošanos liecina arī investīciju pieaugums un zemais inflācijas līmenis. Pakāpeniski tiek samazināts arī valsts budžeta fiskālais deficīts.

Joprojām galvenās ekonomikas problēmas Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts, kas, uzlabojoties ārējās vides apstākļiem, samazinās, un augstais bezdarba līmenis atsevišķos reģionos.

Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir sasniegt ilgstošu, stabilu un sabalansētu ekonomisko un sociālo attīstību. Šo mērķu sasniegšanai svarīga striktas fiskālās un monetārās politikas ievērošana, kā arī šajā programmā aprakstīto struktūrpolitikas pasākumu veiksmīga realizācija. Šāda politika arī veicinās Latvijas — mazas un atvērtas ekonomikas — ārējās ievainojamības samazināšanu.

Galvenie fiskālās politikas vidēja termiņa mērķi ir valsts budžeta fiskālā deficīta samazināšana, sabalansēta valsts budžeta izveide ilgtermiņā un stabilas nodokļu sistēmas nodrošināšana. Saskaņā ar scenāriju līdz 2005. gadam plānots valsts budžeta fiskālo deficītu samazināt līdz 0,5% no IKP.

Viens no fiskālās politikas uzdevumiem ir nodokļu sloga samazināšana uzņēmējiem, kas nodrošina Latvijas uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Tai pašā laikā, lai nodrošinātu valdības definēto valsts budžeta deficīta līmeni, liela uzmanība tiks pievērsta budžeta izdevumu racionalizācijai. Valsts parāds attiecībā pret IKP, sākot ar 2002. gadu, pakāpeniski samazināsies.

Turpmākajos gados ekonomikas pieaugums saistāms ar eksporta attīstību un investīciju palielināšanos. Programmas makroekonomiskās attīstības scenārijā IKP pieaugums prognozēts apmēram 6% gadā. Pieaugot ekonomiskai aktivitātei, sagaidāms nodarbinātības pieaugums, tomēr to ierobežos produktivitātes palielināšanās. Eksporta pieaugumam vidējā termiņā pārsniedzot importa pieaugumu, samazināsies maksājumu bilances tekošā konta deficīts.

Valūtas piesaiste SDR valūtu grozam ir nodrošinājusi cenu stabilitāti — jau vairākus gadus inflācijas līmenis ir bijis zemāks par 3%. Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam, vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, notiekot lēnai Latvijas un ES vidējo cenu līmeņu izlīdzināšanai.

Stabilu ekonomikas augšupeju veicinās strukturālo reformu veiksmīga realizācija un uzņēmējdarbības vides uzlabošana. Strukturālo reformu jomā tuvojas privatizācijas procesa noslēgums. Tā kā valsts mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija ir pabeigta, uzmanība tiks veltīta lielo uzņēmumu privatizācijas procesa pabeigšanai, zemes privatizācijas paātrināšanai un valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanai.

Konkurences politikas jomā ir nodrošināta likumdošanas atbilstība ES un citām starptautiskajām normām. Turpmākajos gados paredzēts aktivizēt Konkurences uzraudzības institūciju starptautisko sadarbību, veicinot starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu rašanos.

Bankrota procedūru regulējošās likumdošanas jomā tiks veicināta maksātnespējas procesa paātrināšana.

Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības jomā tiks veikti pasākumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un inovācijām atvērtas ekonomikas izveidei, efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveidei, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšanai.

Eksporta veicināšanas politikā paredzēti pasākumi, kas palīdzētu novērst problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, t.sk. eksporta kredītu, garantiju un apdrošināšanas sistēmas izveidošana un darbības nodrošināšana, specializētu apmācību programmu un konsultāciju sniegšana eksportētājiem, industriālo grupu ( clusters ) attīstības programmas turpināšana, valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās, Latvijas ekonomisko pārstāvniecību ārvalstīs darbības attīstīšana.

Kvalitātes nodrošināšanas politikā turpmākajos gados paredzēti pasākumi likumdošanas saskaņošanā, institūciju stiprināšanā un likumdošanas ieviešanā, lai tiktu novērstas barjeras preču brīvai kustībai uz ES dalībvalstīm.

Finansu sektora attīstība notiek vēlamajā virzienā un galvenās problēmas, kas skar šo nozari, ir saistītas ar kopējo ekonomikas attīstību un pastāvošo labklājības līmeni. Latvijā pastāv efektīva banku sektora uzraudzība, kas kopā ar nozīmīgu ārvalstu kapitāla ieplūdi Latvijas banku sektorā sniedz papildu garantijas stabilai finansu starpniecības attīstībai. Turpmākajos gados šajā sektorā notiks plānveidīgs darbs darbības vides uzlabošanā un tās harmonizēšanā ar ES prasībām.

Svarīgākais valsts pārvaldes reformas uzdevums ir publiskā sektora caurskatāmības uzlabošana un efektivitātes palielināšana.

Latvijas lauku attīstības galvenais mērķis ir konkurētspējīgas lauksaimniecības, spēcīgi attīstītu lauku, daudzveidīgi bagātas un ilgtspējīgas lauku vides izveidošana. Latvijas lauksaimniecības nozares pamatmērķis, ir nodrošināt efektīvu lauksaimniecības ražošanu, kas būtu spējīga integrēties Eiropas Kopējā tirgū līdz ar iestāšanos un ražotu ES normām atbilstošu augstas kvalitātes produkciju.

Veselības aizsardzības jomā turpināsies veselības aprūpes reforma un iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošana, kā arī šim mērķim paredzēto līdzekļu racionālas izmantošanas uzlabošana. Galvenais mērķis ir vērsts uz iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu, uzlabojot Latvijas veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, kvalitāti un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem.

Latvijas transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgtspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošinātu cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā satiksmē, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību un dotu iespējas Latvijas biznesam konkurēt Eiropas un visas pasaules tirgū. Sakaru sektora turpmākās politikas galvenie mērķi ir tirgus liberalizācija, tarifu sabalansēšana un integrācija ES. Valsts politika informātikas nozarē ir vērsta uz to, lai tuvākajā laikā šajā jomā nodrošinātu Latvijas likumdošanas pilnīgu atbilstību ES prasībām, kā arī lai Latvijā būtu ieviesta vispārējā Interneta pieejamība un veicināta gan Interneta izmantošana, gan arī vispārējā informācijas pratība un pieejamība.

Reģionālās attīstības jomā tiks veikta likumdošanas pilnveidošana un institucionālo struktūru sakārtošana.

Vides aizsardzības jomā plānots saskaņot nacionālo likumdošanu ar acquis communautaire prasībām.

 

1. Līdzšinējā

ekonomiskā attīstība

1998. gada otrajā pusē un 1999. gada sākumā sarežģītā ekonomiskā situācija pasaulē un it īpaši Krievijā ietekmēja Latvijas tautsaimniecības attīstības tempu. Krievijas ekonomiskās krīzes iespaidā Latvijā samazinājās ražošanas apjomi, pieauga bezdarbs, pasliktinājās banku darbības rādītāji. Tomēr rūpniecības un lauksaimniecības ražošanas kritumu kompensēja jūtams aktivitātes pieaugums būvniecībā un vairākās pakalpojumu nozarēs. Tādējādi IKP turpināja pieaugt, lai arī izaugsmes tempi 1998. un 1999. gadā bija zemi — attiecīgi 3,9% un 1,1 procents.

Sākot ar 1999. gada vidu, Krievijas ekonomiskās krīzes radītā negatīvā ietekme uz tautsaimniecības attīstību tiek pārvarēta. Pieaugums Latvijas ekonomikā turpinās arī 2000. gadā — IKP salīdzināmās cenās pieauga par 6,6%. Ekonomiskā augšupeja 2000. gadā bija vērojama visās nozarēs.

Iekšzemes kopprodukta pieaugumu 2000. gadā galvenokārt veicināja pakalpojumu sektora veiksmīga attīstība — pagājušajā gadā, salīdzinot ar 1999. gadu, apjomu kāpums pakalpojumu sektorā bija 7,1%, tā īpatsvaram IKP struktūrā palielinoties par 1,7 procentpunktiem un sasniedzot 70,2 procentus. Savukārt pakalpojumu sektora pieaugumu visvairāk ietekmēja apjomu kāpums tirdzniecības nozarē (īpatsvars IKP struktūrā — 18,1%) — par 9,6%, transporta, glabāšanas un sakaru nozarē (16,2%) — par 7,2%, komercpakalpojumu sfērā (10,5%) — par 13,6%, kā arī banku sektorā (4,9%) — par 9,6 procentiem.

2000. gadā IKP pieaugumu veicināja arī ekonomisko aktivitāšu palielināšanās rūpniecības nozarēs. Apjomu kāpums apstrādes rūpniecībā, salīdzinot ar 1999. gadu, bija 5,7%, ko visvairāk ietekmēja izlaides pieaugums kokapstrādes nozarē, papīra un papīrizstrādājumu ražošanā, kā arī tekstilizstrādājumu ražošanā. Savukārt ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē pagājušajā gadā apjomi pieauga par 8,1 procentu. Strauji attīstījās mežsaimniecība, kuras apjomi 2000. gadā pieauga par 26,8 procentiem. Tomēr atsevišķās rūpniecības nozarēs (pārtikas, ķīmiskā rūpniecība), kuras smagāk skāra krīze, vēl nav vērojama attīstība, kas ļautu tuvākā laikā šīm nozarēm atgūt pirmskrīzes ražošanas apjomus.

Veiksmīgi attīstījās arī zvejniecības nozare — pieaugums 2000. gadā bija 8,2%. Pagājušajā gadā attīstījās arī lauksaimniecības nozare — salīdzinot ar 1999. gadu, ražošanas apjomi lauksaimniecībā pieauga par 3,3 procentiem.

IKP pieaugumu pēdējos gados būtiski ietekmēja straujš un stabils privātā patēriņa pieaugums. 1997.–1999. gadā privātais patēriņš salīdzināmās cenās vidēji pieauga par 5,6%, ko lielā mērā ietekmēja darba samaksas pieaugums un inflācijas samazināšanās. 2000. gadā privātā patēriņa pieauguma tempi bija nedaudz zemāki — 2000. gada deviņos mēnešos privātais patēriņš salīdzināmās cenās pieauga par 3,6 procentiem.

Pozitīvi IKP attīstību ietekmēja investīciju pieaugums. 1997. gadā Latvijā tās pieauga par 20,7% gadā, bet 1998. gadā – pat par 44 procentiem. Investīciju gada vidējie pieauguma tempi no 1995. gada līdz 1998. gadam bija 28,6%, tas ir gandrīz 5 reizes lielāki nekā IKP ikgadējie pieauguma tempi. Tāpēc jau 1998. gadā kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumu īpatsvars IKP sasniedza 27 procentus. Tik strauju investīciju kāpumu sekmēja vairāki faktori: ārvalstu investīciju ieplūdums, galvenokārt sakarā ar privatizācijas procesa norisi, neatkarīgo starptautisko kredītaģentūru atzītais augstais Latvijas kredītreitings, kredītu procentu likmju pazemināšanās un banku sektora stabilizēšanās.

1999. gadā kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumi salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu samazinājās par 6,3%, kas ir saistāms galvenokārt ar ekonomisko aktivitāšu samazināšanos Krievijas krīzes ietekmē. Tomēr kopējā pamatkapitāla īpatsvars iekšzemes kopproduktā 1999. gadā saglabājās samērā augstā līmenī.

Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, investīciju līmenis 2000. gadā atkal ir sācis pieaugt. Kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumi 2000. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar 1999. gada attiecīgo periodu, ir pieauguši par 19 procentiem.

Latvijas patēriņa cenu pieauguma tempi turpina samazināties. 1999. gadā cenas pieauga tikai par 2,4% (vidēji gadā), bet divpadsmit mēnešu inflācija decembrī bija 3,2 procenti. 2000. gadā PCI pieauga vidēji par 2,6% (divpadsmit mēnešu inflācija bija 1,8 procenti). Vislielākā ietekme uz patēriņa cenu līmeni šajā periodā bija administratīvi regulējamo cenu kāpumam. Pieauga ar dzīvokļa uzturēšanu saistītas izmaksas un transporta pakalpojumu cenas. Pakāpeniski pieauga cenas alkoholiskiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, degvielai, gaļai un medikamentiem.

Krievijas ekonomiskā krīze negatīvi ietekmēja Latvijas ārējo tirdzniecību — 1999. gadā preču eksports samazinājās par 5,7%, bet imports — par 8,4 procentiem. Ārējo apstākļu uzlabošanās, kas sākās 1999. gada otrajā pusē, veicināja Latvijas ārējās tirdzniecības apjomu pieaugumu 2000. gadā — gan eksports pieauga par 12,2% salīdzinājumā ar 1999. gadu, bet importa pieaugumu par 12,2% savukārt noteica ekonomisko aktivitāšu pieaugums Latvijā, kā arī naftas cenu kāpums. Tajā pašā laikā eksporta un importa vienības vērtības izmaiņas pasliktināja tirdzniecības nosacījumus: eksporta vienības vērtība 2000. gadā, salīdzinot ar 1999. gadu samazinājās par 1,3%, bet importa vienības vērtība pieauga par 6,7 procentiem.

Galvenais Latvijas tirdzniecības partneris ir ES. Ārējās tirdzniecības apjomi ar ES valstīm stabili pieaug, un 2000. gadā 64,6% no Latvijas preču eksporta un 52,4% no importa ir saistāmi ar šīm valstīm. 2000. gadā Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījumā vislielākais īpatsvars bija Vācijai (16,2% no kopapjoma), Krievijai (8,9%), Zviedrijai (8,3%), Lielbritānijai (8,1%) un Lietuvai (7,6%).

Viena no galvenajām ekonomikas problēmām Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts. Sarūkot eksportam 1998. gada beigās, maksājumu bilances tekošā konta deficīts strauji palielinājās. 1999. gada laikā tirdzniecības deficīts ievērojami samazinājās, importa apjomiem krītoties straujāk kā eksportam. Tomēr tekošā konta deficīts samazinājās salīdzinoši mazāk, sakarā ar ieņēmumu bilances pasliktināšanos, sarūkot Latvijas ieņēmumiem no portfeļieguldījumiem ārzemēs. Tādējādi 1999. gadā tekošā konta deficīts bija 9,6% no IKP. Pakāpeniski uzlabojoties ārējiem ekonomiskajiem apstākļiem, maksājumu bilances tekošā konta deficīts 2000. gadā samazinājās, līdz 6,8% no IKP.

Aktuāla problēma ir augstais bezdarba līmenis atsevišķos reģionos. 1998. gada otrajā pusē un 1999. gada pirmajā pusē Krievijas krīzes ietekmē daudzos Latvijas uzņēmumos nācās atlaist strādājošos. Visaugstākais bezdarba līmenis bija 1999. gada aprīlī, bet, sākot ar maiju, bezdarbs samazinās. 2000. gadā tas turpināja samazināties, un gada beigās reģistrētais bezdarba līmenis bija 7,8% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Bezdarba līmenis ievērojami atšķiras valsts rajonos un pilsētās. Vissmagākā situācija joprojām ir Latgalē, kurā tas atsevišķos rajonos pārsniedz 20% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

 

2. Makroekonomiskās

attīstības scenārijs

Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir sasniegt ilgstošu, stabilu un sabalansētu ekonomisko un sociālo attīstību. Šeit aplūkotais vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības scenārijs balstās uz pieņēmumu, ka turpināsies šī uz ekonomisko izaugsmi vērstā Valdības politika, kuras stūrakmeņi ir strikta fiskālā un monetārā politika. Ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai būtiska ir arī šajā programmā aprakstīto struktūrpolitikas pasākumu veiksmīga realizācija.

Izstrādātais scenārijs paredz stabilu izaugsmi, kas nodrošina pakāpenisku Latvijas tautsaimniecības konverģenci ar attīstītākajām Eiropas valstīm. Labvēlīgos apstākļos izaugsmes potenciāls Latvijā ir vēl lielāks, tomēr, ņemot vērā iespējamos apdraudējumus straujākai attīstībai, scenārijs paredz vidēji 5,7% ekonomikas gada pieaugumu līdz 2005. gadam.

Vidēja termiņa attīstība

	1998	1999	2000	2001	2002	2003	2004	2005
				prognoze
Pieauguma tempi, % pret iepriekšējo periodu
IKP	3,9	1,1	6,6	5,5	5,5	5,8	5,9	5,9
Inflācija	4,7	2,4	2,6	2,0	2,9	3,0	3,0	3,0
Nodarbinātība	0,6	-0,5	0,0	0,1	0,1	0,1	0,1	0,1
Reālā darba samaksa	6,1	3,3	3,4	4,8	4,9	5,1	5,2	5,2
% no IKP
Tekošā konta deficīts	-10,6	-9,6	-6,8	-6,4	-6,1	-5,8	-5,2	-4,6

 

Ekonomikas attīstību vidējā termiņā noteiks investīciju un eksporta pieaugums. Mazā un atvērtā ekonomikā ārējam pieprasījumam būs izšķiroša nozīme ekonomikas izaugsmē. Un visnotaļ pozitīvās pasaules, t.sk. arī Latvijas galvenā eksporta tirgus — Eiropas Savienības, izaugsmes prognozes balsta Latvijas attīstības pozitīvās tendences. Ņemot vērā Latvijas starptautiskās konkurētspējas pieaugumu, eksporta izaugsmes tempi būs nedaudz lielāki par pasaules tirdzniecības pieaugumu, ko nosaka uzņēmēju nostiprināšanas iegūtajos Rietumu tirgos, kā arī uz eksportu vērsto investīciju pieaugums.

Šāda attīstība arī nozīmīgi samazinās Latvijas ekonomisko ievainojamību, — maksājumu bilances tekošā konta deficīts jau tuvāko gadu laikā būtiski kritīsies, saglabājoties relatīvi augstam ārvalstu tiešo investīciju īpatsvaram deficīta finansēšanā.

2.1. IKP un nodarbinātība

Kā jau tika minēts, Latvijas tautsaimniecības izaugsmes virzītājspēki būs investīciju un eksporta pieaugums. Tomēr, kā pierādīja arī iepriekšējo gadu attīstība, stabils iekšējais pieprasījums ir attīstību stabilizējošs nosacījums. Iedzīvotāju ienākumu pieaugums palielina iekšzemes patēriņu, turklāt kā liecina pēdējo gadu statistiskie dati, ir samazinājusies saistība starp mājsaimniecību ienākumu un importa pieaugumiem, ko var izskaidrot ar pieaugušu pieprasījumu pēc pakalpojumiem, kas norāda, lai arī uz lēnu, bet noteiktu vidējā labklājības līmeņa pieaugumu.

 

2.1.1. IKP izlietojums

IKP izlietojums

(pieauguma tempi 1995. gada cenās, % pret iepriekšējo periodu)

	1997	1998	1999	2000	2001	2002-2005
	fakts				prognoze
IKP	8,6	3,9	1,1	6,6	5,5	5,8
Sabiedriskais patēriņš	0,3	6,1	0,0	-2,9	1,0	1,0
Privātais patēriņš	5,0	6,2	5,5	5,6	3,4	5,3
Kopējā pamatkapitāla veidošana	20,7	44,0	-4,0	10,8	7,5	7,7
Preču un pakalpojumu eksports	13,1	4,9	-6,4	12,8	9,0	10,0
Preču un pakalpojumu imports	6,8	19,0	-5,2	4,8	6,3	8,1

 

Pēdējos gados privātais patēriņš salīdzināmās cenās ir pieaudzis straujāk par kopējo IKP, ko var izskaidrot ar darba samaksas būtiski lielāku pieaugumu salīdzinājumā ar produktivitātes pieaugumu iepriekšējā periodā (līdz 1998. gadam) un aizvien krītošo inflāciju. Pēdējos gados privātais patēriņš ar zināmu aizkavējumu reaģē uz kopējo tautsaimniecības attīstību.

Vidējā termiņā privātā patēriņa pieaugumu ierobežos par darba ražīguma pieaugumu zemāks darba samaksas pieaugums, kas ir nepieciešams eksporta konkurētspējas uzturēšanai, kā arī piesardzīga fiskālā politika. Tādējādi ar šādas fiskālās politikas palīdzību tiks ierobežots arī maksājumu bilances tekošā konta deficīts.

Paredzams, ka sabiedriskais patēriņš arī turpmākajos gados tiks ierobežots, lai sabalansētu valsts budžetu. Sabiedriskais patēriņš ir atkarīgs no budžeta ieņēmumu apjoma pieauguma. Realizējot politiku, kas paredz palielināt izdevumus valsts investīcijām, sabiedriskā patēriņa pieaugumam jābūt zemākam par IKP pieaugumu.

Kopējā pamatkapitāla veidošanas pieaugums atsākās 1994. gadā, 1998. gadā sasniedzot pat 44,0% pieaugumu salīdzināmās cenās. Šādu pieaugumu nodrošināja relatīvi augsta ārvalstu tiešo investīciju ieplūde, banku sektora aizvien lielāka iesaistīšanās vietējo uzņēmumu kreditēšanā, ko veicina arī jauno kreditēšanas veidu attīstība, ķīlu reģistra izveidošana. Protams, nepietiekamu resursu dēļ aizvien nepietiekošā apjomā tiks veikti ieguldījumi valsts infrastruktūrā. Tomēr, palielinoties kopējam ekonomikas līmenim, pieaugs arī šīs investīcijas, kas ir būtiski, jo sakārtota infrastruktūra ir viens no attīstību veicinošiem apstākļiem. Būtisku atbalstu Latvijas infrastruktūras sakārtošanā sniegs arī Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finansu instruments ISPA.

Augstāks investīciju līmenis ir atkarīgs arī no iekšzemes uzkrājumu līmeņa. Uzkrājumu pieaugumu veicinās pensiju sistēmas reforma, vērtspapīru tirgus attīstība, kā arī tālāka noguldījumu apdrošināšanas attīstība.

Pēc ārējās tirdzniecības apgrozījuma krituma 1999. gadā Krievijas un globālās ekonomiskās krīzes ietekmē, 2000. gadā ir atsācies eksporta un importa pieaugums. Arī 2000. gadā notika tirdzniecības nosacījumu zināma pasliktināšanās — galvenā Latvijas tirgus — Eiropas Savienības — pamatvalūta eiro gada laikā jūtami zaudēja savu vērtību, nedaudz atgūstoties tikai pašās gada beigās, vienlaicīgi pieauga pasaules cenas energoresursiem. Tas kopumā noteica tirdzniecības deficīta pieaugumu, ko tomēr vairāk nekā kompensēja pakalpojumu pozitīvās bilances uzlabošanās.

Sagaidāms, ka vidējā termiņā importa pieauguma tempi būs nedaudz zemāki kā eksporta pieauguma tempi, kas uzlabos tekošā konta stāvokli. Paredzams, ka preču importa struktūra mainīsies, pieaugot iekārtu un investīciju preču īpatsvaram kopējā preču apjomā sakarā ar ražošanas modernizāciju un produkcijas konkurētspējas palielināšanu.

 

Iekšzemes kopprodukta izlietojuma struktūra

(faktiskajās cenās %)

	1997	1998	1999	2000	2001	2005
	fakts				prognoze
Preču un pakalpojumu eksports	51,0	51,3	43,8	46,1	47,3	53,0
Preču un pakalpojumu imports	-59,5	-64,8	-54,1	-54,3	-54,7	-57,7
Ārējās tirdzniecības bilance	-8,5	-13,5	-10,3	-8,1	-7,2	-4,7
Kopējais patēriņš	85,7	85,9	83,6	80,6	79,0	75,1
— privātais patēriņš	66,6	64,5	63,0	61,7	60,9	60,1
— sabiedriskais patēriņš	19,1	21,4	20,5	18,9	18,1	15,0
Kopējā pamatkapitāla veidošana	18,7	27,3	25,1	24,6	25,0	26,9

 

2.1.2. IKP no ražošanas aspekta

IKP sadalījumā pa nozarēm

(pieauguma tempi 1995. gada cenās, % pret iepriekšējo periodu)

	1997	1998	1999	2000	2001	2002-2005
	fakts				prognoze
IKP	8,6	3,9	1,1	6,6	5,5	5,8
Lauksaimn., medn., mežs. un zvejn.	3,4	-5,3	-7,3	9,2	3,3	3,3
Rūpniecība	16,7	4,0	-5,8	5,8	6,1	6,9
Elektroenerģija, gāze un ūdens apg.	-1,0	1,7	-5,3	-3,1	0,5	0,9
Celtniecība	7,9	16,9	8,1	8,4	7,9	7,8
Sabiedriskie pakalpojumi	2,8	0,6	0,4	0,4	1,0	1,0
Privātie pakalpojumi	8,7	5,6	6,5	8,9	6,8	6,7

 

Rūpniecības nozares pieaugums atsākās tikai 1996. gadā, sasniedzot 1997. gadā 16,7% pieaugumu salīdzināmās cenās, ko noteica apstrādājošās rūpniecības dinamiska attīstība. Tā kā iekšzemes pieprasījuma līmenis joprojām ir salīdzinoši zems, apstrādājošās rūpniecības attīstību ir noteicis galvenokārt eksportējamās produkcijas apjoms. Tieši apstrādājošo rūpniecību vissmagāk skāra Krievijas ekonomiskās krīzes izraisītais pieprasījuma šoks. 1999. gadā rūpniecība samazinājās par 5,8% salīdzināmās cenās.

2000. gadā turpinās pieaugums rūpniecībā, kas atsācies 1999. gada beigās, tomēr 2000. gadā rūpniecības apjomi vēl atpaliek no 1998. gada līmeņa. To nosaka tas, ka Latvijas eksports uz NVS tuvākajos gados neatgūs pirmskrīzes līmeni, bet atsevišķām krīzē cietušām nozarēm — īpaši pārtikas rūpniecībai — tik īsā laikā nav iespējams pilnībā kompensēt zaudēto NVS tirgus daļu ar jaunu tirgu iegūšanu. Domājams, ka Krievijas krīzes rezultātā notiekošā Latvijas tirdzniecības pārorientācija, privatizācijas gaitā piesaistītās investīcijas un jaunu nozaru attīstība palīdzēs mazināt rūpniecības ievainojamību nākotnē.

Rūpniecības attīstību tuvākajos gados nodrošinās atsevišķu apstrādes rūpniecības nozaru sekmīga darbība, kas ir spējušas piesaistīt ārvalstu kapitālu un sekmīgi eksportē savu produkciju — piemēram, vieglā rūpniecība. Labas izaugsmes iespējas ir arī ķīmiskai rūpniecībai un farmācijai, ņemot vērā lielās investīcijas šajā nozarē, lai gan tās salīdzinoši lielā saistība ar NVS tirgu neļauj īstermiņa periodā prognozēt investīcijām adekvātus pieauguma tempus. Turpināsies arī metālapstrādes un mašīnbūves rūpniecības attīstība. Ņemot vērā Latvijas mežu resursus, kā arī to, ka kokapstrādes iespējas attīstās, sagaidāma arī turpmāka kokrūpniecības augšupeja. Elektronikas un elektrotehnikas nozares uzņēmumi ir sākuši straujāk attīstīties. Ir iestrādes nozares turpmākai izaugsmei.

Pārtikas rūpniecības uzņēmumi līdz 1998. gadam uzrādīja augstus attīstības tempus, kas ļāva cerēt, ka arī vidējā termiņā šīs nozares būtiski sekmēs kopējo rūpniecības attīstību. Tomēr Krievijas krīze ir samazinājusi šīs nozares attīstības rādītājus, un nozares turpmāko attīstību var sekmēt situācijas stabilizācija NVS tirgos, kā arī pietiekoši strauja un sekmīga jaunu tirgu apgūšana.

Enerģētikas sektora pieauguma tempi turpmākajos gados nebūs pārāk augsti (ap 1%), jo nav paredzama energoietilpīgo rūpniecības nozaru attīstība. Siltuma patēriņš būtiski nepieaugs, jo uzlabosies siltuma izmantošanas uzskaite, tiks samazināti siltumenerģijas zudumi, un daļa patērētāju atteiksies no centralizētās siltumapgādes.

Ekonomiskās aktivitātes pieaugums, privāto, valsts un ārvalstu tiešo investīciju apjomu kāpums kā arī dzīvokļu privatizācija sekmēja būvniecības apjomu ievērojamu pieaugumu. Tādējādi pēdējos gados ir vērojami augsti (~8% gadā) būvniecības apjomu pieauguma tempi. Nākošajos gados šī sektora attīstību ietekmēs kopējais investīciju līmenis ekonomikā, kā arī hipotekārās kreditēšanas attīstība. Būvniecības pieauguma līmenis ir saistīts arī ar kopējā pamatkapitāla veidošanās pieaugumu.

Lēno lauksaimniecības attīstības tempu (ap 3% gadā) ietekmēs zemais privātā patēriņa pieauguma temps Latvijā, kā arī ārvalstu uzņēmumu radītā konkurence. Lauksaimniecības produktu izmaksas ir salīdzinoši augstas (zemās darbaspēka produktivitātes dēļ), kā arī tie ne vienmēr atbilst starptautiskajiem standartiem un noteiktajiem kvalitātes līmeņiem. Lauksaimniecības produktu cenu pieaugums turpmāk būs nenozīmīgs un mazāks nekā citās nozarēs. Tajā pat laikā, atbilstoši pieņēmumam, turpinās palielināties zemnieku saimniecību vidējais lielums un ražošanas intensifikācija — tādējādi pieaugs darba ražīgums, kas ļauj cerēt uz konkurētspējīga lauksaimniecības sektora attīstību tuvākajā nākotnē. Lauksaimniecības un zvejniecības produktu noieta tirgu samazināšanās NVS, ko izraisīja Krievijas ekonomiskā krīze, negatīvi iespaidos šo nozaru attīstības iespējas tuvākajā laika periodā, bet tai pat laikā paredzams, ka izaugsme mežsaimniecībā daļēji to kompensēs. Sagaidāms, ka lauksaimniecības attīstību vidējā termiņā sekmēs arī valsts lauku politika, kas tiks īstenota, izmantojot vairākus finansu instrumentus un atbalsta veidus, no kuriem finansiāli nozīmīgākie ir SAPARD (Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai) un valsts atbalsts lauksaimniecības attīstībai (subsīdijas).

Turpināsies arī pakāpeniska tuvināšanās nelielo ekonomiski attīstīto Eiropas valstu pakalpojumu struktūrai. Palielināsies tirgojamo ( market services ) pakalpojumu īpatsvars, bet samazināsies netirgojamo ( non-market ) pakalpojumu īpatsvars. Pakalpojumu sektora attīstību turpmākajos gados noteiks līdzsvarota dažādu pakalpojumu sektoru attīstība. Tirdzniecība, kas līdz šim ir uzrādījusi augstākos pieauguma rādītājus, turpmāk vairs neattīstīsies tik dinamiski. Savu nozīmi Latvijas tautsaimniecībā saglabās transporta un sakaru nozares. Īpaši tas attiecināms uz tranzīta pakalpojumiem caur Latvijas ostām, tomēr jāņem vērā risks, ko nosaka nestabilā Krievijas politiski ekonomiskā situācija. Sagaidāms, ka, palielinoties komerc- un finansu pakalpojumu dažādībai, kā arī saasinoties konkurencei ar ārvalstu uzņēmumiem, šo sektoru īpatsvars pakalpojumos pieaugs. Tā rezultātā pakalpojumu īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā pieaugs.

Pievienotā vērtība sadalījumā pa nozarēm

(struktūra %, faktiskajās cenās)

	1997	1998	1999	2000	2001	2005
	fakts				prognoze
Lauksaimn., mežsaimn., zvejniecība	5,8	4,3	4,5	4,5	4,3	3,5
Rūpniecība	22,4	18,1	15,4	14,6	14,7	15,0
Elektroenerģija, gāze un ūdens apgāde	5,0	5,3	4,4	3,9	3,7	3,0
Celtniecība	4,8	6,9	7,1	6,8	6,9	7,5
Pakalpojumi	62,0	65,4	68,5	70,2	70,5	71,0
Pievienotā vērtība	100,0	100,0	100,0	100,0	100,0	100,0

 

2.1.3. Nodarbinātība

Negatīvā dabiskā un migrācijas saldo (apmēram 1000 cilvēku gadā) rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā pakāpeniski samazināsies. Iedzīvotāju skaits Latvijā 2005. gadā salīdzinājumā ar 1999. gadu samazināsies par 49000 (2,0%). Zemā dzimstība ilgākā laika periodā radījusi ievērojamu iedzīvotāju sastāva novecošanos, tādējādi palielinot demogrāfisko slogu nodarbinātajiem iedzīvotājiem. Tomēr, pieaugot pensionēšanās vecumam, darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits nesamazināsies tik strauji. Pensionāru skaits pieaugs nedaudz, jo tagadējā nodarbināto iedzīvotāju vecuma struktūra neliecina par lielu pensijā ejošo skaita pieaugumu nākotnē.

Sagaidāms, ka, pieaugot ekonomiskai aktivitātei, pieaugs nodarbinātība. Tomēr jāatzīmē, ka veiktā pārstrukturizācija un tehnoloģiskais progress sekmēs galvenokārt darbaspēka produktivitātes, nevis nodarbinātības pieaugumu.

Bezdarbs ir reģionāla problēma. Lielākais bezdarba līmenis Latvijā ir Austrumu reģionā: 22–26% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Zemākais bezdarba līmenis ir Rīgā (4,0 procenti).

Nodarbinātība un bezdarbs Latvijā

	1997	1998	1999	2000	2001	2005
	fakts				prognoze
Nodarbinātība, tūkst.	1037	1043	1038	1038	1040	1044
pieaugums, % pret iepriekšējo periodu	1,9	0,6	-0,5	0,0	0,2	0,1
Bezdarba līmenis (gada vidējais), %
no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem	8	8	10	8	8	7

 

Sagaidāms, ka dažādu ekonomiskās un sociālās politikas pasākumu (reģionālā attīstība, investīciju veicināšana, darbaspēka reģionālo mobilitāti un nodarbinātību veicinošie pasākumi, privatizācija, mazo un vidējo uzņēmumu attīstība utt.) realizācijas rezultātā bezdarbs nepieaugs un 2005. gadā būs zemāks par pašreizējo līmeni, apmēram 7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.

Pēdējos gados vidējās bruto darba samaksas pieaugums bija lielāks nekā darba ražīguma pieaugums. Nākošajos gados produktivitātes pieaugumi varētu būt ap 5–6% gadā. Paredzams, ka vidējās darba samaksas pieaugums, sākot jau ar 2000. gadu, būs zemāks nekā produktivitātes pieaugums.

2.2. Inflācija

Latvijā pastāv stabils cenu līmenis, jau vairākus gadus inflācijas līmenis ir bijis zemāks par 3% (2000. gadā 12 mēnešu inflācija bija 1,8%). Tas ir atzīstams sasniegums, ņemot vērā, ka pēc straujā cenu pieauguma tikai 1997. gadā ekonomisko reformu rezultātā PCI pieaugums samazinājās līdz viencipara skaitlim.

No visiem inflāciju ietekmējošiem faktoriem nozīmīgākie kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir bijuši šādi:

· valdības un centrālās bankas īstenotā fiskālā un monetārā politika;

· administratīvi regulējamo cenu dinamika;

· importa cenas;

· degvielas cenas;

· darba algu dinamika.

Pašlaik lielākā ietekme uz PCI pieaugumu ir administratīvi regulējamo cenu dinamikai. Kā rāda aprēķini, šo cenu izmaiņas pēdējos gados veidoja vairāk kā 50% no kopējās inflācijas. Tajā pašā laikā preču cenu kāpums, ko izsauca pieprasījuma izmaiņas (un ko ietekmē monetārā politika), pēdējo divu gadu laikā veidoja vidēji mazāk par 40% no kopējās inflācijas.

Var prognozēt, ka arī vidējā termiņā administratīvi regulējamo cenu izmaiņas būtiski ietekmēs kopējo inflācijas līmeni. To nosaka gan salīdzinoši lielais administratīvi regulējamo cenu īpatsvars kopējā patēriņa cenu grozā (25,3% 2000. gadā), gan arī šo cenu zemais līmenis, salīdzinot ar attīstītajām Eiropas valstīm. Iespējas palielināt administratīvi regulējamās cenas, būtiski nepasliktinot lielas daļas iedzīvotāju dzīves līmeni, dos sagaidāmais iedzīvotāju ienākumu pieaugums. Notiekošā sabiedrisko pakalpojumu cenu regulācijas reforma dos iespēju pārskatīt regulācijai pakļautos pakalpojumus kā arī nodrošinās, lai šīs cenas būtu ekonomiski pamatotas.

Lai nodrošinātu cenu stabilitāti valstī, Latvijas Banka ir izvēlējusies nacionālās valūtas piesaisti SDR valūtas grozam. Turklāt, ņemot vērā to, ka latos denominēto ieguldījumu veidi (vērtspapīri, depozīti) nav pilnīgi līdzvērtīgi ieguldījumiem ārvalstu valūtās, Latvijas Banka īstermiņa laika posmā var kontrolēt inflāciju, izmantojot procentu likmju politiku.

Vissvarīgākais inflāciju ietekmējošais faktors Latvijā ir valūtas kurss. Tam ir vairāki izskaidrojumi: pirmkārt, augstais importa īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā (imports veido aptuveni 47% no valsts IKP). Otrkārt, aptuveni 28% no importa kopapjoma veido patēriņa preces, un līdz ar to importa cenas ievērojami ietekmē kopējo cenu līmeni. Treškārt, gan rūpnieciskās, gan lauksaimnieciskās ražošanas izmaksu, gan patēriņa struktūrā importa preces veido aptuveni 50%. Tādejādi, fiksētais valūtas kurss nodrošina stabilas importa cenas, kas savukārt sekmē iekšzemes cenu stabilitāti kopumā. Pateicoties ciešajām tirdzniecības saitēm ar ES valstīm un fiksētajam valūtas kursam, var prognozēt, ka starptautiski tirgojamo preču cenas Latvijā turpmāk pieaugs aptuveni tādā pašā tempā kā ES valstīs.

Ja fiksētais valūtas kurss nodrošina cenu stabilitāti tirgojamo preču grupā, tad pakalpojumu un netirgojamo preču cenas ietekmē iekšzemes pieprasījuma izmaiņas. Pēdējo gadu laikā pakalpojumu cenas Latvijā ir pieaugušas daudz straujāk kā preču cenas. To nosaka straujais iekšzemes pieprasījuma pēc pakalpojumiem pieaugums. Bez tam, pakalpojumu cenu pieaugumu nosaka atšķirīgie produktivitātes pieauguma tempi tirgojamo un netirgojamo preču jomās, kas apvienojumā ar līdzīgiem darbaspēka izmaksu pieauguma tempiem izraisa straujāku netirgojamo preču un pakalpojumu cenu pieaugumu. Šāda cenu dinamika ir kopīga visās valstīs ar pārejas tipa ekonomiku, un šis efekts būtiski ietekmēs inflāciju turpmākajos gados.

Ņemot vērā to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju, saskaņā ar Eurostat datiem, ir aptuveni 30% no ES vidējā, bet cenu līmenis veido 39% no Vācijas līmeņa (ECB dati), ienākumu līmeņa konverģence ar ES valstīm nākotnē izraisīs arī cenu līmeņa konverģenci, kā rezultātā inflācija Latvijā būs augstāka kā ES vidējais līmenis. Tomēr kā rāda aprēķini, IKP gada pieaugums zemāks par 7% neatstās lielu iespaidu uz kopējo inflāciju, tikai gadījumā, ja izaugsmes tempi sasniegs 10%, inflācijas spiediens var pieaugt.

Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam, ņemot vērā iepriekš sacīto, vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, notiekot lēnai Latvijas un ES vidējo cenu līmeņu izlīdzināšanai.

2.3. Monetārā un

valūtas kursa politika

Monetāro politiku Latvijā īsteno Latvijas Banka, kurai tās funkciju izpildei ir sniegta atbilstoša tiesiskā un praktiskā neatkarība. Saskaņā ar likumu “Par Latvijas Banku”, Latvijas Bankas galvenais mērķis ir cenu stabilitāte.

Pašreizējo Latvijas Bankas īstenoto valūtas kursa režīma galvenās pamatiezīmes ir šādas:

· Valūtas kurss piesaistīts SDR valūtu grozam;

· Apmaiņas kurss pret atsevišķām ārvalstu valūtām tiek noteikts, pamatojoties uz to kursu pret SDR grozu;

· Pieļaujamās nacionālās valūtas svārstības robežās +/- 1% apmērā no Latvijas Bankas noteiktā centrālā apmaiņas kursa;

· Automātiskas Latvijas Bankas intervences, pērkot vai pārdodot SDR grozā ietilpstošās valūtas, ja lata kurss sasniedz Latvijas Bankas noteiktās robežas.

Līdzšinējā pieredze apstiprina, ka piesaiste SDR grozam atbilst Latvijas tautsaimniecības vajadzībām: SDR groza struktūra lielā mērā atbilst Latvijas ārējās tirdzniecības valūtu struktūrai. Turklāt, pateicoties piesaistei SDR grozam, lats ir stabilāks attiecībā pret jebkuru atsevišķu valūtu.

SDR groza struktūra un Latvijas

ārējās tirdzniecības valūtu struktūra

	SDR groza	Latvijas ārējās
	struktūra	tirdzniecības
	2000. gada	valūtu
	beigās (%)	struktūra (%)
ASV dolārs	45	43
eiro	29	35
mārciņa	11	3
Japānas jēna	15	0
Citas valūtas		19

Latvijas Bankas monetārā politika ir nesusi pozitīvus rezultātus valsts makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai, un tādējādi līdz Latvijas iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā to nav paredzēts mainīt.

Līdz ar iestāšanos ES Latvijai būs nepieciešams veikt izmaiņas savā monetārajā un valūtas kursa politikā. Šīs izmaiņas var iedalīt divās fāzēs.

1) Latvijas iestāšanās ES fāze

Pabeidzot iestāšanās sarunas un ratificējot iestāšanās līgumu, Latvija kļūs par ES dalībvalsti. Pašreizējā ES likumdošana paredz, ka jaunās ES dalībvalstis automātiski nepiedalās Eiropas monetārajā savienībā, bet sākotnējā posmā tām tiek piemērots ārpus eiro zonas esošo valstu (countries with derogation) statuss. Šajā posmā jaunajām ES dalībvalstīm, tai skaitā arī Latvijai, ir jāpierāda, ka tās ir pilnībā gatavas uzņemties un ilgtermiņa laika posmā izpildīt tās saistības, ko paredz dalība Eiropas monetārajā savienībā.

Konkrēti, līdz ar iestāšanos ES Latvijas pienākumos ietilps tādas valūtas politikas īstenošana, kas ņem vērā visu ES dalībvalstu intereses. Tādejādi Latvijai būs jāpiedalās Eiropas valūtas kursa mehānismā (ERM 2) vai nu tūlīt pēc iestāšanās ES, vai arī vēlākā laika posmā.

Līdz ar iestāšanos ES un pievienošanos ERM 2 Latvijas Bankai būs jāveic izmaiņas monetārās politikas īstenošanā. Lai gan Latvijas Bankas pielietotie monetārās politikas instrumenti jau pirms iestāšanās ES lielā mērā atbilst ECB lietotajiem instrumentiem, iestāšanās ES prasīs pārvērtēt dažādu instrumentu nozīmību. Līdz ar dalību ERM 2 Latvijas Bankai paveras iespējas veikt aktīvāku monetāro politiku, izmantojot īstermiņa procentu likmju vadību, lai nodrošinātu valsts atbilstību Māstrihtas kritērijiem — it sevišķi saistībā ar inflācijas kontroli.

Šajā laikā Latvijas Bankai ir jāpanāk pilnīga saskaņa ar ECB, pielāgojot izmantojamos monetārās politikas instrumentus (tas vienlīdz attiecas gan, piemēram, uz refinansēšanas likmes līmeni, gan uz rezervju prasību normām), lai iestāšanās monetārajā savienībā un monetārās politikas nodošana ECB kompetencē neradītu pārmērīgus satricinājumus valsts finanšu sektorā.

2) Latvijas iestāšanās Eiropas ekonomiskajā un monetārajā savienībā

Kad ES Padome pieņems lēmumu, ka Latvija ir gatava piedalīties Eiropas monetārajā savienībā, Latvijā nacionālo valūtu nomainīs eiro un Latvijas Banka pārtrauks īstenot neatkarīgu monetāro politiku. Līdz ar to:

· Lēmumus par monetāro politiku pieņems ECB padome, kurā uz vienlīdzības principiem piedalīsies arī Latvijas Bankas prezidents;

· Latvijas Banka īstenos lēmumus, kas tiks pieņemti ECB padomē, veicot tirgus operācijas un sadarbojoties ar Latvijas komercbankām;

· Ņemot vērā ECB monetārās politikas stratēģiju, galvenais instruments, ar kura palīdzību tiks īstenota monetārā politika Latvijā, būs repo izsoles, kamēr, piemēram, ārvalstu valūtu swap operācijām tiks atvēlēta salīdzinoši maznozīmīga loma;

· Latvijas Banka daļu savu ārējo aktīvu nodos ECB rīcībā. Atlikušo daļu Latvijas Banka, tāpat kā līdz šim, pārvaldīs patstāvīgi.

2.4. Ārējais sektors

Maksājumu bilances pamatrādītāji

(% no IKP)

	1997	1998	1999	2000	2001	2005
	fakts				prognoze
Tekošais konts	-6,1	-10,6	-9,6	-6,8	-6,4	-4,6
Tiešās investīcijas	9,2	4,7	5,0	5,6	5,4	4,4
Rezerves aktīvi	-1,2	-0,6	-2,3	-0,2	-0,3	-1,4
Citi aktīvi:
Neto portfeļa un citas investīcijas
(ieskaitot statistisko novirzi)	-2,1	6,0	6,7	1,2	1,1	1,4

 

Straujajām ekonomiskajām reformām Latvijā bija ļoti liela ietekme uz maksājumu bilances stāvokli. Galvenais Latvijas maksājumu bilances tekošā konta deficīta iemesls, tāpat kā daudzās citās Austrumeiropas valstīs, ir straujais valsts ārējās tirdzniecības deficīta pieaugums. Tekošā konta bilances negatīvā saldo pieaugumu palīdz ierobežot pakalpojumu pozitīvais saldo.

Krievijas finansu krīze un eksporta uz Krieviju samazināšanās 1998. gadā negatīvi ietekmēja maksājumu bilanci — tekošā konta deficīts pieauga līdz 10,6% no IKP. 1999. gadā tirdzniecības deficīts būtiski samazinājās, tomēr tekošā konta stāvoklis uzlabojās mazāk (1999. gadā tekošā konta deficīts bija 9,6% no IKP), jo pasliktinājās ieņēmumu bilance, kas pirmoreiz, samazinoties Latvijas ieņēmumiem (pamatā no ieguldījumiem portfeļinvestīcijās), kļuva negatīva. 2000. gadā, uzlabojoties pakalpojumu saldo, tekošā konta deficīts samazinājās līdz 6,8% no IKP.

Sagaidāms, ka vidējā termiņā eksporta apjomi palielināsies ātrāk nekā importa apjomi un tekošā konta deficīts turpinās pakāpeniski samazināties.

Tajā pašā laikā tekošā konta deficītu palielinās procentu un dividenžu maksājumi par aizņēmumiem un investīcijām.

Lai panāktu pastāvīgu eksporta apjomu pieaugumu, ir nepieciešams palielināt gatavās produkcijas īpatsvara palielināšanos kopējā eksporta struktūrā, jo izejmateriālu eksports ir tieši saistīts ar pasaules tirgus cenu svārstībām. Sagaidāms, ka Latvijas uzņēmumos realizēto investīciju projektu rezultātā tuvākajos gados Latvijas eksporta struktūra ievērojami mainīsies, pieaugot jaunas produkcijas eksporta iespējām.

Pakalpojumu eksporta apjomi turpinās pieaugt, kā arī turpinās attīstīties visi pakalpojumu veidi. Vēl joprojām nav izmantotas tūrisma iespējas, un līdz ar to iespējamība palielināt šī pakalpojuma cenas, paaugstinot tā kvalitāti. Līdzīgas izdevības pastāv starptautiskā transporta, komunikāciju, finansu un citos pakalpojumu tirgos. Pakalpojuma eksporta nozīmīgāko daļu joprojām veidos ieņēmumi no tranzīta apkalpošanas.

Preču un pakalpojumu importa pieauguma tempi ir pakāpeniski jāsamazina. Nacionālās valūtas reālā vērtība attiecībā pret t.s. “stiprajām valūtām” pieaugs. Nākošajos gados importa sastāvam ir vēl nedaudz jāmainās, palielinot iekārtu un investīciju preču importa īpatsvaru līdz aptuveni 22% no kopējā importa apjoma. Pamatlīdzekļu imports radīs nosacījumus ražošanas modernizācijai un produkcijas konkurētspējas palielināšanai.

Lai gan maksājumu bilances tekošā konta saldo ir negatīvs, kopējais maksājumu bilances saldo ir pozitīvs. To nodrošina kapitāla ieplūšana Latvijā, pateicoties tam bija iespējams ne tikai nosegt pieaugošo tekošā konta deficītu, bet arī palielināt ārzemju valūtas rezerves.

Tekošā konta deficīta finansēšanu nodrošinās galvenokārt privātā kapitāla plūsmas (pamatā ārvalstu tiešās investīcijas). Sagaidāms, ka laikā no 2000. gada līdz 2005. gadam ārvalstu tiešās investīcijas būs aptuveni 4-5% no IKP.

Turpmāk — vēl