Cauri paaudzēm, tautām un laikiem aug pilsēta krustcelēs

Rīgu vakar, šodien un rīt redz Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Zenta Mauriņa gan teic: manas saknes ir debesīs. Bet caurmēra latvieša saknes tomēr ir laukos. Jūs esat pirmās paaudzes rīdzinieks, kam uz akmeņiem, tagad arī uz asfalta, mūža pulkstenis skaita septīto gadu desmitu. Vai jūtaties kā Rīgas iedzimtais? Vai pilsētas nemierīgais pulss sakrīt ar jūsu sirdsritmu?

— Precizēšu: piedzimu 1933. gadā Āgenskalnā. Tā tolaik bija Rīgas daļa, bet, tāpat kā visa Pārdaugava, dzīvoja pavisam citādi — gan pēc pilsētas, gan lauku likumiem. Tur bija mazpilsētas, provinces miesta, puslauku vide. Tad taču nebija ne Grīvas ielas, ne Ziepniekkalna, ne vēl citu jauno dzīvojamo namu daudzstāvu apbūves. Bija dārzi, pļavas, lopi, nelielas mājiņas, ziedi un koki, neasfaltētas un nebruģētas ieliņas kā lauku ceļi.

Līdz ar to mana bērnība ar lielpilsētu tikpat kā nav saistīta. Mēs toreiz runājām: brauksim uz “pilsētu”! Tādi ceļojumi uz Rīgu gan notika samērā reti. Reizēm mamma mani ņēma līdzi, kad devās pie šuvējas, lai uzlaikotu tērpu. Iegriezāmies arī dažā kafejnīcā, piemēram, “Otto Schwarz”. Esmu bijis Melngalvju namā un Pēterbaznīcā vēl pirms to izpostīšanas kara sākumā. 1940. gada ziemā, kad bija bargs sals, no Āgenskalna līča līdz Rīgas pilij braucām pāri Daugavai pa ledu slidu kamanās. Vēlāk, 1945. gada martā, gājām pāri upei uz Valdemāra ielas galu pa jaunuzcelto Koka tiltu, tolaik pa to brauca arī tramvaji. Braucām bieži ar kuģīti — uz “ Rīgu ”! Taču pamatā mana bērnība saistās ar zaļo Rīgu. Tā bija latviska Rīga.

Jāatzīst, uz laukiem, uz tēva dzimteni Sēliju, mamma labprāt nebrauca. Pat neatceros, ka pirms kara būtu turp vests. Savukārt vācu laikā uz Viesīti nemaz tik vienkārši nevarēja tikt — vajadzēja “ausveisu”. Viesītē dzīvoja mana vecāmāte. Toties mans tēvs, profesors Pauls Stradiņš, šķiet, jutās Rīgā kā te ienācis lauku zēns. Vēlāk gan viņš Rīgu iemīļoja, izteica vērtīgas domas par Rīgas izbūvi no mediķa viedokļa, par dziedniecības iestāžu izvietošanu Rīgā. Savulaik pats viņš bija kļuvis par tādu kā “zaļās Rīgas”, Pārdaugavas, simbolu, man šķiet.

Par sevi varētu teikt: jā, esmu Rīgas iedzimtais. Tomēr vairāk jūtos kā Pārdaugavas iedzimtais — man tuvāks ir Āgenskalns, Torņakalns, Māras dīķis. Gadiem ritot, uz vecuma pusi, kļūstu par centra rīdzinieku.

Gadījās, bērnībā tēvs ņēma mani līdzi savās vizītēs pie pacientiem. Tad izbraukājām uz tēva divriteņa visu Kantora ielu, Mārupi, Piņķus, kur pilsēta pāriet pavisam īstos laukos. Jau tad man radās interese par Rīgas ielu vārdiem. Tas bija kādu piecu, septiņu gadu vecumā. Labi atceros, kā mainījās ielu nosaukumi vēl 1938. gadā Kārļa Ulmaņa laikā. Grāvjmuižas iela pārtapa par Pārslas ielu, Švarcmuižas iela — par Melnsila ielu, jo muižas vārda nosaukumos nedrīkstēja būt. Jaunās ielas, bijušie lauku ceļi, ieguva vārdus.

1947. gadā, beidzot pamatskolu, gluži nejauši izlasīju Konstantīna Metiga un Kārļa Vanaga ceļvežus pa Rīgu. Un tad sāku aizgūtnēm iepazīt Vecrīgu. Pāris gadu tur nodzīvoju, cītīgi visu izdibinot. Iepazinos arī ar Rīgas pētnieku Jāni Straubergu, viņš toreiz bija kritis režīma nežēlastībā.Vēlāk manu paziņu pulkam pievienojās cits Rīgas zinātājs — Rūdolfs Šīrants, ar kuru esmu daudzkārt izstaigājis Rīgas kapus.

Par pilsētas nemierīgo pulsu — tas ir strīdīgs jautājums. 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā Rīga šķita samērā mierīga pilsēta. Kaut Padomju Savienības apstākļiem tā bija pietiekami saistoša — šurp uzstāties brauca aktieris Aleksandrs Vertinskis, cirka mākslinieks Emīls Kio un daudzi citi tā laika labākie meistari, Pekinas teātris. Rīga iespēju robežās centās sekot modernajām strāvām, tomēr dzīve pilsētā tolaik, šķiet, ritēja rāmi. Saprotams, runāju par kultūru, ne par politiku. Esmu dzīvojis taču arī Staļina laikā.

— 21. dzimšanas dienā jūs saņēmāt sava tēva Paula Stradiņa novēlējumu: “Nedzīvo mākoņos, bet, ko vari celt, mēģini nest.” 21. dzimšanas diena sen pagātnē, toties klāt 21. gadsimts. Cik jūsu celto un nesto ir ietekmējusi Rīga?

— Rīga mani ir ietekmējusi stipri. Esmu mācījies un papildinājis zināšanas arī Maskavā, Prāgā, Jēnā, Varšavā, tomēr interese par ķīmiju man radās Rīgā, rosināja šejienes ķīmijas skolotāji un zinātnieki — Gustavs Vanags, Lidija Liepiņa, Augusts Ķešāns, Solomons Hillers, darbs Organiskās sintēzes institūtā. Tur zinātnē jau tolaik gan varēja just pilsētas nemierīgo pulsu, viss strauji mainījās, virmoja, attīstījās, zinātne toreiz noteikti bija līmenī. Manas zinātniskās intereses ir ietekmējušas arī ķīmijas pētniecības vēsturiskās tradīcijas Rīgā, te dzimis un strādājis fizikālās ķīmijas pamatlicējs, Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds, viņam nupat atklāsim pieminekli. Rīgā darbojies Pauls Valdens, vienīgais latvietis, kas trīs reizes izvirzīts Nobela prēmijai, un senāk arī pirmais latviešu cilmes dabaszinātnieks Dāvids Hieronīms Grindelis. Šie lielie rīdzinieki ir atstājuši savus darbus un pēdas pilsētā. Kaut kopumā Rīga, atšķirībā, piemēram, no Tartu vai Prinstonas, vai arī Heidelbergas, nav īsti bijusi lielās zinātnes pilsēta. Tomēr kādi būtiski atklājumi tapuši arī Rīgā. Ķīmijā tie saistās ar Ostvaldu un Valdenu, minamas izgudrotāja un raķešu būves aizsācēja Frīdriha Candera jaunekļa aktivitātes, elektrotehnikas celmlauzis Engelberts Arnolds, “cilvēks, kurš pirmais redzēja skaņu” — Augusts Teplers, vairāki citi.

Izvēlējos pašauru, bet savu jomu zinātnē — fizikāli organiskajā ķīmijā, kas saistījās ar Rīgā sintezētu organisku savienojumu elektroķīmisku izpēti, pat tieši — ar tradicionālajiem Rīgas ķīmiķu darbības virzieniem. Secinājumi bija vispārīgāki, tie skāra molekulārās elektroķīmijas speciālistus pasaulē, bet saknes bija Rīgā.

— Kur ir tā vieta pilsētā, nams vai iela, kur tīkami uzturēties, kur domas raisās vislabāk? Kas tur piesaista: gaisotne, atmiņas, arhitektūra?

— Kamēr dzīvoju Pārdaugavā — no 1933. līdz 1986. gadam — visu mūžu vienā vietā un vienā mājā, tieši turienes apkārtne man šķita tā rosinošākā. Varēju aizstaigāt uz Arkādiju vai arī pāri dzelzceļam — uz tēlnieka Kārļa Zemdegas darbnīcas pusi un vēl tālāk, kur tagad Ulmaņa gatve. Tagad tur iznāk būt reti. Jāteic, agrākā vide tur ir degradējusies — gan mūsu kādreiz tik sakoptais dārzs, gan daļēji arī Paula Stradiņa slimnīcas teritorija. Savulaik pa to daudz ir staigāts. Jo tur sākumā barakā un bēniņos atradās Medicīnas vēstures muzejs. Vismīļākā vieta tajos laikos man tomēr bija mājās tēva kabinets ar grāmatām — līdz ar to nevajadzēja iet uz Misiņa vai kādu citu bibliotēku, vairāk dzīvoju grāmatu pasaulē, ne toreizējā realitātē.

Cita pilsētas daļa, kas man ārkārtīgi patika, — Vecrīga. Tagad gan tur labprāt uzkavējos svētdienās un rīta stundās, kad uz ielām nav jauniešu baru. Agrākā pussabrukusī vecpilsēta ar gadu simtu patinu man bija itin kā tuvāk pie sirds. Tagad Vecrīga liekas tāda kā svešāda, ārzemnieciska, arvien svešu cilvēku pārpilna, haotiska.Vizuāli Rīga ir krāšņāka, bet dvēseles pietrūkst.

Reizēm aizstaigāju līdz Viestura dārzam, eju pa Dzirnavu ielu, pa pilsētas centru, pa Alberta ielu — kādu līkumu jau izmetu. Bet domas labāk raisās Beberbeķos. Vai arī Jūrmalā, kurp šad un tad aizbraucu. Beberbeķos atceros vēl vecās pussabrukušās Rīgas pilsētas ūdensdzirnavas, kur vēlāk iekārtota studentu korporācijas “ Rubonia” vasaras mītne, tai piederējis arī bēdīgi slavenais nacistu ideologs Alfrēds Rozenbergs. Tagad te vairāk rosās mūsu jaunbagātnieki, bet augstais kāpu valnis ir brīvs no cilvēkiem, — tur var meditēt.

Vēl manas pastaigu vietas ir netālu no Organiskās sintēzes institūta, Biķernieku mežā. Tur Otrā pasaules kara laikā nacisti šāva ebrejus. Uz institūtu braucu līdz VEF rūpnīcai, tālāk ceļu turpinu kājām pa Vidzemes priekšpilsētas mazajām ieliņām. Un pa tām 20–25 minūtēm, kamēr nonāku līdz darba vietai, varu šo to izdomāt. Jo domāt man patīk nevis telpās, bet ārā. Kādreiz daudz staigājis esmu pa Meža kapiem, Lielajiem kapiem, — pārzināju tos gandrīz vai profesionāli. Zinātņu vēsture jau mazliet ir arī nekrofilija.

— Vai ir kāds varbūt pašam un arī Rīgai vislaimīgākais laiks, kurā vismaz domās gribas pakavēties vēl un vēl? Varbūt tas ir pat pirms jūsu dzimšanas? Vai par to ir kādi pieraksti jūsu dienasgrāmatās?

— Manuprāt, Latvijas zinātnes vēsturē nozīmīgākais un Rīgai laimīgākais laiks varētu būt 19. un 20. gadsimta mija. Tad veidojās Rīgas arhitektūra, kas vēl tagad raksturo mūsu galvaspilsētu. Tolaik vienu brīdi Rīga patiesi bija arī lielajā zinātnē. Tad nāca 1905. gada revolūcija, tā gan pilsētai lielus postījumus neradīja, jā, tomēr bija cilvēku upuri 13. janvārī, bet mainījās kādreiz stabilā gaisotne. Droši vien likumsakarīgi.

Runājot par zinātni, Rīgas vēsturē negribētu noliegt arī 20. gadsimta 60.–70. gadus, kad te bija liela rosība, piemēram, ķīmijā. Kad 1970. gadā sanāca Starptautiskais dabas vielu simpozijs ar 1800 dalībniekiem, tad tā bija pavisam neparasta gaisotne, kādu nez vai Rīgā vairs pieredzēšu. Tieši Rīgā Nobela prēmijas laureāts Hars Gobinds Korana toreiz pavēstīja pasaulei par pirmo mākslīgā gēna sintēzi. Tas notika jaunuzceltajā Sporta pilī, pirms tur bija sācies “lielais hokejs”. Mani pārņem tāda kā nostalģija, kad atceros tās dienas.

Bet mani laimīgākie gadi, kas tādi varētu būt bijuši arī Rīgai, ir no 1988. gada līdz 1991. gadam. Tas ir Trešās atmodas jūsmas vilnis ar neaptveramajām manifestācijām, man dažkārt ir bijis jāuzstājas 100 000 klausītāju priekšā. Arī barikāžu laiks. Atceros, kā tolaik staigāju naktīs, pievienojoties drīz vienai grupiņai, drīz atkal citai. Runājāmies, savstarpējās attiecībās atklājās necerēti pavērsieni. Cilvēki dziedāja, augas naktis notika koru un mūziķu grupu koncerti Vecrīgā, arī Dzirnavu ielā pie telefona centrāles. Bija neaprakstāma brīvības, atraisītības sajūta. Mana pilsēta ir ne tikai dzimtā vieta, tā ir arī brīvība. Tās man allaž pietrūcis.

Trešajai atmodai sekoja vilšanās, par turpmāko gandarījums jau mazāks. Par šiem gadiem dienasgrāmatās man ir krietni mazāk pierakstu, tad bija daudz darbības, toties vairāk ir par iepriekšējo laiku, par manu jaunību. Tās pārlūkojot, šis tas liekas interesants. Kādreiz vajadzētu šo to sistematizēt, bet, kad iznāks un vai maz iznāks, grūti pateikt. Vispār mana dzīve ir tāda sinkrētiska — dzīvoju pagātnē un tagadnē vienlaikus, un pagātne bieži man liekas reālāka par tagadni. Rodu tajā patvērumu no šīsdienas.

— Līdzās ķīmijai nu jau gadiem jūsu interešu lokā ir arī zinātņu un kultūras vēsture. Par kuru atklājumu šajā laukā jums ir bijis vislielākais gandarījums?

— Zinātņu un kultūras vēsture mani ir saistījusi no skolas gadiem. Un sniegusi daudz gandarījumu. Varbūt mazāk par zinātniekiem, kas ir strādājuši Rīgā, vairāk par tiem, kam mūžs aizritējis cituviet. Tomēr ir arī par rīdziniekiem — Vilhelmu Ostvaldu un Paulu Valdenu. Tagad gribētos par viņiem uzrakstīt grāmatas, lai viņu piemiņa nezūd dzimtajā pusē.

Vairāk esmu pētījis patiesi lielos, ievērojamos zinātniekus, viņu domāšanu un ideju attīstību. Gandarījumu man devuši arī mazi atklājumi par pasaules zinātnes klasiķu saistību ar Rīgu, kas apkopota grāmatā “Lielā zinātnes pasaule un mēs”. Piemēram, par Tiho Brahi, par Rūdolfa Virhova, Alberta Einšteina, Ivana Pavlova, Imanuela Kanta Rīgas sakariem. Bet galvenais darbs, ko ceru reiz pabeigt, ir zinātnes vēsture Rīgā un Latvijā. Tā varētu būt kādu 600 lappušu grāmata par notikumu gaitu no senākajiem laikiem līdz 1990. gadam varbūt. Materiālu ir savākts daudz, bet administratīvie pienākumi un nogurdinošās sēdes, arī veselības traucējumi kavē pielikt punktu. Šis tas tur sasauktos ar Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturi — arī tur izmantoju dokumentus, piezīmes, protokolus, manus tālaika pierakstus dienasgrāmatā.

— Izaugsmes gaitā Rīga ir lauzusies laukā no saviem šaurajiem un ne vienmēr drošajiem mūriem, veidojusi jaunas ielas un devusi tām vārdus, kas reizēm līdz ar varu maiņu ir guvušas citus nosaukumus. Arī vēsturiskie vietvārdi ir viens no jūsu interešu virzieniem. Vai vienmēr bijis viegli vienoties par seno nosaukumu atdošanu Rīgas ielām? Kādi ir kritēriji, liekot izvēlei apstāties pie tā vai cita laikposma vārda? Kas vēl vēsturisko vietvārdu atgūšanā nav izdarīts, aizmirsts? Varbūt kaut kas ir sasteigts un nepārdomāts?

— Kā jau sacīju, interese par Rīgas ielām un vietvārdiem man radās jau bērnībā. Pirmā iespēja dot jaunus nosaukumus ielām bija 1985. gadā Dabas un vēstures pieminekļu aizsardzības biedrības uzdevumā — ierosināju nosaukt ielas ievērojamu zinātnieku vārdos. Tā radās Jāņa Endzelīna, Pauļa Lejiņa, Aleksandra Bieziņa ielas Zolitūdē. Nedomāju, ka iecere īsti izdevusies, jo tā ir vide, kas galīgi neatbilst šo cilvēku mentalitātei. Tomēr gribējām par šiem latviešu zinātniekiem atgādināt arī toreiz pavisam nelatviskajai Rīgai. Savukārt mediķu Kristapa Rudzīša un Paula Stradiņa nosaukumi ielām tika noraidīti, — tagad par pēdējo priecājos, jo iela Zolitūdes masīvā gar dzelzceļu nesaderētos ar mana tēva būtību.

Kad 1987. gadā nodibināja Latvijas Kultūras fondu, kļuvu šī fonda valdes loceklis. Un Imants Ziedonis mani aicināja izveidot vēsturisko vietvārdu komisiju. Tad izvērsās cīņa ar toreizējo Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāju Alfrēdu Rubiku, kas vispār ir īpatnēja personība Rīgas vēsturē. Neteiktu, ka mans vērtējums būtu tikai negatīvs, taču viņš bija pārāk iecentrēts savās pagātnes vērtībās.

Samērā viegli atguvām vārdu Doma laukumam, ko pirms tam oficiāli sauca par 17. jūnija laukumu. Vēl Alfrēda Rubika noteikšanas laikā izdevās, piemēram, Tūristu ielu pārsaukt par Poļu gāti, tas ir manis darināts vārds. Iepriekšējais vārds — Katoļu gāte — toreiz nebūtu gājis cauri , — reliģiska rakstura vārdus A.Rubiks neakceptēja. Domāju, ka arī kompromisa variants nebija tik nepareizs, jo turpat atradās Sāpju Dievmātes katedrāle, katoļu baznīca, ko apmeklēja vairums vietējo poļu.

Sarkanās gvardes ielu gribējām pārdēvēt par Reformātu ielu, bet Vecrīgas pētnieks un arheologs Andris Caune piedāvāja to nosaukt vēl senatnīgākā vārdā par Alksnāja ielu (vecos Rīgas plānos: “ceļš uz alksnāju” — “ na dem Ellerbroke” ), alksnājs bija atradies pie Rīdzenes upītes tagadējās 13. janvāra ielas rajonā. Tas mums izdevās. Ierosināju toreizējai Komunālajai ielai neatgriezt senāko Lielās Ķēniņu ielas nosaukumu, bet gan dot citu vārdu — Riharda Vāgnera iela, godinot pasaulslaveno komponistu, kas no 1839. līdz 1841. gadam te strādājis par kapelmeistaru Rīgas teātrī (“Muses namā”) un kurš Rīgā sacerējis savu pirmo ievērojamāko operu “Rienci”. Priekšlikums tika pieņemts, par to man īpašs prieks.

Nesalīdzināmi sīvāka cīņa izvērsās par Rīgas centra lielajām ielām, jo to nosaukumos galvenokārt dominēja valdošajai ideoloģijai svēti jēdzieni un kanonizēti personvārdi. Uzskatīja, ka, pārdēvējot šīs ielas, tikšot apšaubītas “sociālisma pamatvērtības”, tomēr runa jau nebija par pārdēvēšanu, bet gan par seno nosaukumu atjaunošanu, kuru iznīdēšana bija cirtusi sāpīgas brūces cilvēku apziņā. Visu 1988. gadu un gandrīz lielāko tiesu 1989. gada toreizējā Rīgas izpildkomiteja Alfrēda Rubika vadībā vairījās no lēmuma pieņemšanas. Pēdīgi 1989. gada 31. oktobrī pēc ilgas tielēšanās diezgan vētrainā Rīgas izpildkomitejas sēdē Krišjāņa Valdemāra vārdu atjaunoja Gorkija ielai no Slokas ielas līdz Duntes ielai, tātad iedeva vēl klāt arī tiltu, kuram bija kāds oficiāls nosaukums, ko neviens tautā īsti nezināja. Atjaunoja Aspazijas bulvāra, Kaļķu ielas un Brīvības bulvāra, Brīvības ielas, Jēkaba ielas, Marijas ielas, Tērbatas ielas, Anglikāņu ielas un Mūku ielas nosaukumus.

Ievērojot Aleksandra Čaka devumu latviešu tautas kultūrā un dzejnieka saistību ar Marijas ielu, tās turpinājumu no Avotu ielas līdz Zemitānu (toreiz Oškalna) stacijai pārdēvēja par Aleksandra Čaka ielu. Šis lēmums sabiedrībā izraisīja zināmas šaubas, jo līdz ar to bijusī Marijas iela (toreiz — Suvorova iela) itin kā tika sadalīta divās daļās. Vieni, galvenokārt jaunieši, bērnu dzejnieks Jānis Baltauss, dedzīgi noraidīja Marijas ielas nosaukuma atjaunošanu vispār, citi uzstājās, ka A. Čaka iela šajā posmā neatbilstot vēsturiskās toponīmikas tradīcijām. Jāatzīst, mans risinājums bija kompromiss, jaunās un vecās paaudzes viedokļu saskaņošana, taču tam ir arī vēsturisks pamatojums — sākotnēji ķeizarienes Marijas (Aleksandra II sievas) vārdā bija nosaukts tikai posms līdz tagadējai Dzirnavu ielai, tālākais posms saucās par Pēterburgas Ārrīgas Jauno ielu. Tagad šī ir Aleksandra Čaka iela, tādējādi Rīgas centrā atgriezies arī Aleksandra vārds (kaut gan caur dzejnieku A. Čaku!). Vienīgi šai ielai tāda kā nelāga pieskaņa…

Ārlatvieši man joprojām nepamatoti pārmet, ka netika atjaunots Zigfrīda Meierovica bulvāra nosaukums. Tomēr tas nav tik vienkārši. Pirmkārt, tā īsti nebūtu mūsu koncepcija. Mūsu koncepcija bija vēsturisko nosaukumu atjaunošana. Un vēsturiski tas bija Basteja bulvāris, šis nosaukums bija pirms Z. Meierovica. Otrkārt, pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas pastāvēt uz to, ka bulvāri varētu nosaukt iepriekšējā — Zigfrīda Meierovica — vārdā, politiski vienkārši nebija iespējams. Turklāt, šo jautājumu nepolitizējot, 1989. gadā mēs to nevarētu arī pamatot. Jo Z. Meierovica rezidence savulaik gan atradās samērā netālu, taču uz citas ielas. Vēl bija priekšlikums nosaukt par Kārļa Zāles bulvāri – labi, ka tas negāja cauri. Vēlāk bija janvāra barikāžu laiks, arī upuri tieši pie Bastejkalna. Pēc tam jau bija grūti runāt par atjaunotā Basteja bulvāra pārdēvēšanu, jo iedzīvotāji aptaujās lielum lielā vairākumā nosvērās par labu vēsturiskajam nosaukumam. Taču tas jau bija vēlāk, kad man ar Rīgas ielu nosaukumu maiņu vairs nebija sakara. Es ļoti augstu vērtēju Zigfrīdu Meierovicu, tomēr domāju, ka Rīgā arī citādi varētu iemūžināt viņa piemiņu.

Savukārt Skolas ielas nosaukums tika atjaunots tāpēc, ka tieši uz tās atradās viena no pilsētā vecākajām latviešu skolām, Andrejs Upīts ar šo ielu nekādi nebija saistīts. Protams, arī Eduardam Veidenbaumam ar padomju laikā dzejnieka vārdā nosaukto ielu nebija nekāda sakara, tomēr, manuprāt, viņam ielu Rīgā vajadzēja atstāt.

Manis ieteikts nosaukums ir arī Kārļa Ulmaņa gatvei, kas pirms tam bija Ernsta Tēlmaņa iela. Tagad šī gatve stiepjas līdz pat Beberbeķiem. Tāpat ieteicu topošo Georgija Dimitrova ielu pārdēvēt par Jāņa Čakstes gatvi. Taču tā netika izveidota, tagad J. Čakstes gatve ir sadalīta — nedaudz Daugavas malā, nedaudz Ziepniekkalnā. Domāju, pareizi, ka Rīgā ir Andreja Saharova iela, viņš to ir pelnījis. Sākumā ierosināju viņa vārdā nosaukt Sverdlova ielu, tas neizdevās, tad radās cits variants.

Manuprāt, arī Akadēmijas laukums ir veiksmīgs risinājums. Agrāk mūsu Zinātņu akadēmijas adrese bija Turgeņeva ielā 19, kas varēja radīt pārpratumus. Jo ārzemju korespondencē nebija īsti ērti Latvijas Zinātņu akadēmijas atrašanās vietu saistīt ar krievu rakstnieka, kaut arī patiešām dižena, vārdu. Atradām kompromisu — saglabājās Turgeņeva iela, bet laukumam devām citu vārdu, tagad esam vienīgais nams, kas atrodas Akadēmijas laukumā.

Tātad Atmodas laikā esmu bijis vēsturisko nosaukumu atjaunotājs un arī jaunu vārdu krusttēvs daudzām Rīgas ielām un laukumiem, kopskaitā kādiem 50, ja ne vairāk.

Taisnība, daudzas lietas šajā seno vietvārdu atgūšanas un jaunu nosaukšanas laikā tika arī sasteigtas, īpaši pēc tam, kad Kultūras fonda Vietvārdu komisija pārtrauca darbu. Piemēram, iecerei par pulkveža Frīdriha Brieža ielu Rīgas centrā jau sākotnēji 20. gados nebija īsta pamatojuma. Šā cīnītāja un strēlnieku komandiera būtībai tuvāka būtu kāda no skaistajām ielām Pārdaugavā, kas ved uz latviešu strēlnieku cīņu vietām Tīreļpurvā.

Kā tad īsti radās Pulkveža Brieža iela? 1920. gadā, kad ielas vēl nebija pārdēvētas, no trimdas Latvijā atgriezās Rainis un Aspazija. Pa toreizējo Troņmantnieka bulvāri sagaidītāji viņus veda uz Latvijas Universitāti. Un pilsētas galva Andrejs Frīdenbergs emocionāli pasludināja, ka iela, kur dzejnieks spēris pirmos soļus uz Latvijas galvaspilsētas zemes, turpmāk būs Raiņa bulvāris, bet kanāla otrajā pusē bijušais Teātra bulvāris kļūs par Aspazijas bulvāri. Šis sociāldemokrātu atbalstītais ierosinājums tika pieņemts. Bet tad sākās nacionāli noskaņoto cilvēku rūkšana: Rainim un Aspazijai ielas esot, bet Oskaram Kalpakam neesot, un Frīdriham Briedim arī neesot... Pēc dažiem gadiem jau Rīgā bija gan Kalpaka bulvāris, gan Pulkveža Brieža iela, ko pirms tam sauca par 1. Ganību dambi. Briežu iela radās padomju laikā.

Alfrēds Rubiks teica, ka Rīgā nevajagot dot ielām personu vārdus (iebilstot, šķiet, pret Jāni Endzelīnu), bet gan, piemēram, saukt par Ruses ielu vai Atomu ielu — tādai, viņaprāt, vajadzētu būt liecībai par zinātnes un tehnikas progresu.

Toreiz tika lauzti šķēpi ne tikai par senajiem ielu nosaukumiem. Arī par pilsētas karogu un ģerboni. Mēs ar Alfrēdu Rubiku runājām jau Rietumberlīnē, ko tolaik PSRS kultūras dienu ietvaros apmeklējām Rīgas delegācijas sastāvā. Es izstāstīju Rīgas karoga vēsturi. Rubiks par to bija priecīgs. Drīz atjaunoja šo vēsturisko zili balto karogu ar Rīgas ģerboni, kur gan krusta un kroņa vietā bija sarkana zvaigzne kā nodeva toreizējās iekārtas simboliem. Un Rubiks pat 1988. gada novembrī deva rīkojumu pacelt pilsētas karogu vienā no Rīgas pils torņiem...

— Uz mūžīgiem laikiem...

— Uz mūžīgiem laikiem gan, tikai tā mūžība izrādījās pavisam īsa. Bet visu jau es toreiz par pilsētas karogu viņam neizstāstīju. Nepateicu, ka Rīgas karogs bija arī Landesvēra simbols. Un arī Baltijas vāciešu simbols — viņi ar to rotāja savas kokardes 1919. gadā.

Tomēr Rīgai šis tirdzniecības karogs ir ļoti sen — kopš 1673. gada — ar divām horizontālām joslām. Augšējā gaiši zilā krāsa simbolizē jūru, senseno Rīgas aizjūras tirdzniecību, bet baltā, pēc heraldikas tradīcijām, — cēlumu, atklātību, viesmīlību. 1967. gadā, apstiprinot Ivara Strautmaņa veidoto Rīgas emblēmu, no Rīgas vēsturiskā ģerboņa tika izņemts būtisks simbols — pilsētas vārtos sēdošais lauva. Vēsturiskajā emblēmā mūris ar torņiem ir tradicionāls viduslaiku pilsētas simbols, sakrustotās atslēgas — Sv. Pētera aizgādība par pilsētu. Lauvu ģerbonī ieveda 1337. gadā kā Rīgas pilsoņu drosmes apliecinājumu cīņā pret Livonijas ordeni. Autentisks Rīgas ģerbonis ar krustu, kas plašākā nozīmē simbolizē Eiropas kristīgo civilizāciju un kultūru, un karaļkroni virs vārtiem, kas reprezentē nevis Zviedrijas karaļa varu, bet ir karaļa piešķirts pagodinājums pilsētai ( Privilegium nobilitates senatus Rigensis ), tika atjaunots 1990. gada 20. aprīlī. Šo simbolu atjaunošanā un skaidrošanā savulaik daudz tiku darbojies. Esmu gandarīts arī, ka man iznācis būtiski līdzdarboties arī Rīgas 800 gadu jubilejas koncepcijas pamatu likšanā, izvirzīt sākotnējas idejas gan 1990. gada konferencē, gan vēlāk, kopš 1993. gada — Kultūras fonda Rīgas komisijā. Bet par to esmu jau rakstījis un stāstījis, arī nesenajā Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē “Rīgai – 800”.

— Rīgai ir ne tikai savs karogs un ģerbonis, tās vārds met lokus arī debesīs — ir mazā planēta Rīga. Kur vēl pasaulē sastopams Rīgas vārds?

— Stokholmā ir Rīgas iela, Maskavā — Rīgas prospekts un Rīgas stacija, Latvijas galvaspilsētas vārds dots ielām arī citur, Tallinā un Tartu, tas raksturīgs Hanzas pilsētām. Venecuēlā ir Rīgas upe, ASV vismaz trīs pilsētas nes Rīgas vārdu, tās dibinājuši rīdzinieki. Kolēģis Gunārs Čipēns kādreiz sintezēja peptīdu rigīnu, kosmosa kuģim lietoja izolācijas materiālu — riporu. Vēl ir Rīgas balzams, Rīgas maize, Rīgas šprotes. Ar Rīgas vārdu saistās vairākas studentu korporācijas. Tērbatā 1823. gadā tika dibināta Fraternitas Rigensis , slavena rīdzinieku korporācija. Tad Rīgā 1869. gadā nodibināja Concordia Rigensis, tā ir viena no nedaudzajām Baltijas vāciešu korporācijām, kas arvien vēl pastāv — Hamburgā. Vienīgā latviešu korporācija, kura netieši nes Rīgas vārdu, ir Fraternitas Metropolitana — galvaspilsētas brālība. Tā sākās Pēterburgā 1896. gadā kā Fraternitas Petropolitana, bet vēlāk, kad korporācija atjaunojās Latvijā, burtu P nomainīja pret M. Šajā korporācijā sastāvēja arī mans tēvs un krusttēvs profesors Jēkabs Prīmanis, arī es skaitos tās filistrs. Šķiet, Rīgas vārds pasaulē ir populārāks un plašāk zināms nekā Latvijas vārds, tā nu ir.

Protams, tas ir relatīvi. Kādreiz rādīju ķīmiķim no Haidanabadas Universitātes veco ēku. Viņš nopriecājās — varēšot mājās pastāstīt, ka redzējis vietu, kur atklāta “Valdena apgriezenības” parādība, par ko runājot lekcijās. Grūtāk būšot ieskaidrot, kas ir Rīga, pilsēta, kur tas noticis. Bet Rīgā jau arī retais zina, kas ir Haidanabada.

— Jums diezgan bieži nākas ar savu pilsētu iepazīstināt Rīgas ciemiņus no citām zemēm? Ko noteikti viņiem parādāt? Un kam labprāt aizvestu garām ar līkumu? Kas svešzemnieku, ciemiņu valdzina vai varbūt pat sajūsmina Rīgā?

— Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un arī vēlāk kādu laiku tik tiešām man ar Rīgu viesi bija jāiepazīstina diezgan regulāri. Viesu vidū ir bijis daudz slavenību: gan kontaktlēcu izgudrotājs čehu profesors Oto Vihterle, gan krievu baletdejotāja Gaļina Ulanova, gan kirgīzu rakstnieks Čingizs Aitmatovs, gan PSRS Zinātņu akadēmijas prezidenti Anatolijs Aleksandrovs, Aleksandrs Ņesmejanovs un Mstislavs Keldišs, un vēl daudzi, arī zinātnieki no Rietumiem, pat vairāki Nobela prēmijas laureāti. Rādīju viņiem Vecrīgu, toreiz Vecrīga šķita eksotiska. Fiziologam akadēmiķim Leonam Orbeli patika, ka par baložu pieķēzījumiem Pulvertornī tikuši iegūti 630 vai cik tur sudraba rubļu, ko izmantoja celtnes restaurācijai. Par visai dažādiem notikumiem Rīgas vēsturē iznācis runāt. Domāju, ka viesi Rīgu ir skatījuši ar interesi kā Austrumeiropā pārdēstītu Rietumeiropas ainavu un man šīs ekskursijas izdevušās diezgan veiksmīgas. Protams, ir vietas, kuras negribas rādīt, — visi jauno dzīvojamo namu kvartāli, pilsētas nesakoptās nomales. Bet ciemiņus Rīgā vienmēr saista Vecrīga un Alberta iela ar savu jūgendstila arhitektūru. Arī vērtības, kuras paši maz pazīstam, — ikonas un senie rokraksti Grebenščikova vecticībnieku dievnamā īpaši ieintriģēja Eiropas zinātņu un mākslu akadēmijas prezidentu Fēliksu Ungeru no Austrijas.

— Andrejs Johansons vienai no savām grāmatām devis virsrakstu “Rīgas svārki mugurā”. Vai šie svārki ir uzšūdināti tā, lai mūsdienu rīdzinieks tajos justos ērti, lai tos būtu patīkami valkāt?

— Apgalvot, ka Rīgas svārki būtu ērti un patīkami katram rīdziniekam, protams, nevar. Man šķiet, viena no problēmām ir Pārdaugava, tās saistība ar pārējo pilsētu. Vēl arī tas, ka Rīgai cauri tek liela upe, bet šī upe ir cilvēkam grūti pieejama, un salas Daugavā nav izmantotas. Nav sakārtota Zaķu sala, Kurpnieksala, Kundziņsala. Varētu laist mazos kuģīšus, bet Rīgai nav šo kuģošanas tradīciju, ja nu mazliet uz Doles salu. Neatrisināta ir Vecrīgas saistība ar Daugavu; manuprāt, tas ir pārpratums, ka vecpilsētu un upi šķir ātrgaitas maģistrāle. Tāpat neesam pratuši likt lietā pilsētas saistību ar jūru. Rīga nav līdzsvarota abos Daugavas krastos, tā galvenokārt izpletusies upes labajā krastā. Jāatzīst gan, ka vēsturiski tas raksturīgs Daugavai kopumā — gandrīz visas pilsētas atrodas upes labajā krastā, kreisajā pusē ir tikai Jēkabpils un jau ārpus Latvijas — Vitebska.

Un Rīga ir pārāk centralizēta — visi grib būvēties pilsētas centrā. Kaut daudzviet to varētu atslogot, veidot mazākus centrus Āgenskalnā, Sarkandaugavā, Šmerlī, Latgales priekšpilsētā un citur. Tas darītu pilsētu ērtāku. Nevar noliegt — centrā Rīga ir skaista un ērta, bet tas nav sakāms par nomalēm. Ir gan Mežaparks, bet ir arī Bolderāja vai tā pati “Moskačka” aiz mūsu Augstceltnes.

— Tepat kaimiņos Lietuvā, Šauļos, pie ieejas kapsētā var iepazīt shēmu, kā atrast ievērojamāko nelaiķu atdusas vietas. Velti ko līdzīgu meklēt Rīgā un Latvijā, kur daudzviet nav pat vienkāršāko ceļa rādītāju. Tam pat nevajadzētu īpaši lielus izdevumus...

— Varu piekrist. No satiksmes viedokļa nav daudz tik neorganizētu pilsētu kā Rīga — trūkst norāžu, kur ir centrs, kā izbraukt cauri pilsētai, kur nogriezties. Nespēju izprast, kā pa Latvijas galvaspilsētu spēj pārvietoties ārzemnieks, kas ieradies ar savu automašīnu... Ja veidojas Via Baltica tranzītceļš, tad Rīga ir neizbraucama pilsēta.

Savulaik jau esmu iestājies par to, ka vajadzīga Rīgas Meža kapu shēma, arī citas norādes. Pilsētas astoņsimtgadei vajadzētu kļūt par sākumu, lai Rīgas informācijas birojs, kas jau ir, tieši nodarbotos ar šīm lietām, lai arī turpmāk tajā strādātu zinoši un spējīgi cilvēki. Vajadzētu izvietot arī vienkāršas piemiņas plāksnes pie namiem. Ne tās metāla, kuras nozaga, bet ko necilāku. Arī no mūsu mājas Tērbatas ielā nozuda piemiņas plāksne pirmajai latviešu zinātniecei — akadēmiķei Lidijai Liepiņai. Naktī pat dzirdējām troksni, bet nepievērsām tam uzmanību, tikai no rīta sapratām, kas noticis. Ārzemnieki brīnās, ka Rīgā visu nozogot: “Ja, wir hoeren wieder — pazudis, pazudis…”

— Rīgu daudzinājuši daudzi. Viduslaiku zinātnieka un literāta Basilija Plīnija pirms 400 gadiem latīņu valodā rakstītā “Rīgas slavināšana” laikam ir vecākais līdz mūsdienām nonākušais dzejas darbs par pilsētu Daugavas krastā. Ko jūs no lasītā, redzētā, dzirdētā par mūsu Rīgu uzskatāt par vērtīgāko? Kurš no rīdziniekiem paveicis visvairāk, darot pazīstamu savas pilsētas vārdu plašajā pasaulē?

— Basilija Plīnija dzejojums par Rīgu, šķiet, patiesi ir pats senākais; tas ir diezgan patētisks, tur vairāk ir emociju, bet pamaz ziņu, ko smelties. No senajām hronikām var gūt daudz vairāk. Jaunlatīņu humānismam tas bija raksturīgi: ļoti augsts stils un maz informācijas. Rīgu apdzejojuši mūsu urbānisti, vispirms jau Aleksandrs Čaks, arī Māris Čaklais, Jānis Rokpelnis, Monta Kroma, Uldis Bērziņš. Ļoti augstu vērtēju Ojāra Vācieša darbus. Bet Vizmas Belševicas “Rīga klusē…” atklāj pašu Rīgas būtību. No vāciešiem es minētu arī Verneru fon Bergengrīnu, rīdzinieku, pie mums maz pazīstamu autoru, kas vēlāk tādā kā iekšējā emigrācijā dzīvoja Hitlera Vācijā. Viņš ir baltvācu cilmes rakstnieks un dzejnieks, kura lieliskie darbi diemžēl latviešu valodā maz pieejami, pirmais lielākais tulkojums ir “Nāve Rēvelē”, taču viņš skāris arī viduslaiku Rīgu. No latviešu autoriem par Rīgu rakstījuši daudzi. Mariss Vētra, Andrejs Johansons, Uldis Ģērmanis emigrācijā. Arī Andrejs Upīts, Visvaldis Lāms, Anšlavs Eglītis un kur nu Augusts Deglavs, bez viņa “Rīgas” neizprast latviešu Rīgas tapšanu!

Ir arī izcili mākslinieki, baletdejotāji, dziedātāji, kas dzimuši Rīgā vai te skolojušies, strādājuši. Par Paulu Valdenu jau runājām. Arī Jānis Endzelīns, vairums latviešu zinātnieku vismaz daļēji saistāmi ar Rīgu. No zinātniekiem ievērojamākais tomēr bijis Vilhelms Ostvalds. Arī Johans Gotfrīds Herders Rīgā. Krievijā daudzina Keldišu — kosmonautikas teorētiķi. Pēdējā laikā daudz pieminam arī Jesaju Berlinu. Mazāk šodien runājam par kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu, viņa tēvs, Alberta ielas jūgendstila ēku veidotājs, kļūst pat populārāks. Kopumā Rīga kā kultūras pilsēta pasaulē ir pazīstama, mazāk — kā zinātnes pilsēta.

Saprotams, ir diezgan liels pretstats starp kosmopolītisko Rīgu un pārējo Latviju. Latvieši Rīgu intuitīvi uztver kā kaut ko svešādu, kā mazā Latvijas ķermenīša Lielo galvu, kā tēvzemes sirdī iedzītu naglu, kā pērienu vietējām tradīcijām. Šim viedoklim savs pamatojums ir gan vēsturē, gan tagadnes kolīzijās.

— Jubilejas nāk un iet. Kas pēc Rīgas astoņsimtgades paliks pilsētai un mūžībai?

— Pilsētai un pilsētniekiem paliks atjaunotā Vecrīga, paliks Gunāra Lūša zīmētā jubilejas emblēma — Rīgas kardiogramma, paliks daudz skaistu grāmatu un albumu. Uz Rīgas septiņsimtgadi jau tik daudz nav izdots. Tāpat brīnišķīgās Rīgas jubilejas monētas.

Kas paliks mūžībai? Par to jau esmu runājis — jubileja nedrīkst beigties ar 2001. gadu, tai ir jāturpinās ar pilsētas sakopšanu, ar Rīgas patriotisma audzināšanu. Rīgas patriotismam ir jāveidojas kā multikulturālas vides patriotismam, iesaistot tajā ne tikai latviskās un lībiskās Rīgas, bet arī kosmopolītiskās, vāciskās, krieviskās Rīgas tradīcijas. Vai tas būs mūžībai, par to spriedīsim pēc gadu simtiem. Ne mēs, bet citi, nākamie.

Paliks jubilejas gaidās izdibināti fakti par pilsētas vēsturi. Atklājumus veikuši Andris Caune, citi arheologi, arhitekti Jānis Krastiņš, Jānis Lejnieks, vēl daudzi. Arī man nesen, vācot materiālus apcerei par zinātnes un augstskolu attīstību Rīgā, izdevās atrast, ka jau 1583. gadā dižais pāvests Gregors XIII (Gregora kalendārs!) un karalis Stefans Batorijs bija ierosinājuši Rīgā dibināt universitāti. Šim lēmumam nebija piekritusi Rīgas rāte.

Kas nav izdarīts? Nav uzrakstīta fundamentāla Rīgas pilsētas vēsture. Tāda bija iecerēta 1993. gadā, bet laiks nebija labvēlīgs, lai darbs sekmētos. Ieceri kavēja arī kas cits — nav uzrakstīta visas Latvijas vēsture. Un kā rakstīt Rīgas vēsturi? Ja Latvijas vēsture lielā mērā ir nacionāla, tad Rīgas vēsture tomēr vairāk bija kosmopolītiska. Tas ir jautājums — kam pieder Rīga? Vai Latvijai, vai Eiropai, vai sev? Droši vien pareizas ir visas trīs atbildes. Vairāk gan laikam Eiropai kā tranzīta tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Un arī sev. Jo Rīga ir pavisam īpašs veidojums, kuram Latvija ir par šauru. Tātad — vai Latvija ir Rīgas “lauku teritorija”, vai Rīga ir Latvijas galvaspilsēta? Vaicājums, protams, ir relatīvs.

Varbūt jubileja rosinās mūs visus domāt plašākos mērogos. Par pilsētu. Rīga ir dižena, cēla, majestātiska, mēs — bieži vien pārāk sīki, viendienīgi, laikmeta lokus un kopsakarības nesaskatoši. Veidosies Rīgas patriotisms, specifisks pilsētas patriotisms, lēni, pakāpeniski.

— Zinātnieks nav pareģis. Tomēr arī atklājēja dotības spiež ielūkoties nākotnē. Kāda Rīga izskatīsies 2101. gadā?

— Hadsona institūtā ap 1990. gadu sniegtā futuroloģiskā vīzija jau 2018. gada 18. novembrī redz Rīgu kā 1,5 miljonu pilsētu ar ķīniešiem, musulmaņiem, nēģeriem, kas mitināsies daudzstāvu namos pie Daugavas ietekas jūrā uzpludinātās smilšu salās. Tātad kaut kas līdzīgs Manhetenai ar milzumu imigrantu. Vai nu būs tieši tā, bet savs svešāds spīdums Rīgai allaž paliks.

Nākamajos simt gados Rīgai jāatrisina tās problēmas, par kurām jau runājām: pieeja Daugavai, vienmērīga attīstība abos krastos, arī rīdzinieku attiecību harmonizācija, tai jākļūst par vienu no Ziemeļeiropas metropolēm, paliekot Latvijas galvaspilsētai. Neņemos apgalvot, kāds būs pilsētas iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju sastāvs. Tas ļoti atkarīgs no Latvijas vietas Eiropā, no Rietumeiropas un Austrumeiropas attiecībām. Ja šīs attiecības gadsimta laikā netiks stabilizētas, ja būs kāda izolācija, kāds mūris, vai arī Krievija aizies no Eiropas, pagriezīsies ar seju uz Austrumiem, tad Rīgai pietrūks plašuma. Ja izveidosies jaunu ostu tīkls Krievijā un arī Somijā, ja tranzītceļi apies Latviju, varam nonākt izolācijā. Jo Rīga ir tilta pilsēta, kas tad paliks nomalē. Ostas un pilsētas ir dzimušas un panīkušas laika gaitā. Reiz liela bija Štrālzundes osta — tā savu kādreizējo spožumu ir zaudējusi. Bet var jau arī ieslēgties sevī, paliekot skaistai, iekšēji diženai. Simboliski, ka Rīga pratusi saglabāt Brīvības pieminekli drausmīgajos laikmetu griežos.

Ja attīstība ritēs globālo gaitu, iedzīvotāju skaits Rīgā patiešām varētu palielināties līdz pusotram miljonam. Ja Rīga būs bagāta, tad, bez šaubām, te parādīsies arī minareti un citas eksotiskas celtnes, nāks iekšā Dienvideiropas, Tuvējo Austrumu un pat Āfrikas iedzīvotāji. Mazliet bīstos no tā.

Kas notiks ar latviešiem un Latviju? Gan jau paliks. Kaut arī būtībā Rīga ir svešzemju invāzijas veidojums, kas arvien centies iznīcināt vietējo identitāti. Rīga zināmā mērā ir drauds Latvijai. Bet Rīga – un vispirms Rīga! — Latviju var arī pacelt. Tātad samezglojumi. Man šķiet, šobrīd par šīm problēmām mēs par maz domājam. Bet Rīgas nākotnes vīzija ir arī Latvijas nākotnes vīzija. Tas viss ir ļoti, ļoti izplūdis….

Andris Sproģis,

“LV” nozaru virsredaktors