Rīgas domē

Atklājot izstādi: Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Andris Caune, Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Inese Vaidere un ārlietu ministrs Indulis Bērziņš

Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš:

Cienījamā Vaideres kundze! Ekselences! Godātie kolēģi! Dāmas un kungi!

Mēs esam pulcējušies šeit, Latvijas Ārlietu ministrijas bijušajās telpās, lai godinātu to ārlietu dienesta darbinieku piemiņu, kuru dzīve un darbs tika varmācīgi pārtraukti represijās un deportācijās pēc 1940. gada jūnija. Tieši viņi pirmie, tāpat kā Latvijas armijā dienējošie virsnieki, tāpat kā Latvijas inteliģence, kā spējīgākie lauksaimnieki un daudzi citi iedzīvotāji, daudzviet krita par upuriem Staļina represijām tikai par to, ka viņi godīgi pildīja savu darbu, ka viņi strādāja savas neatkarīgās valsts labā. Jo šo represiju mērķis bija tieši iznīcināt to sociālo slāņu un grupu pārstāvjus, kas nevarēja ietilpt varmācīgi uztieptās padomju sabiedrības sociālajās struktūrās. Līdz ar to mums Latvijā tas, kas notika ar valsti un tautu noziedzīga lielvalstu slepena līguma — Molotova–Ribentropa pakta — rezultātā, nav tikai vēstures problēma. Tā vēl joprojām ir brūce sabiedrības apziņā. Tātad tā ir arī politiska aktualitāte, kas šodien gan iekšpolitiski iespaido sabiedrības integrāciju, gan ietekmē Latvijas attiecības ar daudzām valstīm un mūsu skaidri apliecinātos centienus pievienoties Eiropas Savienībai un NATO.

Divdesmitajos gados Latvija gandrīz no nulles radīja savu neatkarīgu valsti, spēja radīt profesionālu, sazarotu ārlietu dienestu, kura darbinieki no ārlietu ministra un vēstniekiem, un sūtņiem līdz pat kancelejas darbiniekiem pēc labākās sirdsapziņas strādāja savas valsts veidošanā un pilnīgošanā. Patiesībā jau toreiz viņi integrēja Latviju Eiropā, lai gan tālaika politiskajā leksikā to tā nesauca.

Tieši viņi, šie godīgie ārlietu dienesta darbinieki, nodrošināja mūsu ārpolitikas mērķu kontinuitāti cauri visiem Latvijas Republikas pastāvēšanas gadiem, pat padomju okupācijas laikā saglabājot mūsu 18.novembra republikas diplomātiskos dienestus valstīs, kas neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS.

Tagad tās ir vairāk nekā sešdesmit gadus senas vēstures lappuses, ko mēs šeit pārlūkojam, un varbūt cilvēces vēstures ritumam tas nav nekāds ilgais laiks.

Taču mēs Latvijā šo intensīvā un sarežģītā 20. gadsimta posmu esam nodzīvojuši neatrisinātu vēsturisku pretrunu pilnā spriedzē, un tā kā mēs paši esam Eiropas vēstures pēdējo desmit gadu lielā paātrinājuma procesa tiešie dalībnieki, tad varam apzināties visu to atbildības kopumu, ko šī vēsture ienes līdzi jaunajā gadu tūkstotī.

Latvijas ārlietu dienests turpina kalpot neatkarīgās Latvijas valsts ideāliem tagad, kad integrācija Eiropas Savienībā un NATO ir visas sabiedrības atzīts Latvijas ārpolitikas mērķis. Pēdējo desmit gadu panākumu pamatā mēs parasti minam arī mūsu ārpolitisko mērķu skaidrību un kontinuitāti, kas ir gan visas valsts kopīgā, rūpīgā un saskaņotā darba, gan tieši mūsu ārlietu dienesta pēctecības un mērķtiecīgas darbības rezultāts. Mēs turpinām varmācīgi pārtraukto integrāciju Eiropā.

Latvija nupat veiksmīgi beidza savu prezidentūras laiku Eiropas Padomē un nodeva to tālāk Lihtenšteinai. Mazām valstīm ir atzītas tiesības uz savu balsi mūsu kopīgajā civilizācijā. Veidojot kopā ar draugiem un partneriem brīvu un vienotu Eiropu, spēsim nodrošināt Latvijas nacionālo interešu aizstāvību. Latvijas identitāte kļūst bagātāka, mūsu viedoklis ir sadzirdams Eiropas lietās un problēmu jautājumos, Latvija sāk piedalīties kopējo lēmumu izstrādē par Eiropas nākotni. Tāpat kā pēc Latvijas nodibināšanas 1918. gadā, arī tagad Latvijas ārlietu dienests veicina Latvijas ceļus Eiropā.

Rīgas domē: kādreizējā ārlietu darbiniece Mirdza Tomsone un ekonomikas doktors no ASV Naums Lifšics Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Vakar, 14. jūnijā, Rīgas domes vestibilā tika atklāta izstāde “Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieki deportācijās un represijās pēc 1940. gada okupācijas”

Ar ievadvārdiem izstādi atklāja ārlietu ministrs Indulis Bērziņš un Latvijas Vēstures institūta direktors profesors Andris Caune. Rīgas domes priekšsēdētāja vietniece Inese Vaidere sirsnīgi pateicās Ārlietu ministrijas darbiniekiem par lielo darbu represēto diplomātu dzīvesstāstu izzināšanā un aicināja vēsturniekus vēl dziļāk pētīt ar deportācijām saistītās Latvijas vēstures lappuses un pamatīgāk apzināt arī citu represēto valdības darbinieku un pašvaldību vadītāju likteņus.

Izstādi sagatavojis Ārlietu ministrijas Dokumentācijas pārvaldības departaments: Olga Krastiņa, Silvija Križevica, Sarmīte Šāvēja un Eva Vijupe. Izmantots Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Arhīvistu biedrības un Ārlietu ministrijas arhīva sagatavotais ārlietu dienesta darbinieku (1918.—1991.) biogrāfiskās vārdnīcas manuskripts, kā arī Latvijas Valsts arhīva, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva, Okupācijas muzeja un Ārlietu ministrijas arhīva dokumenti un fotomateriāli. Tie liecina, ka jau 1940. gada jūnijā okupētajā Latvijā tika iedarbināts represiju moku rats, kas pakāpeniski pieņēmās spēkā. Latvijas diplomātu un ārlietu ierēdņu darbs dzimtenes labā tika novērtēts kā kontrrevolucionārs noziegums, par ko pienācās sods. Ar 1940. gada novembri Latvijā (toreiz - Latvijas PSR) bija spēkā KPFSR Kriminālkodekss 1926. gada redakcijā. Tāds termins kā “politiskie noziegumi” padomju jurisprudencē nepastāvēja. Visi politiska rakstura noziegumi tika uzskatīti par kriminālnoziegumiem, un Latvijas diplomātus tiesāja par “Tēvijas nodevību”, “palīdzības sniegšanu tai starptautiskās buržuāzijas daļai, kas tiecas gāzt komunistisko sistēmu” u.tml. Izstāde sniedz liecības par 51 diplomātu, kuru dzīvesstāsts ir apzināts.

No viņiem 21 ieslodzīts cietumā, 25 izvesti uz soda nometnēm un 5 administratīvi izsūtīti. Sodīti ar tiesas spriedumu vai ārpustiesas lēmumu: nāvessods nošaujot — 11, cietumsods — 4, ieslodzījums soda nometnēs — 11, izsūtījums nometinājumā — 1. Līdz notiesāšanai cietumos un soda nometnēs miruši 20, izciešot sodu — 8 cilvēki. Pēc soda izciešanas vai administratīvā izsūtījuma Latvijā atgriezušies 11 cilvēki, viena cilvēka turpmākais liktenis nav zināms.

Starp tiem, kurus izsūtīja 1941. gada 14. jūnija naktī, bija arī Ārlietu ministrijas nodaļas vadītājs Arnolds Tomsons (21.08.1895 — 02.03.1942) un viņa dzīvesbiedre, ministrijas kancelejas ierēdne Mirdza Tomsone. Viņi tika izšķirti jau pēc dažām stundām un nekad vairs neredzēja viens otru. Arnolds Tomsons pēc nepilna gada soda nometnē nomira, bet Mirdza Tomsone pēc piecpadsmit verdzības gadiem izsūtījumā 1956. gadā atgriezās mājās. Viņai rit 93. gads, un veselība nav nekāda labā, tomēr uz izstādes atklāšanu māmuļa bija atnākusi un dalījās arī atmiņās: “Bija agrs rīts, mēs vēl gulējām, kad zvanīja pie durvīm. Ienāca trīs vīri - divi latvieši, viens krievs. Jātaisoties ceļā. Mēs pēc krievu ienākšanas no diviem dzīvokļiem jau bijām izlikti, tie mums bija par labiem. Tai brīdī dzīvojām Mežaparkā. Paņēmām katrs pa koferītim un gājām. Es nonācu Tomskas apgabalā Vasjugānas nometnē, dziļos purvos. Uzreiz vajadzēja iet kolhozā strādāt. Sienu pļaut es tā arī neiemācījos, paliku pie grābšanas. Ķēru zivis, ziemā gāju mežā, visādi gāja. Biju pilsētā dzimusi, augusi, tieviņa kā špicka.

Mēs tur bijām diezgan daudz latvieši, kaut kā garu uzturējām. Dziedājām savas Ziemassvētku un Jāņu dziesmas, dziedājām pat “Dievs, svētī Latviju!”. Krievi jau nesaprata. Un daudzi bija labi cilvēki. Kad 1956. gadā es biju sadabūjusi visas atļaujas, lai varētu braukt mājās, kolhoza sapulce nobalsoja, ka nelaidīs mani. Tad priekšsēdētāja sieva apstaigāja visas sievietes, kas nebija nākušas uz sapulci. Un viņas atnāca pilnā skaitā, izbāra vīriešus un pieprasīja balsot vēlreiz. Tā es tiku vaļā no kolhoza un varēju braukt uz Latviju.”

Tajā jūnija rītā pirms sešdesmit gadiem nelaime pieklauvēja arī pie kādreizējā ārlietu ministra Antona Baloža (15.01.1880—01.01.1942) durvīm. Viņš jau pēc pusgada apcietinājumā nomira, bet dzīvesbiedre kopā ar jaunāko meitu Rūtu nonāca tajā pašā Tomskas apgabala nometnē. Rūtai palika nenokārtots pēdējais abitūrijas eksāmens Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā un sapnis par medicīnas studijām. Vecākā meita Asja tai laikā strādāja pionieru nometnē Ķemeros, tāpēc nebija izvedamo sarakstā un 1956. gadā varēja aizsūtīt māsai izsaukumu. Arī Rūta Balode bija starp izstādes atklāšanas viesiem un mazliet pastāstīja par savām gaitām Sibīrijā: “Pirmais gads nebija tik briesmīgs, jo varējām šo to no drēbēm pārdot. Gājām mežā, mācījāmies kokus gāzt. Tad sākās bada un slimību gadi. Bez mammas es droši vien nebūtu izturējusi, viņa mani izvilka. Kad karš beidzās, māsa bija dabūjusi adresi un dažreiz varēja mums atsūtīt naudiņu. Tas gan nebija ilgi. Nāca otrais izsūtīšanas vilnis, un mēs pārtraucām sarakstīties. Tomēr sākām pamazām iedzīvoties. Tikām uz rajona centru, tur varēja kādu darbu atrast. Strādājām par kalponēm, katra savā ģimenē. Es biju pie augstas partijas sievas, viņu sauca par Annu Arseņjevu. Bija jākopj lopi, jātaisa ēst, jāvāc bērni, jāstrādā uz lauka, visādi darbi. Bet viņa bija laba pret mani. Kad mamma saslima, viņas saimniece man teica — pievāc pati savu māti. Un mana saimniece atļāva vest slimnieci uz savu māju. Toreiz, tas bija 1952. gadā, plosījās gripa, bet mammai bija arī sirds slima un viņa nomira. Bija aprīlis. Tur tā ir dziļa ziema, sniegs, zeme dziļi sasalusi. Bez savas saimnieces labsirdības es nebūtu varējusi māmiņu kaut cik cilvēcīgi apglabāt. Viņa sagādāja zārku, dabūja kapračus, visu nokārtoja, es saņēmu pat izziņu par mātes nāvi. Pēc pāris gadiem Annu Arseņjevnu paaugstināja amatā un pārcēla uz Tomsku. Viņa gribēja ņemt mani līdzi, bet to neatļāva, es nekur nedrīkstēju braukt. Tad es tiku tādā rūpniecības kombinātā, iemācījos velt velteņus. Kaut kā kūlos.

Bez savas māsas es mājās nebūtu varējusi atgriezties. Ceļa naudas man nebūtu, ja viņa neatsūtītu. Un bez izsaukuma arī nevarēja tikt. Viņa te staigāja pa čeku, visādām iestādēm, kamēr visu nokārtoja. Vīrs viņai bija kritis karā, viena pati audzināja dēlu un dzīvoja pie kādas paziņas. Mani pierakstīt tur nevarēja. Tai iestādē, kur ik pa brīžam vajadzēja iet atzīmēties, man piedraudēja - ja trīs dienu laikā nebūšu pierakstījusies, būs jāatgriežas tur, no kurienes esot atbraukusi. Par laimi daktere Veisa, kas no izsūtījuma bija atgriezusies jau agrāk, varēja man palīdzēt. Kad bija pieraksts, varēju sākt strādāt. Tiku VEF poliklīnikā par reģistratori. Dakteri un māsiņas bija ļoti pretimnākoši, pierunāja mani mācīties. Dabūju izrakstu no ģimnāzijas un varēju iestāties neklātienes māsu kursos. Pabeidzu, vēl pamācījos un kļuvu par medicīnas māsu. Tā arī nostrādāju līdz pensijai.”

Tādi un līdzīgi ir dzīvesstāsti, kas vēl uzklausāmi un ierakstāmi mūsu tautas likteņgrāmatā.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore