Lai sievietes gūst piepildījumu sabiedrības izaugsmē

Valsts prezidente piektdien, 15.jūnijā, Viļņā piedalījās konferencē “Sievietes un demokrātija”

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (centrā) un viņas vadītā delegācija Viļņas konferences starpbrīdī, 15.jūnijā

Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus un Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Viļņā 15.jūnijā Foto: Māris Svilāns

— tiekoties ar Lietuvas prezidentu

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 15. jūnijā Viļņā tikās ar Lietuvas prezidentu Valdu Adamku. Galvenā uzmanība sarunā tika pievērsta abu valstu virzībai uz Eiropas Savienību (ES) un NATO. Prezidenti pārrunāja aktualitātes un diskusijas, kas vēršas plašumā saistībā ar NATO un ES paplašināšanos.

Prezidente informēja Valdu Adamku par tikko notikušo tālsarunu ar NATO ģenerālsekretāru Džordžu Robertsonu, uzsverot, ka šobrīd abām valstīm — gan Latvijai, gan Lietuvai — ir vēsturisks brīdis, kad tiek pieņemti lēmumi par abu valstu perspektīvu Ziemeļatlantijas aliansē.

Abi prezidenti īpaši atzīmēja triju Baltijas valstu solidaritātes nozīmību ceļā uz ES un NATO. Pēc V.Vīķes–Freibergas teiktā, arī Džordžs Robertsons sarunā ar viņu uzsvēris, ka ir ļoti būtiski turpināt konsekventu virzību Rīcības plāna dalībai NATO izpildē.

Prezidenti dalījās pārdomās par ASV Senāta pārstāvju izteikumiem un pausto atbalstu Baltijas valstīm attiecībā uz to iestāšanos NATO.

Saistībā ar ES paplašināšanās diskusijām V.Vīķe–Freiberga un V.Adamkus pārrunāja gaidāmo Francijas prezidenta vizīti Baltijas valstīs šī gada jūlija beigās.

Prezidente kā īpaši svarīgu atzīmēja to, ka kandidātvalstu sabiedrībās un arī pārējās ES dalībvalstīs pēc iespējas vairāk šajā vēsturiskajā laikā jāsniedz argumenti par pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, kas saistīti ar valstu integrāciju ES. Prezidenti apspriedās arī par Latvijas un Lietuvas panākumiem ES iestāšanās sarunu procesā. Kā būtisku prezidente atzīmēja starpministriju koordināciju, lai ar integrāciju ES saistīti jautājumi tiktu ātri un efektīvi pieņemti.

Latvijas prezidente noslēgumā iesniedza oficiālu ielūgumu Lietuvas prezidentam apmeklēt Latviju Rīgas astoņsimtgades pasākumos augustā, un V.Adamkus ar prieku pieņēma šo ielūgumu.

Valsts prezidenta preses dienests

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Runa konferencē “Sievietes un demokrātija” Viļņā 2001.gada 15.jūnijā

Jūsu ekselence prezident Adamkus! Godātie delegāti! Dāmas un kungi!

Es priecājos un jūtos pagodināta, ka varu būt šeit, Viļņā, un uzstāties šajā nozīmīgajā forumā, kas notiek saskaņā ar ierosinājumiem, kuri tika izteikti 1999.gadā Reikjavikā notikušajā konferencē “Sievietes un demokrātija jaunas tūkstošgades rītausmā”. Es apsveicu Lietuvu par to, ka tā uzņēmās sarīkot tik nozīmīgu pasākumu, un es apsveicu visus tā organizētājus un novēlu panākumus konfrences darbā, veiksmi visiem delegātiem un dalībniekiem.

Kopš Reikjavīkas konferences ir konstatētas vairākas galvenās problēmas, kas ir saistītas ar sieviešu diskrimināciju dažādās dzīves jomās dažādās pasaules daļās. Daudzās valstīs ir sastādīti nacionālie plāni dzimumu vienlīdzības veicināšanai, un ir ierosināti vairāki starptautiski projekti dzimumu vienlīdzības veicināšanai Eiropas ekonomiskajā, izglītības un kultūras telpā, kas kļūst arvien lielāka.

Jautājums par sieviešu tiesībām vēl aizvien ir atbilstošs starptautiskās dienas kārtības jautājums tā vienkāršā iemesla dēļ, ka gandrīz katrā šīs planētas valstī sievietes vēl joprojām ir pakļautas dažādu pakāpju un veidu diskriminācijai. Visekstremālākajos gadījumos viņu tiesības uz izglītību, labi atalgotu darbu, brīvu pārvietošanos, vārda brīvību un vienlīdzīgu statusu likuma priekšā ir vai nu lielā mērā ierobežotas, vai to vispār nav.

Vispār tajās valstīs, kur politiskās sistēmas ir visnedemokrātiskākās un valdības autoritārisms visvairāk izteikts, ir visplašāk izplatīti cilvēktiesību pārkāpumi un dažādu pakāpju pret sievietēm vērsta diskriminācija.

Ir zināms, ka vairākās no šīm valstīm sievietes ir pakļautas vardarbībai ģimenē un cieš no vīriešu kārtas ģimenes locekļu seksuālās vardarbības tik satraucoši lielā mērogā, ka tas jau gandrīz kļuvis par raksturīgu šo valstu iezīmi.

Es neiedziļināšos iemeslos, kādēļ ir radusies šāda situācija, bet es gribu uzsvērt, ka jebkurā sabiedrībā tajā valdošie tikumi attiecībā uz sieviešu un vīriešu lomu un statusu tiek mantoti no iepriekšējām paaudzēm. Katrai sabiedrībai ir pašai savs vērtību kopums un izpratne par to, kas ir pareizi un kas nepareizi, un tas tiek nodots tālāk no vienas paaudzes nākamai. Un tieši kultūrā izpaužas neskaitāmu paaudžu uzkrātā gudrība, bet dažreiz, ak vai, arī uzkrātais aizspriedums un netaisnības smagums.

Par laimi, kultūras un sabiedriskās normas ir pakļautas pārmaiņām, un daudzās pasaules daļās vispārēja attieksme pret sieviešu lomu sabiedrībā mainās pareizajā virzienā. Tā kā šīs konferences tēma ir “Sievietes un demokrātija”, atsauksim atmiņā dažus interesantus faktus, kas attiecas uz sieviešu tiesībām vēlēt un sieviešu tiesībām izvirzīt savu kandidatūru vēlēšanās dažādu valstu likumdošanā.

Daudzās valstīs šīs divas pamattiesības ir kļuvušas tik acīmredzamas, ka tiek pilnībā uzskatītas par pašsaprotamām. Taču mazāk nekā pirms viena gadsimta gandrīz visur uz šīs planētas sievietēm bija liegtas šīs elementārās tiesības.

Kad Latvija un Igaunija deklarēja savu neatkarību no Krievijas 1918.gadā, tās bija starp pirmajām valstīm Eiropā, kur sievietēm tika dotas tiesības gan vēlēt, gan tikt ievēlētām. Tikai četras citas Eiropas valstis — Norvēģija, Somija, Dānija un Islande — jau pirms Latvijas un Igaunijas bija veikušas šos progresīvos pasākumus demokrātijas procesos.

Citās izveidotajās Rietumu demokrātiskajās valstīs, tādās kā Kanāda un Amerikas Savienotās Valstis, vispārējās vēlēšanu tiesības tika īstenotas drīz pēc tam, 1920.gadā, pēc tam Lietuvā un vēl dažās citās valstīs 1921.gadā. Apvienotā Karaliste savukārt nolēma pagaidīt līdz 1928.gadam un tikai tad atcēla visus ierobežojumus, kas attiecās uz sieviešu tiesībām vēlēt un tikt ievēlētām.

Francija šai vispārīgajai demokrātiskajai tendencei pievienojās tikai pēc tās atbrīvošanās no Vācijas 1944.gadā, bet Šveice stingri turējās pretī pilnīgu vēlēšanu tiesību piešķiršanai sievietēm līdz 1971.gadam. Pēdējās divas Eiropas valstis, kas atcēla balsstiesību ierobežojumus sievietēm, bija Portugāle (1976.gadā) un Lihtenšteina (1984.gadā).

Šodien 2001.gadā tādas valstis kā Kuveita, kur sievietēm nav dotas tiesības vēlēt vai tikt ievēlētām amatā, par laimi, ir kļuvušas par izņēmumu. Kā to ilustrē iepriekš minētie piemēri, sieviešu stāvoklis daudzās pasaules daļās ir ievērojami uzlabojies pēdējo simt gadu laikā. Diemžēl šis progress visur nav bijis viendabīgs un vienlīdzīgs. Kāda valsts varbūt ir daudz paveikusi vienā jomā, bet atpaliek vairākās citās.

Tiesības vēlēt un tikt ievēlētam politiskā amatā ir tikai viens dzimumu vienlīdzības aspekts. Tāda valsts kā Pakistāna var ievēlēt sievieti par prezidenti, bet tajā pašā laikā var paziņot, ka sieviete, kas kļuvusi par izvarošanas upuri, ir noziedzniece un tāpēc viņa kopā ar bērnu jāiesloga cietumā. Dažās pasaules daļās sievietes ir ievēlētas politiskos amatos pēc tam, kad viņu vīri vai tēvi tikuši nogalināti atentātā vai traģiski gājuši bojā, bet to sieviešu skaits, kas ir neatkarīgi ievēlētas par valsts vai valdības vadītājām, vēl joprojām ir ārkārtīgi mazs.

Panāktais progress sieviešu līdzdalībā politikā ir īpaši izteikts attīstītajās Rietumeiropas demokrātiskajās valstīs, sevišķi Ziemeļvalstīs. Tomēr pat Zviedrijā, kur sieviešu pārstāvniecība parlamentā ir visaugstākā, sievietes ne tuvu nav tādā pašā mērā pārstāvētas augstos amatos biznesa un finansu jomā, kas parāda, ka pat visprogresīvākajām Rietumu demokrātiskajām valstīm vēl nav izdevies pilnībā atbrīvoties no noteiktiem aizspriedumiem un stereotipiem. Bet Ziemeļvalstīs vismaz atklāti debatē par sieviešu tiesību jautājumiem un nopietni nodarbojas ar to risināšanu.

Dāmas un kungi!

Nevienlīdzība starp vīriešiem un sievietēm ir viskliedzošākā situācijās, kurās izpaužas nevienlīdzība un varas ļaunprātīga izmantošana. Prostitūcija ir viens piemērs šādiem gadījumiem. Rietumu pasaulē prostitūcija un pornogrāfija (gan legālā, gan nelegālā) ir ļoti liels bizness, kam ir saistība ar organizēto noziedzību, pat tajās valstīs, kur tas ir legalizēts. Komunistiskajās valstīs prostitūciju stingri kontrolēja slepenie dienesti un sievietes tika izmantotas, lai atlīdzinātu tiem, kas bija uzticīgi partijai, vai arī tās kalpoja kā aģentes.

Kopš dzelzs priekškara krišanas lielā atšķirība ienākumos rietumvalstīs un postkomunistiskajās valstīs ir radījusi sieviešu un nepilngadīgo masveida iesaistīšanos prostitūcijā, kas notikusi gan labprātīgi (nabadzības dēļ), gan pret savu gribu ar piespiešanu, krāpšanu un rupju spēku.

Lielais pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem no klientiem bagātākajās rietumvalstīs ir radījis piedāvājumu no to nabadzīgākajām kaimiņvalstīm, un tā rezultātā ir izveidojusies nelegāla tirdzniecība ar cilvēku miesu, ko kontrolē starptautiski noziedzīgi grupējumi. Tas ir kļuvis par nopietnu sociālo problēmu, un, lai to atrisinātu, jārīkojas saskaņoti starptautiskā mērogā.

Dāmas un kungi!

Sieviešu stāvoklis un dzīves apstākļi trīs Baltijas valstīs ir veidojušies lielā mērā tādā pašā veidā kā citās postkomunistiskajās bijušajās nebrīvajās valstīs. Komunistiskajā režīmā sievietēm formāli bija vienlīdzīgas tiesības visās ekonomiskās un politiskās darbības jomās. Tomēr praksē šī tā sauktā vienlīdzība izpaudās tiesībās uz slikti apmaksātu, mazkvalificētu darbu ar zemu prestižu, kas bija saistīts ar smagu fizisku piepūli vai ilgstošu, monotonu darbību.

Visur sievietēm no ģimenēm ar maziem ienākumiem ir bijis jāstrādā un ļoti smagi jāstrādā, jo tikai neliels skaits privileģēto sieviešu varēja atļauties palikt mājās un audzināt savus bērnus.

Pēc smagas darba dienas rūpnīcā vai kolhozā lielākā daļa sieviešu iesāka savu otro maiņu neapmaksātajā un neatzītajā darbā, rūpējoties par bērniem, gatavojot ēdienu, mazgājot, tīrot, nemaz nerunājot par bezgalīgi ilgajām stundām, kas bija jāpavada, stāvot garās rindās pēc pārtikas produktiem un citām pirmās nepieciešamības precēm. Šie spēku un laiku prasošie darbi bieži tika paveikti ar vīriešu kārtas ģimenes locekļu nelielu palīdzību (ja ģimenē tādi bija) vai vispār bez vīriešu palīdzības, kas reti bija pietiekami brīvi, lai piedalītos mājas darbu veikšanā.

Nepilnās ģimenes, kur pa lielākai daļai ģimenes galvas pienākumus pildīja sievietes, veidoja un vēl aizvien veido satraucoši lielu mājsaimniecību daļu daudzās postkomunistiskajās valstīs. Šādas ģimenes parasti bija un vēl joprojām ir nabadzīgākas nekā vidēji pārtikušās, un pat šodien to apgādnieces sievietes bieži savās grūtībās vaino pašas sevi un to, ka atrodas neizdevīgākā stāvoklī tāpēc, ka ir sievietes, nevis iesakņojušos sociālos stereotipus.

Eiropas bijušajās nebrīvajās valstīs bija ļoti daudz retorikas par dzimumu vienlīdzību komunismā, bet praksē bija skaidri redzams, ka sievietes neatradās uz podija gadskārtējās Maija svētku un Oktobra revolūcijas svētku parādēs. Uzmetot skatienu tā laika fotogrāfijām, ir redzams, cik tukši patiesībā bija šie svarīgie apgalvojumi un cik maz tie tika lietoti praksē, kad tas attiecās uz visatbildīgākajiem un visietekmīgākajiem amatiem valstī.

Tukšā un uzmācīgā retorika par vienlīdzību teorijā noveda pie tā, ka klusējot tika pieņemta nevienlīdzības pastāvēšana praksē. Nevienlīdzības noliegšana, kas faktiski eksistēja, ir tik ļoti iesakņojusies, ka sabiedrībai ir grūti atzīt nevienlīdzību tur, kur tā šodien patiesi ir sastopama. Tas bija tikai vēl viens dubultmorāles un kupli sazēlušās liekulības aspekts, kas bija padomju sabiedrības pati būtība.

Dāmas un kungi!

Smagajos vēstures apstākļos, kādi mums ir bijuši šajā reģionā, mūsu nāciju izdzīvošana bieži ir balstījusies uz mūsu sieviešu pleciem. Otrajā pasaules karā nacistiskās Vācijas un padomju Krievijas okupācijas laikā, kā arī pēckara staļinisma periodā neproporcionāli liels skaits vīriešu no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tika vai nu nošauti, nomērdēti badā gulaga nometnēs, vai nogalināti frontē, atstājot lielu tukšumu demogrāfiskajā piramīdā. Manā valstī latviešu skaits, kas 1939.gadā sniedzās pāri 80 procentiem, 1989.gadā bija samazinājies līdz pat 50 procentiem.

Vīriešu kārtas iedzīvotāju iznīcināšana atstāja aiz sevis neskaitāmi daudz atraitņu un bāreņu, un es gribētu arī veltīt dažus vārdus tiem desmitiem tūkstošu vīriešu un sieviešu no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas, kas vairākos viļņos tika deportēti uz tālajiem Sibīrijas nostūriem. Vakar bija šo pirmo masveida deportāciju sešdesmitā gadadiena. Visās trīs Baltijas valstīs vīrieši tika atšķirti no savām ģimenēm, kad tos iesprostoja lopu vagonos un aizveda uz vergu darba nometnēm aiz polārā loka. Tur tie aizgāja bojā no bada, spēku izsīkuma, antisanitāriem apstākļiem, pakļautības un aukstuma, ar dažiem izņēmumiem, spējot izdzīvot ne ilgāk par diviem gadiem.

Sievietes un bērni arī tika izsūtīti uz austrumiem, kur pašiem bija jācīnās par savu eksistensi bargajos apstākļos. Vairums sieviešu pielika pārcilvēciskas pūles, lai izdzīvotu un paglābtu bērnus no bada. Bez tā, ka trūka pārtikas, bija jācieš no aukstuma un spēku izsīkuma, ko radīja necilvēcīgi smagais darbs, sievietes kļuva par izvarošanas un seksuālās izmantošanas upuriem, kas bieži notika atklāti un viņu bērnu acu priekšā. Šonedēļ, kad notiek šo masu deportāciju atceres pasākumi, daži no šiem pašiem bērniem beidzot ir nolēmuši sniegt pirmās liecības par šādiem notikumiem, par kuriem tie bija klusējuši desmitiem gadu ilgi, jo izjuta lielu kaunu.

Dāmas un kungi!

Es tagad gribētu atgriezties tagadnē un pievērsties jautājumiem par bērnu dzemdēšanu un bērnu audzināšanu saistībā ar sieviešu profesionālo izaugsmi. Gadsimtiem ilgi spēja dzemdēt bērnus, kas atšķir sievietes no vīriešiem, bieži vien ir nostādījusi sievietes daudz neizdevīgākā stāvoklī nekā vīriešus. Bioloģiskā reprodukcijas funkcija, kas ir vitāli svarīga cilvēces turpināšanai, liek katrai sievietei, kas laiž pasaulē bērnu, veltīt ievērojami daudz laika un enerģijas bērna audzināšanai.

Attīstītās valstiī jaunās māmiņas var saņemt atvaļinājumu bērna kopšanai un citus sociālos pabalstus, kas atvieglo šī papildu pienākuma veikšanu, ko uzliek viņu unikālā atbildība. Pretējā gadījumā sievietei, kas izvēlas kļūt par māti, iespējams, būtu jāatsakās no cerībām uz augstāko izglītību un labi apmaksātu darbu.

Tomēr sociālie pabalsti neatrisina visas problēmas. Tajās valstīs, kur darba devējam jāmaksā mātei daļa no bērna kopšanas pabalsta, darba devējiem ir lielāka tendence nepieņemt darbā reproduktīvā vecuma sievietes.

Pret sievietēm vērstu diskrimināciju rada arī tas, ka ir izveidojušies nepareizi priekšstati par to, ka sievietes ir fiziski trauslas, emocionāli viegli ievainojamas būtnes ar zemākām intelektuālajām spējām. Šie iesakņojušies mīti, protams, nebalstās uz zinātniskiem faktiem. Tie tikai kalpo, lai vīrieši varētu saglabāt atbildīgos un ietekmīgos amatus kā savu monopolu, liedzot tos ieņemt sievietēm.

Interesanti, ka visstingrākos iebildumus pret sieviešu emancipāciju un profesionālo izaugsmi bieži izsaka konservatīvas sievietes, kas ir stingri pārliecinātas, ka sievietes īstā vieta ir mājās un virtuvē.

Netaisnība, kas saglabājas šādu iesīkstējušu stereotipu dēļ, un diskriminācija kaitē ne tikai sievietēm, bet visai sabiedrībai kopumā, jo neļauj pilnībā izmantot visu cilvēces potenciālu. Sieviešu radošo spēju un talanta pilnīga izmantošana ekonomiskajā un politiskajā jomā palīdzētu paātrināt valsts attīstības tempus un nodrošinātu straujāku dzīves līmeņa paaugstināšanos, tā palielinot šo valstu konkurētspēju globālā mērogā.

Ir grūti mainīt izveidojušos un iesakņojušos nepareizos priekšstatus par sievietēm, un šis process ir lēns, bet tas ir jādara. Tas prasīs lielu izglītošanas darbu visos līmeņos — gan no valsts, gan ģimenes. Jaunām meitenēm jāmāca, ka viņu bioloģiskā sūtība laist pasaulē bērnus neliedz tām iespēju gūt panākumus biznesā, zinātnē, politikā vai mākslā.

Es ļoti priecājos, ka esmu lieciniece augošai, pozitīvai tendencei savā valstī, kur pieaug to mazo, vidējo un pat lielo uzņēmumu skaits, kuru vadībā ir sievietes. Visā Latvijā sievietes dibina klubus, veido atbalsta grupas un biedrības. Sievietes ieņem augstus amatus vadošās nevalstiskās organizācijās un aktīvāk iesaistās politikā. Viņas mācās jaunas valodas, apgūst jaunas prasmes un ievieš modernizāciju tādās tradicionālās nozarēs kā lauksaimniecība.

Arvien vairāk un vairāk sieviešu Latvijā izmanto iespējas, ko tām pavēra brīvība un demokrātija. Protams, sievietēm, kurām ir piecdesmit vai vairāk gadu, ir daudz grūtāk pārkārtoties, bet ir arī pensijas vecuma sievietes, kas nodibinājušas savus uzņēmumus, kuri veiksmīgi darbojas. Šādi gadījumi varbūt vēl nav bieži sastopami, bet tie parāda, ka iniciatīva un smags darbs var nest augļus.

Es ceru, ka sievietes visur Eiropā un pasaulē arvien vairāk uzņemsies lomas, kas tradicionāli piederēja vienīgi vīriešiem. Es esmu pārliecināta, ka sievietes gūs piepildījumu un gandarījumu, to darot, un ka, pateicoties viņu aktivitātēm, sieviešu ieguldījums savu valstu vispārējā uzplaukumā kļūs aizvien nozīmīgāks un dos ieguvumu sabiedrībai, kurā tās dzīvo.

“LV” (Gunta Štrauhmane)

neoficiāls tulkojums no angļu valodas