Kalju Metiks Igaunijas padomju perioda izpētes centrs (S–centrs), Igaunija

Kompensācija par okupantu noziegumiem

Ievērojama daļa Baltijas valstu iedzīvotāju cieta no nelikumīgajām represijām padomju okupācijas laikā. Saskaņā ar starptautisko tiesisko praksi valstij, kura veikusi represijas, ir pienākums kompensēt nodarītos zaudējumus. Šo principu skaidri deklarēja pastāvīgā starptautiskā šķīrējtiesa Hāgā 1928. gadā: “Tas ir starptautisko likumu princips un pat likumu pamatprincips, ka katra līguma pārkāpšana ietver pienākumu veikt reparāciju.”

Saskaņā ar valstu atbildības principu nelikumības pārcietušās valsts pirmtiesībām paliek noteikt to, vai šī valsts pieprasīs kompensāciju un kādu kompensāciju tā pieprasīs no valsts, kura ir izdarījusi starptautisku pārkāpumu. Personas, kas ir cietušas no nelikumīgajām citas valsts represijām, nevar vērsties tieši pie šīs valsts pēc kompensācijas, bet saskaņā ar starptautiskajiem likumiem privātpersonas ir jāpārstāv viņu valstij. Tādējādi Baltijas valstu valdībām ir jāpieprasa kompensācija par netaisnību, ko pārcietuši to pilsoņi.

Represijas veica PSRS un Vācija, kuras bija okupējušas Baltijas valstis, bet Lielbritānija un Amerikas Savienotās Valstis arī ir uzskatāmas par atbildīgām, jo, sniedzot militāru un ekonomisku palīdzību PSRS, tās atbalstīja Baltijas valstu atkārtotu okupāciju. Jebkura palīdzība PSRS bija jāsniedz ar nosacījumu, ka pēc Otrā pasaules kara beigām padomju karaspēks tiks atvilkts no Baltijas valstīm.

Krievijas Federācija ir starptautiski pārņēmusi PSRS tiesības un saistības, piemēram, ANO Drošības padomes pastāvīgā locekļa statusu. 1992. gada 13. janvāra notā Krievijas Federācijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Krievijas Federācija ir bijušās PSRS tiesību un saistību pārņēmēja valsts.

Igaunijas Republika tika proklamēta 1918. gada 24. februārī, un, noslēdzot Tartu miera līgumu 1920. gada 2. februārī, KSFPR atzina Igaunijas Republiku.

Dažu Krievijas pārstāvju iebildumi, ka Tartu miera līgums ir spēkā neesošs, jo to Krievijai uzspieda ar bruņotu spēku palīdzību, ir nepieņemami. Balstoties uz to pašu loģiku, Nīštates miera līgums 1721. gadā, saskaņā ar kuru Igaunija tika pievienota Krievijai, arī ir uzskatāms par spēkā neesošu. Krievijas Federācija izmaksāja kompensāciju bijušajiem politiski ieslodzītajiem, bet tikai tiem, kuri dzīvoja Krievijā. Tajā pašā laikā Krievija pieprasīja kompensāciju no Vācijas par darbiem, kurus Vācijā veikuši padomju pilsoņi, kurus Vācijas okupācijas varas pārstāvji lika piespiedu kārtā nosūtīt uz Vāciju.

Baltijas valstu valdībām ir jāvēršas pie iesaistītajām valstīm — Krievijas Federācijas, Vācijas Federatīvās Republikas, Lielbritānijas un Amerikas Savienotajām Valstīm, lai tās Baltijas valstīm piešķirtu kompensāciju. Darbi, ko mūsu cilvēki ir paveikuši darba nometnēs, ir jākompensē, paturot prātā, ka darba augļi palika Krievijā. Tāpat ir jākompensē arī postījumi, kas ir nodarīti dabai.

Postījumus, kurus Baltijas valstīm nodarījuši ārzemju okupanti, nekad nebūs iespējams kompensēt. Tomēr iesaistītajām valstīm ir pienākums darīt visu, kas ir to spēkos. Likumīga kompensācija ir obligāta gan tādēļ, lai atlīdzinātu nodarītās nelikumības, gan tādēļ, lai garantētu stabilitāti un drošību. Pienākuma neievērošana veikt reparācijas par pagātnē nodarītajām nelikumībām ir uzskatāma par izdarīto noziegumu attaisnojumu un aicinājumu izdarīt jaunus noziegumus.